Mūsu laikmetā var novērot, ka vīrišķības un tēvišķības izpratne tiek izkropļota, jo ir pazudis stabils priekšstats par to, ko nozīmē būt vīrietim un tēvam. Šī raksta mērķis nav parādīt, kādam jābūt vīrietim, bet gan apskatīt tās problēmas, kas neļauj vīrietim būt patiesam vīrietim, Dieva vīram, Kristus kareivim un pildīt atbilstošo tā misiju.
Problēmas, no kurām cieš mūsdienu cilvēki, pašas par sevi atspoguļo to, ka kaut kas nav kārtībā. Ja runa ir par vīriešiem, tad var novērot, ka vīriešiem pietrūkst drosmes, spēka, autoritātes, atbildības izjūtas, cēluma, bruņnieciskuma, cieņas u.c. No tā cieš gan sabiedrība, gan ģimenes, gan sievietes, gan arī vīrieši paši, lai gan viņi paši, iespējams, teiktu: „Nekādu problēmu nav, ar mani viss ir kārtībā.” Ir skaidrs, ka vīrišķības trūkums ir daudzpusīga problēma, kuras sekas meklējamas visos ikdienas dzīves aspektos. Svarīgākais ir nevis aprakstīt visas problēmas, kuras rodas no vīrišķības trūkuma, lai arī dažas no tām tiks uzsvērtas, bet gan atrast to sakni un aspektus, kas norāda – kāpēc un kas tad nav kārtībā ar vīriešiem.
Atklāsme par cilvēka radīšanu atklāj, ka cilvēks novērsās no Dieva, sevi noliekot Viņa vietā. Līdz ar to problēmas sakne ir meklējama tur – cilvēks vairs neatspoguļo to tēlu, pēc kura tika radīts. Un, lai arī Kristības sakramentā viņš ir atdzimis kā Dieva bērns un nes sevī atpestītā cilvēka zīmogu, ikdienas realitāte to bieži neatspoguļo nedz kristīgajā vidē, nedz arī sabiedrībā vispār. Jautājums ir par to, vai var definēt konkrētas problēmas un tās analizēt, lai palīdzētu cilvēkam no visa lielā garīgās dzīves teorijas „kalna” saprast, kas tad nav kārtībā.
Tā kā vīrietis ir tas, kurš tika radīts pirmais un uz kura gulstas arī atbildība par viņa paša identitāti un atbildība par apkārtējo pasauli, problēmas meklējumi atrodami viņā pašā. Ja grēkā krišana notika caur sievietes pievilšanu, tad dziedināšanai un Radītāja tēla atgūšanai vispirms ir jānāk caur vīrieti. Kamēr vīrietis neatklās no jauna savu identitāti, ne sieviete, ne arī sabiedrība nespēs garīgi atdzimt. Šajā gadījumā identitātes deformācijas jeb problēmas ir tās, kas rada šķērsli Paradīzes iekarošanai.
Būtiskākās vīrieša identitātes deformācijas
Vecā Derība stāsta par Dieva centieniem atgriezt cilvēku pie sevis, atbrīvot to, atdāvināt viņam viņa sākotnējo godību un vēl vairāk. Šie Dieva centieni ir tik grandiozi, ka cilvēka prātam ir neaptverami. Dievs ir gatavs uz visu, un šis viss ietver sevī arī Viņa Dēla nāvi un augšāmcelšanos, kas ir atspoguļota Jaunajā Derībā. Atklāsmes grāmatā Dievs laiku beigās saka: „Redzi, es visu daru jaunu.” (Atkl 21, 5) Šī jaunā radīšana jau iesākas ar pirmajiem apsolījumiem Vecajā Derībā, kuru eshatoloģiskais piepildījums ir laiku beigās. Cilvēkam šis kritušā bērna atgriešanās posms pie Tēva, kas sevī ietver gadu tūkstošus, šķiet tik nesasniedzams, tik nogurdinošs, ka vieglāk ir par to nedomāt. Bet nedomāt par to nav iespējams, jo ik dienas cilvēks atduras pret eksistenciālajiem jautājumiem: kas viņš ir, uz kurieni viņš iet, kas būs pēc šīs dzīves. Līdz ar to cilvēks var atkal vienīgi mukt un slēpties no tiem, kā to darīja jau viņa pirmtēvs Ādams: „Un cilvēks un sieva paslēpās no Kunga Dieva dārzā starp kokiem. Un Kungs Dievs sauca cilvēkam un teica viņam: „Kur tu esi?” Un tas teica: „Es dzirdēju dārzā tavu balsi un nobijos, jo esmu kails, un es paslēpos.”” (Rad 3,8-10)
1. Dieva tēla nepazīšana
Kritušā vīrieša pirmā identitātes deformācija ir Dieva tēla nepazīšana, no kuras sekām dzimst bailes. Baidoties cilvēks, protams, slēpjas – slēpjas, jo vairs neuzticas un šaubās. Šauboties cilvēks jau ir radījis savu Dieva tēlu, kas neatbilst patiesajam. Cilvēks pēc grēkā kritiena vairs nepazīst Tēvu.
