DIBINĀŠANA
Neokatehumenālā ceļa aizsākumi meklējami 20. gadsimta sešdesmito gadu vidū, kad jaunais, daudzsološais spāņu mākslinieks Frančesko Arguello, saukts vienkārši par Kiko, iesāka meklēt atgriešanās ceļu pie Dieva. Viņš savā sirdī apbrīnojami spēcīgi saklausīja Kristus vārdus: “Ja tu gribi būt pilnīgs, ej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod nabagiem (..) un nāc, seko man!” (Mt 19, 21) Liels iespaids uz viņu bija arī Šarla de Fuko dzīves piemēram, kurš atstāja visu un devās tuksnesī. Šo un vēl citu pamudinājumu dēļ Kiko pameta labi situēto dzīvi vecāku namā vienā no bagātākajiem Madrides rajoniem un pārcēlās uz dzīvi visnabadzīgākajā priekšpilsētā Palomera Alta, sev līdzi paņemot tikai Svētos Rakstus un ģitāru.
Šī Madrides daļa bija ubagu, zagļu, ielasmeitu, čigānu un dažādu dzīves neveiksminieku apmešanās vieta, un cilvēks, kurš nezaga, bet gan meklēja darbu un turklāt katru dienu lūdzās, ļoti pārsteidza apkārtējos. Viņi pamazām sāka tuvināties Kiko un ar laiku sāka kopā ar viņu lūgties un lasīt Svētos Rakstus. Par lielu pārsteigumu pašam Kiko viņa kaimiņu dzīve sāka pamazām mainīties: arī viņi sāka meklēt darbu, čigānu ģimeņu tēvi sūtīja savus bērnus skolā un vairs nelika viņiem ubagot, samazinājās pārmērīga alkohola lietošana. Tas notika nevis tāpēc, ka kāds viņus būtu “audzinājis”, bet gan pateicoties kopīgai Bībeles lasīšanai un kopīgām lūgšanām. Pieteicās arī kāds priesteris, kurš kopā ar šiem cilvēkiem sāka svinēt Euharistiju. Šeit, Palomera Alta, ar Kiko un ap viņu spontāni radušos kopienu iepazinās Karmena Hernandesa, teoloģe. Viņa bija ļoti pārsteigta par spēcīgo Svētā Gara darbību un tās augļiem.
Kopienas darbība ieguva Madrides arhibīskapa atbalstu, un tās pieredzi cilvēku atgriešanās un garīgās atjaunotnes veicināšanā sāka izmantot vispirms apkārtējās draudzes, tad arī citas draudzes Spānijā un Itālijā. Vēlāk Svēto Ritu kongregācijas locekļi, iepazinušies ar šī atgriešanās ceļa pieredzi, atklāja, ka šeit dzīvē tika īstenots dokuments, kurš bija vēl tikai tapšanas stadijā kongregācijas kancelejā. “Ordo initiationis christianum adultorum” (Pieaugušo kristīgās iniciacijas rits), publicēts 1972. gadā, lielā mērā ir attiecināms arī uz tiem cilvēkiem, kas jau ir kristīti, taču nav saņēmuši pietiekošu katehizāciju. Dokumentā „Praeclarum exemplar” minētā kongregācija izteica pateicību kopienai tieši par darbu to Baznīcas locekļu vidū, kas gan ir kristīti, bet joprojām nav atklājuši Svētā Gara dāvanas. Kongregācija deva šim garīgās atjaunotnes ceļam arī nosaukumu Neokatehumenāts – pēckristības katehumenāts, kura mērķis ir dot cilvēkiem iespēju sasniegt savas atgriešanās un ticības briedumu. 2002. gadā apustuļu Pētera un Pāvila dienā Jānis Pāvils II oficiāli apstiprināja Neokatehumenālā ceļa statūtus.
Šobrīd neokatehumenālās kopienas darbojas visos kontinentos. Apmēram 15 500 kopienās visā pasaulē ir apvienojušies vairāk nekā 1 miljons locekļu.
AICINĀJUMS
Neokatehumenālajam ceļam ir īpašs uzdevums Baznīcā. Tā statūti sākas ar citātu no pāvesta Jāņa Pāvila II vēstules “Ogniqualvolta”, kas saprotami un īsi raksturo tā būtību un aicinājumu: “Neokatehumenālo ceļu es atzīstu par katoliskās formācijas itinerariju, kas ir tik ļoti svarīgs un nepieciešams sabiedrībai tieši mūsdienās.” Šajā vēstulē pāvests dēvē to par jaunās evaņģelizācijas parādību. Neokatehumenālā ceļa uzdevums ir kalpot bīskapiem, ievadot Baznīcas locekļus kristīgās dzīves noslēpumā, un, darbojoties saskaņā ar Vatikāna II koncila un Baznīcas maģistērija norādījumiem, veikt pastāvīgu audzināšanu ticībā.
