Pāvils, Bīskaps, Dieva kalpu kalps, kopā ar svētā Koncila tēviem mūžīgai piemiņai
Ievads
Svētais Koncils, labi zinādams, ka tik ļoti ilgotā visas Baznīcas atjaunošana ir lielā mērā atkarīga no Kristus gara iedzīvinātā priesteru kalpojuma[1], uzsver priesteru formācijas milzīgo nozīmi, sniedz arī dažus tās pamatprincipus ar nolūku apstiprināt normas, kas ir jau izmēģinātas gadsimtu praksē un papildināt tās ar jaunām, atbilstošām šī paša svētā Koncila Konstitūcijām un Dekrētiem, kā arī, kuras ir izmainījušās laikmeta jauno apstākļu ietekmē. Ņemot vērā katoļu priesterības vienību, šī priesteru formācija ir nepieciešama visiem diecēzes un ordeņu priesteriem, piederošiem pie jebkāda rita. Tādēļ šos priekšrakstus, kas tieši attiecas uz diecēzes klēru, ir attiecīgi jāpiemēro visiem.
I Priesteru formācijas veida izveidošana atsevišķām tautām
1. Tā kā tik lielu atšķirību dēļ starp tautām un valstīm ir iespējams sniegt tikai vispārīgas normas, tad katrai valstij un ritam ir jāizstrādā savs “Priesteru formācijas veids”, kuru ir jānosaka Bīskapu Konferencēm[2], kādu laiku jāizmēģina un pēc tam jāapstiprina Apustuliskajam Krēslam. Tajā vispārējās normas ir jāpiemēro īpašajiem vietas un laika apstākļiem, lai priesteru formācija vienmēr atbilstu to valstu pastorālajām vajadzībām, kurās šie priesteri strādās.
II Intensīvāka priesteru aicinājuma attīstīšana
2. Visai kristīgajai sabiedrībai ir pienākums veicināt aicinājumu rašanos[3], un tas, pirmkārt, ir jāizpilda, piekopjot kristīgi pilnīgu dzīvi. Visvairāk šajā ziņā palīdz gan ģimenes, kas, ticības, mīlestības un dievbijības gara iedzīvinātas, kļūst it kā par pirmo semināru, gan arī draudzes, kuru bagātajā reliģiskajā dzīvē piedalās jaunieši. Skolotājiem un visiem tiem, kas kaut kādā veidā nodarbojas ar bērnu un jauniešu audzināšanu, īpaši katoliskām apvienībām, jācenšas tā audzināt sev uzticētos jaunekļus, lai tie varētu sadzirdēt Dieva aicinājumu un labprāt tam sekot. Visiem priesteriem ir jāizrāda vislielākā apustuliskā dedzība aicinājumu veicināšanā, bet ar savu pazemīgo, darbīgo, priecīgā garā pavadīto dzīvi, kā arī ar savstarpējo priesterisko mīlestību un brālīgo sadarbību lai viņi pievērš jaunekļu sirdis priesterībai.
Turpretī bīskapiem pienākas pamudināt savu ganāmpulku atbalstīt aicinājumus un jārūpējas par visu centienu un pūļu apvienošanu šajā virzienā; nežēlojot nekādu upuru, viņiem ir tēvišķi jāatbalsta visi tie, kurus atzīs par aicinātiem Kunga druvā.
Šī visas Dieva tautas aktīvā līdzdalība aicinājumu veicināšanā atbilst Dieva Apredzības darbībai, kas cilvēkiem, kuriem Dievs ir izvēlējies piešķirt līdzdalību Kristus hierarhiskajā priesterībā, sniedz attiecīgās dotības un atbalsta viņus ar Savu žēlastību; bet likumīgajiem Baznīcas pārvaldītājiem liek par pienākumu aicināt attiecīgos kandidātus, kuri ar tīru nodomu un pilnīgi brīvprātīgi grib uzņemties tik lielu uzdevumu, un, pārbaudījuši viņu derīgumu, konsekrēt tos ar Svētā Gara zīmogu Dieva kultam un kalpošanai Baznīcā[4].
Pirmām kārtām, svētais Koncils ieteic vienotas darbības tradicionālos līdzekļus, tādus kā, nenogurstošu lūgšanu, kristīgo gandarīšanu, kā arī arvien dziļāku ticīgo iepazīstināšanu ar priestera aicinājuma nepieciešamību, dabu un cildenumu, ar sprediķu un katehēžu vai arī ar dažādu masu informācijas līdzekļu palīdzību. Bez tam novēl, lai institūcijas, kas nodarbojas ar priesteru aicinājumiem, saskaņā ar attiecīgajiem pāvesta dokumentiem un, kuras ir jau izveidojušās vai vēl izveidosies atsevišķās diecēzēs, valstīs vai tautās, metodiski un sistemātiski izplatītu aicinājumu veicināšanas pastorālo akciju, neatstājot novārtā nekādus piemērotos līdzekļus, kurus piedāvā mūsdienu psiholoģijas vai socioloģijas zinātnes, un atbalstītu šo akciju gan apdomīgā, gan arī dedzīgā veidā[5].
