Dieva mīlestībā sakņota tuvākmīlestība vispirms ir katra atsevišķa ticīgā uzdevums, bet tā ir arī uzdevums visai Baznīcas kopienai, pie tam katrā tās līmenī: no lokālās kopienas caur partikulāro Baznīcu līdz pat vispārējai Baznīcai tās globālajā mērogā. Arī Baznīcai kā kopienai mīlestība jāpārvērš darbos. Tā konsekvence ir fakts, ka mīlestībai vajadzīga arī organizācija, lai tā sakārtotā veidā varētu kalpot kopienai.
Baznīca ir Dieva ģimene pasaulē. Šajā ģimenē nedrīkst būt neviena, kas ciestu, ja tam trūktu nepieciešamā. Vienlaicīgi tomēr caritas-agape iziet ārpus Baznīcas robežām. Līdzība par žēlsirdīgo samarieti paliek mēra kritērijs, kas nosaka vispārēju mīlestību, kura virzās pretī vajadzībās esošajam, „nejauši” (sal. Lk 10,31) sastaptajam, vienalga, kas viņš būtu. Līdzās šim universālajam mīlestības bauslim pastāv arī specifiski ekleziāla nepieciešamība – konkrēti, lai Baznīcā kā ģimenē neviens no tās locekļiem neciestu, kad atrodas vajadzībā. Tāda ir Vēstules galatiešiem vārdu jēga: „Tātad, darīsim labu visiem, kamēr mums ir laiks, bet sevišķi ticības brāļiem.” (6,10)
Benedikts XVI, enciklika “Deus caritas est”
