Pāvils, bīskaps, Dieva kalpu kalps, kopā ar Svētā Koncila Tēviem mūžīgai piemiņai
IEVADS
1. Jau daudzkārtīgi šis svētais Koncils ir atzīmējis priesteru kārtas izcilību Baznīcā[1]. Bet tā kā šai kārtai tiek nozīmēta ļoti svarīga, ar katru dienu grūtāka loma Kristus Baznīcas atjaunošanā, likās visai derīgi plašāk un dziļāk pievērst uzmanību jautājumam par prezbiteriem. Šeit sacītais attiecas uz visiem prezbiteriem, sevišķi tiem, kas strādā dvēseļu gana darbu, ņemot vērā piemērotas izmaiņas attiecībā uz ordeņu prezbiteriem. Jo caur iesvētīšanu un no bīskapiem saņemto misiju prezbiteri tiek nozīmēti kalpot Kristum — Mācītājam, Priesterim un Karalim, ņemt dalību Viņa kalpošanā, pateicoties kurai Baznīca šeit, virs zemes, nepārtraukti aug kā Dieva tauta, Kristus Miesa un Svētā Gara svētnīca. Tādēļ, lai viņu kalpojums tiktu sekmīgāk atbalstīts un lai labāk tiktu gādāts par viņu dzīvi, kas bieži vien norit tik ļoti radikāli mainīgos sadzīves un pastorālās aprūpes apstākļos, šis svētais Koncils paskaidro un nolemj sekojošo:
I NODAĻA
PREZBITERIĀTS BAZNĪCAS MISIJĀ
Lai ticīgie apvienotos vienā Miesā, kurā “ne visiem locekļiem tas pats uzdevums” (Rom 12, 4), tas pats Kungs ir arī nozīmējis dažus no viņiem par kalpotājiem, lai viņiem ticīgo kopienā būtu svētā priesteriskā vara salikt Upuri un piedot grēkus[3], un lai viņi Kristus vārdā publiski cilvēku labā izpildītu priesteru amatu. Tādā veidā sūtīdams apustuļus tā, kā Viņu pašu sūtīja Tēvs (sal. Jņ 20, 21)[4], Kristus caur tiem pašiem apustuļiem darīja viņu pēctečus bīskapus[5] par sava svaidījuma un sūtības dalībniekiem, kuru kalpojuma uzdevums pakārtotā pakāpē tika uzticēts prezbiteriem[6], lai tie, iecelti priesteru kārtā, būtu par bīskapu kārtas līdzstrādniekiem, ar mērķi pienācīgi izpildīt Kristus uzticēto apustulisko sūtību[7].
Prezbiteru amats, kas ir saistīts ar episkopātu, piedalās pārvaldē, kurā pats Kristus ceļ, svētdara un pārvalda savu Miesu. Tādēļ kaut arī prezbiteru priesterība pamatojas kristīgās iniciācijas sakramentos, tomēr tie tiek doti caur šo speciālo sakramentu, ar kura spēku priesteri, pateicoties Svētā Gara svaidījumam, tiek apzīmogoti ar sevišķu zīmogu un tādā veidā kļūst līdzīgi Kristum – Priesterim, lai varētu darboties kā Kristus – Galvas vietnieki[8].
Tā kā prezbiteri zināmā mērā piedalās apustuļu amatā, Dievs viņiem deva žēlastību būt par Jēzus Kristus kalpiem tautu vidū, izpildot svēto Evaņģēlija kalpojumu, lai tiktu pieņemts Svētā Gara svētdarītais tautu upuris (sal. Rom 15, 16). Jo Evaņģēlija apustuliskā sludināšana saaicina un sapulcina Dieva tautu, tā ka visi, kas pieder pie šīs tautas, Svētā Gara svētdarīti, upurē sevi pašus kā “dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri” (Rom 12, 1). Bez tam, pateicoties priesteru kalpojumam, realizējas ticīgo garīgais upuris vienotībā ar Kristus, vienīgā Vidutāja, upuri. Šis upuris bezasiņainā un sakramentālā veidā tiek upurēts caur viņu rokām Euharistijā visas Baznīcas vārdā līdz laikam, kamēr atnāks pats Kungs (sal. 1 Kor. 11, 26). Priesteru kalpojums tiecas uz to un tajā atrod savu pilnību. Jo viņu kalpojums, kas sākas ar Evaņģēlija sludināšanu, smeļ savu spēku no Kristus Upura un tiecas uz to, “lai visa šī atpestītā valstība, tas ir, svēto pulks un kopība, kā vispārīgs upuris tiktu Dievam upurēts caur Augsto Priesteri, kas par mums ciešanās ir arī upurējis pats Sevi, lai mēs kļūtu par tik varenas Galvas Miesu[9]. Tātad, priesteru kalpojuma un dzīves mērķis ir Dieva Tēva gods Kristū. Šis gods pamatojas tanī, ka cilvēki apzinīgi, brīvprātīgi un pateicīgi pieņem Dieva darbu, piepildītu Kristū, un to apliecina visā savā dzīvē. Tātad prezbiteri, vai nu viņi nododas lūgšanai un adorācijai, vai sludina Vārdu, vai upurē euharistisko Upuri un dala citus sakramentus, vai dara citus pakalpojumus cilvēkiem, vienlaicīgi pavairo Dieva godu un bagātina dievišķo dzīvi cilvēkos. Šīs visas lietas, kas izriet no Kristus pashālā upura, piepildīsies šī paša Kunga atnākšanas godībā, kad Viņš nodos Valstību Dievam un Tēvam (sal. 1 Kor 15, 24).
un iesvētīšanu tiek zināmā mērā atdalīti no Dieva tautas, tomēr ne tā, lai būtu atšķirti no tās vai no kaut kāda cilvēka, bet, lai pilnīgi sevi veltītu darbam, uz kuru Kungs viņus aicina (sal. Apd 13, 2). Viņi nevarētu būt Kristus kalpi, ja nebūtu citas dzīves liecinieki un dalītāji, nevis šīs laicīgās; jo nespētu kalpot cilvēkiem, kļūstot sveši attiecībā uz viņu dzīvi un apstākļiem[10]. Pats viņu kalpojums sevišķā kārtā pieprasa, lai nekļūtu līdzīgi šai pasaulei (sal. Rom 12, 2), bet tas reizē arī prasa, lai viņi dzīvotu šai pasaulē starp cilvēkiem un kā labie gani pazītu savas avis un censtos vest arī tās, kas nepieder viņu ganāmpulkam, lai arī tās saklausītu Kristus balsi un lai būtu viens ganāmpulks un viens Gans (sal. Jņ 10, 14 -16). To sasniegt viņiem ļoti palīdzēs īpašības, kas bauda pelnītu atzinību cilvēku sabiedrībā – sirds labestība, atklātība, gara spēks un pastāvība, nemitīgas rūpes par taisnību, labas uzvedības formas sabiedrībā un citas, ko piemin apustulis Pāvils, sacīdams: „… kas ir patiess, kas godājams, kas taisnīgs, kas svēts, kas patīkams, kam laba slava, kas ir tikumīgs un kas cildināms, to domājiet” (Flp 4, 8).[11]
II NODAĻA
PREZBITERU KALPOJUMS
I Prezbiteru pienākumi
4. Dieva tauta vispirms tiek sapulcināta ar dzīvā Dieva vārdu[12], kas ar pilnām tiesībām tiek sagaidīts no priesteriem (sal. Mal 2, 7; 1 Tim 4, 11-13; 2 Tim 4, 5; Tit 1, 9). Jo neviens nevar tikt izpestīts, ja vispirms neieticēs (sal. Mk 16, 16), prezbiteriem kā bīskapu līdzstrādniekiem, pirmām kārtām, ir pienākums visiem sludināt Dieva Evaņģēliju[13] (sal. 2 Kor 11, 7), lai izpildot Kunga pavēli: “Ejiet pa visu pasauli, sludiniet Evaņģēliju visai radībai” (Mk 16, 15)[14], veidotu un vairotu Dieva tautu. Tāpēc, ka caur pestīšanas vārdiem ticība dzimst neticīgo sirdīs un attīstās ticīgo sirdīs; pateicoties kurai rodas un aug ticīgo kopiena saskaņā ar apustuļa vārdiem: “Ticība no sludināšanas, sludināšana – no Kristus pavēles” (Rom 10, 17). Tātad prezbiteri ir visiem parādā dalīties Evaņģēlija patiesībā (sal. Gal 2, 5), kuru ir mantojuši Kungā. Vai nu priekšzīmīgi dzīvojot cilvēku vidū, pamudinādami viņus uz Dieva godināšanu (sal. 1 Pēt 2, 12), vai arī neticīgajiem atklāti sludinot Kristus noslēpumu, vai arī mācot kristīgo katehēzi, vai paskaidrojot Baznīcas mācību, vai arī cenšoties pētīt sava laikmeta problēmas Kristus gaismā, prezbiteriem vienmēr ir jāmāca nevis sava gudrība, bet gan Dieva vārds, dedzīgi pamudinot visus uz atgriešanos un svētumu[15]. Bet, lai priesteru sludināšana mūsdienu pasaules bieži vien grūtajos apstākļos labāk sasniegtu klausītāju prātu, ir jāpaskaidro Dieva vārds ne tikai vispārīgā un abstraktā veidā, bet arī, piemērojot mūžīgo Evaņģēlija patiesību konkrētiem dzīves apstākļiem.