Aicinājumu veicināšanas darbam ir nepieciešams augstsirdīgi izplatīties pāri atsevišķu diecēžu, valstu, ordeņu saimju vai ritu robežām un, ņemot vērā vispārējās Baznīcas vajadzības, īpaši jāpalīdz tām valstīm, kuru situācija sevišķi asi pieprasa strādniekus Kunga vīna kalnā.
3. Mazajos semināros, kas dibināti aicinājuma iedīgļu kopšanai, alumniem ir jāsaņem speciāla reliģiskā formācija, pirmām kārtām, attiecīga garīgā vadība, kura palīdzētu viņiem augstsirdīgi un ar tīru sirdi sekot Kristum Pestītājam. Priekšnieku tēvišķajā vadībā, ar attiecīgu vecāku līdzdalību, lai viņi ved dzīves veidu, kas atbilstu jauniešu vecumam, mentalitātei un attīstībai un, kas būtu pilnīgi saskaņots ar veselīgās psiholoģijas principiem; tāpat arī lai viņi neatstāj novārtā attiecīgās pieredzes iegūšanu cilvēcīgajās lietās, kā arī kontaktus ar savu ģimeni[6]. Bez tam, lai tālākie norādījumi, kas attiecas uz Lielajiem semināriem, tiek piemēroti arī Mazajiem semināriem, ņemot vērā to mērķi un dabu. Alumnu studijas jāorganizē tā, lai viņi tās bez grūtībām varētu turpināt citur, ja izvēlētos kādu citu dzīves kārtu.
Ar līdzīgām rūpēm pienākas kopt zēnu un jauniešu aicinājuma iedīgļus speciālajos institūtos, kas atkarībā no vietējiem apstākļiem tāpat kalpo Mazo semināru mērķim, un ne mazāk arī tos, kuri veidojas citās skolās vai citādākā veidā.
Ir cītīgi jāatbalsta arī to mācību iestādes un institūcijas, kuri sekos Dieva aicinājumam vēlākos gados.
III Lielo semināru organizācija
4. Lielie semināri ir nepieciešami nākamo priesteru formācijas labad. Tajos visai audzināšanai ir jātiecas uz to, lai viņi kļūtu par īstiem dvēseļu ganiem pēc mūsu Kunga Jēzus Kristus, Mācītāja, Priestera un Gana parauga[7]. Tāpēc lai viņi gatavojas: Vārda kalpojumam, lai arvien labāk saprastu Dieva Vārda atklāsmi, to iemantotu caur apdomāšanu un izteiktu savos vārdos un darbos; kulta kalpojumam un svētdarīšanas darbam, lai, lūgdamies un izpildīdami svētās liturģiskās darbības, veiktu pestīšanas darbu caur euharistisko Upuri un sakramentiem; dvēseļu gana kalpojumam, lai būtu spējīgi cilvēkiem atklāt Kristu “kas nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet, lai Viņš kalpotu un dotu savu dzīvību daudzo atpestīšanai” (Mk 10, 45; sal. Jņ 13, 12-17) un lai, kļuvuši par visu kalpiem, iemantotu daudzus (sal. 1 Kor 9, 19).
Tādēļ visiem garīgās, intelektuālās un disciplinārās formācijas veidiem jābūt harmoniski virzītiem uz šo pastorālo mērķi, kura sasniegšanas dēļ lai cītīgi un saskanīgi sadarbojas visi priekšnieki un mācību spēki uzticīgā paklausībā bīskapam.
5. Tā kā alumnu formācija ir atkarīga gan no gudriem priekšrakstiem, gan – vislielākā mērā – no spējīgiem audzinātājiem, semināru priekšnieki un profesori jāizvēl no vislabākajiem vīriem[8] un tiem jābūt rūpīgi sagatavotiem caur pamatīgu izglītību, attiecīgu pastorālu pieredzi un īpašu garīgo un pedagoģisko izglītību. Šī mērķa sasniegšanai ir jādibina institūti vai vismaz jānoorganizē kursi ar piemērotu programmu, kā arī noteiktos termiņos jārīko semināru priekšnieku sanāksmes.
Priekšniekiem un profesoriem ir labi jāapzinās, cik ļoti no viņu domāšanas veida un rīcības ir atkarīgs alumnu formācijas rezultāts. Lai rektora vadībā vienojas visciešākajā gara un darbības kopībā, bet savā starpā un kopā ar alumniem izveido tādu saimi, kas atbilstu Kristus lūgšanai: “Lai viņi būtu viens” (sal. Jņ 17, 11) un uzturētu alumnos prieku par savu aicinājumu. Bīskaps lai izrāda pastāvīgu mīlestības gādību tiem, kas strādā seminārā, bet alumniem lai viņš ir par īstu tēvu Kristū. Visiem priesteriem seminārs ir jāuzskata par diecēzes sirdi un labprāt tam jāpalīdz[9].
