Rīgā, neskaitot jogas nodarbības sporta klubos, darbojas vairāk nekā divdesmit dažādas jogas studijas, centri vai skolas. Joga grūtniecēm, lieliem, maziem, slimiem un veseliem, bet ārzemēs arī kristīgā joga. Latvijas presē jogu definē kā „pašattīstības ceļu”, „dziedniecības mākslu”, kuras rezultātā notiek ķermeņa, prāta un gara apvienošana. Bet kas patiesībā ir jogas dziļākā būtība un vai tā savienojama ar kristietību?
Joga – sevis glābšanas rīks
Jogas saknes meklējamas Indijas sanskrita vārdā „yuj”, kas nozīmē „vienoties ar dievu” vai arī „iejūgt sevi jūgā”. Pati joga ir hinduisma sastāvdaļa jeb mistiski reliģiska disciplīna, kuras mērķis ir ar meditāciju, asanām jeb ķermeņa pozām, pranajamu jeb kontrolētu elpošanu u.tml. praksēm sasniegt vienotību ar augstāku spēku.
Kāpjot kā pa kāpnēm, pārejot no zemākas jogas augstākā (sākumā „aizvāc” fiziskus ķermeņa šķēršļus ar asanām), tā piedāvā iegūt mokšu, t.i., pilnīgu atbrīvošanos no nemitīgā pārdzimšanas un miršanas cikla. Tātad nopelnīt glābšanu jeb atpestīšanu no nolemtības saviem spēkiem. Šāda prakse ir pretrunā kristietībai, kur Jēzus Kristus ar savu krusta upuri, neskatoties uz mūsu nopelniem, dāvā mūžīgo dzīvību katram, kurš Viņu atzīst un Viņam tic (Rom 3, 23-25).
Pats hinduisms nav uz dziedniecību orientēta sena mācība, bet gan Austrumu reliģija, kas radusies aptuveni 4000 gadus pirms Kristus. Tā ir politeistiska – atzīst miljoniem dažādu dievu, bet pats augstākais spēks nozīmē bezpersonisku, dievišķu visuma enerģiju Brahmanu, kas izplatās, ietin un pārklāj visu un ar kuru savienoties, saplūst jeb tajā iegremdēties ir hinduistu mērķis. „Iegremdēšanās notiek, izmantojot fizisku, psiholoģisku un garīgu metožu kopumu, kas novērš jebkādu personisku darbību. Tātad mana persona vairs nepastāv. Pārstāt pilnīgi kustēties palīdz lotosa poza, bet „es” vēl turpina elpot. Šeit palīdz kontrolēta elpošana, līdz tā kļūst gandrīz neesoša – kā plīvurs. Bet „es” vēl domā, tāpēc jāapgūst vēl prāta kontrole, atkārtojot mantras vai izmantojot vizuālo koncentrāciju. Līdz beidzot mans „es” vairs nepastāv,” kopienas „Chemin Neuf” veidotajā filmā „Guru vai Jēzus” (www.netforgod.tv) stāsta tēvs Žozefs Marija Verlands, beļģis, filozofijas un reliģijas doktors, Sv. Jāzepa ģimenes mūku kopienas priors, kurš pirms atgriešanās praktizējis jogu un meditāciju, skolojies Indijas ašramos.
