Tēva Pāvila Zeiļas MIC referāts, nolasīts Mariāņu kongregācijas Latvijā 90 gadu jubilejā, 2014. gada 13. septembrī Viļānos
Tanī laikā, kad ordenis bija nolems bojā ejai un represiju rezultātā 1908. gadā Mariampolē (Lietuvā) bija palicis tikai viens mariānis, ordeņa ģenerālpriekšnieks tēvs Vincents Senkovskis, Dievs paaicināja divus jaunus un ļoti dedzīgus priesterus, Pēterburgas Garīgās akadēmijas profesorus – Juri Matuļeviču un Franci Bučisu. Priesteris Matuļevičs nolēma savus plānus par Mariāņu kongregācijas glābšanu apvienot ar tēva Honorata nodomu radīt priesteru slēpto kongregāciju.
1909. gada 29. augustā pr. Matuļevičs ar pāvesta Pija X piekrišanu deva svētsolījumus, bet pr. Bučis tika uzņemts noviciātā. Šis notikums kļuva par Kongregācijas atjaunošanas brīdi. Tā kā nebija iespējama atklāta darbošanās, tad mariāņu tēvi bija spiesti baltā habita vietā valkāt sutanu.
Un, protams, tēvs Juris Matuļevičs, būdams Garīgās akadēmijas profesors Pēterburgā, nodibināja sakarus ar latviešu priesteriem Pēterburgā, kuri savu izglītību ieguva šajā akadēmijā.
Priestera Matuļeviča jaunākais kolēģis studiju laikā bija vēlākais Rīgas arhibīskaps Antonijs Springovičš, bet viņa skolnieks – palīgbīskaps Jāzeps Rancāns.
Redzot gandrīz pilnīgu klostera dzīves apsīkumu cariskās Krievijas pārvaldītājās teritorijās, svētīgais Juris nolēma to atdzīvināt, atjaunojot Mariāņu kongregāciju. Viņa dzimtajā draudzē Mariampolē, Lietuvā, viens pēc otra izmira pēdējie mūki. Un tā, kā jau minēju, no 1909. gada līdz 1910. gadam ar vietējā bīskapa ziņu un Apustuliskā Krēsla atļauju izdarīja to slepeni.
Mariāņu kongregācijā, kurā jau bija iestājušies lietuvieši, poļi, baltkrievi, 1923. gadā iestājās arī latvieši. Tas notika pēc arhibīskapa Springoviča iniciatīvas. Zinot, ka ir divi priesteri, kuri vēlas iestaties ordenī, viņš tiem piedāvāja iestāties Mariāņu kongregācijā. Viens no tiem bija Benedikts Skrinda, kurš bija iesvētīts par priesteri 1903. gadā un kura brālis pr. Kazimirs bija pr. Matuļeviča kolēģis Garīgajā akadēmijā, bet otrs – Broņislavs Valpitrs, kurš studijas bija aizsācis Pēterburgā, bet pabeidza bīskapa Matuļeviča vadītajā Viļņas semināra 1920. gadā. Noviciātu viņi pavadīja Mariampoles klosterī un tur 1924. gada 24. februārī deva pirmos svētsolījumus.
Pēc atgriešanās Latvijā arhibīskaps Springovičs uzticēja mariāņiem Sv. Miķeļa draudzes baznīcu Viļānos, kurai piederēja 4500 ticīgo, par dzīves vietu ierādīdams kādreizējo bernardīņu klosteri, kuru mūki bija atstājuši jau 1848. gadā. 1922. gada 21. martā Ordeņu Lietu kongregācija deva atļauju atvērt klostera māju, bet 1924. gada 12. februārī arhibīskapa vārdā savu piekrišanu deva ģenerālvikārs pr. Jāzeps Rancāns.
