Jēzus Kristus kalpi un apustuļi
Dārgie brāļi un māsas,
Šajā Pasaules misiju dienā es vēlos jūs aicināt pārdomāt, cik neatliekami ir sludināt Evaņģēliju arī mūsdienās. Misionāra pienākums ir absolūta prioritāte visiem kristītajiem, kuri šī gadu tūkstoša sākumā ir aicināti būt par “Jēzus Kristus kalpiem un apustuļiem”. Mans godājamais priekštecis Dieva kalps Pāvils VI jau savā apustuliskajā pamudinājumā Evangelii Nuntiandi apgalvoja: “Evaņģelizācija ir Baznīcas žēlastība un aicinājums, tās dziļākās identitātes izpausme” (14). Kā piemēru šim apustuliskajam uzdevumam es vēlētos īpaši izcelt Sv. Pāvilu, tautu Apustuli, jo šogad svinam viņa dzimšanas 2000. gadadienas Jubilejas gadu.
Šis ir Pāvila gads, kas mums dod iespēju iepazīties ar šo ievērojamo Apustuli, kurš tika aicināts sludināt Evaņģēliju pagāniem, saskaņā ar to, ko Kungs viņam bija pasludinājis: “Ej, jo es tevi sūtīšu tālumā starp pagāniem” (Ap. 22, 21). Kā gan mēs varētu neizmantot iespēju, ko šis Jubilejas gads piedāvā vietējām Baznīcām, kristiešu kopienām un katram ticīgajam, līdz pat zemes robežām sludināt Evaņģēliju, kas ir Dieva spēks katra ticīgā pestīšanai (sal. Rom 1, 16).
1. Cilvēcei ir nepieciešama atbrīvošana
Cilvēcei ir nepieciešama atbrīvošana un pestīšana. Svētais Pāvils saka: „Arī visa radība cieš sāpes un ilgodamās gaida to dienu, kad iegūs Dieva bērnu brīvību (sal. Rom 8,19-22). Šie vārdi ir aktuāli arī mūsdienu pasaulei. Radība cieš sāpes. Cilvēce cieš un gaida patieso brīvību, gaida citādu, labāku pasauli, gaida „atpestīšanu”. Tā apzinās, ka šajā jaunajā, gaidītajā pasaulē būs arī jauns cilvēks, „Dieva bērni”. Pavērosim, kāda ir mūsdienu pasaules situācija. Starptautiskā aina, no vienas puses, uzrāda daudzsološas ekonomiskās un sociālās attīstības perspektīvas, no otras puses – vērš mūsu uzmanību uz dažām satraucošām zīmēm saistībā ar paša cilvēka nākotni. Nereti attiecībās starp indivīdiem un tautām vērojama vardarbība; miljoniem cilvēku cieš no nabadzības; diskriminācijas un pat vajāšanas rasu, kultūras un reliģijas atšķirību dēļ daudzām personām liek atstāt savu zemi, meklējot pajumti un aizsardzību citur; tehnoloģiskais progress, ja tā mērķis nav cilvēka cieņa un labums, ja tas nav pakārtots solidārai attīstībai, zaudē spēju būt par cerības faktoru un riskē vairot jau pastāvošo nelīdzsvarotību un netaisnības. Arī attiecībās „cilvēks -apkārtējā vide” vērojami nemitīgi draudi, saistīti ar resursu nepārdomātu izmantošanu, kas ietekmē arī cilvēciskās būtnes fizisko un psihisko veselību. Cilvēka nākotni apdraud arī dažādu veidu un formu atentāti pret cilvēka dzīvību.
Šādas situācijas priekšā „izjūtam nemiera smagumu starp cerību un izmisumu” (Konst. Gaudium et spes, 4) un norūpējušies jautājam sev: kas notiks ar cilvēci un visu radīto? Vai nākotnei ir cerība, jeb precīzāk, vai cilvēcei ir nākotne? Un kāda būs šī nākotne? Mēs, ticīgie, atbildi uz šiem jautājumiem rodam Evaņģēlijā. Mūsu nākotne ir Kristus. Un kā jau rakstīju encikliskajā vēstulēSpe salvi, Kristus Evaņģēlijs ir vēsts, kas „izmaina dzīvi”, dod cerību, atver laika tumšās durvis un apgaismo cilvēces un universa nākotni (sal. n. 2).