Dominikāņu Tēvs Žans Domeniks Bertelamī skaidro, ka grēkā krišanas traģēdija neslēpjas tik ļoti cilvēka vēlmē kļūt par Dievu, jo tad viņš ātri to savā bezspēcībā saprastu, bet gan tajā, „ka visa notikuma saknē ir nezināšana, kas ir Tēvs, un tai sekojoša vēlme sevi apmānīt, (..) lai attaisnotu savu izmisīgo dumpi” [1].
Mūsdienu vīrietis joprojām nemitīgi slēpjas un mēģina sevi attaisnot. Šī sevis attaisnošana un slēpšanās ir iesūkusies un izpaužas pat ikdienas sīkumos pie ikdienišķām neveiksmītēm vai aizrādījumiem. Bet kā tas konkrēti ietekmē vīrieti, kura cēlais bruņnieciskums prasītu nostāties Tēva, sava Karaļa, priekšā un atzīt: „Tēvs, es esmu apgrēkojies pret debesīm un tevi, es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu.” (Lk 15, 21) Šis izkropļotais Tēva tēls un šaubas par Viņa mīlestību liek meklēt aizstājēju, elku, jo cilvēks bez Saimnieka nespēj dzīvot. Ilgas, kuras ir ierakstītas cilvēka sirdī, nesnauž – tās urdz kā strauts, kas grib izlauzties no klints sienām. [2]
Vecās Derības grāmatas nemitīgi atspoguļo Dieva cīņu pret cilvēka elkiem, jo, kā skaidro tēvs Bartelamī: „Vecās Derības pamatā ir atziņa, ko pārāk bieži mūsdienās aizmirst: ja cilvēks neatzīst pār sevi tās vienīgās Būtnes autoritāti, kas viņu radījusi un turpina radīt, kas devusi viņam dzīvību, šis cilvēks drīz vien nonāk nebrīvē, pats sev rada mītus un viltus dievības, metas uz ceļiem citu varu priekšā un pazaudē pats sevi.” [3]
Līdz ar to elkdievība ir jāapskata kā atsevišķa vīrieša identitātes deformācija.
