Devīze: Pro Christo et Ecclesia – Kristum un Baznīcai
DIBINĀŠANA
17. gadsimta otrajā pusē Poliju plosīja dažādi kari, kas nesa līdzi daudzas nelaimes. Redzot ticības un morāles pagrimumu, Dieva kalps tēvs Staņislavs Papčiņskis (1631-1704) 1673. gadā nolēma dibināt jaunu ordeni, kas palīdzētu cietējiem šinī pasaulē un dvēselēm šķīstītavā. Ordenis ieguva nosaukumu Bezvainīgi Ieņemtās Vissvētākās Jaunavas Marijas priesteru mariāņu ordenis. 18. gadsimtā tas sāka strauji attīstīties un drīzumā kļuva par starptautisku kopienu. Pēc poļu sacelšanās pret cariskās Krievijas valdību, kas notika 1864. gada janvārī, sekoja smagas represijas, kas skāra ne tikai vienkāršos ļaudis, bet arī garīdzniekus, īpaši klosterbrāļus. Mariāņus represijas skāra tik spēcīgi, ka 1908. gadā Mariampolē (Lietuvā) bija palicis tikai viens mariānis – ordeņa ģenerālis tēvs Vincents Senkovskis.
Brīdī, kad šķita, ka mariāņu ordenis nolemts bojāejai, Dievs aicināja uz klostera dzīvi divus jaunus, ļoti dedzīgus priesterus, Pēterburgas Garīgās akadēmijas profesorus Juri Matulaiti-Matulēviču un Franci Būčisu. Priesteris Matulēvičs nolēma savas ieceres par mariāņu ordeņa glābšanu apvienot ar tēva Honorata nodomu radīt slepenu priesteru kongregāciju. 1909. gada 29. augustā priesteris Matulēvičs ar pāvesta Pija X piekrišanu deva svētsolījumus, bet priesteris Būčis tika uzņemts noviciātā. Tā kā nebija iespējama atklāta kongregācijas darbošanās, viņi bija spiesti sava baltā habita vietā valkāt sutanu. 1910. gada rudenī Apustuliskais Krēsls apstiprināja atjaunotās konstitūcijas. 1911. gada jūlijā tēvu Matulēviču ievēlēja par kongregācijas ģenerālpriekšnieku. Viņš par kongregācijas devīzi izvēlējās Pro Christo et Ecclesia. Kongregācijas locekļu skaits sāka palielināties, un pamazām tā izplatījās visā pasaulē.
Pašlaik ir apmērām 600 mariāņu kongregācijas locekļu.
AICINĀJUMS (HARIZMA)
Saskaņā ar sava dibinātāja Staņislava Papčiņska nodomu un norādījumiem mariāņiem Baznīcā ir uzticēta trīskārša sūtība, proti, veicināt Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas un Dieva žēlsirdības kultu, rūpēties par cietējām dvēselēm šķīstītavā, sevišķi tām palīdzot ar Svētās Mises upuri, ar atlaidām un pašaizliedzības aktiem, upurējot par tām arī savus labos darbus, kā arī darboties cilvēku garīgās aprūpes laukā. Katrs mariānis ir aicināts kalpot Baznīcai, izmantojot visus iespējamos līdzekļus, vīrišķīgi pārvarot visus šķēršļus un grūtības un sevi pilnīgi upurējot aktuālajām Baznīcas vajadzībām.
GARĪGUMS
Mariāņu sevišķā aizbildne ir Bezvainīgā Jaunava Marija, kura viņiem rāda ceļu un palīdz sekošanā Kristum. Viņas Bezvainīgās Ieņemšanas noslēpums ir mariāniskā aicinājuma īpaša pazīme, no kuras viņi smeļ spēku un prieku sava aicinājuma īstenošanai. Ar šo noslēpumu Marija mudina kongregācijas brāļus paļauties uz pestīšanas darba bezgalīgo auglību, bēgt no katra vismazākā grēka, ļoti mīlēt sirdsšķīstību, piepildīt dzīvi ar Dieva žēlastību un mīlestību, kopīgi celt Baznīcu, lai tā būtu svēta un bezvainīga (Ef 5,27). Mariāņiem ir svarīgi prast apvienot iekšējās dzīves izkopšanu ar apustulisko darbību. Tāpēc konstitūcijās tiek uzsvērts, lai brāļi “cenšas izcelties vispirms ar pašaizliedzību un upura garu; ar pazemību, dievbijību un strādīgumu; ar dzīvu ticību un patiesu mīlestību; ar savstarpēju brālīgu vienotību un pilnīgu paklausību priekšniekiem; ar apustulāta garu un dedzību” (Nr. 12).