6. Ar modru gādību, atbilstoši atsevišķu kandidātu vecumam, kā arī viņu progresam, ir jāpārbauda šo audzēkņu labais nodoms, izvēles brīvība, garīgā, morālā, intelektuālā piemērotība, fiziskās un psihiskās veselības stāvoklis; jāapsver arī tieksmes, kas varētu būt mantotas no vecākiem. Tāpat ir jāņem vērā kandidātu spējas priestera dzīves grūtību panešanā un pastorālo pienākumu izpildīšanā[10].
Visā alumnu izvēlē un attiecīgajā pārbaudē vienmēr jārīkojas ar pienācīgu noteiktību, kaut arī sagādātu rūpes mazais priesteru skaits[11], jo Dievs nepieļaus, ka Viņa Baznīcai pietrūktu priesteru, ja tiks iesvētīti cienīgie. Bet nepiemērotos kandidātus ar tēvišķu mīlestību ir jāsūta izvēlēties citas profesijas, ir jāizrāda arī palīdzība, lai, apzinādamies savu kristieša aicinājumu, viņi labprāt uzsāktu laju apustulātu.
7. Tur, kur atsevišķām diecēzēm nav iespējams pienācīgā veidā noorganizēt savu semināru, ir jārada un jāatbalsta kopējie semināri priekš vairākām diecēzēm vai visas valsts, vai arī tautas, lai efektīvi nodrošinātu alumnu pamatīgu formāciju, kas ir jāuzskata par augstāko likumu šinī lietā. Ja šie semināri ir reģionāli vai nacionāli, lai tie vadās no statūtiem, kurus sastādījuši ieinteresētie bīskapi un ir apstiprinājis Apustuliskais Krēsls[12].
Semināros, kur ir liels alumnu skaits, nepieciešams, saglabājot vadības un izglītības vienotību, sadalīt audzēkņus mazākās grupās pēc attiecīgiem kritērijiem, lai varētu labāk veikt atsevišķu alumnu individuālo audzināšanu.
IV Garīgās audzināšanas padziļināšana
8. Garīgajai formācijai ir jābūt cieši saistītai ar intelektuālo un pastorālo, un īpaši ar garīgā vadītāja palīdzību[13] tai ir jātiek sniegtai tā, lai alumni iemācītos dzīvot draudzīgā un pastāvīgā vienotībā ar Tēvu caur Viņa Dēlu Jēzu Kristu Svētajā Garā. Caur svētībām viņiem ir jākļūst līdzīgiem Kristum – Priesterim, tāpat arī lai pierod dzīvot ciešā vienībā ar Viņu, kā tas pienākas draugiem[14]. Kristus Lieldienu noslēpumu ir tā jāpārdzīvo, lai mācētu ievadīt tajā tautu, kas viņiem tiks uzticēta. Lai iemācās meklēt Kristu uzticīgā Dieva Vārda meditācijā, aktīvā līdzdalībā svētajos Baznīcas noslēpumos, īpaši Euharistijā un breviāra lūgšanā[15]; lai meklē Kristu bīskapā, kas viņus sūta, un cilvēkos, pie kuriem tiek sūtīti, īpaši nabagos, mazajos, slimajos, grēciniekos un neticīgajos. Lai ar bērnišķu paļāvību mīl un godā Vissvētāko Jaunavu Mariju, kuru pie krusta mirstošais Jēzus Kristus ir devis māceklim par māti.
Garīgos vingrinājumus, akceptētus ar Baznīcas gadsimtu pieredzi, ir dedzīgi jāizpilda; tomēr ir jācenšas, lai garīgā audzināšana nebalstītos vienīgi uz šiem garīgajiem vingrinājumiem, un, lai tie attīstītu ne tikai reliģiskās jūtas. Alumniem ir vairāk jāmācās dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju, stiprināties ticībā, cerībā un mīlestībā, lai, pateicoties šo tikumu praktizēšanai, viņi iegūtu patiesu lūgšanas garu[16], nostiprinātu un saglabātu savu paaicinājumu, tiektos pēc citiem tikumiem un pieaugtu dedzībā vest visus cilvēkus pie Kristus.