Sv. Pāvils bija labi sapratis, ka tikai Kristū cilvēce var rast pestīšanu un cerību. Tāpēc viņš uzskatīja, ka pienākums sludināt “dzīvības apsolījumu, kas ir Jēzū Kristū” (2 Tim 1, 1), “mūsu cerībā” (1 Tim 1, 1) ir steidzams un neatliekams, lai visi cilvēki varētu būt līdzmantinieki un līdzdalībnieki pateicoties Evaņģēlija apsolījumam (sal. Ef 3, 6). Viņš apzinājās, ka bez Kristus cilvēce ir „bez cerības un bez Dieva šajā pasaulē” (Ef 2, 12) – “bez cerības, jo viņi bija bez Dieva” (Spe Salvi, 3). Patiesībā, “ikviens, kas nepazīst Dievu, lai arī viņam būtu dažādas cerības, ir galu galā bez cerības, bez tās lielās cerības, kas uztur visu dzīvi (sal. Ef 2, 12)” (ibid., 27).
2. Misija ir mīlestības jautājums
Tāpēc ikviena ticīgā neatliekams pienākums ir sludināt Kristu un viņa pestīšanas vēsti. Sv.Pāvils teica: “Bēda man, ja es Evaņģēliju nesludinātu!” (1 Kor 9, 16). Ceļā uz Damasku viņš piedzīvoja un saprata, ka pestīšana un misija ir Dieva un Viņa mīlestības darbs. Kristus mīlestības vadīts viņš devās pa Romas impērijas ceļiem kā Evaņģēlija sūtnis, apustulis, sludinātājs un mācītājs – “sūtnis važās” (Ef 6, 20), kā viņš pats sevi nosauc. Dievišķā mīlestība viņu padarīja par “visu visiem, lai visus izglābtu” (1 Kor 9, 22). Aplūkojot Sv. Pāvila pieredzi, mēs saprotam, ka misionāra darbība ir atbilde uz Dieva mīlestību. Viņa mīlestība mūs pestī un mudina mūs uz missio ad gentes. Tā ir garīgā enerģija, kas var palīdzēt augt harmonijai, taisnīgumam un kopībai starp cilvēkiem, rasēm un tautām, pēc kā visi ilgojas (sal. Deus Caritas Est, 12). Dievs, kas ir Mīlestība, ved Baznīcu līdz pat zemes robežām un aicina evaņģelizētājus dzert “no pirmavota, kas ir Jēzus Kristus, no kura caurdurtās sirds izplūst Dieva mīlestība” (Deus Caritas Est, 7). Tikai no šī avota var smelties rūpes, maigumu, līdzjūtību, viesmīlību, pieejamību un ieinteresētību cilvēku problēmās, kā arī citas īpašības, kas nepieciešamas Evaņģēlija vēstnešiem, lai atstājot visu pilnīgi un bez nosacījumiem veltītu sevi Kristus mīlestības smaržas izplatīšanai visā pasaulē.
3. Evaņģelizēt nepārtraukti
Šodien pasaulē ir reģioni, kuros aizvien ir aktuāla un steidzami nepieciešama pirmā evaņģelizācija, bet daudzās diecēzēs un Konsekrētās dzīves institūtos raizes sagādā klēra un aicinājumu trūkums. Ir svarīgi atkārtot, ka, neskatoties uz pieaugošajām grūtībām, Kristus uzdevums evaņģelizēt visas tautas joprojām ir prioritāte. Evaņģelizācijas palēnināšanās vai tās pārtraukšana nav attaisnojama ne ar kādiem argumentiem, jo „uzdevums evaņģelizēt visus cilvēkus ir Baznīcas dzīve un būtiskā misija” (Pāvils VI, Ap. pamud. Evangelii nuntiandi, 14). Šī misija ir „pašos sākumos un mums tās īstenošanā ir jāiesaistās ar visiem spēkiem” (Jānis Pāvils II, enc. Redemptoris missio, 1). Nevaram nedomāt par maķedonieti, kas Pāvilam parādījies sapnī sauca: „Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums”? Šodien tādu cilvēku, kas gaida Evaņģēlija vēsti, kas ir izslāpuši pēc cerības un mīlestības, ir neskaitāmi daudz. Tie, kuri ļauj šim cilvēces lūgumam pēc palīdzības izskanēt savas sirds dziļumos, Kristus dēļ atstāj visu un sludina cilvēkiem ticību un mīlestību uz Viņu! (sal. Spe salvi, 8).