Tādā veidā Vārda kalpojums tiek izpildīts dažādi atkarībā no klausītāju atšķirīgajām vajadzībām un sprediķotāja harizmām. Nekristīgajās zemēs vai grupās cilvēki caur Evaņģēlija sludināšanu (sal. Mt 28, 19; 16, 16)[16] tiek vesti pie ticības un pestīšanas sakramentiem, bet pašā kristīgo sabiedrībā, sevišķi tiem, kas, kā liekas, nepietiekami saprot vai par maz tic tam, ko praktizē, Vārda sludināšana ir nepieciešama pašai sakramentu dalīšanai, jo tie ir ticības sakramenti, kas dzimst no Vārda un tā pārtiek[17]. It sevišķi tas attiecas uz Vārda liturģiju, svinot Sv. Misi, kas sevī nesaraujami savieno Kunga nāves un augšāmcelšanās vēstīšanu, klausītājas tautas atbildi un pašu Upuri, caur kuru Kristus ir apstiprinājis Jauno Derību savās Asinīs, un, kurā ticīgie ņem dalību ar lūgšanu un sv. Sakramentu pieņemšanu[18].
Citi sakramenti, tāpat kā ikkatrs kalpojums Baznīcā un apustulāta darbs, saistās ar sv. Euharistiju un uz to tiecas[22]. Jo Vissvētākā Euharistija sevī satur visas Baznīcas garīgās dārgmantas[23], proti, pašu Kristu, mūsu Pashu un dzīvo Maizi, kas caur savu Svētā Gara iedzīvināto un atdzīvinātāju Miesu dod cilvēkiem dzīvību, tos aicinot un tādā veidā vadot kopā ar Viņu upurēt sevi pašus, savu darbu un visas radītās lietas. Tādēļ Euharistija ir visas evaņģelizācijas avots un kalngals; katehumēni tiek pakāpeniski ievadīti dalības ņemšanā Euharistijā, bet ticīgie, kas ir jau apzīmēti ar svētās Kristības un Iestiprināšanas zīmogu, pilnīgi savienojas ar Kristus Miesu, pieņemdami Euharistiju.
Tātad, euharistiskais Mielasts ir kristīgo kopienas, kuru vada prezbiters, centrs. Prezbiteri māca ticīgos upurēt Dievam Tēvam dievišķo upurjēru Sv. Mises upurī un kopā ar to salikt upurī arī savu dzīvi. Kristus – Gana garā viņi tos māca ar satriektu sirdi pakļaut savus grēkus Baznīcai Gandarīšanas sakramentā, lai ar katru dienu vairāk atgrieztos pie Dieva, atcerēdamies Viņa vārdus: “Gandariet par grēkiem, jo debesvalstība atnākusi!” (Mt 4, 17). Tiek arī mācīts piedalīties svētajā liturģijā tādā veidā, lai viņi tajā patiesi lūgtos; māca visu dzīvi praktizēt arvien pilnīgāku lūgšanas garu pēc katra žēlastībām un vajadzībām, pamudina izpildīt savus kārtas pienākumus, bet pilnīgākos – sekot evaņģēliskajiem padomiem katram piemērotā veidā. Viņi arī pamāca ticīgos, lai tie varētu ar himnām un garīgām dziesmām sirdī dziedāt Dievam, pateicoties vienmēr par visu Dievam un Tēvam mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā (sal. Ef 5, 19 – 20). Slava un pateicība, kuru prezbiteri izsaka Euharistijas laikā, tiek izvērsta uz dažādām dienas stundām, lasot breviāru, ar kura palīdzību tie Baznīcas vārdā lūdz Dievu par visu sev uzticēto tautu un pat par visu pasauli.
Lūgšanas namam, kur tiek upurēta un uzglabāta Vissvētākā Euharistija, kā arī, kur pulcējas ticīgie un kur tiek godāta Dieva Dēla, mūsu Pestītāja klātbūtne, kas mūsu dēļ tika likts uz upura altāra kā ticīgo palīdzība un iepriecinājums, ir jābūt labiekārtotam, piemērotam lūgšanai un svētajām svinībām[24]. Tajā gani un ticīgie tiek aicināti ar pateicīgu sirdi atbildēt uz Tā dāvanu, kas caur savu cilvēcisko dabu nepārtraukti ielej dievišķo dzīvi savas Miesas locekļos[25]. Lai prezbisteri cenšas pienācīgi izkopt liturģiskās zināšanas un prasmi, lai viņiem uzticētās kristīgo kopienas ar savu liturģisko kalpošanu ar katru dienu labāk slavētu Dievu, Tēvu un Dēlu, un Svēto Garu.
Tātad priesteru kā audzinātāju ticībā pienākums ir rūpēties personīgi vai caur citiem, lai katrs no ticīgajiem Svētajā Garā tiktu vests pie sava aicinājuma izkopšanas saskaņā ar Evaņģēliju, pie patiesās un darbīgās mīlestības un brīvības, kādu mums dāvāja Kristus (sal. Gal 4, 3; 5, 1 un 13). Neko daudz nedos ceremonijas, kaut arī skaistas, vai arī kopienas, kaut arī ziedošas, ja tās neaudzinās cilvēkus kristīgā brieduma sasniegšanai[28]. Prezbiteri palīdzēs to pilnveidot, lai cilvēki varētu pamanīt lielajos un mazajos notikumos, kāda ir Dieva griba un ko prasa lietas būtība. Ir arī jāpamāca, lai kristieši nedzīvotu tikai sevis dēļ, bet, lai saskaņā ar jaunā mīlestības likuma prasībām katrs ar tām žēlastībām, kādas ir saņēmis, kalpotu otram (sal.1 Pēt 4, 10 un sek.) un lai tādā veidā visi kristīgi izpildītu savus pienākumus cilvēku sabiedrībā.
Kaut arī prezbiteri ir atbildīgi par visiem, tad tomēr sevišķā veidā viņiem ir uzticēti nabagi un vājākie, ar kuriem pats Kungs cieši vienojās (sal. Mt 25, 34 – 45) un kuru evaņģelizācija ir mesiāniskā darba pazīme (sal. Lk 4, 18). Tāpat arī sevišķas rūpes ir jāveltī jaunatnei, kā arī laulātajiem un vecākiem. Ir vēlams, lai viņi pulcētos draudzīgās grupās savstarpējās palīdzības nolūkā, lai dzīvē, kas bieži vien ir grūta, vieglākā un pilnīgākā veidā spētu kristīgi rīkoties. Lai prezbiteri atceras, kas visas ordeņa personas, sievietes un vīrieši, kas ir izcila grupa Kunga namā, ir pelnījuši sevišķas rūpes viņu garīgajā attīstībā visas Baznīcas labā. Bet visvairāk ir jāgādā par slimajiem un mirstošajiem, viņus apmeklējot un stiprinot Kungā[29].