9. Lai alumni ir tā pārņemti ar Baznīcas noslēpumu, kas tapa īpaši apgaismots šajā svētajā Koncilā, ka ar pazemīgu un bērnišķu mīlestību attiecībā uz Kristus vietnieku, tāpat arī pēc priesteru svētībām, vienībā ar savu bīskapu kā uzticīgi līdzstrādnieki, palīdzot viņam kopā ar saviem līdzbrāļiem, varētu liecināt par vienību, kas cilvēkus pievelk pie Kristus[17]. Viņiem ir jāmācās ar atsaucīgu sirdi piedalīties visas Baznīcas dzīvē, ievērojot sv. Augustīna vārdus: “Cik kāds mīl Kristus Baznīcu, tik viņam ir Svētā Gara”[18]. Alumniem ir ļoti labi jāsaprot, ka viņi nav aicināti valdīt un saņemt godu, bet gan pilnīgi upurēties kalpošanā Dievam un pastorālajā darbā. Sevišķi rūpīgi viņiem ir jāiemāca priesteriskā paklausība, nabadzīgas dzīves veids un pašatteikšanās gars[19], lai mācētu labprāt un ātri atsacīties no tā, kas atļauts, bet nepienākas, un pierastu līdzināties krustāsistajam Kristum.
Alumniem ir jāliek apzināties nastas, kādas viņi uzņemsies, nenoklusējot par nekādām priestera dzīves grūtībām; tomēr lai savā nākamajā darbībā nesaskata vienīgi briesmas, bet lai ir drīzāk pielāgoti garīgajai dzīvei, kura arvien vairāk smelsies spēcinājumu pašā pastorālajā darbībā.
10. Alumni, kas saskaņā ar svētiem un pastāvīgiem sava rita likumiem ievēro seno priesteru celibāta tradīciju, ir ļoti rūpīgi jāsagatavo šai kārtai, kurā atsacīdamies no ģimenes dzīves Debesu valstības dēļ (sal. Mt 19, 12), piekļaujas Kungam ar nedalītu mīlestību[20], kas dziļi atbilst Jaunajai Derībai, liecina par nākamā laikmeta augšāmcelšanos (sal. Lk 26, 36)[21] un iegūst visatbilstošāko palīdzību pastāvīgi praktizēt šo pilnīgo mīlestību, pateicoties kurai viņi savā priesteriskajā kalpošanā var kļūt visiem viss[22]. Viņiem ir jāapzinās, ar cik lielu pateicību ir jāpieņem šo dzīves veidu, ne tikai kā Baznīcas likuma pavēlētu, bet kā dārgu Dieva dāvanu, kuru pazemīgā garā ir jāizlūdz sev; lai labprātīgi un augstsirdīgi steidzas atbildēt uz šo dāvanu Svētā Gara iedvesmā un ar Tā žēlastības palīdzību.
Alumniem ir pienācīgi jāpazīst kristīgās laulības, kas attēlo mīlestību starp Kristu un Baznīcu (sal. Ef 5, 22 – 33), pienākumi un cienīgums; tomēr lai apzinās Kristum veltītās jaunavības izcilību[23] tā, lai pēc labi pārdomātas un augstsirdīgas izvēles sevi pilnīgi ar visu miesu un dvēseli upurētu Kungam.
Alumniem ir jānorāda briesmas, kādas viņu šķīstībai pastāv sevišķi mūslaiku sabiedrībā[24]; izmantojot dievišķos un cilvēciskos palīglīdzekļus, jāiemācās tā līdzsvarot atteikšanos no laulības, lai viņu dzīve un darbība ne tikai neciestu nekādu zaudējumu celibāta dēļ, bet gan iegūtu lielāku dvēseles un miesas savaldīšanas spēju, kā arī pieaugtu pilnīgākā briedumā un labāk apzinātos Evaņģēlija svētību.
11. Kristīgās audzināšanas principi ir svēti jāievēro un pienācīgi jāpapildina ar jaunākajiem veselīgās psiholoģijas un pedagoģijas sasniegumiem. Tāpēc ar gudri izplānotu formāciju alumnos ir jāattīsta arī pienācīgs cilvēka briedums, kas īpaši izpaužas zināmā rakstura pastāvībā, spējā pieņemt apdomātus lēmumus un pareizā spriešanas veidā par notikumiem un cilvēkiem. Lai alumni pierod pienācīgi attīstīt savas spējas, lai pilnveido sevī gara spēku un vispār lai iemācās vērtēt tos tikumus, kas bauda lielāku cilvēku atzinību un tiek ieteikti Kristus kalpam[25], kā, piemēram, patiesīgumu, pastāvīgu taisnības ievērošanu, dotā vārda pildīšanu, pieklājību izturēšanās veidā, bet sarunās – vienkāršību, vienotu ar mīlestību.
