Mīļie brāļi un māsas!
11. februārī, Lurdas Dievmātes svētkos, Vatikānā, Sv. Pētera bazilikā tiks svinēta XVIII pasaules slimnieku diena. Tas, ka šī diena laimīgā kārtā sakrīt ar Pāvesta Slimnieku pastorālās aprūpes padomes dibināšanas 25 gadu jubileju, ir vēl viens iemesls pateikties Dievam par slimnieku pastorālās aprūpes jomā noieto ceļu. No sirds novēlu, lai šī jubileja būtu par iemeslu lielākai apustuliskai degsmei, kalpojot slimajiem un tiem, kas par viņiem rūpējas.
Atzīmējot Pasaules slimnieku dienu, Baznīca, būtībā Baznīcas kopiena, ik gadus vēlas uzsvērt, cik liela nozīme ir pastorālajai kalpošanai veselības aprūpes jomā. Šī kalpošana ir būtiska Baznīcas misijas daļa, jo sasaucas ar Jēzus dziedināšanas kalpošanu. Viņš, Dievišķais ārsts, ir „gājis apkārt labu darīdams un dziedinādams visus velna nomāktos” (Apd. 10 ; 38), Viņa ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpums piešķir jēgu cilvēka ciešanām un tās apskaidro. To izgaismo vārdi, ko apustuliskajā vēstulē „Salvifici doloris” raksta Dieva kalps Jānis Pāvils II: „Kristus ciešanās cilvēka ciešanas sasniedza savu augstāko punktu. Vienlaikus ar tām iestājas jauna dimensija un kārtība. Šīs ciešanas ir saistītas ar mīlestību, ar to mīlestību, kas rada labu, turklāt tā labajā pārvērš pat ļaunu un, proti, Kristus ciešanas tā, ka vislielākais labums cilvēces pestīšanai ir nācis un vel ar vien nāk no Kristus krusta. Kristus krusts ir kļuvis par avotu, no kura plūst dzīvā ūdens straumes.” (Nr. 18)
Jēzus pēdējo vakariņu laikā, iekams atgriezties pie Tēva, noliecas pie apustuļu kājām, lai pirms lielā mīlestības apliecinājuma tās nomazgātu. Ar šo žestu viņš aicināja mācekļus ienākt savas Mīlestības loģikā. Šī mīlestība liek īpašā veidā kalpot mazākajiem un vājākajiem (sal. Jņ. 13; 12 – 17). Sekojot Jēzus piemēram, ikviens kristietis ir aicināts dažādās un arvien jaunās dzīves jomās atkal piedzīvot līdzību par žēlsirdīgo samarieti: „Viņš gāja garām kādam vīram, kuru laupītāji pusdzīvu bija atstājuši ceļa malā, nonāca pie viņa un, to ieraudzījis, apžēlojās. Un tas, piegājis klāt, apsēja viņa brūces, ieliedams tanīs eļļu un vīnu un, uzcēlis viņu savā lopā, aizveda to mājvietā un rūpējās par viņu. Bet otrā dienā viņš izvilka divus denārijus, deva tos mājas saimniekam, sacīdams: „Gādā par viņu un ko tu vairāk izdosi, es, kad atgriezīšos, atdošu tev.”” (Lk. 10; 33 – 35)
Līdzības beigās Jēzus saka : „Ej un dari arī tu tāpat!” (Lk. 10 ; 37) Viņš mums atgādina par miesīgajiem un garīgajiem ievainojumiem, ko izcieš tik daudzi mūsu brāļi un māsas. Viņš mums palīdz saprast, ka ikdienā izjustā un piedzīvotā Dieva žēlastība slimības un ciešanu pieredzi var pārvērst par cerības skolu. Tā tiešām ir, kā esmu izklāstījis enciklikā „Spe salvi”: „Cilvēkus dziedina nevis ciešanu novēršana vai bēgšana no tām, bet gan spēja tās pieņemt, ciešanās norūdīties vienotībā ar Kristu, kurš ir cietis bezgalīgās mīlestības dēļ, atrast ciešanu jēgu.” (Nr. 37)