Asanas – upuris dieviem
Reliģijas zinātnes doktors Georgs P. Aleksandrs, kas ir ASV Biola Universitātes pasniedzējs, dzimis un audzis Indijā, savā grāmatā „Yoga: The Truth Behind the Posture” („Joga: Patiesība aiz pozām”) apgalvo, ka asanas jeb jogas pozas nozīmē arī pielūgsmi vai pat veltīšanos kādai no daudzajām hinduisma dievībām. Piemēram, vairums jogas nodarbības sākas ar vingrinājumu „saules sveikšana”, bet hinduismā šo pozu saprot ar goda atdošanu saules dievam. Georgs P. Aleksandrs vērš uzmanību faktam, ka, piemēram, Indijā asanas izpilda dievu statuju priekšā. „Pāvila vēstulē romiešiem (12, 1-2) rakstīts, ka mums sevi ir jānodod par „dzīvu, svētu un Dievam patīkamu upuri, tas lai ir jūsu garīgais dievkalpojums”. Austrumu reliģijas pārstāvji ar šīm pozām dara kaut ko līdzīgu – viņi ar visu ķermeni veltās dieviem. Taču kristiešiem būtu jāatturas no lietām un elementiem, kas savā būtībā ir kalpošana elkiem,” skaidro reliģijas zinātnes doktors. Viņš apgalvo, ka hinduisms un joga ir tik cieši savienotas lietas, ka nav iespējama tāda pieredze kā Rietumos praktizētā kristīgā joga. „Bez jogas nav iedomājama savienošanās ar Brahmanu, tāpēc hinduisms nevar pastāvēt bez jogas un joga – bez hinduisma. (..) Joga ir ārēji fiziska izpausme dziļi reliģiskai ticībai. Šīs pieredzes viena no otras ir neatdalāmas,” raksta Georgs P. Aleksandrs.
Arī tēvs Ž. M. Verlands savā grāmatā „100 questions sur le nouvelles religiosités” („100 jautājumi par jaunajām reliģiozitātēm”) secina, ka termins „kristīgā joga” vai „joga kristiešiem” pats par sevi ir terminu pretnostatījums. Tikpat labi varētu teikt „kristietis hinduists” vai „budisma kristietība”. Un, ja jau paši termini ir kontradiktīvi, kā gan reāli iespējama šādu prakšu savienošana?
„Joga, kuru mēs praktizējām Indijā, bija daļa no lielas liturģijas. Kad teicu savam guru, ka Rietumos daudzi eiropieši veic jogu, lai atpūstos un relaksētos, viņš smējās. Tad viņš pārstāja smieties, padomāja un teica: „Bet tas neliedz jogai sasniegt savu mērķi!”” filmā „Guru vai Jēzus” skaidro Ž. M. Verlands. Viņš uzsver, ka kristietībā pretēji jogai, kur katrs koncentrējas uz sevi un būtībā atgriežas augļa stadijā mātes klēpī, būtiska ir saskarsme, tuvākmīlestība un attiecības starp personisku, mīlošu Dievu un cilvēku kā personu, kuru Dievs sauc vārdā.
Tikai vingrinājumi?
Kā galveno argumentu, kāpēc kāds praktizē jogu, parasti min to, ka tā palīdz ķermenim, mazina stresu, pat ķermeņa svaru. Bet, vai joga būtu tik populāra, ja tā neuzlabotu fizisko veselību?
Ja joga būtu tikai fiziski vingrinājumi, tad loģiski tos vairs nevarētu saukt par jogu, bet gan par tīru fitnesu. Taču vai iespējams atrast jogas skolas vai nodarbības, kurās piedāvātu tikai vingrinājumus? Gandrīz vienmēr tos pavada hinduisma reliģijas elementi un Austrumu filozofija. Piemēram, jogas meistari nodarbības sāk ar indiešu sveicienu „namaste”, kas nozīmē „es paklanos dievišķajam tevī”. Bieži vien jogas praktizētāji dzied skaņu „om”, ar kuras palīdzību vieglāk sasniegt transu un savienoties ar Visuma spēku. Jogas skolās nodarbību telpas ir iekārtotas ar mandalām un dažādām dievību vizualizācijām. Joga vienmēr sniedz skaidrojumus par čakrām, dievišķajām enerģijām, aurām u.tml. „Speciāli izvēlējos jogas skolu, kas uzsver, ka piedāvā tikai vingrinājumus, bez jebkādas reliģijas,” hatha jogas nodarbību saturu atklāj Jana (42), kura Rīgā gadu praktizēja jogu. „Ienākot klasē, skolotājs sasveicinās nesaprotamā valodā. Vingrojumu laikā tiešām nekādu filozofiju nestāsta, taču uzsver, ka pēc nodarbības beigām visi, kuri vēlas, var palikt, lai paklausītos par jogas dziļāko būtību. Vingrinājumu laikā skolotājs runā nesaprotamus vārdus, kas dažkārt visiem jāatkārto, jo tie labāk palīdz koncentrēties vingrinājumam.”Šī pieredze apstiprina, ka joga iet roku rokā arī ar garīgu praksi, kuru tur kārdinoša rokas stiepiena attālumā.
