Kas bija neraudzētās maizes svētki, un kāpēc tā tika lietota, bet ne parasta maize?
Neraudzētās maizes svētki jūdaismā bieži tiek svinēti kopā ar Pashas svētkiem. Vārds “Pasha” atbilst grieķu ‘pasha’, kas savukārt cēlies no aramiešu ‘pasha’ un ebreju ‘peh’-sakh’. Šī vārda izcelsme ir neskaidra. Daži uzskata, ka tam ir citu tautu valodu etimoloģija, piemēram, asīriešu (‘pasahu’ – mierināt), vai ēģiptiešu (‘pa-š’- atmiņas, piemiņa; ‘pe-sah’ – sitiens). Tomēr neviena no šīm hipotēzēm nav izšķirošā. Bībelē vārds ‘pesah’ saistīts ar sakni ‘pesah’, kas nozīmē – klibot vai veikt rituālu deju apkārt atnestam upurim (3 Ķēn 18, 21.26), vai pārnestā nozīmē, ‘pārlēkt’, ‘pāriet’, ‘šķērsot’. Pasha ir Jāves (JHVH) iešana gar izraēliešu mājām, kad Viņš satrieca ēģiptiešus (Izc 12,13.23.27; sal. Is 31,5).
Pašos pirmsākumos Pasha bija ģimenes svētki un to svinēja naktī pirms pilnmēness pavasara saulgriežos Aviva mēneša (pēc Babilonas trimdas – Nisan mēneša) 14. dienā. Par upuri Jāvem pienesa jaunu, pēdējā gada laikā dzimušu dzīvnieku ar mērķi gūt Dieva svētību. Upurim izmantoja jēru vai kazlēnu, kurš bija “bez vainas” (Izc 12, 3-6). Tam nedrīkstēja lauzt nevienu kaulu (Izc 12, 46; Sk 9,12). Par zīmi aizsardzībai ar viņa asinīm katrā māja nozieda durvju palodas (Izc 12,7.22). Sagatavotais jērs bija jāapēd steidzīgā maltītē, kurā klātesošie bija ģērbušies ceļotāju drānās (Izc 12,8-11). Šis nomadu tautai raksturīgas maltītes apraksts liek domāt, ka Pashas izcelsme ir ļoti sena. Iespējams, tā bija Izceļošanas grāmatā minētā upurēšana, kurai atļauju Izraēla vecaji lūdza Faraonam (Izc 3,18; 5,1,utt.).
Laika gaitā Pasha saistījās ar citiem svētkiem – Neraudzētās maizes svētkiem, kas pirmsākumos bija atšķirīgi, bet vēlāk kļuva tai arvien līdzīgāki (Izc 12,15-20). Pashu svin mēneša 14. dienā, bet Neraudzētās maizes svētkus – no 15. līdz 21. dienai. Neraudzētās maizes svētki saistās ar uguns upura pienešanu (Lev 23,5-14; At 26,1); attīrīšanās no vecā rauga sevī satur šķīstīšanās rituālu un ikgadēju atjaunošanos. Šo rituālu izcelsme ir strīdīga un var būt saistīta ar lauku darbiem un ganīšanu. Tomēr izraēliešu tradīcija šo rituālu saista ar izceļošanu no Ēģiptes (Izc 23,15; 34,18). Tagad tas atgādina par izraēliešu izceļošanas steigu, tik steidzīgu, ka maize, kuru bija jānes projām, nepaspēja uzrūgt. (Izc 12,34.39). Dievkalpojumu kalendāros Pasha un Neraudzētās maizes svētki dažreiz bija atšķirīgos laikos (Lev 23,5-8), bet dažreiz sakrita (At 16,1-8).
Pēc Izraēļa svētnīcas nopostīšanas Pashas svinēšanas ceremonijas stipri vienkāršoja, neskarta palika tikai rūgto zāļu un neraudzētās maizes lietošana. Lai atvieglotu šīs maizes (macas) cepšanu, pie sinagogām tika ierīkotas speciālas ceptuves, kur atbilstoši rituālām vajadzībām tikai cepta šī maize.
Priesteris Ilmārs Tolstovs