Jau II Vatikāna koncils atgādināja par svarīgo Baznīcas uzdevumu uzņemties cilvēku ciešanas. Dogmatiskajā konstitūcijā „Lumen gentium” mēs lasām: „Kristus bija Tēva sūtīts „sludināt Evaņģēliju nabagiem un dziedināt tos, kam satriekta sirds.” (Lk. 4; 18), „lai meklētu un glābtu pazudušo” (Lk. 19; 10). Līdzīgi arī Baznīca ar savu mīlestību apņem visus cilvēcisko vājību nomāktos. Nabagajos un slimajos tā pat saskata sava dibinātāja attēlu, kurš arī bija nabags un cieta. Tā lūko samazināt viņu sāpes un to personā kalpot Kristum.” (Nr. 8) Šī Baznīcas kopienas garīgā un humānā darbība slimnieku labā gadsimtu gaitā ir izpaudusies daudzveidīgās formās un arī veselības aprūpes institūcijās. Šeit es vēlētos minēt tās iestādes, kuras ir tiešā diecēžu pakļautībā, kā arī tās, kuras radušās dažādu ordeņu ļaužu cēlsirdības rezultātā. Šeit ir runa par vērtīgu „mantojumu”, tādēļ, ka „organizācija ir vajadzīga kā priekšnoteikums kopienas kalpošanai mīlestībā” („Deus caritas est” 20 ). Tieši šo Baznīcas rūpju jomai – rūpēm par veselības aizsardzības iestādēm – pieskaitāma arī Pāvesta Slimnieku pastorālās aprūpes padomes dibināšana pirms 25 gadiem. Un es ļoti vēlos piebilst, ka tagadējā situācijā pastāv prasība pēc uzmanīgākas un intensīvākas Baznīcas iestāšanās par slimajiem, kas spētu efektīvi nodot tālāk Evaņģēlija vērtības, aizsargājot cilvēka dzīvību no ieņemšanas brīža līdz dabīgai nāvei.
Šeit es vēlos vērsties pie slimajiem un cietējiem ar vēstījumu, ar kuru II Vatikāna koncila beigās pasauli uzrunāja Koncila tēvi: „Visi, kas izjūtat krusta smagumu, jūs, kas raudat, par kuru ciešanām neviens tā arī neuzzina, atgūstiet drosmi: Jūs esat Dieva valstības, svētlaimes un dfzīvības valstības priviliģētie! Jūs esat Kristus brāļi un māsas ciešanās un, ja jūs gribat, jūs glābjat pasauli kopā ar viņu!” Es no sirds vēlos pateikties ļaudīm, kuri augām dienām „kalpo slimajiem un cietējiem”, tādā veidā strādājot, „lai Dieva žēlsirdības apustulāts, ko tie īsteno, arvien labāk atbilstu jaunajām prasībām” (Jānis Pāvils II, Apustuliskā konstitūcija „Pastor Bonus”, 152 pants).
Šogad, Priesterības gadā, manas domas īpašā veidā ir pievērstas jums, mīļie priesteri, kā „slimo kalpiem”, Dieva līdzjūtības zīmei un instrumentam, kuram jāaizsniedz ikviens sāpju skartais cilvēks. Es jūs, mīļie priesteri, pamudinu nežēlot laiku viņu aprūpei un mierināšanai. Laiks, kas pavadīts kopā ar slimo, nes lielas žēlastības visās citās dvēseļu aprūpes jomās. Pēdīgi es vēršos pie jums, mīļie slimnieki, un lūdzu jūs lūgties par priesteriem un upurēt par tiem savas ciešanas, lai viņi paliktu uzticīgi savam paaicinājumam un lai viņu kalpošana visas Baznīcas labumam būtu ražīga garīgajā jomā.
Ar šādām pārdomām es piesaucu Marijas, „slimnieku veselības”, aizsardzību slimajiem un to kopējiem un no sirds sniedzu visiem apustulisko svētību.
Vatikānā, 2009. gada 22. novembrī, Kristus Karaļa svētkos,
Pāvests Benedikts XVI
tulk. J.Lulle