Ganītāja amats neaprobežojas ar gādību par katru ticīgo atsevišķi, bet tajā ietilpst arī autentiskās kristīgās kopienas veidošana. Lai varētu pareizi izveidoties kopības gars, tam ir jāaptver ne tikai vietējā, bet arī vispārējā Baznīca. Vietējā kopiena nedrīkst rūpēties vienīgi par saviem ticīgajiem, bet tai, misiju dedzības pilnai, ir jāgatavo visiem cilvēkiem ceļu pie Kristus. Sevišķā veidā tai ir jārūpējas par katehumeniem un neofītiem, kurus pakāpeniski jāaudzina kristīgās dzīves pazīšanā un praktizēšanā.
Taču nebūs iespējams izveidot nekādu kristīgu kopienu, ja tai nebūs sakņu un pamata Vissvētākajā Euharistijā; tādēļ no tās ir jāsāk ikkatra audzināšana kopības garam[30]. Bet, lai Euharistijas svinēšana būtu patiesa un pilnīga, tai ir jāved uz dažādiem mīlestības un savstarpējās palīdzības darbiem, kā arī jāvirza uz misiju akcijām un dažādām kristīgās liecības formām.
Bez tam, Baznīcas kopiena ar mīlestību, lūgšanu, piemēru un gandares darbiem izpilda īstu mātes lomu attiecībā uz dvēselēm, kuras ir jāved pie Kristus. Tas ir darba rīks, kas neticīgajiem rāda vai nolīdzina ceļu pie Kristus un Viņa Baznīcas un, caur kuru arī ticīgie tiek pamudināti, baroti un stiprināti garīgai cīņai.
Veidojot kristīgu kopienu, prezbiteriem nekad nav jākalpo kaut kādai ideoloģijai vai cilvēku politiskai partijai, bet gan kā Evaņģēlija sludinātājiem un Baznīcas ganiem jāveltī savi spēki Kristus Miesas garīgās attīstības labā.
II Prezbiteru attiecības ar citiem cilvēkiem
Turpretī prezbiteri, ievērodami bīskapiem doto Priesterības sakramenta pilnību, godā viņos Kristus, Visaugstākā Ganītāja, varu. Tādēļ lai vienojas ar savu bīskapu patiesā mīlestībā un paklausībā[41]. Šī priesteru paklausība, caurstrāvota ar sadarbības garu, balstās pašā bīskapu kalpojuma līdzdalībā, kas prezbiteriem tiek dota caur Priesterības sakramentu un kanonisko misiju[42].
Mūsu laikos prezbiteru vienotība ar bīskapu tiek prasīta jo vairāk tādēļ, ka dažādu iemeslu dēļ apustuliskajiem pasākumiem ir jānotiek ne tikai dažādās formas, bet arī jāpārsniedz vienas draudzes vai diecēzes robežas. Tādēļ neviens priesteris nevar pietiekami labi izpildīt savu misiju atsevišķi, savrup, bet gan vienīgi kopējiem spēkiem ar citiem prezbiteriem un to vadībā, kas stāv Baznīcas priekšgalā.
Tādēļ gados vecākie lai pieņem jaunākos kā brāļus un lai palīdz viņiem pirmajos pasākumos un kalpošanas grūtībās, kā arī lai cenšas saprast viņu domāšanas veidu, kaut tas arī atšķirtos no viņu pašu uztveres, un lai ar labvēlību vēro viņu iniciatīvu. Arī jaunākie lai godā vecāko gadus un pieredzi, lūdz viņu padomu pastorālajā darbā un labprātīgi sadarbojas.
Brāliskā gara vadīti, lai prezbiteri neaizmirst viesmīlību (sal. Ebr 13, 1-2), lai ir labdarīgi un dalās laicīgajā mantā (sal. Ebr 13, 16), vispirms rūpējoties par slimniekiem, noskumušajiem, noslogotajiem ar pārmērīgu darbu, vientuļajiem, padzītajiem no dzimtenes, kā arī tiem, kas cieš vajāšanas (sal. Mt 5, 10). Lai viņi labprāt un ar prieku pulcējas atpūtas vietās, atceroties vārdus, ar kuriem pats Kungs aicināja nogurušos apustuļus: “Ejiet nomaļus vientuļā vietā un mazliet atpūtieties” (Mk 6, 31). Bez tam, lai prezbiteriem rūpēs par garīgo un intelektuālo dzīvi būtu savstarpējā palīdzība, lai viņi varētu labāk
līdzdarboties kalpošanā un lai izsargātos no briesmām, kas var apdraudēt vientulībā, lai viņi cenšas dzīvot kaut kādā veidā kopēju dzīvi vai kaut kādā kopībā, kurai var būt dažādas formas, atkarībā no dažādajām personīgajām vai pastorālajām vajadzībām, piemēram, kopējs dzīvoklis, kur tas ir iespējams, vai kopējs galds, vai vismaz biežas un periodiskas satikšanās. Ir arī augstu jānovērtē un aktīvi jāatbalsta apvienības, kas, vadoties pēc kompetentās Baznīcas varas pieņemtajiem statūtiem, pateicoties apstiprinātai labākas un atbilstošākas dienas kārtības ievērošanai, un brālīgai attieksmei cenšas palīdzēt priesteriem izkopt svētumu viņu kalpojumā un tādā veidā grib kalpot visai priesteru kārtai.
Beidzot šīs pašas kopības dēļ priesterībā lai prezbiteri zina, ka viņiem ir sevišķs pienākums pret tiem, kam ir kaut kādas grūtības; lai viņi tad ātri steidzas tiem palīgā, bet, ja būtu vajadzība, arī diskrēti aizrāda. Pret tiem, kas ir kaut kādā lietā klupuši, lai vienmēr izturas ar brāļu mīlestību un augstsirdību, nepārtraukti lūdzoties par viņiem Dievu un izrādot, ka arī turpmāk paliek priekš viņiem par īstiem brāļiem un draugiem.
Prezbiteriem ir nepieciešams vadīt tādā veidā, lai nemeklējot savu, bet to, kas pieder Jēzum Kristum (sal. Flp 2, 21), sadarbotos ar ticīgajiem cilvēkiem un uzturētos starp viņiem pēc Mācītāja parauga, kas pie cilvēkiem “nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību daudzu atpestīšanai” (Mt 20, 28). Lai prezbiteri patiesi atzīst un atbalsta laju cieņu un viņu īpašo dalību Baznīcas sūtībā. Tāpat arī lai viņi patiesi ciena taisnīgu brīvību, kas pienākas visiem laicīgā valstī. Lai prezbiteri labprāt uzklausa lajus, brālīgi izskatot viņu vēlmes un atzīstot viņu pieredzi dažādās cilvēcēku darbības nozarēs, lai pēc tam varētu kopīgi atpazīt laika zīmes. Pārbaudot garus, vai tie nāk no Dieva (sal. 1 Jņ 4, 1), lai viņi ticības garā atklāj dažādas laju harizmas, kā necilās, tā arī augstākās, lai tās ar prieku atzīst un gādīgi atbalsta. No daudzām Dieva dāvanām, kas ir bagātīgi atrodamas ticīgo vidū, sevišķa uzmanība ir jāpievērš tām, kas daudzus pievelk uz pilnīgāku garīgo dzīvi. Lai viņi arī ar paļāvību uztic lajiem uzdevumus Baznīcas kalpošanā, atvēlot viņiem brīvību un darbības lauku, protams, attiecīgi pamudinot ķerties pie darba arī pēc savas iniciatīvas[45].