2. Elkdievība
„Cilvēka dzīve kļūst vienota, ja viņš pielūdz vienīgo Dievu,” [4] māca Baznīca un turpat arī definē: „Elkdievība ir cilvēka iedzimto reliģisko jūtu izkropļošana.” Nepareizs priekšstats par Dievu un par sevi pašu cilvēkam neļauj saprast dzīves jēgu. No vienas puses, cilvēkā pastāv ilgas, kas liek viņam meklēt piepildījumu, no otras puses – pirmgrēka sekas un to „uzkrātais paaudžu mantojums”, kā arī apkārtējā pasaule neļauj skaidri sadzirdēt un patiesi atbildēt mīlestības dziesmai, kas skan sirdī. Tas šķiet nesasniedzami un pārāk sāpīgi. Cilvēks patiesas dzīves vietā izvēlas primitīvu eksistenci – jaunā vīna vietā dzert tomēr pārbaudīto veco vīnu: „Kas vecu vīnu baudījis, negribēs jauno. Viņš sacīs: vecais vīns ir labāks.” (Lk 5, 39) Tāpēc cilvēks, meklēdams savai dzīvei jēgu, rada pats savus Dieva tēlus. Tēvs Bartelemī skaidro: „Radot elku, cilvēks cenšas iegūt iedomātu ietekmi pār neizturamo Dieva klātbūtni, no kuras bēga Ādams.” [5]
Lai arī Dievs cilvēku nekad nav pametis, mūsdienu cilvēks tik un tā slēpjas no šīs neizturamās klātbūtnes un apslāpē to ar elkiem, apmānot pats sevi. Pie saviem elkiem cilvēks meklē to, ko sniegt var vienīgi Dievs. Te arī parādās dīvains paradokss – no vienas puses, cilvēks apzināti vai neapzināti alkst pēc Dieva klātbūtnes, bet, no otras puses, bailes nostāties Patiesības gaismā un šķīstījošās ciešanas, kas tam sekos, attur viņu, un cilvēks šīs alkas izvēlas labāk piepildīt ar surogātattiecībām starp sevi un saviem dievekļiem. Cilvēks izvēlas pats būt radītājs un izkropļotā formā kariķē savu kā Dieva bērna līdzdalību Dieva radīšanā. Šādi degradējoties un radot dievekļus, kurus pielūdz patiesā Dieva vietā, cilvēks riņķo ap tiem. Mūsdienu tehnoloģiju laikmets šajā ziņā ļauj viegli aizmirst iekšējo nemieru. Kā to raksturo tēvs Bartelemī: „Tādā veidā mūsdienu cilvēce pašā savu tehnisko sasniegumu lavīnā atrod sava veida kompensāciju par Absolūtā zaudēšanu, kas vienīgais varētu tai dāvāt iekšējo mieru.” [6]
Mūsdienu vīrietim par elkiem ir kļuvušas iepriekš minētās tehnoloģijas, kuras baro viņa egoismu un godkāri, jo viņš pār tām valda – deformēti atspoguļo savu līdzdalību Dieva radīšanas darbā. Par elkiem pastāv risks padarīt arī vērtības, kas šķiet pašsaprotamas un no ikdienas neatraujamas. Bet, ja tās ieņem galveno vietu dzīvē, atstumjot Dievu, tās jau kļūst par elkdievību. Pie šiem iespējamiem elkiem pieder darbs, karjera, tehnoloģijas, laulība, vecāki, bērni, institūcijas – kopienas, grupas, klubi –, kā arī veselība un sava „es” kults. [7]
Elkdievība ir šķērslis, kas traucē apzināties savu identitāti un pilnībā realizēt cilvēka filiācijas žēlastību – būt Dieva dēliem, Dieva bērniem caur Dēlu. Elkdievība skar gan vīriešus, gan sievietes, padarot tos nebrīvus Dieva darbībai viņos. Kamēr cilvēks ir nebrīvs no saviem elkiem, viņa Dieva bērna identitāte nespēj pilnībā realizēties, viņš turpina kalpot un liekt muguru citu priekšā tā vietā, lai iztaisnotos un nostātos tās absolūtās Mīlestības priekšā, kura pati noliecas pie viņa, lai viņu paceltu.
3. Neapstiprinātā vīrišķība un izkropļots priekšstats par sievišķo aspektu sevī
Anna Merlo, harizmātiskās kristiešu vienotības kopienas Beatitudes misionāre un garīgā padomdevēja, pētot jautājumus par vīrieša un sievietes identitāti, uzsver divas galvenās vīriešu disfunkciju problēmas: neapstiprināta vīrišķība un izkropļots priekšstats par sievišķo aspektu sevī.
Ir svarīgi aplūkot šīs abas problēmas, jo pirmā neļauj vīrietim veidot patiesu priekšstatu par sevi un Dievu, līdz ar to izkropļo un kariķē abus. Otrā daļēji izriet no pirmās un ir saistīta ar to, neļaujot pieņemt savas identitātes visus aspektus un graujot attiecības ar līdzcilvēkiem, konkrēti – ar sievietēm.