Gan Latvijā, gan pārējās Rietumu valstīs vispopulārākā ir tieši hatha joga (pirmais posms ķermeņa sagatavošanai augstākai jogas pakāpei), jo pamatā to veido dažādi ķermeņa vingrinājumi un kontrolētā elpošana. Neskaitot dažādu enerģiju aktivizēšanu sevī, visbīstamākā šeit var izrādīties tā saucamā „trešā acs” jeb galvenās čakras praktizēšana, ar kuru nodarbības noslēgumā jogs kontaktējas ar visuma enerģiju. „Trešo aci” uzskata par sava veida kanālu, eju, kuru aktivizējis cilvēks saskaras ar mistisku un pat pārdabisku pieredzi, tajā skaitā izceļošanu no sava ķermeņa. Pat austrumu guru neiesaka ar jogu nodarboties individuāli, jo pretējā gadījumā tā var ķermenim nodarīt psihisku kaitējumu. Tā, piemēram, Budistu centra vadītājs Ēriks Terehovs intervijā portālamwww.kasjauns.lv atzīst, ka pret jogu nedrīkst izturēties vieglprātīgi, jo tie ir arī mentāli vingrinājumi, tāpēc to apguvei bez meistara klātbūtnes var būt neparedzamas, tātad arī traģiskas sekas.
Tādas sekas bija kādreizējai jogas pasniedzējai, tagad vingrošanas studijas „PraiseMoves” (radīta kā alternatīva jogai) vadītājai Loretai Vilisai (Laurette Villis). Viņa jogu praktizēja 22 gadus, bet rezultātā nokļuva smagā depresijā un alkoholisma atkarībā. Jogas nodarbību laikā viņai bieži izdevās iziet no sava ķermeņa, taču sieviete atminas, ka tolaik uztraukusies – kurš vai kas „ienāk” viņas ķermenī, kad viņa no tā „iziet”? „Šīs lietas stāv tālu – kā diena pret nakti – no Jēzus Kristus,” kristīgajā portālā www.kyria.com tagad secina L.Vilisa, kuras dzīve mainījās pēc personiskas satikšanās ar Jēzu Kristu.
Cilvēks – dievs
L. Vilisa jogu dēvē par „hinduisma misionāro armiju” un plašiem vārtiem uz „New Age” kustību, jo Rietumos jogas skolās visu liek vienā maisā – Bībeli, Korānu, Toru, mantras, zoroastrismu, sufismu, kristālus u.c. Jogas filozofija iet roku rokā ar hinduisma apgalvojumu, ka „viss ir dievs”, un līdz ar šo uzskatu seko loģisks turpinājums, ka arī „cilvēks ir dievs”. Šo atziņu jogi iegūst, sasniedzot „prāta apgaismību” un „vienotību ar dievu”. Šāds secinājums gūst atsaucību arī rietumnieku vidū, jo kārdinājums kļūt par dievu ir liels.
Ja skatāmies Vecajā Derībā, tad pirmais kārdinājums ir tieši šāds: „Jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā Dievs, zinādami, kas ir labs un kas ļauns.” (1 Mozus 3, 5) Otrs kārdinājums, ar kuru manipulē jogas skolotāji, – pasaulē nav grēka, proti, kādu lietu par labu vai sliktu padara mūsu pašu pieņēmumi. „Bet, ja nav grēka, tad nav arī vajadzīgs Glābējs. Un, ja nav vajadzīgs Glābējs, tad kāpēc Jēzum bija jānāk? Ak, jā viņš bija „tikai labs skolotājs”,” tā kādreiz austrumu reliģijas iespaidā sprieda L. Vilisa.
