4., 5. un 6. jūlijā Krāslavas Sv. Ludvika Romas katoļu draudzē jau 234. reizi tika svinētas svētā mocekļa Donāta 40 stundu atlaidas. Gandrīz divarpus gadsimtus ticīgie sv. Donāta svētkos pulcējas Krāslavā, lai kopā ar savu bīskapu un svētā mocekļa aizbildnību izlūgtos vajadzīgās žēlastības.
Sv. Donāts dzīvoja IV gs, bija Romas kareivis, dedzīgs kristietis, kurš cīnījās pret elku dievu godināšanu. Viņš atdeva savu dzīvību, mirstot vardarbīgā nāvē par uzticību Kristum. Diemžēl viens otrs “Krāslavas” sv. Donātu kļūdaini uzskata par citu IV gs sākuma svēto – Karfagenas bīskapu Donātu, donātistu shizmas iniciatoru.
Ar grāfa Plātera rūpēm sv. mocekļa relikvijas no Romas katakombām uz Krāslavu tika atvesta 1775. gadā. Pāvests Pijs VI 1790. gadā izsludināja 40 stundu atlaidas sv. Donāta godinātājiem un noteica to svinēšanu pirmajā svētdienā pēc sv. apustuļa Pētera un Pāvila svētkiem.
Arī šogad daudzi ticīgie sv. Donāta svētkos vēlējās saņemt pilnīgas atlaidas, tāpēc pie biktskrēsliem pat veidojās garas rindas. Ikdienas Sv. Mises (3-4 katru dienu) tika visai kupli apmeklētas. Uzklausīt grēksūdzes, svinēt Euharistiju, vadīt citus dievkalpojumus draudzes prāvestam Eduardam Voroņeckim palīdzēja vairāki priesteri no Krāslavas un Dagdas dekanāta, arī no Jelgavas diecēzes un pat no kaimiņzemes Baltkrievijas. Pamācoši un saturīgi bija Svēto Rakstu komentāri. Pilnveidot garīgo dzīvi un stiprināt ticību palīdzēja arī piedalīšanās ikdienas rīta un vakara Euharistiskajā procesijā, Vissvētākā Sakramenta adorācijā, daudzās lūgšanās un garīgās dziesmas.
Svinību kulminācija neapšaubāmi bija V. E. Jāņa Buļa celebrētā Svētā Mise 6. jūlijā, kuras laikā vairāki desmiti bērnu un jauniešu saņēma Iestiprināšanas sakramentu. Sprediķī bīskaps uzsvēra, ka mūsu dvēselēm jākļūst par Kristus attēla atspulgu. Bez tikumiem nevar izveidot normālu sabiedrību. Ikviens cilvēks, kurš mūsdienās tiecas pēc tukšām lietām, piedzīvo vilšanos. Vajadzīga vienotība ar Kristu, kas balstās uz dziļas ticības un mīlestības pamata. Kas jādara, lai savā dzīvē mēs spētu izvairīties no nevajadzīgām lietām? Bīskapa sprediķis rosināja klātesošos meklēt atbildi uz šo mūsdienās tik svarīgo jautājumu.
Sv. Mise noslēdzās ar krāšņu Euharistisko procesiju baznīcas dārzā ar apstāšanos sv. Donāta kapelā un mocekļa godam veltītās litānijas dziedājumu. Pacilājoši izskanēja himna “Te Deum”.
Draudzes saimnieks E. Voroņeckis noslēguma uzrunā pateicās Ekselencei par kārtējo Krāslavas apmeklējumu un izteica cerību, ka šī tradīcija turpināsies vēl ilgus gadus. Atvadoties arī bīskaps pateicās visiem, kuri svētceļoja uz sv. mocekļa Donāta svinībām, kopā ar viņu lūdzās Sv. Misē. Visiem, kuri parūpējās par sekmīgu svētku norisi. Ekselence aicināja ticīgos lūgtoies par mieru pasaulē. Īpaši ukrainā, par to, lai līdzīga nelaime nenotiktu arī pie mums. “Āfrikas cūku mēris pāries, bet kara darbībā neiztikt bez cilvēku upuriem”, nopietni brīdināja bīskaps.
Pēc bīskapa svētības bija vēl kāda “rozīnīte” ar lielu nozīmi. Baznīcas priekštelpā tika iesvētīta piemiņas plāksne bijušajam krāslavietim, priesterim Konstantīnam Budkevičam. Uzraksts latviešu un poļu valodā vēstī:
“Šajā baznīcā priesteris KONSTANTĪNS BUDKEVIČS (1867-1923) tika kristīts un pieņēma pirmo Svēto Komūniju. Kalpoja par priesteri Pleskavā (1894-1896), Vitebskā ()1896-1903) un Sanktpēterburgā (1903-1923). 1923. gada Lieldienu naktī no 31. marta uz 1. aprīli nošauts Lubjankas cietumā Maskavā.”
Konstantīns Budkevičs ir dzimis Zubru sādžā, netālu no Kombuļiem, kas toreiz piederēja Krāslavas draudzei. Tēvs Konstantīns uzticīgi kalpoja Dievam vajāšanu laikā un atdeva savu dzīvību par Baznīcu. 1994. gadā ar Krievijas bīskapu konferences lēmumu tika uzsākts katoļu jaunmocekļu beatifikācijas process – pieskaitīšana svētīgo pulkam, kas ir pirmais solis kanonizēšanā par svēto. Starp viņiem ir arī krāslavietis priesteris Konstantīns Budkevičs.
Pēterburgā atceras un mīl tēvu Konstantīnu. Arī mums jālūdzas, lai mūsu novadnieks ātrāk tiktu pieskaitīts svētīgo pulkam.
Genovefa Kalviša, FOTO: Aleksejs Gončarovs