Beidzot, prezbiteri ir nostādīti laju vidū, lai visus vestu uz savienošanos mīlestībā, „brāļu mīlestībā mīlot vienam otru, godbijībā pārsteidzot citam citu” (sal. Rom 12, 10). Viņu uzdevums ir tādā veidā saskaņot dažādus uzskatus, lai ticīgo kopībā neviens nejustos svešs. Prezbiteri ir kopējā labuma aizstāvji, par kuru rūpējas bīskapa vārdā, un vienlaicīgi arī dedzīgi patiesības aizstāvji, lai ticīgie nepadotos kuram katram doktrīnas vējam (sal. Ef 4, 14). Viņu īpašai gādībai ir uzticēti tie, kas ir attālinājušies no sakramentiem vai pat no ticības. Lai kā labie gani neatstāj novārtā viņu apmeklēšanu.
Pievēršot neatlaidīgu uzmanību priekšrakstiem par ekumenismu[46], lai viņi neaizmirst brāļus, kas nebauda ar mums pilnīgu Baznīcas vienotību.
Beidzot, lai viņi uzskata savā gādībā uzticētus visus, kas Kristu neatzīst par savu Pestītāju.
Paši ticīgie lai apzinās pienākumus pret saviem prezbiteriem un tādēļ lai izturas pret viņiem, saviem ganiem un tēviem, ar dēla mīlestību, piedaloties viņu rūpēs, cik iespējams, atbalstot ar lūgšanām un darbiem, lai tie varētu labāk pārvarēt šķēršļus un auglīgāk izpildīt savus uzdevumus[47].
III Prezbiteru sadalījums un priesteru aicinājums
10. Garīgā dāvana, ko prezbiteri saņem iesvētīšanā, sagatavo viņus ne kaut kādai aprobežotai un šaurai sūtībai, bet gan visplašākai un vispārīgai pestīšanas misijai “līdz pat zemes malām” (sal. Apd 1, 8); jo katrs priesteriskais kalpojums ir līdzdalība šajā universālajā misijas sfērā, ko Kristus uzticēja apustuļiem. Taču Kristus priesterība, par kuras dalībniekiem prezbiteri ir patiesi kļuvuši, bez šaubām ir domāta visām tautām un visiem laikmetiem, tā nav ierobežota nekādās asins, tautas vai vecuma robežās, kā tas jau noslēpumainā veidā tika atklāts Melhizedeka personā (sal. Ebr 7, 3). Lai prezbiteri atceras to, ka viņu sirds lietai ir jābūt rūpēm par visām baznīcām. Tādēļ lai to diecēžu prezbiteri, kurās ir vairāk aicinājumu, labprāt izrāda gatavību – ar sava ordinārija piekrišanu vai pamudinājumu – darboties tajās zemēs, misijās vai iestādēs, kur pietrūkst priesteru.
Pieskaitīšanas diecēzes klēram (incardinatio) un kanoniskās atlaišanas (excardinatio) likumi ir jārevidē tā, lai šis sensenais priekšraksts, palikdams nepārkāpts, tomēr labāk atbilstu mūsdienu pastorālajām vajadzībām. Un, kur to pieprasītu apustulāta apsvērumi, ir jāatvieglo ne tikai labāka prezbiteru izvietošana, bet arī jāorganizē speciāli pastorālie pasākumi dažādām sabiedriskām grupām jebkādā valstī vai tautā, vai arī pasaules daļā. Šim mērķim ir derīgi noorganizēt starptautiskus seminārus, speciālas diecēzes vai personālas prelatūras un citas līdzīgas institūcijas, kurās visas Baznīcas labā var tikt nozīmēti vai inkardinēti prezbiteri, veidā, kas tiks noteikts katram no šiem pasākumiem un vienmēr saglabājot vietējo ordināriju likumus.
Tomēr, pēc iespējas, nav jāsūta prezbiteri pa vienam uz kādu jaunu zemi, it sevišķi tad, ja viņi vēl labi nepazīst tās valodu un paradumus, bet vismaz pa divi vai trīs pēc Kristus mācekļu parauga (sal. Lk 10, 1), lai tādā veidā varētu palīdzēt viens otram. Pienākas arī sevišķā veidā gādāt par viņu garīgo dzīvi, kā arī par viņu dvēseles un miesas veselību; cik tas ir iespējams, darba vieta un apstākļi ir jāsagatavo attiecīgi viņu personīgajām īpatnībām. Visnotaļ svarīgi ir arī tas, lai tie, kas dodas pie citas tautas, censtos labi iepazīt ne tikai vietējo valodu, bet arī tās īpašās psiholoģiskās un sabiedriskās īpatnības, kurai viņi grib pazemīgi kalpot, vienojoties ar to pēc iespējas pilnīgāk, tā, lai sekotu apustuļa Pāvila piemēram, kas varēja par sevi teikt: ”Un es, starp visiem brīvs būdams, kļuvu visu kalps, lai iemantotu daudzus. Un jūdiem es esmu kļuvu it kā jūds, lai iemantotu jūdus” (1 Kor 9, 19 – 20).
Tādējādi prezbiteriem tiek ļoti ieteikts piedalīties diecēzes vai pat visas valsts mēroga apvienībās paaicinājumu veicināšanas nolūkā[51]. Sprediķos, katehēzē, laikrakstos ir nepieciešams skaidri parādīt kā vietējās, tā arī vispārējās Baznīcas vajadzības, skaidrā gaismā atklāt priesteru kalpojuma nozīmi un lielumu, kurā tik lielas nastas saistās ar tik lielu prieku un kurā, pirmām kārtām, kā māca Baznīcas Tēvi, var sniegt Kristum visaugstāko mīlestības apliecinājumu[52].
III NODAĻA
PREZBITERU DZĪVE
I Prezbiteru aicinājums uz pilnību
Kristus, kuru Tēvs svētdarīja jeb konsekrēja un sūtīja pasaulē (sal. Jņ 10, 36), „…pats sevi atdeva par mums, lai atpestītu mūs no katras netaisnības un šķīstītu par sev pieņemamu tautu, centīgu labos darbos” (sal. Tit 2, 14) un tā caur ciešanām iegāja savā godībā (sal. Lk 24, 26). Līdzīgā veidā arī prezbiteri, konsekrēti ar Svētā Gara svaidījumu un Kristus sūtīti, nomērdē sevī miesas darbus un pilnīgi atdodas kalpošanā cilvēkiem, pateicoties tam var pieaugt svētumā, ar kuru tika apveltīti Kristū, līdz taps par pilnīgiem vīriem (sal. Ef 4, 13).
Tādēļ, izpildot Gara un taisnības kalpošanu (sal. 2 Kor 3, 8 – 9), viņi nostiprinās garīgajā dzīvē, ja tikai ir padoti Kristus garam, kas viņus atdzīvina un vada. Caur tām pašām ikdienas svētajām darbībām, kā arī visu savu kalpojumu, kuru veic vienotībā ar bīskapu un prezbiteriem, viņi tiecas pēc dzīves pilnības. Savukārt, pats prezbiteru svētums lielā mērā palīdz auglīgi izpildīt viņu kalpojumu, jo,
kaut gan Dieva žēlastība var arī caur necienīgiem dalītājiem īstenot pestīšanas darbu, tad tomēr Dievs grib veikt savus brīnišķos darbus parastā ceļā caur tiem, kuri tapuši paklausīgāki Svētā Gara iedvesmām un vadībai, ņemot vērā savu ciešo vienotību ar Kristu un dzīves svētumu, var teikt kopā ar apustuli: „Es dzīvoju, bet jau ne es, bet manī dzīvo Kristus” (Gal 2, 20).
Tādēļ arī šis svētais Koncils, lai sasniegtu savus iekšējās Baznīcas atjaunošanās, Evaņģēlija izplatīšanās visā pasaulē, kā arī dialogu ar mūsdienu pasauli pastorālos mērķus, ļoti lūdz visus priesterus, lai viņi ar attiecīgu Baznīcas ieteikto līdzekļu palīdzību[54] pastāvīgi tiektos pēc arvien augstākas svētuma pakāpes, pateicoties kurai ar katru dienu kļūtu par arvien labākiem darba rīkiem kalpošanā visai Dieva tautai.