4. Bēda man, ja es nesludinātu evaņģēliju (1 Kor 9,16)
Dārgie brāļi un māsas, “duc in altum”! Dosimies pasaules plašajā jūrā, sekojot Jēzus aicinājumam, bezbailīgi izmetīsim tīklus, paļaujoties uz viņa pastāvīgo palīdzību. Sv.Pāvils mums atgādina, ka Evaņģēlija sludināšana nav viņa godam (sal. 1 Kor 9, 16), bet gan pienākums un prieks. Dārgie brāļi bīskapi, sekojot Pāvila piemēram, katram no jums jājūtas kā “Jēzus Kristus gūstekņiem pagānu dēļ” (Ef 3, 1), apzinoties, ka jūs varat paļauties uz spēku, ko Viņš mums dod grūtībās un pārbaudījumos. Bīskaps ir konsekrēts ne tikai savai diecēzei, bet visas pasaules pestīšanai (sal.Enciklika Redemptoris Missio, 63). Tāpat kā Apustulis Pāvils, bīskaps ir aicināt aizsniegt tos, kas ir tālu prom un vēl nepazīst Kristu vai vēl nav piedzīvojuši Viņa atbrīvojošo mīlestību. Bīskapa pienākums ir padarīt visu diecēzes kopienu misionāru, gatavu ar prieku piedalīties, saskaņā ar savām iespējām, priesteru un laju sūtīšanā uz citām Baznīcām evaņģelizācijas kalpojumā. Tāmissio ad gentes kļūst par tās diecēzes visas pastorālās un labdarības aktivitāšu vienojošo principu.
Jūs, dārgie priesteri, bīskapu pirmie palīgi, esiet augstsirdīgi gani un entuziasma pilni evaņģelizētāji! Atsaucoties uz encikliku Fidei donum, kuras 50.gadadienu nesen svinējām un ar kuru mans cienījamais priekštecis Dieva Kalps Pijs XII deva impulsu Baznīcu sadarbībai, daudzi no jums šajos gadu desmitos ir devušies uz misiju zemēm. Ceru, ka šī misionārā degsme vietējās Baznīcās, neraugoties uz klēra skaitlisko samazināšanos vairākās no tām, neapsīks.
Jūs, dārgie reliģiozie un reliģiozās, kuru aicinājumam ir spēcīga misionārā iezīme, uzticīgi liecinot par Kristu un radikāli sekojot Viņa Evaņģēlijam, nesiet Evaņģēlija vēsti visiem, bet jo īpaši tālajiem.
Evaņģēlija izplatīšanā aizvien izteiktākā veidā esat aicināti dalīties arī jūs, dārgie ticīgie laji, kas darbojaties dažādas sabiedrības jomās. Jūsu priekšā paveras sarežģīts un daudzveidīgs evaņģelizācijas areopags: pasaule. Ar savu dzīvi lieciniet, ka kristieši „pieder jaunai sabiedrībai, uz kuru ir ceļā, un kas viņu ceļojumā tiek anticipēta” (Spe salvi, 4).
5. Noslēgums
Dārgie brāļi un māsas! Lai Pasaules Misiju dienas svinīgas pamudina ikvienu no jauna apzināties neatliekamo nepieciešamību sludināt Evaņģēliju. Ar dziļu cieņu vēlos pieminēt Pontifikālā Misiju Darba institūciju devumu Baznīcas evaņģelizējošajā darbībā. Pateicos tām par atbalstu visām, bet jo īpaši jaunajām Kopienām. Šīs institūcijas ir vērtīgs instruments Dieva Tautas misionārajā animēšanā un formēšanā, tās veicina personu un labumu vienību Kristus Mistiskajā miesā. Pasaules Misiju Dienas kolekte, kas tiek vākta visās draudzēs, lai ir Baznīcu vienības un savstarpējo rūpju izpausme. Visbeidzot, lai kristīgajā tautā nostiprinās lūgšana, kas ir neaizstājams garīgais līdzeklis Kristus gaismas, „gaismas, kas izgaismo vēstures tumsu” (sal. Spe salvi, 49) izplatīšanā visām tautām. Uzticu misionāru, pasaules Baznīcu un dažādās misionārās aktivitātēs iesaistīto ticīgo apustulisko darbu Kungam, lūdzot apustuļa Pāvila un Vissvētākās Jaunavas Marijas – „Derības dzīvā Šķirsta”, evaņģelizācijas un cerības Zvaigznes aizbildniecību, un dodu visiem Apustulisko svētību.
Vatikānā, 2008.gada 11.maijā
BENEDICTUS PP. XVI