1924. gada 2. martā notika svinīga draudzes pārņemšana. Daudzu ticīgo klātbūtnē, kuri bija sapulcējušies šim notikumam par godu, līdzšinējais prāvests pr. Jānis Kazenas sirsnīgi sveica mūkus, pasniedza tiem atslēgas un ieveda baznīcā. Pēc tam pr. Valpitrs celebrēja Svēto Misi, bet pr. Skrinda teica sprediķi. Dažas dienas vēlāk tika sastādīts akts, kuru arhibīskapa vārdā parakstīja ģenerālvikārs pr. Jāzeps Rancāns, kā arī Rīgas Garīgā Semināra profesors pr. Aleksandrs Noviskis, draudzes prāvests Jānis Kazenas, dekāns pr. Staņislavs Vaikuļs, pr. Dominiks Jaundzems, laikraksta „Latgolas Võrds” redaktors pr. Juris Kārkle, bet no klostera puses – Mariampoles klostera priekšnieks tēvs Jāzeps Voitkevičius, kā arī tēvi B. Skrinda un B. Valpitrs. Tā bija pirmā iedegtā klostera dzīves uguntiņa atdzimušajā Latvijā. Tāpēc arī arhibīskaps Antonijs Springovičs mariāņus sauca par saviem „pirmdzimtajiem dēliem”.
Bīskaps Matuļevičs sakarā ar pr. J. Rancāna iesvētīšanu par bīskapu, kas notika 1924. gada 4. maijā Sv. Jēkaba katedrālē Rīgā, apmeklēja arī Viļānu klosteri. Un lūk, ko šajā sakarā viņš par to raksta savam vikāram pr. Bučisam: „Viļānu klosterī pavadīju divas dienas. Man šķiet, ka visu labi apskatīju. Neliela pilsētiņa, bet tajā ir pamatskola un ģimnāzija, un tepat netālu – dzelzceļa stacija. Cilvēki, latvieši, diezgan labi un dievbijīgi. Baznīciņa skaista, tā ir tīra un pilnīgā kārtībā, bet tās fasādi pēc 2-3 gadiem vajadzētu atjaunot. Brāļiem ir laba saimniecība: pašu lauku 14 ha, aramzemes apmērām 16 ha, bez tam vēl ir dārzi. Pats klosteris ir ļoti sliktā stāvoklī – izņemot dažas istabas, pārējās nav ne grīdu, ne logu, pat ne durvju, šur tur arī sienas bojātas. Jumti nekur nav derīgi. Pārējās ēkas arī ir ļoti nolaistas. Domāju, ka vajadzēs vairāk nekā miljons latu, lai visu atjaunotu. Ir arī kandidāti uz klosteri: pr. Leitāns jau ir nolēmis rudenī braukt uz noviciātu Mariampolē. Ir arī viens brālis postulants, kā arī vairāki priesteri un laju brāļi solās iestāties klosterī. Jauniešu vidū ir tādi, kas vēlas iestāties juventātā. Tēvam B. Valpitram jābrauc studēt. Kad viņš rudenī aizbrauks, pr. Benedikts Skrinda nekādā gadījumā klosterī nevar palikt viens pats, ne viņš varēs tikt ar darbu draudzē, jo jāapkalpo vēl viena blakus esoša draudze, ne arī varēs rūpēties par klosteri un kandidātiem. Tā ka noteikti turp jāsūta viens lietuviešu priesteris, priekšzīmīgs mūks, lai viņš palīdzētu tēvam Skrindam. Ja neatradīšu kādu citu, manuprāt, vispiemērotākais šim darbam ir pr. Dargiss. Esmu pārliecināts, ka latviešu valodu viegli iemācīsies. Paņēmu latviski izdotās „Svētā Ignācija rekolekcijas”, sāku lasīt bez vārdnīcas palīdzības, nezinot gramatiku, un visu sapratu, izņemot kādus atsevišķus vārdus, kuru nozīmi ar laiku arī uztvēru. Atbraucis uz Viļāniem, viņš ļoti ātri pieradīs pie valodas. Lūdzu pievērs lielāku uzmanību Viļānu klostera vajadzībām un pārdomāti izvēlēt brāļus, kas tur dzīvos. Arhibīskaps Springovičs no mums to gaida. Ja būs labi iesākts darbs Viļānos, būs arī aicinājumi un Mariāņu kongregācija paplašināsies Latvijā. Lūdzu neskopojoties ar cilvēkiem, dodiet latviešiem vismaz vienu labu priesteri: „Dodiet, tad arī jums tiks dots” (Lk 6,38).