Atbildība par brāli
Ja kādam joga šķiet vienīgais risinājums fiziskām ķermeņa kaitēm, tad vispirms šajā nodomā nepieciešams lūgties un ieaicināt Svēto Garu. Īpašu uzmanību vajadzētu veltīt jebkurām iekšējām šaubām un nemieram, jo Svētā Gara augļi ir pilnīgs miers un prieks. Un, pat ja jūtamies kā kristieši tik spēcīgi, ka varam apgalvot, ka nekāda cita reliģiskā piegarša nevar saraudzēt labo maizi, tad vērts padomāt, vai uz mums nelūkojas kāds ticībā mazāk spēcīgs brālis vai māsa, kurš savu ceļu Baznīcā tikai sāk un varbūt atrodas šaubās. Un rezultātā jogas taka viņu var attālināt no Dieva un ievest ezotērikā, kurā bieži iestrēgst tie, kas nodarbojas ar jogu. „Ja kristieši vēlas vingrinājumu programmu, kas līdzinās jogai, bet bez garīgās bagāžas, tad iesaku apmeklēt ūdens aerobiku vai vienkārši ķermeņa muskulatūru nostiprinošu vingrošanu fitnesa centros. Arī šī pieredze uzlabos veselību, palīdzēs atbrīvoties no stresa, taču bez jebkādas ietekmes uz dvēseli. Pēc manām domām, kristiešiem labāk būtu nekad neuzsākt jogas praksi,” uzskata L. Vilisa.
Baznīcas viedoklis
Katoļu baznīca oficiāli nav aizliegusi izmantot vispār jebkādus jogas elementus. Taču arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs vienlaikus aicina apzināties, ka šie vingrinājumi cieši saistīti ar noteiktu pasaules uzskatu, kas nav kristīgs, un šos elementus nezinātājam ir grūti atdalīt vienu no otra, tāpēc jogas praktizētājiem galvā ir „liela putra”.
„Ir sastopami divi pilnīgi pretēji viedokļi. Piemēram, Indijas atbildīgie priesteri uzskata, ka jogas fiziskie vingrinājumi ir pieļaujami, bet mantru izmantošana ir pretrunā kristīgās ticības pamatprincipiem, jo tie parasti ir hinduisma dievību vārdi. Savukārt Latvijā labi pazīstamais eksorcists tēvs Rufuss no Indijas pret jogu pauž izteikti negatīvu attieksmi,” skaidro arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs.
Liecības
Līga (43): Gadus septiņus man sāpēja mugura. Cilvēki, kuri jau sen apmeklē jogas nodarbības, iedeva man vingrojumu kompleksu. Pēc diviem mēnešiem vairs nejutu nekādas sāpes un savilkumu mugurā. Joga palīdzēja manam ķermenim atgūties. Jā, tur bija arī enerģētisko lauku šūpošana, elpošana, pilnā loka taisīšana jeb griešanās ap savu asi u.tml. Bet mani ar kaut ko tādu nevar ietekmēt, jo jūtos garīgi stipra. Esmu no Latgales, ar stipru un dziļu ticību.
Manuprāt, joga tā iemesla dēļ, ka pievēršas cilvēka fiziskajam ķermenim, iegūst lielu plusu. Mūsu ķermenis bieži sāk pieklibot. Varbūt arī Baznīca var piedāvāt līdzīgus vingrojumus?
Aiga Loze (35): Ar jogu iepazinos 2007. gadā. Pirms tam gana biju lasījusi ezotērisko literatūru, apmeklējusi budistu koncertus, seminārus, kursus, kurus vadīja dažādi „garīgie” skolotāji. Interesējos par „ci-gun” un reiki, sāku praktizēt Austrumu meditācijas, elpošanas un koncentrēšanās vingrinājumus, kas saistīti ar čakru aktivizēšanu, enerģētisko kanālu tīrīšanu, skaitīju mantras. Tanī laikā Kristu jau uztvēru kā vienu no daudziem „garīgajiem skolotājiem”, lai gan biju kristīta un tikšanos ar Kungu Jēzu augstskolas laikā uzskatīju par labāko notikumu savā dzīvē.