Semināra dzīves disciplīnu ir jāuzskata ne tikai par spēcīgu atbalstu kopējai dzīvei un mīlestībai, bet arī par nepieciešamu visas audzināšanas sastāvdaļu, lai sasniegtu pašsavaldīšanos, īstu personīgu briedumu un iegūtu citas dvēseles īpašības, kas ļoti palīdz Baznīcas labi nokoordinētai un auglīgai darbībai. Taču šai disciplīnas ievērošanai jānorit tādā veidā, lai tās auglis būtu alumnu iekšējā gatavība pakļauties priekšniecības vadībai ar dziļu pārliecību jeb sirdsapziņas prasībām (sal. Rom 13, 5) un pārdabisku motīvu dēļ. Šīs disciplīnas normas ir jāpielieto atbilstoši alumnu vecumam tā, lai viņi, mācīdamies pakāpeniski vadīt sevi, vienlaicīgi pierastu saprātīgi izmantot brīvību, patstāvīgi un labprātīgi darboties [26], kā arī sadarboties ar līdzbrāļiem un pasaulīgajiem cilvēkiem.
Visa semināra programma, caurstrāvota ar dievbijību un mīlestību uz klusumu, kā arī savstarpējās palīdzības rūpēm, ir jāsastāda tā, lai tā zināmā mērā būtu par iesākumu priestera dzīvei nākotnē.
12. Lai garīgās dzīves audzināšanai būtu solīdāks pamats un, lai alumni sekotu aicinājumam pēc nopietnu pārdomu izvēles, bīskapu pienākums ir noteikt piemērotu laiku intensīvākai garīgai sagatavošanai. Viņiem ir arī jāapsver, vai būtu piemēroti ieviest zināmu pārtraukumu studijās vai pastorālajā darbā attiecīgas apmācības iespēju, lai varētu labāk nodrošināt kandidātu pārbaudi uz priesterību. Tāpat bīskapu pienākums ir pieņemt lēmumus, atbilstoši atsevišķu valstu apstākļiem, par vecuma robežu, kādu līdz šim pieprasīja vispārējais likums priesterības pakāpju saņemšanai, pagarināšanu, kā arī jāpārdomā par rīkojuma atbilstību, lai alumni pēc teoloģisko studiju beigšanas kādu laiku izpildītu diakonu pienākumus, pirms tiks iesvētīti par priesteriem.
V Baznīcas mācības studiju reforma
13. Pirms alumni iesāk Baznīcas mācības studijas īstā vārda nozīmē, viņiem ir jāiegūst humanitārā un vispārējā izglītība tādā apmērā, kas konkrētajā valstī jauniešiem dod tiesības uzsākt studijas augstākajās mācību iestādēs; bez tam, ir jāiemācās latīņu valoda, lai varētu saprast un izmantot daudzos Baznīcas mācības avotus un dokumentus[27]. Ir jāuzskata par nepieciešamām sava rita liturģiskās valodas studijas un arī ir aktīvi jāatbalsta Svēto Rakstu un Tradīcijas valodas atbilstošas prasmes apgūšana.
14. Reorganizējot Baznīcas mācības studijas, pirmām kārtām, ir jāpievērš uzmanība labākai filozofisko un teoloģisko priekšmetu saistībai, lai tā harmoniski veicinātu arvien lielāku alumnu prātu atvēršanos uz Kristus noslēpumu, kas caurstrāvo visu cilvēces vēsturi, nepārtraukti ietekmē Baznīcu un darbojas, galvenokārt, caur priesteru kalpošanu[28].
Lai alumni saņemtu šo skatījumu jau pašā mācību sākumā, ir jāiesāk teoloģiskās studijas ar ievada kursu, kas ilgtu noteiktu laiku. Šajā studiju sākuma fāzē pestīšanas noslēpums ir jāattēlo tā, lai alumni apzinātos Baznīcas mācības studiju nozīmi, to sakārtojumu un pastorālo mērķi, vienlaicīgi, lai šīs studijas viņiem palīdzētu balstīt visu savu dzīvi ticībā un caurstrāvot ar to, kā arī nostiprināties savā paaicinājumā, kas tiktu īstenots caur paša atdošanos un priecīgā garā.
15. Filozofijas priekšmetam jābūt tā pasniegtam, lai, pirmām kārtām, alumni tiktu virzīti uz pamatīgu un sistemātisku cilvēka, pasaules un Dieva pazīšanu, balstoties uz mūžīgi vērtīgo filozofijas mantojumu[29], ņemot vērā arī jaunākos filozofiskos pētījumus, īpaši tos, kuriem ir spēcīga ietekme pašu tautā, kā arī jaunākos mūsdienu zinātnes sasniegumus, lai alumni, labi pazīstot mūsu laiku garu, būtu labi sagatavoti dialogam ar mūsdienu cilvēkiem[30].
Filozofijas vēsture jāmāca tā, lai alumni, iepazinušies ar dažādo filozofisko sistēmu principiem, paturētu to, kas patiess, un būtu spējīgi atklāt maldu avotus un tos atspēkot.