SASTĀVS
Neokatehumenālais ceļš kā kristīgās dzīves atjaunošanas un padziļināšanas veids ir domāts visiem ticīgajiem. Tas var būt domāts gan tiem, kas ir attālinājušies no Baznīcas, gan tiem, kas nav saņēmuši pietiekamu evaņģelizāciju, gan tiem, kas vēlas padziļināt savu ticību un padarīt to auglīgāku, gan tiem, kas ienākuši Baznīcā no tādām kristiešu kopienām, kuras neatrodas pilnīgā vienībā ar katolisko Baznīcu. Piedalīties Neokatehumenālajā ceļā ir aicināti arī garīdznieki un konsekrētās personas, kas vēlas atdzīvināt Kristības sakramentā saņemtās dāvanas, kā arī kalpot atbilstoši šī ceļa mērķiem, taču šīm personām ir jārīkojas saskaņā ar savu aicinājumu un harizmu, vispirms saņemot sava bīskapa vai priekšnieka atļauju.
IESTĀŠANĀS
Neokatehumenāts ir process, kas norit mazas kopienas ietvaros, kurai par paraugu ir izvēlēta Svētā ģimene no Nācaretes un kura dabiski iekļaujas kādā draudzē. Neokatehumenātu kopā ar konkrētās draudzes prāvestu vada t.s. katehistu grupa (to veido vairāki laji un priesteris). Šāda kopiena savu pastāvēšanu iesāk ar sākuma katehēzes noklausīšanos. Katehēzes beigās, kad tiek piedāvāta tālākā Neokatehumenālā ceļa programma, klausītāji izsaka savu vēlēšanos tajā piedalīties. Tādējādi izveidojas kopiena, kurā Svētais Gars aicina konkrētus dažāda vecuma, kultūras un sabiedrisko slāņu pārstāvjus, vīriešus un sievietes, kopīgi iet atgriešanās un ticības ceļu. Gan sākuma katehēze, gan pati Neokatehumenālā ceļa darbība tiek balstīta uz trim kristīgās dzīves pamatelementiem, kuru nozīmi uzsvēris Vatikāna II koncils, proti, uz Dieva Vārdu, Liturģiju un kopienu.
DARBĪBA
Neokatehumenālā ceļa galvenie darbības virzieni ir šādi:
- neokatehumenāts, kura laikā kopienas locekļi aug ticībā un pamazām atklāj savu vietu Baznīcas dzīvē un sabiedrībā;
- patstāvīga ticības padziļināšana, kad pēc kristīgās dzīves noslēpumu iepazīšanas un izvēles izdarīšanas kopienas locekļi aktīvi iesaistās draudzes pastorālajā darbā;
- kristību katehumenāts (tie, kuri vēlas pieņemt kristību un kuriem pēc kanonisko tiesību normām jāveic katehumenāts, var to kvalitatīvi un atbilstoši Baznīcas norādījumiem izdarīt Neokatehumenālā ceļa ietvaros);
- kalpošana katehizējot:
a) pirmām kārtām to veic t.s. katehisti, kurus noteiktā kārtībā izvēlas kopienas locekļi un kuru līdzdalība Neokatehumenālajā ceļā ir garantija viņu pakāpeniskai nobriešanai ticībā un spējai to apliecināt;
b) ceļojošie katehisti, kas atsaucas īpašam aicinājumam doties uz jebkuru pasaules vietu, kur Baznīca uzskata par nepieciešamu uzsākt Neokatehumenālo ceļu;
c) ģimenes misijā (pēc konkrētas diecēzes bīskapa aicinājuma ģimene, kura brīvprātīgi atsaukusies šim aicinājumam, dodas tur, kur notikuši dehristianizācijas procesi un, kļūstot par zīmi apkārtējiem, ar savu piemēru popularizē kristīgo dzīves veidu).
Neokatehumenālajās kopienās visā pasaulē savas vairāk nekā 30 gadu pastāvēšanas laikā ir radušies daudzi aicinājumi uz garīgo kārtu. Tā iespaidā, kā arī attīstot evaņģelizāciju, ir nodibināti garīgie semināri “Redemptoris Mater”. Tie ir diecēzes semināri, un tos veido diecēzes bīskaps saskaņā ar Starptautisko atbildīgo personu grupu par Neokatehumenālo ceļu pasaulē. Šie garīgie semināri ir internacionāli, un tas ļauj pilnīgāk izdzīvot kristietības katoliskumu, kā arī palīdz jaunajiem priesteriem labāk sagatavoties misiju darbam.
KANONISKAIS STATUSS
2002. gada 29. jūnijā, sv. Pētera un Pāvila svētkos, Vatikāns oficiāli apstiprināja Neokatehumenālā ceļa statūtus. Kopiena netika raksturota kā kustība, apvienība, biedrība vai kongregācija, bet, cienot un apliecinot tās dibinātāju nodomu, atzīta par ievadīšanas kristīgajā dzīvē itinerariju jeb par pēckristību katehumenātu, kas kalpo diecēzēm un draudzēm. Neokatehumenālā ceļa darbību reglamentē Baznīcas apstiprināti statūti, kuru pamatā ir Vatikāna II koncila un Baznīcas maģistērija norādījumi. Šo kopienu darbība norit diecēzes bīskapa un Starptautiskās atbildīgo personu grupas par Neokatehumenālo ceļu pasaulē saskaņotā vadībā. Šo grupu veido tā iniciatori Frančesko Arguello un Karmena Hernandesa, kā arī priesteris Mario Pezzi.
