Lai mūsu bērni gūtu panākumus mūsdienu tehnoloģiskajā, nemitīgi mainīgajā pasaulē, viņiem jāzina daudzas lietas. Kad mēs, vecāki, nepatīkami pārsteigti konstatējam, ka eksakto zinātņu priekšmetos skolēni mūsu valstī stipri atpaliek no Ķīnas, Indijas un arī citu valstu skolēniem, tad cenšamies apjaust, kas vēl būtu jāapgūst mūsu bērniem, lai viņi varētu pielāgoties jaunajai, globālajai ekonomikai.
Taču patiesībā mēs bieži vien arī paši to nezinām. Mēs saviem bērniem varam vienīgi dot iespēju saņemt izglītību, radīt viņiem personības attīstībai labvēlīgu vidi un nodot kristīgās ticības žēlastību un gudrību. Ja mēs, kristieši, par patiesu dzīves mērķi esam nosprauduši Debesu Valstības sasniegšanu, tad mums ir daudz vieglāk apzināties, ka bērniem būtu jāiemāca nemainīgas vērtības: mīlestība, piedošana, ticība, cerība un jāskaidro dzīves, ciešanu un nāves dziļākā jēga.
Tātad mūsu bērniem jāzina, ka:
1. Viņi ir mīlēti. Mīlestība ir būtiska ikviena bērna dzīvē, jo mīlestība ir kā avots, no kura viņi smelsies visas dzīves laikā. Mūsu bērni būs spējīgi paši iegūt daudzas lietas, kuras mēs nevarējām viņiem dot. Taču vienu lietu viņi nekur citur neatradīs, – tā ir vecāku mīlestība. Saki ik dienas savam bērnam: „Es tevi mīlu!” – un apliecini to ar savu attieksmi!
2. Dievs viņus mīl. Pāvests Benedikts XVI enciklikā „Deus Caritas est” rakstīja: „Savā pirmajā enciklikā es vēlos runāt par mīlestību, ar kuru Dievs mūs piepilda un kuru mums jānodod tālāk citiem.” Dažiem bērniem Dieva mīlestība ir acīmredzama realitāte, bet citiem tā ir tāls un abstrakts jēdziens. Kristīgā ģimene ir pirmā vieta, kur notiek audzināšana lūgšanai. Tāpēc vecāku svarīgākais uzdevums ir stāstīt un ar savu rīcību liecināt, ka Dievs mīl katru cilvēku. Ja bērni redzēs savu tēti un mammu, kā viņi kopā lūdzas un godina Dievu, tad šī liecība paliks viņu atmiņā uz visu dzīvi.
3. Tu mīli savu sievu – bērnu māti. Ko bērni visvairāk sagaida no vecākiem? Lai tētis mīlētu mammu un mamma – tēti. Tas dod viņiem drošības sajūtu un cilvēcisko attiecību briedumu. Bērniem ir ļoti svarīgi, lai vecāki būtu laulāts pāris, kas ir tik cieši vienoti, ka „vairs nav divi, bet viena miesa” (Mt 19, 6). Mīlestība, kādu vīrs izrāda savai sievai, dēlam būs paraugs, kā attiekties pret sievieti, savukārt meitai – kādai jābūt vīrieša attieksmei pret sievieti. Vecākiem jādara viss iespējamais, lai viņi būtu tas vislabākais piemērs. Jo bērnu laime lielā mērā ir atkarīga no vecāku savstarpējās mīlestības.
4. Jāpiedod. Jēzus mums mācīja lūgties: „Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” (Mt 6, 12) Var tūkstoš reizes atkārtot šos „Tēvs mūsu” lūgšanas vārdus un joprojām pilnībā nesaprast to nozīmi. Piedošana ir būtisks priekšnoteikums, lai ieietu Debesu Valstībā. Ja mēs tuvākajiem nepiedosim, tad arī Debesu Tēvs mums nepiedos mūsu pārkāpumus. Piedošana mums dod ne tikai emocionālu atvieglojumu, bet arī atbrīvo no vēlmes atriebties un tiesāt un dod mums Gara spēku mīlēt pat savus ienaidniekus.
5. Jāmīl katoliskā Baznīca. Mēs visi, kuri esam kristīti un ticam Dievam, veidojam vienu vienotu Dieva tautu. Kristus ir Baznīcas Galva, mēs – Viņa Miesa. Kad mēs klausāmies Dieva Vārdu un pieņemam sakramentus, īpaši Euharistiju, Kristus ir mūsos un mēs esam Viņā – un tā ir Baznīca. Sv.Ignācijs no Antiohijas sacīja: „Tur, kur ir Kristus, tur ir katoliskā Baznīca.” Tātad Kristus un Baznīca ir „viss Kristus” (totus Christus). Baznīca ar Kristu ir viens vesels. Nekad neatdaliet Galvu no Miesas, jo „viss Kristus” neeksistē bez Baznīcas, ne arī katoliskā Baznīca bez Kristus!
Dievs gribēja, lai cilvēki tiktu svētdarīti un iegūtu pestīšanu nevis katrs atsevišķi, bet gan kopienā. Kristietis nevar sekot Jēzum viens pats. Kas domā vienīgi par sevi un savas dvēseles glābšanu, nav Debesu Valstības cienīgs. Trīsvienīgais Dievs pats sevī ir mūžīgās mīlestības kopiena, un tāpēc cilvēka, kas radīts pēc Dieva attēla, dziļākajā būtībā ir ierakstītas savstarpējās attiecības, līdzdalība cita dzīvē, dalīšanās (sevis dāvāšana), mīlestība un vienotība. Māci savam bērnam būt atbildīgam par līdzcilvēkiem! Neviens nav saņēmis ticību pats no sevis, tādēļ mūsu pienākums ir to nodot citiem.