SASTĀVS
Šodien Latvijas provincē ir 23 mariāņu kongregācijas locekļi, no kuriem 13 ir priesteri, viens – viragregatus, 3 semināristi, 2 postulanti un 4 kandidāti. Latvijā tika nodibināta arī mariāņu palīgu apvienība Marian Helpers Center, kurā apvienojušies laji, kas, dzīvodami saskaņā ar mariāņu garīgumu, atbalsta tos ar lūgšanām un apustulisko darbību. Šīs apvienības centrs atrodas Viļānos, un tās direktors Latvijā ir tēvs Benedikts (pr. R. Stankēvičs MIC).
KANONISKAIS STATUSS
Priesteru un laju brālīga apvienība.
DARBĪBA LATVIJĀ
1923. gadā, kad arhibīskaps Antonijs Springovičs pārņēma Rīgas arhidiecēzi, viņš redzēja, ka ir ļoti nepieciešams atjaunot tās reliģisko dzīvi un atdzīvināt arī klosteru darbību. Zinot, ka divi priesteri Broņislavs Valpitrs un Benedikts Skrinda vēlas sevi veltīt klostera dzīvei, viņš piedāvāja tiem iestāties priesteru mariāņu kongregācijā, kuru bija atjaunojis V.E. Springoviča studiju biedrs svētīgais Juris Matulēvičs. 1924. gadā Rīgas arhibīskaps mariāņiem uzticēja Sv. Miķeļa draudzi Viļānos, par dzīves vietu ierādīdams kādreizējo bernardīņu klosteri. Viļānos klostera dzīve strauji attīstījās un sāka pieaugt arī kandidātu skaits. 1932. gadā Rēzeknē nodibināja otru klostera māju, kuru vadīja priesteris Juris Kārkle. 1940. gadā tika nodibināta Latvijas province, un par tās aizbildni izvēlējās Sv. Terēzi no Bērna Jēzus.
Padomju Savienības okupācijas laikā mariāņu skaits samazinājās, daži pārcēlās uz dzīvi ārzemēs. 1990. gadā Latvijā darbojās astoņi mariāņu tēvi. 1997. gadā Rīgas arhibīskaps metropolīts Jānis Pujats apstiprināja mariāņu klostera mājas dibināšanu Rīgā pie Sāpju Dievmātes baznīcas. Šodien Latvijas provinces mariāņiem pieder trīs klostera mājas: trīs Latvijā (Viļānos un Rēzeknē), kā arī māja Amerikā – Čikāgā.
Īstenojot savu sūtību, kongregācija nenoraida nevienu darbu, bet Svētā Gara iedvesmā visiem spēkiem un līdzekļiem kalpo cilvēkiem. Šī apustuliskā kalpošana izpaužas Dieva Vārda sludināšanā, Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas un Dieva žēlsirdības kulta veicināšanā, lūgšanā par mirušajiem, draudžu garīgajā aprūpē, rekolekciju vadīšanā, katehētu sagatavošanā un garīgās literatūras izdošanā.
MARIĀŅI LATVIJĀ KALPO:
- kā kapelāni Viļānu slimnīcās, Neokatehumenāta kopienā, kustībā “Par dzīvību”, Viļānu katoļu jaunatnes centrā, Kalnezera skolā;
- kā garīgie tēvi Marijas Leģiona Viļānu un Rēzeknes nodaļās;
- lasa lekcijas;
- darbojas kā katehēti Viļānu un Ružinas skolās;
- vada rekolekcijas Rēzeknes-Aglonas diecēzes priesteriem, katehētiem;
- kā redaktori izdevumā „Katoļu Dzeive”, ir citu reliģisko grāmatu autori un izdevēji;
- draudzēs: Daugavpils Jēzus Sirds, Viļānu, Ostrones, Rikavas, Nagļu, Īdeņas, Rēzeknes Sāpju Dievmātes, Dukstigala.
IESTĀŠANĀS
Kongregācijā var iestāties katoļticīgi vīrieši vecumā no 17 līdz 40 gadiem. Kandidātiem, kuri jūt aicinājumu uz priesterību, jābūt pabeigtai vidējai izglītībai. Kandidātiem, kuri vēlas kļūt tikai par klosterbrāļiem, vēlama vismaz arodizglītība. Kongregācijas apstiprinātajā formācijā ietilpst: gads postulātā, gads noviciātā un seši studiju gadi Ļubļinas Katoļu universitātē (Polijā). Ja vēlies kaut ko vairāk uzzināt par mariāņu kongregāciju jeb, ja tu meklē palīdzību sevis iepazīšanai, uzraksti vai piezvani!