Jēzu un Baznīcu atstāju pakāpeniski. Nolēmu, ka Baznīca ir vecmodīga un paliku pie pašizdomātā Dieva, kas lieliski atbilda manām vajadzībām un ļāva turpināt iemīļoto grēku pilno dzīvi. Jogu izvēlējos kā vienu no daudzajām metodēm, ar kuras palīdzību vēlējos sevi sakārtot. Šāda nepieciešamība radās, jo mana dzīve jau bija kļuvusi nožēlojama. Vēlējos kaut ko mainīt.
Apguvu jogu pēc tā sauktās Himalajiešu metodes. Kādas nodarbības laikā piedzīvoju ārkārtīgi lielu paniku – skanot mantru dziedājumiem un enerģētiski iedarbojoties mandalām, fiziski jutu, ka atdalos no sava ķermeņa (starp citu, tas pat bija neaprakstāmi patīkami un atbrīvojoši), bet – „netiku atpakaļ”. Un šīs fakts bija briesmīgākais, ko jebkad biju piedzīvojusi. Sapratu, ka notiek kas baiss, drausmīgs, pār ko man nav kontroles. Vienīgais, par ko spēju domāt – „vēlos nokļūt savā ķermenī atpakaļ vairāk par visu”. Nezinu gan, kā un kāpēc man izdevās „atgriezties”. Pēc tam nekad vairs neuzdrošinājos koncentrēties uz „trešās acs atvēršanu”. „Domubiedri” gan mani mierināja un ieteica praktizēt vienkārši asanas un pranajamu ar domu, ka iepriekš minētajai pieredzei vēl neesmu labi sagatavojusies.
Tālāk turpinājās sāpīga un murgpilna dzīve, no kuras neko daudz neatceros, jo vairāk nekā divus gadus lietoju antidepresantus, trankvilizatorus un miega zāles. Gadu no vietas katru dienu pavadīju uz ceļiem, lūdzoties un lasot Vārdu, lai nesajuktu prātā. Par mani visu laiku arī lūdza. Slava Dievam, Jēzus ir uzvarējis, iemantojot arī vīra, mūsu meitiņu un manas mammas dzīves un dvēseles! Tagad varu vien teikt Dievu par Viņa mīlestību un nepelnīto apžēlošanos.
Ja kristietis tomēr izvēlas nodarboties ar jogu, kaut tikai ar fiziskajiem vingrojumiem, manā skatījumā, tas ir pašgudrības vadīts ceļš uz nelaimi. Joga NAV tikai fiziski vingrinājumi. Tai ir vairākas pakāpes un mērķis. Fiziskie vingrinājumi ir tikai pats sākums. To var apliecināt jebkurš „izglītots” jogas skolotājs.
Trīs alternatīvas jogai
Deju rekolekcijas, ko vada Betānijas dominikāņu māsa Diāna OP. Sīkāka informācija: http://dveseleskustibas.blog-spot.com.
Vingrojumus, no kuriem līdzīgus izpilda arī jogas klasēs, var apgūt mājas lapā www.praisemove.com. Katru vingrojumu pavada atsauces uz kādu Bībeles pantu, tāpēc iespējams izdzīvot arī Dieva Vārdu. Pilnīgi bez jebkādas Austrumu terminoloģijas. Vingrojumos iekļauti kristīgai pielūgsmei raksturīgi žesti, piemēram, pret debesīm atvērtas rokas. Vingrojumus attīstījusi rakstā minētā L. Vilisa, kuru ASV uzskata par kristīgā fitnesa eksperti.
Pilates jeb muskuļu stiepšanas un nostiprināšanas vingrinājumi tuvākajā fitnesa centrā. Katram vingrinājumam nepieciešama koncentrēšanās, tāpēc jāiesaista arī prāts. Izpilda saskaņā ar pareizu elpošanu. Iesaka arī grūtniecēm, cilvēkiem ar lielu svaru, īpaši tiem, kuri cieš no stresa, muguras, kakla skriemeļu un visa veida locītavu sāpēm. Speciālisti apgalvo, ka jau pirmo nodarbību laikā iegūstams vērā ņemams pozitīvs efekts.
Evija Puķe-Jansone, raksts pārpublicēts no laikraksta “Katoļu Baznīcas Vēstnesis” (Nr. 12, 2011. gada 25. jūn)