Būdami Dieva vārda kalpi, viņi ikdienas lasa un klausās Dieva vārdu, kas viņiem ir jāmāca citiem. Ja viņi tai pašā laikā cenšas to uzņemt sevī, tad diendienā kļūs par arvien pilnīgākiem Kunga mācekļiem, saskaņā ar apustuļa Pāvila vārdiem Timotejam: „Par to pārdomā, pie tā paliec, lai tavas sekmes būtu visiem skaidras! Esi nomodā par sevi un par mācību, turies pie tās! Jo tu, tā darīdams, izglābsi pats sevi un tos, kas tevī klausās” (1 Tim 4, 15 – 16). Meklējot attiecīgāku veidu nodot citiem liecību, kas bija viņu kontemplācijas priekšmets[55], labāk izjutīs „neizdibināmās Kristus bagātības” (Ef 3, 8) un daudzveidīgo Dieva gudrību (sal. Ef 3, 9 – 10). Ņemot vērā to, ka Kungs ir tas, kas atver sirdis (sal. Apd 16, 14) un, ka ne no viņiem, bet gan no Dieva nāk augstais spēks (2 Kor 4, 7), viņi ciešāk savienosies ar Mācītāju Kristu pašā sludināšanas brīdī un ļaus Viņa Garam sevi vadīt. Tādā veidā, savienodamies ar Kristu, viņi piedalās Dieva mīlestībā, kuras no mūžiem apslēptais noslēpums (sal. Ef 3, 9) tika atklāts Kristū.
Prezbiteri, kā svēto lietu pārvaldnieki, it īpaši Svētās Mises upurī, sevišķā veidā pārstāv Kristus personu, kurš sevi pašu salika upurī cilvēku svētdarīšanai; tādēļ viņi tiek aicināti iejusties tanī, ko celebrē, jo, svinot Kunga nāves noslēpumu, ir jācenšas caur mērdēšanos atbrīvot savus locekļus no netikumiem un kārībām[56]. Euhariskā Upura noslēpumā, kurā priesteri izpilda savu galveno pienākumu, tiek nepārtraukti īstenots mūsu atpestīšanas darbs[57] un tādēļ tiek ļoti ieteikts to realizēt ikdienas; tā ir Kristus un Baznīcas darbība arī tad, ja ticīgajiem nebūtu iespējams būt klātesošiem[58].
Tā prezbiteri, vienojoties ar Kristus – Priestera darbību, ikdienas upurē Dievam sevi pašus, un pieņemdami Kristus Miesu, sirsnīgi piedalās Tā mīlestībā, kas Sevi atdod par barību ticīgajiem. Līdzīgi arī sakramentu dalīšanā viņi savienojas ar Kristus nodomu un mīlestību; sevišķi tas īstenojas tad, kad izrāda gatavību sniegt Gandarīšanas sakramentu, bez noteikumiem un vienmēr, cikkārt ticīgie to saprātīgi lūdz. Lūdzot Svēto Ofīciju, prezbiteri piedāvā savu balsi Baznīcai, kas paliek lūgšanā visas cilvēces vārdā kopā ar Kristu, kurš „vienmēr dzīvo, lai par mums aizlūgtu” (sal. Ebr 7, 25).
Vadot un ganot Dieva tautu, viņi tiek Labā Gana mīlestības skubināti atdot savu dzīvību par savām avīm (sal. Jņ 10, 11), būt gataviem pat uz visaugstāko upuri, sekojot to priesteru piemēram, kas neliedzās arī mūsu laikos atdot savu dzīvību. Būdami ticības skolotāji un kuriem pašiem “caur Jēzus Asinīm ir nodrošināts ieiet vissvētākajā” (sal. Ebr 10, 19), viņi tuvojas Dievam “ar patiesu sirdi, ticības pilnībā” (Ebr 10, 22); iedzīvina stipru cerību par saviem ticīgajiem (sal. 2 Kor 1, 7), lai varētu iepriecināt tos, kuri piedzīvo visāda veida ciešanas, ar iepriecinājumu, kuru paši saņem no Dieva (sal. 2 Kor 1, 4). Viņiem, kā kopienas vadītājiem, ir jāpiekopj askēze, atbilstošu dvēseļu ganam, atsakoties no sava komforta, nemeklējot to, kas būtu derīgs, bet gan to, kas kalpotu visu labumam, lai visi tiktu izglābti (sal. 1 Kor 10, 33), arvien pilnīgāk veicot dvēseļu gana darbu un, kur tas būtu vajadzīgs, gatavi uzsākt iet jaunus pastorālos ceļus mīlestības Gara vadībā, kurš dveš, kur grib (sal. Jņ 3, 8).
14. Tā kā mūsdienu pasaulē ir tik daudzi pienākumi, ar kuriem cilvēkiem ir jātiek galā, un tik liela ir problēmu dažādība, kas viņus satrauc un kuras bieži vien ir ātri jāatrisina pašiem, tad nereti draud briesmas izkliedēties daudzās un dažādās lietās. Tāpat arī prezbiteri, aizņemti un raustīti ar sava amata dažādiem pienākumiem, ne bez rūpēm var meklēt veidu, kā iedrošināties apvienot savu iekšējo dzīvi ar ārējo darbību. Šo dzīves vienotību nevar radīt ne tīri ārēja kārtība pastorālajos darbos, ne arī pati garīgo vingrinājumu prakse, kaut arī tie palīdz to uzturēt. Tomēr prezbiteri var to izveidot, sekojot Kristus Kunga piemēram savos kalpojuma darbos, kura barība bija pildīt Tā gribu, kas Viņu sūtīja pabeigt Tēva darbu (sal. Jņ 4, 34).
Būtībā Kristus, lai caur Baznīcu pasaulē nepārtraukti izpildītu šo Tēva gribu, darbojas caur savu kalpu starpniecību un tādēļ vienmēr paliek par viņu dzīves vienotības pamatu un avotu. Turpretī prezbiteri sasniegs savas dzīves vienotību, savienojoties ar Kristu Tēva gribas atzīšanā un upurējoties par sev uzticēto ganāmpulku (sal. 1 Jņ 3, 16). Tādā veidā, aizvietojot Labo Ganu, pašā gana mīlestības praktizēšanā viņi atradīs priesteriskās pilnības saiti, kas vieno viņu dzīvi un darbību. Šī ganītāja mīlestība[59], galvenokārt, tiek smelta no euharistiskā Upura, kas tādēļ ir visas prezbitera dzīves centrs un sakne, tā ka to, kas notiek uz upura altāra, priestera dvēsele cenšas atveidot sevī. Tomēr to nav iespējams sasniegt, ja paši priesteri ar lūgšanas palīdzību arvien vairāk neiedziļināsies Kristus noslēpumā.
Lai tāpat arī viņi varētu konkrēti praksē apliecināt savas dzīves vienotību, lai apdomā visas savas iniciatīvas, pārbaudot, kāda ir Dieva griba (sal. Rom 12, 2), proti, kā viņu pasākumi saskan ar Baznīcas evaņģēliskās sūtības principiem. Jo uzticība Kristum nav šķirama no uzticības Viņa Baznīcai. Ganītāja mīlestība pieprasa, lai prezbiteri vienmēr strādātu ciešā vienotībā ar bīskapiem un citiem brāļiem priesterībā, lai viņu skriešana nebūtu veltīga (sal. Gal 2, 2). Tā rīkojoties, prezbiteri atradīs savas dzīves vienotību pašā Baznīcas sūtības vienotībā un tādā veidā savienosies ar savu Kungu, un caur Viņu ar Tēvu un Svēto Garu, lai varētu tikt piepildīti ar iepriecinājumu un pārpilnībā izjustu prieku (sal. 2 Kor 7, 4).