Dārgais Franci, dari, ko vien vari, lai nostiprinātu kongregācijas māju Viļānos”.
Par šeit skartajiem jautājumiem svētīgais Juris ir runājis vairākās vēstulēs. Viļānos uz pāris gadiem ieradās pr. Meškauskas, kas kļuva par noviciāta maģistru. 1926. gada 5. novembrī arhibīskaps J. Matuļevičš Latvijā ieradās vēlreiz. Šajā reizē pievērsa uzmanību vienotības problēmām: tam, lai mariāņi atjaunotu katoļu vienotību ar pareizticīgiem.
Minētie tēvi – Benedikts Skrinda un Boļeslavs Valpitrs – bija pamatlicēji mariāņu darbam Latvijā. Viņi prata sadarboties un viens otru papildināt.
Sākumā tēvs Skrinda kļuva par Viļānu klostera priekšnieku un draudzes prāvestu. Kā bijušais mūrnieks viņš gan atjaunoja nopostītas ēkas, gan uzbūvēja jaunas. 1935. gadā viņš lietošanā nodeva draudzes māju, izveidoja priekšzīmīgu lauku saimniecību. Īpaši rūpējās par sv. Franciska trešā ordeņa darbību. Tā locekļiem no visas Latvijas tēvs Skrinda klosterī organizēja slēgtās rekolekcijas. Turpretī tēvs Valpitrs devās studēt uz Kauņu, vēlāk uz Romas universitāti „Angelicum”, kur ieguva doktora grādu teoloģijā (vēlāk viņš bija profesors Latvijas Universitātei pievienotajā Seminārā). Viņam labi veicās darbs ar jaunatni. Pēc atgriešanās no studijām tēvs Valpitrs kļuva par Latvijas Katoļu jaunatnes biedrības kapelānu. Abi tēvi bija talantīgi tautas misionāri. Ar mariāņu tēvu palīdzību gandrīz visās Latgales draudzēs tika veiktas misijas. Viņi publicēja rakstus un grāmatas. Tās izdeva savā mazajā tipogrāfijā, kurā strādāja mariāņu brāļi.
Kā jau bija paredzējis svētīgais Juris, Mariāņu kongregācijā iestājās ļoti labi kandidāti. 1926. gadā uz noviciātu Mariampolē devās pr. Jānis Leitāns, drīzumā kongregācijā iestājās arī pr. prelāts Bernards Kublinskis, Latvijas Saeimas deputāts. Viņš strādāja pie Konkordāta noslēgšanas ar Apustulisko Krēslu.
1927. gadā kongregācijā iestājās pr. Juris Kārkle. 1929. gadā viņš savā vadībā pārņēma tipogrāfiju un izdevniecību „Dorbs un Zineiba”. 1935. gadā mariāni tipogrāfiju ieguva savā īpašumā. 1932. gadā tēvs Kārkle pie izdevniecības izveidoja kongregācijas mājas filiāli, kas jau 1934. gadā kļuva patstāvīga un 1936. gadā viņš iesāka arī baznīcas celtniecību.
1934. gadā mariāņu noviciātā iestājās pr. Jāzeps Grišāns, Rēzeknes dekāns. Pēc studijām Romā viņš bija mariāņu izdevniecības direktors, vispirms Viļānos, pēc tam Rēzeknē, apvienojot abas iestādes. Viņš pabeidzis arī Rēzeknes baznīcas celtniecību.
Jau pēc kara – no 1957. gada līdz 1963. gadam – tēvs Staņislavs Škutāns tika iecelts par Mariāņu kongregācijas ģenerālpriekšnieku.