6. Dzīvei ir jēga, un dzīvot ir vērts. „Dzīvot ir vērts!” – tā viens no populārākajiem 20. gadsimta ASV sprediķotājiem bīskaps Fultons Šīns 1950. gadā nosauca savu vadīto televīzijas raidījumu. Viņš zināja, ka pēc diviem pasaules kariem attieksme pret kultūras dzīvi bija gan skumju, gan cinisma pilna. Viņš saprata, ka cilvēkiem nepieciešama cerība un pamatojums, lai ticētu, ka ir vērts dzīvot. Visdziļāko jēgu dzīvei dod apziņa, ka Dievs mūs mīl, neskatoties uz mūsu vājībām un grēkiem, un aicina mūs atbildēt uz Viņa mīlestību. Iemāci bērniem cieņu pret dzīvības noslēpumu, palīdzi viņiem atklāt sevī mīlestības potenciālu un tiekties pēc tā, kas ir svarīgs Dieva acīs!
7. Ir svarīgi ievērot morāles normas. Katrā cilvēkā mājo kārdinājums darīt tikai to, kas viņam patīk, un pašam lemt, kas ir labs un kas slikts. Pasaule mums nepalīdz cīnīties ar šo kārdinājumu. Taču pietiek paskatīties uz bērniem rotaļlaukumā, lai pārliecinātos, cik svarīgi dzīvē ir morāles principi. Ja viens bērns atņems otram rotaļlietu, tad aizvainotais bērns skaļi sauks pēc taisnības. Dzīvē eksistē labais un ļaunais. Jo ātrāk tavs bērns to sapratīs un tieksies dzīvē pēc labā, jo laimīgāks viņš būs.
8. Pasaulē pastāv ļaunums un no tā izrietošās ciešanas. Tā ir „neērta patiesība” par mūsdienu pasauli. Ļaunuma jēdziens ir nonivelēts līdz individuālas rīcības vai ģenētiskās noslieces līmenim. Šodien sātans – ar ragiem, asti un dakšām rokās – tiek uzskatīts vienīgi par cilvēku iztēles izgudrojumu, par ko daudzi tikai pasmejas.
Par spīti tam, ka tavi bērni centīsies darīt labu, ļaunums agri vai vēlu nostāsies viņu dzīves ceļā. Sv.Augustīns stāsta par brīdi, kad viņš ielaida ļaunumu savā dvēselē – draugi viņu mudināja nozagt bumbieri. Viņš uzskata, ka tas bija izšķirošs brīdis – viņš brīvprātīgi izvēlējās ļaunumu. Daudzi cilvēki domā, ka šāds spriedums ir pārāk bargs, un sauc to par vienkāršu jaunības palaidnību. Un tomēr mums jāmāca bērniem būt stipriem un nepadoties kārdinājumam.
9. Krusts ir ceļš uz kristīgo pilnību. Cilvēkam visu dzīvi jāmācās iepazīt Kristus krusta noslēpums. Jēzus ir sacījis: „Kas grib man sekot, tas lai aizliedzas sevi, lai ņem savu krustu un seko man!” (Mk 8, 34) Pasaulē ir divu veidu ciešanas: vienas izriet no mūsu grēka, jo, kas grēko, tas vienmēr cieš, un otras ir nevainīgo cilvēku ciešanas, kas savienotas ar Kristus mīlestību, iegūst dievišķo spēku, kas pārveido pasauli. Augstākā cilvēka spēja ir iejusties cita dzīvē un līdzi ciest. Pirmajās Pasaules jauniešu dienās, kas 1985. gadā notika Romā, pāvests Jānis Pāvils II pasvētīja lielu Krustu – Dieva bezgalīgās mīlestības zīmi – un dāvāja to jauniešiem. Krusts nav atdalāms no dzīves, un arī mums jāmācās nepamest krustu, bet to nest kopā ar Jēzu.
10. Mīlestība ir stiprāka par nāvi. Par spīti visiem medicīnas sasniegumiem, nāve ir neizbēgama. Taču tā var kļūt par mūsu skolotāju, kas māca, kā pareizi dzīvot. Mēs zinām, ka mūsu dzīve reiz beigsies un mums nav palicis daudz laika. Bet mēs ticam, ka mūsu dzīve nebeidzas ar kapu, jo Kristus ir nomiris par mūsu grēkiem un augšāmceļoties ir uzvarējis nāvi un samierinājis mūs ar Dievu. Tā ir Labā Vēsts ikvienam cilvēkam: „Mīlestība ir varenāka nekā nāve.” (Dz 8, 6) Kāds ir arī teicis: „Patiesa mīlestība ir kā neizdzēšams zīmogs, pār to pat nāvei nav varas.” Kristus mīlestība mūs izglāba no nāves, tātad mums nav no tās jābaidās. Mēs esam aicināti dzīvot brīvībā kā Dieva bērni, kuri mīl un ilgojas pēc patiesās laimes. Jēzus iedibināja Baznīcu, kura mums palīdz dzīvot virs zemes tā, lai mēs varētu kļūt par jaunu radījumu Kristū un iemantot mūžīgo dzīvību. Šajā pasaulē viss ir pārejošs, tikai ticībā darīti mīlestības darbi ir mūžīgi.
Ja tu saviem bērni iemācīsi šīs lietas, tad viņi visu dzīvi būs tev pateicīgi.
Kāda kristīga ģimenes tēva pārdomas, raksts pārpublicēts no „Katoļu Kalendārs 2013”