Mācīšanas veidam pašam par sevi ir jāmodina alumnos mīlestība uz patiesības meklēšanu, tās sargāšanu un pierādīšanu, ņemot vērā cilvēciskās pazīšanas robežu godīgu atzīšanu. Ir nepieciešams nopietni pievērst uzmanību filozofijas saistībai ar dzīves reālajām problēmām un jautājumiem, kas satrauc alumnu prātus; tāpat viņiem ir jāpalīdz saskatīt sakarību starp filozofijas argumentiem un pestīšanas noslēpumiem, kas teoloģijā tiek apskatīti augstākajā ticības gaismā.
16. Teoloģijas priekšmeti ir jāmāca ticības gaismā Baznīcas Mācītājas Varas vadībā[31] tādā veidā, lai alumni cītīgi smeltos katolisko mācību no dievišķās Atklāsmes, labi iedziļinoties tajā un pieņemot to par savas garīgās dzīves barību[32], bet priesteriskajā kalpošanā viņiem ir jābūt spējīgiem to sludināt, paskaidrot un aizstāvēt.
Sevišķi rūpīgi alumni ir jāizglīto Svētajos Rakstos, kuriem jābūt par visas teoloģijas dvēseli[33]. Pēc attiecīgā ievada lai viņi labi iepazīstas ar ekseģēzes metodi un dievišķās Atklāsmes galvenajām tēmām, bet no ikdienišķās Svēto Rakstu lasīšanas un apdomāšanas lai smeļ pamudinājumus un uzturu[34].
Dogmatiskā teoloģija ir jāizplāno tā, lai vispirms tiktu apskatītas Bībeles tēmas. Alumniem ir jānorāda, kādā veidā Austrumu un Rietumu Baznīcas tēvi ir palīdzējuši uzticīgi nodot tālāk un paskaidrot atsevišķas Atklāsmes patiesības, tāpat arī turpmāko dogmātu vēsturi, ņemot vērā tās saistību ar vispārējo Baznīcas vēsturi[35]; tālāk, iespējami pilnīgākas pestīšanas noslēpumu izskaidrošanas dēļ lai alumni iemācās arvien vairāk iedziļināties tajos un atklāt to savstarpējās sakarības ar spekulācijas palīdzību, vadoties pēc sv. Akvīnas Toma[36]. Lai viņi mācās ievērot šos noslēpumus kā vienmēr klātesošus un darbojošos liturģijā[37] un visā Baznīcas dzīvē. Beidzot, lai viņi iemācās atrisināt cilvēciskās problēmas Atklāsmes gaismā, tās mūžīgās patiesības piemērot cilvēku dzīves mainīgajiem apstākļiem un sludināt saprotamā veidā mūsdienu cilvēkiem [38].
Tāpat arī lai pārējie teoloģiskie priekšmeti tiek atjaunoti dzīvākā saskarē ar Kristus noslēpumu un pestīšanas vēsturi. Sevišķi ir jārūpējas par morālteoloģijas pilnveidošanu, kuras zinātniskajam izklāstījumam lielā mērā ir jāsaistās ar Svēto Rakstu mācību. Šim izklāstījumam ir jāparāda ticīgo aicinājuma Kristū cildenumu un jānorāda uz viņu pienākumu mīlestībā nest augļus pasaules dzīvības dēļ. Līdzīgi kanoniskā likuma un Baznīcas vēstures mācīšanā ir jāņem vērā Baznīcas noslēpumu, saskaņā ar Dogmatisko Konstitūciju par Baznīcu, kuru ir izsludinājis pašreizējais svētais Koncils. Svētā liturģija, kas ir jāuzskata par pirmo un nepieciešamo patiesi kristīgā gara avotu, ir jāmāca saskaņā ar Konstitūcijas par svēto Liturģiju 15. un 16. pantu[39].
Pienācīgi ņemot vērā dažādu valstu apstākļus, alumni ir jāmāca labāk iepazīt Baznīcas un Baznīcu kopienas, kas ir atšķirtas no Romas Apustuliskā Krēsla, lai viņi varētu palīdzēt panākt vienības atjaunošanu starp visiem kristiešiem, saskaņā ar šī svētā Koncila norādījumiem[40].
Tāpat arī alumni ir jāiepazīstina ar citām reliģijām, kas ir vairāk izplatītas atsevišķās valstīs, lai viņi varētu labāk atpazīt to, kas tajās, pateicoties Dieva Vadībai, ir labs un derīgs, un, lai mācītos atspēkot maldus un sniegt pilnīgu patiesības gaismu tiem, kam tās pietrūkst.