Sākotnēji klostera māja Viļānos kopā ar mājām Lietuvā piederēja lietuviešu un latviešu vikariātam. 1927. gadā no 12. līdz 15. jūlijam pēc svētīgā Jura nāves Viļānos notika kongregācijas ģenerālkapituls. Tēvs Skrinda tika ievēlēts par ģenerālpadomnieku un nākamajā gadā jau tika izveidota patstāvīga Mariāņu province Latvijā, par kuras aizbildni tēvi izvēlējās sv. Terēzi no Bērna Jēzus. Tēvs Broņislavs Valpitrs kļuva par pirmo provinces priekšnieku. Provincē ietilpa arī māja Drujā.
Uz to brīdi provincē bija 41 kongregācjas loceklis – 13 priesteri, 6 semināristi, 22 brāļi, kā arī 15 kandidāti.
1940. gada jūnijā Latvijā ienāca Padomju karaspēks, un mariāņi bija spiesti atstāt klosterus un slēpties, jo tika vajāti kā tautas ienaidnieki. Pēc vācu armijas ienākšanas 1941. gadā tēviem un brāļiem tika atļauts atgriezties klosteros, bet vajāšanas turpinājās. Kad vācieši bēga no Padomju armijas, viņi uzspridzināja Viļānu klosteri.
Pēc Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā visi tēvi un brāļi tika izdzīti no klosteriem un līdz neatkarības atgūšanai bija spiesti darboties pagrīdē. Tomēr neskatoties uz vajāšanām, formāli mariāņu province turpināja pastāvēt. Līdz 1975. gadam provinciāla pienākumus pildīja tēvs Broņislavs Valpitrs, bet pēc viņa nāves – tēvs Antons Šķeļs. Nevar noklusēt arī tēva Viktora Pentjuša lielo ieguldījumu. Pateicoties viņam, pagrīdē tika pieņemti jauni kandidāti, kurus viņš slepeni sagatavoja svētsolījumiem. Daudzi Latvijas, Ukrainas, Baltkrievijas mariāņu tēvi ir pateicīgi tēvam Viktoram par to, ka viņš tiem deva iespēju īstenot klosterdzīves aicinājumu.
Pēc 1990. gada, kad Latvija atguva neatkarību, mariāņi beidzot varēja darboties atklāti. Sākās izjaukto klosterdzīves struktūru atjaunošana. Tika ievēlēts jauns provinciālpriekšnieks, izveidota padome, mariāņi atguva īpašumus Viļānos un Rēzeknē. Atklājās iespēja sūtīt jaunus kandidātus uz studijām ārzemēs. Vairākus desmit gadus mariāņi kalpoja trimdas latviešiem Čikāgā (ASV), kā arī vairākus gadus pastāvēja mariāņu klosteris Rīgā pie Sāpju Dievmātes baznīcas. Vēlāk abas klostermājas tika slēgtas, un tur kalpojošie tēvi pārcelti uz citiem klosteriem.
Pašlaik Latvijā ir deviņi mariāņu tēvi, kuri kalpo Rēzeknē, Viļānos un Daugavpilī. Tiek apkalpotas arī apkārtējās mazās draudzes. Bet mariāņu darbs neierobežojas tikai ar kalpošanu draudzēs. Tēvi strādā kā kapelāni slimnīcās Viļānos, Rēzeknē un Daugavpilī, daži strādā skolā un vada katehēzes draudzēs, sagatavo un vada rekolekcijas gan priesteriem, gan lajiem, sadarbojas ar televīziju, radio, laikrakstiem, kā arī paši izdod grāmatas.
Lai palīdzētu jauniem cilvēkiem atpazīt savu dzīves aicinājumu, katru vasaru tiek rīkotas ministrantu nometnes.
Jau vairākus gadus Latvijā darbojas Mariāņu palīgu apvienība (MPA), kas saista ar Mariāņu kongregāciju visus tos, kuri, dzīvodami saskaņā ar mariāņu garīgumu, atbalsta viņuas ar lūgšanām un apustulisko darbību.