II Īpašas garīgās prasības prezbitera dzīvē
Bet, tā kā priestera kalpojums ir pašas Baznīcas kalpojums, to nevar izpildīt savādāk kā tikai visas Miesas hierarhiskajā kopībā. Tādēļ pastorālā mīlestība mudina prezbiterus, lai, darbodamies šajā kopībā, viņi caur paklausību upurētu savu gribu kalpojumam Dievam un brāļiem, pieņemot un ticības garā izpildot pāvesta, sava bīskapa un arī citu priekšnieku pavēles un norādījumus, vislabprātāk atdodoties un upurējot sevi (sal. 2 Kor 12, 15) pašus jebkurā uzdevumā, pat vienkāršākajos un mazāk nozīmīgajos, kas viņiem būtu uzticēti. Tādā veidā viņi saglabā un nostiprina nepieciešamo vienotību ar saviem brāļiem kalpošanā, sevišķi ar tiem, kurus Kungs nozīmēja par redzamajiem savas Baznīcas vadītājiem, kā arī līdzdarbojas Kristus Miesas celšanā, kas pieaug “pateicoties dažādu savstarpēju pakalpojumu saistībai” (sal. Ef 4, 11 – 16). Šī paklausība, kas ved uz vairāk nobriedušu Dieva bērnu brīvību, pēc savas būtības pieprasa, lai prezbiteri, kad viņi savu pienākumu izpildē, mīlestības skubināti, saprātīgi meklē jaunus ceļus lielākam Baznīcas labumam, drosmīgi uzstātos ar savu iniciatīvu un skaidri liktu priekšā sev uzticētā ganāmpulka vajadzības, vienmēr būdami gatavi pieņemt to lēmumus, kuriem Dieva Baznīcā ir vadītāju pienākumi.
Prezbiteri līdzinās Kristum caur šo pazemību un atbildīgo, kā arī brīvprātīgo paklausību, jūtoties tāpat kā Jēzus Kristus, kas “pats sevi pazemoja, pieņemdams kalpa veidu, kļūstot paklausīgs līdz pat nāvei” (Flp 2, 7 – 8) un ar šo paklausību uzvarēja Ādama nepaklausību, kā liecina apustulis: “Jo kā viena cilvēka nepaklausības dēļ daudzi kļuvuši grēcinieki, tā arī Viena paklausības dēļ daudzi kļuvuši taisnīgi” (Rom 5, 19).
Celibāts atbilst priesterībai daudzu iemeslu dēļ. Jo visa priestera misija ir veltīta jaunas cilvēces kalpošanai, kuru Kristus, nāves uzvarētājs, rada pasaulē caur savu Garu un kura iesākas “ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet gan no Dieva” (sal. Jņ 1, 13). Caur jaunavību vai celibātu, ievērotu Dieva valstības dēļ (sal. Mt 19, 12), prezbiteri jaunā un sevišķā veidā tiek veltīti Kristum, vieglāk, ar nedalītu sirdi atdodas Viņam (sal. 1 Kor 7, 32 – 34), ar lielāku brīvību Viņā un caur Viņu uzupurējās kalpošanā Dievam un cilvēkiem, sekmīgāk kalpo Viņa valstībai un pārdabiskās atdzimšanas lietai un tādā veidā kļūst spējīgāki uzņemties plašāku tēvišķību Kristū. Tātad, tādā veidā viņi cilvēku priekšā apliecina, ka grib nedalāmi veltīties sev uzticētajam uzdevumam, proti, ticīgos saderināt ar vienu Vīru un kā nevainīgu jaunavu tos stādīt priekšā Kristum (sal. 2 Kor 11, 2). Tā viņi atsauc atmiņā Dieva iestādīto noslēpumaino laulību, kas visā pilnībā atklāsies nākotnē, un caur kuru Baznīcas vienīgais Līgavainis ir Kristus[62]. Bez tam viņi kļūst par dzīvu zīmi tai nākamajai pasaulei, kas ir jau klātesoša caur ticību un mīlestību, kurā augšāmcelšanās bērni neņems sievas un neies pie vīra[63].
Šo iemeslu dēļ, kas pamatojas Kristus noslēpumā un Viņa sūtībā, celibātu, kas sākumā priesteriem tika ieteikts, vēlāk latīņu Baznīcā caur likumu uzlika par pienākumu visiem, kam jāsaņem priesteru svētības. Pašreizējais svētais Koncils no jauna atzīst un apstiprina šo rīkojumu attiecībā uz tiem, kas ir nozīmēti prezbiteriātam, paļaujoties Svētajā Garā, ka celibāta dāvana, kas tik ļoti atbilst Jaunās Derības
priesterībai, ir Tēva augstsirdīgi dāvāta, ja tikai tie, kas piedalās Kristus priesterībā caur Priesterības sakramentu, tāpat arī visa Baznīca, pazemīgi un neatlaidīgi lūdz šo dāvanu. Tāpat arī šis svētais Koncils aicina visus prezbiterus, kas brīvprātīgi, paļaujoties uz Dieva žēlastību, uzņemtos svēto celibātu pēc Kristus parauga, lai, pieķērušies tam, augstsirdīgi un no visas sirds, kā arī uzticīgi paliekot šajā kārtā, augstu novērtētu šo cēlo dāvanu, kuru Tēvs ir devis viņiem un kuru Kungs tik skaidri cildina (sal. Mt 19, 11), un lai viņi paturētu acu priekšā lielos noslēpumus, kuri tajā tiek norādīti un īstenoti. Jo vairāk daudzi cilvēki mūsdienu pasaulē uzskata pilnīgu atturību par neiespējamu, jo pazemīgāk un neatlaidīgāk prezbiteri kopā ar Baznīcu lūgs uzticības žēlastību, kas nekad netiek liegta tiem, kas to lūdz, pielietojot visāda veida visiem pieejamos līdzekļus – kā pārdabiskos, tā arī dabiskos. Lai viņi neatstāj novārtā normu, pirmām kārtām, askētisko, pielietošanu, kuras apstiprina Baznīcas pieredze un, kas ir ne mazāk nepieciešama mūsdienu pasaulē. Tādēļ šis svētais Koncils lūdz ne tikai priesterus, bet arī visus ticīgos, lai šī dārgā priesteru celibāta dāvana būtu viņu sirds lieta. Visiem ir jālūdz Dievs, lai Viņš pats vienmēr bagātīgi dotu šo dāvanu savai Baznīcai.
Priesteriem, kuru „daļa un mantojums” (sal. Sk 18, 20) ir tieši Kungs, laicīgie labumi ir jālieto vienīgi tajos nolūkos, kādos pienākas tos izmantot pēc Kristus Kunga mācības un Baznīcas lēmumiem.
Baznīcas īpašumu tiešā vārda nozīmē lai priesteri pārvalda tā, kā to pieprasa lietas būtība, saskaņā ar Baznīcas priekšrakstu normām, ar pieredzējušu pasaulīgu personu palīdzību, cik tas ir iespējams, un lai vienmēr tos paredz tādiem mērķiem, kuru sasniegšanas dēļ Baznīcai drīkst piederēt laicīgā manta, un proti: cienīgai Dieva kulta veikšanai, pienācīgās iztikas nodrošināšanai garīdzniecībai, kā arī svētā apustulāta vai mīlestības darbu izpildīšanai, sevišķi attiecībā pret trūcīgajiem[64]. Lai priesteri, tāpat kā bīskapi – ievērojot partikulāro likumu[65] – izmanto mantu, ko ieguvuši saistībā ar kaut kādu Baznīcas funkciju veikšanu, pirmkārt, savai pienācīgai iztikai un savu kārtas pienākumu izpildei; bet
to, kas viņiem paliktu pāri, lai novēl Baznīcas labā vai žēlsirdības darbiem. Tātad, lai viņi neuzskata Baznīcas amatu kā peļņas avotu un lai tā ienākumus neizlieto sava ģimenes īpašuma pavairošanai[66]. Tādēļ priesteri, nemaz nepieķerdamies bagātībai (sal. Ps 62, 11 Vg 61), lai vienmēr izvairās no kaut kāda veida mantkārības un cītīgi atturas no visāda tirdzniecības veida.