17. Tā kā intelektuālajai formācijai nav jātiecas vienīgi uz zināšanu nodošanu, bet gan uz patiesu alumnu iekšējās dzīves audzināšanu, ir jārevidē didaktiskās metodes attiecībā uz lekcijām, kolokvijiem un vingrinājumiem, kā arī uz alumnu intensīvākām studijām vai nu privāti, vai mazās grupās. Sevišķa uzmanība ir jāpievērš tam, lai visa izglītība būtu pamatīga un vienlaidīga, izvairoties no pārmērīgas priekšmetu un lekciju skaita pavairošanas, kā arī izlaižot tos jautājumus, kuriem nav īpašas nozīmes vai, kuri ir jāatstāj priekš augstākajām akadēmiskajām studijām.
18. Bīskapiem ir jāgādā, lai jaunekļi, apveltīti ar attiecīgām dotībām, tikumiem un prāta spējām, tiktu sūtīti uz speciāliem institūtiem, fakultātēm vai universitātēm, lai varētu sagatavot priesterus ar dziļākām zināšanām teoloģiskajās, kā arī citās noderīgajās zinātnēs, lai tie būtu spējīgi veikt dažādus apustuliskos uzdevumus. Tomēr nekādā ziņā nedrīkst atstāt novārtā viņu garīgo un pastorālo formāciju, it īpaši, ja vēl nav priesteri.
VI Tīri pastorālās formācijas attīstīšana
19. Pastorālā dedzība, ar kuru ir jāveido visa alumnu formācija[41], pieprasa arī, lai viņiem rūpīgi iemācītu visu to, kas īpašā veidā attiecas uz svēto kalpojumu, it sevišķi katehizāciju un sprediķošanu, liturģisko kultu un sakramentu dalīšanu, karitatīvo darbību, pienākumu iziet pretī tiem, kas maldās, un neticīgajiem, kā arī uz citiem pastorālajiem uzdevumiem. Ir nepieciešams cītīgi izklāstīt mācību par dvēseļu garīgo vadīšanu, pateicoties kurai viņi spēs visiem Baznīcas bērniem sniegt audzināšanu, kas veicinās, pirmām kārtām, pilnīgi apzinīgu un apustulisku kristīgu dzīvi, kā arī savas kārtas pienākumu izpildīšanu ar atbildības sajūtu; tikpat centīgi viņiem ir jāmācās palīdzēt mūkiem un mūķenēm izturēt sava aicinājuma žēlastībā un pilnveidoties saskaņā ar dažādo institūtu garu[42].
Vispār ir nepieciešams alumnos attīstīt tās dotības, kuras vislabāk veicina dialogu ar cilvēkiem, kā, piemēram, spēju uzklausīt citus un mīlestības garā būt atsaucīgiem uz dažādām cilvēku vajadzībām[43].
20. Viņus ir rūpīgi jāapmāca palīglīdzekļu izmantošanā, kurus piedāvā pedagoģiskās, psiholoģiskās vai socioloģiskās zinātnes[44], saskaņā ar atbilstošām metodēm un, ņemot vērā Baznīcas vadības priekšrakstus. Tāpat arī viņiem ir labi jāizskaidro, kā veidot un atbalstīt laju apustulisko darbību[45], un veicināt dažādas efektīvākas apustulāta formas. Viņiem ir jābūt patiesi katoliska gara pārņemtiem, kurš pieradinās arī ārpus savu diecēžu, valstu vai rita robežām sniegt palīdzību visas Baznīcas vajadzībās ar sirdsgatavību visur sludināt Evaņģēliju[46].
21. Bet, tā kā ir nepieciešams, lai alumni iemācītos apustulisko darbību ne tikai teorētiski, bet arī praktiski, un, lai viņi varētu darboties ar personīgas atbildības sajūtu un arī kopīgi, tad jau studiju laikā, kā arī brīvdienās viņus ir jāievada pastorālajā praksē ar atbilstošu vingrinājumu palīdzību. Attiecīgi alumnu vecumam un vietējiem apstākļiem tiem jānorit metodiski un pastorālajā praksē pieredzējušu personu vadībā, vienmēr ņemot vērā pārdabisko palīglīdzekļu vareno spēku[47].
VII Formācijas pilnveidošana pēc studiju beigām
22. Tā kā priesteru formācija, sevišķi ņemot vērā mūsdienu sabiedrības apstākļus, ir jāturpina un jāpilnveido arī pēc studiju beigām[48], atsevišķās valstīs Bīskapu Konferenču uzdevums ir attiecīgu līdzekļu ieviešana šim mērķim, tie būtu pastorālie institūti, kas sadarbotos ar attiecīgi izvēlētām draudzēm, noteiktos termiņos sasauktās sanāksmes un atbilstošie vingrinājumi, ar kuru palīdzību jaunie garīdznieki garīgā, intelektuālā un pastorālā ziņā tiktu pakāpeniski sagatavoti priestera dzīvei un apustuliskajai darbībai un būtu spējīgi ar katru dienu arvien vairāk atjaunot un attīstīt šo priesteru dzīves veidu un darbību.