Neapstiprināta vīrišķība
A. Merlo raksta: „Neapstiprinātai vīrišķībai vīrietī ir tiešas un smagas sekas: tā viņam liek ciest no aplama priekšstata par sevi un noved pie nespējas sevi pieņemt. Vīrieši, kuri nespēj pieņemt sevi, tādā vai citādā veidā zaudē spēju rīkoties kā tēvi, vīri vai priekšnieki.”
Pēc A. Merlo novērojumiem, vīrieši ar neapstiprinātu vīrišķību vienā savas personības daļā paliek nenobrieduši un kļūst aizvien pasīvāki, viņiem trūkst radošuma, pietrūkst drosmes un atbildības svarīgos dzīves brīžos, viņiem ir visas Dieva dotās vīrišķās dāvanas, bet tās paliek „neaktivizētas”. Neapstiprināta vīrišķība neļauj rast skaidru priekšstatu par sevi, rada izkropļotu priekšstatu par Dievu, kā arī neļauj pildīt savu Dieva bērnu aicinājumu – līdzdalību mūžīgā Vārda filiācijā.
Neapstiprināta vīrišķība var izraisīt vairākus personības traucējumus: bailes, vainas apziņu, dīvainas idejas, seksuālās savaldības trūkumu, ieslīgšanu erotiskās fantāzijās u.c. Šie visi un citi traucējumi neļauj atklāt Dievu kā Tēvu, neļauj vīrietim pašam atklāt savu vīrišķību un tēvišķību. Izprotot situāciju, vienīgais iespējamais problēmas risinājums ir dziedināšanas saņemšana no Dieva, jo vienīgi Dievs var panākt, lai vīrieši, kuriem pietrūkst vīrišķā apstiprinājuma, iegūtu kontaktu ar savu īsto vīrišķību. Anna Merlo skaidro: „Vīrieši, kuri nošķirti no savas vīrišķības un līdz ar to no sava patiesā „es”, pieņemot Kristus reālo klātbūtni sevī, palīdz savam patiesajam „es” atbrīvoties no ietekmes, ar kuru neīstais, kompulsīvais „es” iespaidoja ikvienu viņa rīcību.”
Atgūstot savu vīrišķību, vīrietis spēj akceptēt sevi – redzēt un pieņemt sevi patiesības gaismā, kura nāk no Svētā Gara. Atbrīvots vīrieša patiesais „es” spēj komunicēt ar Dievu, spēj sekot Kristum – savas vīrišķības paraugam. Šāds vīrietis spēj realizēt Kristības sakramentā ielieto žēlastību – būt dēlam Dēlā. Vīrišķība uzplaukst atbilstoši Patiesībai.
Izkropļots priekšstats par sievišķo aspektu sevī un par sievieti
Dievā cilvēks var saskatīt gan vīrišķus aspektus, gan sievišķus, jo Dievs ir pilnība, kurā cilvēks var atrast sevi, būdams radīts pēc Viņa līdzības. Vīrietis un sieviete nes sevī abas šīs īpašības, atbilstoši un saskaņā ar sava dzimuma identitāti. Vīrietī ir sievišķās īpašības, un sievietē – vīrišķās.
Problēmas sākas tajā brīdī, kad vīrietī vai sievietē tiek deformēta vai noliegta kāda no šīm īpašībām. Vīrieša identitātes gadījumā, kad zūd līdzsvars starp vīrišķo un sievišķo, „smagums tiek maksimāli uzlikts” uz vienu no īpašībām. Vīrietis, zaudējot sievišķos aspektus, kļūst barbariskāks, rupjāks, despotiskāks, meklē līdzsvaru darbā, alkoholā vai izvirtībā, viņš izkropļoti skatās arī uz sievieti. Pēc A. Merlo teiktā, tas noved pie tā, ka „viņi īsti nespēs komunicēt ar Dievu, ar savu dziļāko būtību un ar sievietēm”.