Vēl jo vairāk, prezbiteri tiek pamudināti uz brīvprātīgu nabadzības praktizēšanu, kas viņus darīs lielākā mērā līdzīgākus Kristum un derīgākus svētajai kalpošanai. Taču Kristus, būdams bagāts, mūsu dēļ ir kļuvis nabags, lai ar Viņa nabadzību mēs taptu bagāti (sal. 2 Kor 8, 9). Savukārt, apustuļi, kas prata būt pārpilnībā, gan arī ciest trūkumu (sal. Flp 4, 12), ar savu piemēru rādīja, ka par velti no Dieva saņemto dāvanu vajag par velti dot tālāk (sal. Apd 8, 18 – 25). Tāpat arī kaut kāda kopēja lietu izmantošana, ņemot vērā kopienas labumus, kas tiek cildināta pirmatnējās Baznīcas vēsturē (sal. Apd 2, 42 – 47), vislabāk sagatavo ceļu pastorālajai mīlestībai; arī caur tādu dzīves veidu prezbiteri var slavējami praktizēt Kristus ieteikto nabadzības garu.
Dieva Gara vadīti, kas svaidīja Pestītāju un sūtīja Viņu sludināt Evaņģēliju nabagiem (sal. Lk 4, 18), prezbiteriem, tāpat arī bīskapiem, jāizvairās no visa, kas varētu kaut kādā veidā nelabvēlīgi noskaņot trūcīgos, aizsteidzoties priekšā citiem Kristus mācekļiem visādas godkārības atmešanā tajā, kas viņiem pieder. Lai savu dzīvokli iekārto tā, lai tas nebūtu nepieejams un lai neviens nekad – arī trūcīgais – nekautrētos to apmeklēt.
III Palīglīdzekļi prezbiteru dzīvei
Sakramentālās žēlastības dalītāji visciešāk savienojas ar Kristu, Pestītāju un Ganu, pateicoties auglīgai sakramentu pieņemšanai, īpaši biežai grēksūdzei, kas, sagatavota ikdienas sirdsapziņas izmeklēšanā, tik ļoti palīdz panākt nepieciešamo sirds atgriešanos pie žēlsirdīgā Tēva mīlestības. Ticības gaismā, barotai ar Sv. Rakstu lasīšanu, var cītīgi pētīt Dieva gribas zīmes un Viņa žēlastības iedvesmas dažādos dzīves notikumos un tādā veidā ar katru dienu tapt arvien vairāk gataviem pildīt savu misiju, kuru ir saņēmuši Svētajā Garā. Vienmēr apbrīnojams šādas gatavības piemērs ir Vissvētākā Jaunava Marija, kas, Svētā Gara vadīta, pati sevi pilnīgi upurēja cilvēku atpestīšanas noslēpuma labā[69]; lai prezbiteri ar dēlu dievbijību un godbijību Viņu slavē un mīl kā Visaugstākā un Mūžīgā Priestera Māti, apustuļu Karalieni un Atbalstītāju savā kalpošanā.
Lai uzticīgi izpildītu savu kalpojumu, viņu sirds lietai ir jābūt ikdienas sarunai ar Kristus Kungu Vissvētākajā Sakramentā, apmeklējot To baznīcā un personīgi pielūdzot; lai viņi labprāt nododās garīgajiem vingrinājumiem un augstu vērtē garīgo vadību. Dažādos veidos, sevišķi caur pārbaudīto pārdomāšanas lūgšanu un citām lūgšanas formām, kuras brīvi izvēlas, prezbiteri meklē un dedzīgi lūdz no Dieva to īstās pielūgsmes garu, kas kopā ar viņiem uzticēto tautu cieši savienotu ar Kristu, Jaunās Derības Starpnieku, un tādā veidā kā pieņemtie bērni varētu saukt: “Abba, Tēvs” (Rom 8, 15).
Priesteru iesvētīšanas laikā bīskaps prezbiteriem atgādina, lai viņi būtu “nobrieduši zinībās” un lai viņu mācība būtu par “garīgām zālēm Dieva tautai”[70]. Svētā pārvaldītāja zināšanām ir jābūt svētām, jo tās tiek ņemtas no svēta avota un to mērķis arī ir svēts. Pirmām kārtām, tās tiek smeltas no Svēto Rakstu lasīšanas un meditācijas, bet arī auglīgi stiprinātas ar Baznīcas Tēvu un Doktoru rakstu, kā arī citu Tradīcijas dokumentu studēšanu[71]. Bez tam, lai varētu pienācīgi atbildēt uz mūsdienu cilvēku ierosinātajiem jautājumiem, prezbiteriem ir labi jāzina Baznīcas Mācītāja varas, it sevišķi koncilu un Romas Bīskapu dokumenti, kā arī jāmeklē padoms pie vislabākajiem un atzītajiem teologiem.
Tā kā mūsu laikos cilvēku kultūra un arī svētās zinātnes iet uz priekšu, prezbiteri tiek aicināti atbilstoši un pastāvīgi papildināt savas zināšanas par dievišķajām un cilvēciskajām lietām, lai tādā veidā viņi sekmīgāk sagatavotos dialogam ar mūsdienu cilvēkiem.
Lai prezbiteri varētu vieglāk nodoties studijām un sekmīgāk apgūt evaņģelizācijas un apustulāta metodes, nepieciešams ar visām pūlēm, ņemot vērā katras teritorijas apstākļus, sagatavot viņiem attiecīgus palīglīdzekļus, piemēram, kursu, kongresu organizēšana, pastorālo studiju centru radīšana, bibliotēku dibināšana, kā arī ir jāgādā, lai studijas pienācīgi vadītu attiecīgas personas. Bez tam bīskapi – katrs atsevišķi vai arī vienojoties savā starpā – lai pārdomā par piemērotāku veidu, kā panākt, lai visi viņu prezbiteri noteiktā laikā, it sevišķi nedaudzus gadus pēc iesvētīšanas[72], varētu apmeklēt kursus, kas viņiem būtu par izdevību pilnīgāk iepazīt un piesavināties pastorālās metodes un teoloģisko mācību, kā arī stiprināt garīgo dzīvi un apmainīties apustuliskajā pieredzē ar brāļiem[73]. Izmantojot šos un citus piemērotos līdzekļus, tāpat arī ir nepieciešams ar īpašām rūpēm atbalstīt jaunieceltos prāvestus un tos, kuri uzņemas jaunus pastorālos pienākumus, kā arī tos, kas tiek sūtīti uz citu diecēzi vai valsti.
Beidzot, bīskapiem jārūpējas par to, lai daži prezbiteri veltītos dziļākām mācībām par Dieva lietām, lai nekad nepietrūktu kleriķu apmācīšanai derīgu skolotāju, lai pārējiem priesteriem un ticīgajiem viņi būtu par palīgiem nepieciešamo zināšanu apgūšanā un lai svētajās zinātnēs atbalstītu veselīgu progresu, kas Baznīcai ir tieši nepieciešams.
20. Prezbiteri, kas sevi veltījuši kalpošanai Dievam uzticētā uzdevuma veikšanā, ir cienīgi saņemt pienācīgu samaksu, jo “strādnieks ir savas algas cienīgs” (Lk 10, 7; sal. Mt 10, 10; 1 Kor 9, 7; 1 Tim 5, 18), „tāpat arī Kungs noteicis Evaņģēlija sludinātājiem pārtikt no Evaņģēlija” (1 Kor 9, 14). Tādēļ, ja prezbiteriem nav nodrošināta pienācīga atlīdzība, pašiem ticīgajiem – jo taču prezbiteri strādā viņu labā – ir patiess pienākums rūpēties par vajadzīgo līdzekļu sagādāšanu viņu apzinīgai un godīgai dzīvei. Bīskapiem ir jāatgādina ticīgajiem šo pienākumu un jārūpējas – vai nu katrs atsevišķi savā diecēzē vai labāk – vairāki kopā vienā un tajā pašā teritorijā, lai tiktu noteiktas normas pienācīgi uzturēt tos, kuri, kalpojot Dieva tautai, pilda vai pildīja kaut kādus uzdevumus. Atlīdzībai, kuru pienākas dot katram, ņemot vērā kā uzdevuma raksturu, tā arī laika un vietas apstākļus, ir jābūt principāli vienādai visiem, kas atrodas vienos un tajos pašos apstākļos; tai ir arī jābūt piemērotai viņu kārtai un tādai, kas ļautu ne tikai atalgot tos, kas prezbiteriem kalpo, bet arī personīgi sniegt noteiktu palīdzību trūcīgajiem; Baznīca vienmēr jau no saviem pirmsākumiem ļoti augstu godā šādu pakalpošanu nabagiem. Bez tam, šim atalgojumam jābūt tādam, lai prezbiteriem tiktu pieļauts ikgadējs pienācīgs un pietiekams atvaļinājums. Bīskapiem ir jārūpējas, lai prezbiteriem varētu tāds būt.