Nobeigums
Pašreizējā koncila tēvi, turpinot Tridentas koncila iesākto darbu, semināru vadītājiem un profesoriem ar paļāvību uztic uzdevumu audzināt nākošos Kristus priesterus svētā Koncila uzsāktās atjaunošanas garā, bet tos, kas gatavojas uz priesterisko kalpošanu, dedzīgi pamudina pilnā mērā apzināties, ka viņiem tiek uzticēta Baznīcas cerība un dvēseļu pestīšana un, lai, labprātīgi pieņemot šī Dekrēta rīkojumus, būtu spējīgi nest arvien bagātīgākus augļus, kas paliktu uz visiem laikiem.
Tas viss, kas tika izteikts šinī Dekrētā kopumā un atsevišķās lietās, ieguva svētā Koncila Tēvu atzinību. Un Mēs, ar apustulisko varu, ko mums ir devis Kristus, kopā ar Cienījamiem Tēviem Svētajā Garā to apstiprinām, pieņemam un pavēlam šos Koncila lēmumus izsludināt Dieva godam.
Romā, pie svētā Pētera, 1965. gada 28. oktobrī.
Es, PĀVILS, Katoļu Baznīcas Bīskaps
/ Seko Tēvu paraksti /
sv. Pijs X, Exhort. Ad Clerum Haerent animo, 1908. g. 4. aug.: S. Pii X Acta IV, 237. – 264. lpp.; Pijs XI, Enc. Ad catholici Sacerdotii, 1935. g. 20. dec.: AAS 28 (1936), īpaši 37. – 52. lpp.; Pijs XII, Ap. pamud. Menti Nostrae, 1950. g. 23. sept.: AAS 42 (1950), 657. – 702. lpp.; Jānis XXIII, Enc. Sacerdotii Nostri Primordia, 1959. g. 1. aug.: AAS 51 (1959), 545. – 579. lpp.; Pāvils VI, Ap. vēst. Summi Dei Verbum, 1963. g. 4. nov.: AAS 55 (1963), 979. – 995. lpp.
Sal. Pijs XII, Ap. pamud. Menti Nostrae: “[…] priesteru skaits kā katoliskajās zemēs, tā arī misiju teritorijās visbiežāk ir nepietiekams, ņemot vērā pieaugošās vajadzības”: AAS 42 (1950), 682. lpp.; Jānis XXIII: “Priesteru un ordeņa aicinājumu problēma ir pāvesta ikdienišķās rūpes […] ir viņa lūgšanu nopūtas, viņa dvēseles karstās ilgas”. (No uzrunas I Starptautiskajā Kongresā Aicinājumu Lietās uz Pilnības Kārtām, 1961. g. 16. dec.: AAS 54 (1962), 33. lpp.
sv. Pijs X, Exhort. ad Clerum catholicum Haerent animo: sv. Pijs X, Acta IV, 237. un sek. lpp.;Pijs XI, Enc. Ad Catholici Sacerdotii: AAS 28 (1936), 5. un sek. lpp.Pijs XII, Ap. pamud. Menti Nostrae: AAS 42 (1950), 657. un sek. lpp.Jānis XXIII, Enc. Sacerdotii Nostri Primordia: AAS 51 (1959), 545. un sek. lpp.Pāvils VI, Ap. vēst. Summi Dei Verbum: AAS 55 (1963), 979. un sek. lpp.
Daudz lietderīga priesteru formācijai ir arī Enc. Mystici Corporis (1943), Mediator Dei (1947), Evangelii Praecones (1951), Sacra Virginitas (1954), Musicae Sacrae Disciplina (1955), Princeps Pastorum (1959), kā arī Ap. konst. Sedes Sapientiae (1956) ordeņu personām. Tāpat arī Pijs XII, Jānis XXIII un Pāvils VI bieži vien pieminēja labā gana paraugu savās uzrunās semināristiem un priesteriem.
[48] Jaunākie Svētā Krēsla dokumenti uzliek par pienākumu sevišķi rūpēties par jauniesvētītajiem priesteriem. Pirmām kārtām, jāpiemin:
Pijs XII, Motu proprio Quandoquidem, 1949. g. 2. apr.: AAS 41 (1949), 165. – 167. lpp.; Ap. pamud. Menti Nostrae, 1950. g. 23. sept.: AAS 42 (1950); Ap. konst. (ordeņu personām) Sedes Sapientiae, 1956. g. 31. maijs, un pievienotie Vispārējie noteikumi; Uzruna „Convictus Barcinonensis” priesteriem, 1957. g. 14. jūn., Discorsi e Radiomessaggi, XIX, 271. – 273. lpp. Pāvils VI, Uzruna Veronas diecēzes institūta “Gian Matteo Giberti” priesteriem, 1964. g. 11. marts: L’Osservatore Romano, 1964. g. 13. marts.