Pilnīgākais paraugs vīrietim var būt vienīgi Jēzus, Tēva dzīvais atspulgs. Jēzū vīrišķība atklājas visā tās krāšņumā – spēkā un drosmē līdz pat nāvei, autoritātē un varā pār tumsas spēkiem, stingrībā lēmumos un nesaudzībā pret grēku. [8] Jēzus, būdams patiess vīrietis, ir paraugs vīriešiem attieksmē pret sievietēm – aizstāvot tās, apliecinot tām savu spēku, brīvību un autoritāti.
Tajā pašā laikā Jēzū var atklāt „to Dieva cilvēka aspektu, kas atspoguļo sievišķo pusi Viņā: žēlsirdību pret grēcinieku, līdzcietību pret nabagiem un slimniekiem”. Tāpat Jēzū var novērot vēl citus sievišķos aspektus: maigumu, aizkustinājumu, iekšēju sakopotību, intuīciju.
Lai atrastu sevi, vīrietim ir jāizzina pašam sevi, jāapstiprina sevī sava vīrišķība un jāspēj saskatīt arī savus sievišķo īpašību aspektus, tos akceptējot. A. Merlo raksta: „Vīrišķās īpašības (..) jālīdzsvaro ar sievišķo intuitīvo domāšanu, kas atrodama ikvienā vīrietī, tikai bieži vien nav pietiekami attīstīta.” Šis līdzsvars spēj ievest vīrieti viņa iekšējā pasaulē, ļauj iepazīt sevi un kontemplēt Dievu, no kura smelties patiesu vīrišķību un tēvišķību. Šādi vīrietis var atrast līdzsvaru starp darbu un kontemplāciju, nekrītot vienā vai otrā galējībā. Savu bipolāro īpašību iepazīšana un akceptēšana maina arī vīrieša attieksmi pret sievieti. Tas vīrietim ļauj nepazemot sievieti un neprojicēt savas deformācijas uz viņu, bet vīrišķi tās atzīt, noliekot Dieva priekšā un ļaujot Viņam tās dziedināt.
4. Neticība
Neticība skar visus cilvēkus lielākā vai mazākā mērā. Neticība arī ir pirmgrēka sekas – nespēja pilnībā ticēt un uzticēties savam Radītājam. Cilvēka ticības vājumu, bet arī tās lielo vērtību norāda apustuļu žēlošanās Mācītājam: „Vairo mums ticību!” (Lk 17, 5) – un Mācītāja atbilde: „Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš, jūs sacītu šim zīdkokam: tiec izrauts ar visām saknēm un iestādīts jūrā, – un tas jums paklausītu.” (Lk 17, 6) Ticības trūkums attālina cilvēku no viņa Dieva bērna identitātes. Neticība ir ticība meliem, ka Dievs viņu nemīl un ir atstūmis. Neticība ir „paralītisks vīruss”, kas deformē cilvēka personību, neļaujot pieņemt tos apsolījumus, kurus Dievs grib dot. Neticība saindē daudzas psiholoģiskas funkcijas cilvēka dvēselē, izraisot neuzticību, melus, kurnēšanu, nepateicību, vilšanos un aizvainojumu pret Dievu un tuvākajiem. Neticība ir sacelšanās pret Dievu: „Bet jūs neticat Man tāpēc, ka es saku patiesību.” (Jņ 8, 45)
Neticība, varētu tā apgalvot, ir vairāk „vīriešu slimība”, tāpēc, pētot vīrieša identitātes jautājumu, būtu svarīgi to nepalaist garām. Tā kā vīrietis ļoti paļaujas uz savu racionālo prātu un nedod vietu sievišķīgajai īpašībai – intuitīvai spriestspējai, viņš vieglāk krīt neticības kārdinājumā. Vīrieša norobežošanās savās analītiskajās zināšanās vairo ateismu un attālina no Dieva.