Tomēr sevišķa nozīme ir jāpiešķir kalpojumam, kuru svētie pārvaldnieki izpilda. Tādēļ tā sauktā beneficiālā sistēma ir jāatmet vai vismaz tā jāreformē, lai beneficiālo pusi, — tas ir, tiesības uz ienākumiem no algas, kas ir saistīta ar amatu – uzskatītu par otrās šķiras lietu, bet pirmo vietu ierādītu pašam Baznīcas amatam, caur kuru jāsaprot kaut kādu uzdotu pienākumu pastāvīga garīga mērķa pildīšanai.
Tajās valstīs, kur sociālā gādība par garīdzniecību vēl nav attiecīgi noorganizēta, lai Bīskapu Konferences, vienmēr ievērojot Baznīcas un valsts likumus, rūpējas par to, lai pastāvētu diecēzes institūcijas, arī savā starpā apvienotas, vai institūcijas, kas būtu kopīgas vairākām diecēzēm vai arī visai teritorijai domātas apvienības, kas hierarhijas uzraudzībā pietiekamā mērā gādātu par attiecīgu nodrošinājumu un medicīnisko aprūpi, kā arī par slimu, darbnespējīgu vai vecu prezbiteru pienācīgu uzturēšanu. Priesteri solidaritātes garā pret saviem brāļiem, līdzjūtot viņu bēdās (sal. Flp 4, 14), lai atbalsta dibināto institūciju, reizē arī apzinādamies, ka, pateicoties tai, viņiem nav jāraizējas par savu likteni nākotnē un to, ka var labāk un pilnīgi sevi veltīt evaņģēliskajā garā nabadzības praktizēšanai un dvēseļu pestīšanai. Tie, kuru pārziņā ir šīs lietas, lai cenšas panākt dažādu valstu institūciju apvienošanos, lai tādā veidā tās kļūtu spēcīgākas un plašāk izplatītas.
Nobeigums un pamudinājums
22. Šis svētais Koncils, ņemot vērā priesteru dzīves priecīgos brīžus, nevar neredzēt arī grūtības, kādas prezbiteri piedzīvo mūsdienu dzīves apstākļos. Tāpat arī zina, cik ļoti izmainās ekonomiskie un sociālie apstākļi, un pat cilvēku ieražas un cik ļoti cilvēku vērtējumā izmainās vērtību skala; tādēļ arī Baznīcas kalpi un dažreiz pat ticīgie jūtas it kā sveši šai pasaulē un ar nemieru meklē piemērotus līdzekļus un vārdus, lai varētu ar to saprasties. Jauni šķēršļi ticībai, šķietams darītā darba veltīgums, kā arī sāpīgā vientulība, kuru viņi piedzīvo, var tos novest līdz nomāktības un nepatikas briesmām.
Bet Dievs ir tā iemīlējis pasauli, kuru šodien ir uzticējis Baznīcas ganu mīlestībai un kalpošanai, ka atdeva savu Vienpiedzimušo Dēlu (sal. Jņ 3, 16). Un patiešām, šī pasaule, kas ir apkrauta ar daudziem grēkiem, bet, kurai ir arī ne mazas iespējas, piegādā Baznīcai dzīvos akmeņus (sal. 1 Pēt 2, 5), kas kalpo Dieva mājokļa celšanai Garā (sal. Ef 2, 22). Šis pats Svētais Gars, kas mudina Baznīcu atklāt jaunus ceļus, kas saistītu ar mūsdienu pasauli, tāpat arī iedveš un atbalsta priesteriskās kalpošanas attiecīgu pielāgošanu.
Lai prezbiteri atceras, ka sava darba izpildē viņi nekad nav vieni paši, bet gan balstās uz Visuvarenā Dieva spēku, un, ticot Kristum, kas viņus aicināja piedalīties Savā priesterībā, lai ar visu paļāvību uzupurējas savam kalpojumam, zinot, ka Dievs savā varenībā spēj pavairot viņos mīlestību[74]. Tāpat arī lai atceras to, ka viņu sabiedrotie ir brāļi priesterībā, kā arī visas pasaules ticīgie. Jo visi prezbiteri līdzdarbojas Dieva pestīšanas plāna realizēšanā, proti, Kristus noslēpumā, tas ir, noslēpumā, kas no mūžiem ir apslēpts Dievā (sal. Ef 3, 9), kura plāns tiek realizēts pakāpeniski, dažādiem kalpojumiem sadarbojoties Kristus Miesas celšanā, līdz kamēr piepildīsies Tās mūža mērs. Bet tā kā visas šīs lietas ir apslēptas ar Kristu Dievā (sal. Kol 3, 3), tās var tikt saskatītas, galvenām kārtām, ar ticības palīdzību. Jo ir pilnīgi nepieciešams, lai Dieva tautas vadītāji dzīvotu ticībā, sekojot uzticīgā Ābrahama piemēram, kas ticībā “bija paklausīgs un devās uz to zemi, kuru viņam nācās saņemt mantojumā. Viņš gāja, nezinādams, kur aizies” (sal. Ebr 11, 8). Un patiešām, Dieva noslēpumu pārvaldnieks var tikt salīdzināts ar cilvēku, kas sēj tīrumā, par kuru Kungs sacīja: „Vai nu viņš guļ, vai ceļas naktī vai dienā, sēkla dīgst un aug, tam nezinot” (Mk 4, 27). Starp citu, Kungs Jēzus, kas sacīja: “Stiprinieties, Es uzvarēju pasauli” (Jņ 16, 33), ar šiem vārdiem nesolīja savai Baznīcai pilnīgu uzvaru virs zemes. Tomēr svētais Koncils priecājas, ka zeme, kurā tika sēta Evaņģēlija sēkla, tagad daudzās vietās nes augļus Kunga Gara vadībā, kurš piepilda pasauli un kurš ir uzmodinājis patiesu misijas garu daudzu priesteru un ticīgo sirdīs. Par to visu Svētais Koncils ar mīlestību pateicas visas pasaules prezbiteriem. „Bet Viņam, kas ar savu spēku darbojas mūsos, kas spēj darīt visu daudz vairāk, nekā mēs lūdzam un saprotam, lai gods Baznīcā un Kristū Jēzū” (Ef 3, 20 – 21).
Tas viss, kas tika izteikts šinī Dekrētā kopumā un atsevišķās lietās, ieguva svētā Koncila Tēvu atzinību. Un Mēs, ar apustulisko varu, ko mums ir devis Kristus, kopā ar Cienījamiem Tēviem Svētajā Garā to apstiprinām, pieņemam un pavēlam šos Koncila lēmumus izsludināt Dieva godam.
Romā, pie svētā Pētera, 1965. gada 7. decembrī.
Es, PĀVILS, Katoļu Baznīcas Bīskaps
/ Seko Tēvu paraksti/
Tomēr tāda atšķirība nenozīmē nošķiršanos, vienaldzību, bailes, ne arī nicināšanu. Kaut gan Baznīca atšķiras no cilvēces, tomēr tā nenostāda sevi pret cilvēci, bet gan drīzāk ar to vienojas” – Pāvils VI, Enc. Ecclesiam suam, 1964. g. 6. aug.: AAS 56 (1964), 627. un 638. lpp.
[74] Sal. Pontificale romanum, De Ordinatione Presbyterorum.
