2376
Tehniskie paņēmieni, kas tēvišķību un mātišķību nodala no laulātā pāra, iejaucoties citam cilvēkam (spermas vai olšūnas donoram, citai sievietei, kas iznēsā bērnu), ir pretrunā ar morālisko kārtību. Šie paņēmieni (mākslīgā heterologā apsēklošana un apaugļošana) atņem bērnam tiesības piedzimt no viņam pazīstama tēva un mātes, kurus savstarpēji vieno laulības saites. Turklāt, tiek “pārkāptas ekskluzīvās tiesības kļūt par tēvu un māti vienīgi abu šo personu savstarpējās savienošanās rezultātā” (Ticības doktrīnas kongregācija, Instr. Donum Vitæ, ievads, 2, 1: AAS 80 (1988), 87. lpp.).
2377
Tad, kad šīs metodes, proti, mākslīgā homologā apsēklošana un apaugļošana, tiek pielietotas, neizmantojot citas personas starpniecību, tas ir, vienīgi paša laulātā pāra ietvaros, tās varbūt dara mazāk ļauna, taču, no morāliskā viedokļa ir nepieņemamas. Tās atdala dzimumaktu no radīšanas akta. Dzīvības tālāknodošanas akts vairs nav tāds akts, caur kuru divas personas sevi dāvā viena otrai, bet “embrija dzīvība un identitāte tiek nodota mediķu un biologu varāi, un pār cilvēciskās personas izcelsmi un likteni gūst virsroku tehnika. Tāda veida pārākums pats par sevi ir pretrunā ar cilvēka personas cieņu un vienlīdzību, kura pienākas tikpat vecākiem, kā viņu bērniem” (Ticības doktrīnas kongregācija, Instr. Donum Vitæ, ievads, 2, 5: AAS 80 (1988), 93. lpp.). “Dzīvības tālāknodošanai tiek atņemta tai raksturīgā morālā pilnība, ja tā nav gribēta kā dzimumakta, tas ir, laulāto vienībai raksturīgā žesta, auglis. (..) Jaunas dzīvības radīšana saskaņā ar personas cieņu ir iespējama tikai tad, ja tiek ņemta vērā saikne starp dzimumakta nozīmes elementiem un cieņa pret cilvēcisko būtni visā tās veselumā.” (Ticības doktrīnas kongregācija, Instr. Donum Vitæ, ievads, 2, 4: AAS 80 (1988), 91. lpp.)
Elizabete Burguā. Bioētika visiem. Nepaliec viens, RARZI, 2010.