Liels intelektuālisms līdzīgi kā lieli uztrenēti muskuļi – vai tā ir vīrišķība? Problēma ir tajā, ka bieži liels jeb sauss intelektuālisms izslēdz izziņas intuīciju, sirds gudrību un ticību pārdabiskajam. Līdz ar to arī šajā aspektā tiek kariķēts un izkropļots Dieva tēls cilvēkā. Attīstot intelektuālās zināšanas, kas pats par sevi ir labi, var pieaugt risks neuzticībai garīgajai pieredzei, ko, nemaz neiedziļinoties, novērtē kā emocionālu, tātad „zinātniski” nepieņemamu.
Neticība vīrietī vairo egoismu, kas būtiski ietekmē viņa paša personību un attiecības ar pārējiem. Egoisms liek attaisnot sevi un apvainot citus, un tas notiek jau pirmgrēka drāmā, kad Ādams pēc grēkā kritiena pazemo un atgrūž savu sievu, teikdams Dievam: „Tā sieva, ko tu man devi, viņa man deva no tā koka, un es ēdu!” (Rad 3, 12) Te arī jau atspoguļojas Ādama neuzticēšanās sievai, neticība viņai un arī neticība Dievam, kas vēršas pie viņa ar patiesību, kas dara brīvu (Sal. Jņ 8, 32). Ādams vairs neaizsargā Ievu un, kā skaidro A. Merlo, „kļuvis neticīgs, nespēj vairs īstenot savu garīgo autoritāti, lai sievieti aizsargātu”. Neticība slēpjas vēlmē turpināt klausīties melos un ticēt tiem tā vietā, lai ticētu patiesībai, lai kāda arī tā būtu. Līdz ar to cilvēks pats atsakās atspoguļot Dieva godību un atstāj Dievu – dzīvā ūdens avotu – un izrok sev cauras akas, kas nepatur ūdeni sevī (Sal. Jer 2, 13). A. Merlo papildina: „Dieva diženums ir jāatspoguļo vīrietim un sievietei kopā. Vīrietis, piepeši zaudējis sievišķo aspektu, atstādams savu sievu, uzskatot viņu par otršķirīgu, līdz ar to nošķīrās arī no vīrišķā aspekta sevī, jo vienas mūsu personības noliegums vājina arī otru pusi.”
Nespēks cīnīties ar meliem, aizstāvot patiesību, apliecina vīrišķā spēka trūkumu, un šis sajukums vīrišķajā identitātē destrukturizē to. Vīrietis mūsdienās nespēj līdz galam pieņemt Kristus pestīšanu, jo, „būdams īsts vīrietis”, cenšas paļauties uz saviem spēkiem un izvēlas tomēr ar visu tikt galā pats. Vīrieša neticībai nav vajadzīgs Pestītājs – kāds, kas atklās viņa vājumu un ierobežotību, viņa kailumu. Vīrietis savu kailumu – atkarību no Dieva –, izvēlas noslēpt, ieticot saviem spēkiem un neticot žēlsirdīgam Tēvam, kas gaida viņu mājās, lai apģērbtu un atgrieztu viņa cieņu (sal. Lk 15, 11-30). Šī neticība Tēva žēlsirdīgajai un absolūtajai mīlestībai arī grauj un ierobežo ikviena cilvēka identitāti.
Vīrietim ir jāuzsāk neredzamā cīņa un ar Dieva žēlastības spēku ir jāatkaro un jāattīra sava identitāte no nelikumīgajiem īpašniekiem. Pretējā gadījumā vīrietis nevis atspoguļo Dieva tēlu sevī, bet izkropļo to, pazemojot arī pats sevi.
Egils Purviņš, „Katoļu Kalendārs 2014”
Bertelemī D., Dievs un tā tēls. Bibliskās teoloģijas uzmetums. Rīga, RARZI, 2012, 67.lpp.
Sal. KBK, 27
Bertelemī D., 68.lpp.
KBK, 2114
Bertelemī D., 124.lpp.
Turpat, 132.lpp.
Sal. Merlo A., Spēt atlaist…, Rīga, „Dzīvības straumes”, 2012, 42.-58.lpp.
Sal. turpat, 29.lpp.
