fbpx
Now Reading
Arhibīskaps par bīskapu sinodē runāto

Arhibīskaps par bīskapu sinodē runāto

No 5. līdz 19. oktobrim Romā norisinājās ģimenes tēmai veltīta bīskapu sinode, kur no Latvijas piedalījās Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Sekulārie mediji bīskapu sinodei pievērsa lielu uzmanību, bet pamatā vienas vai divu tēmu sakarā, gaidot sensacionālus paziņojumus par to, ka Baznīca ir mainījusi savu mācību par homoseksuālām attiecībām un laulības nešķiramību.

Atgriezies no sinodes, arhibīskaps Z. Stankevičs katolis.lv skaidro, kas ir sinode un kāds ir tās pieņemto lēmumu spēks, un izgaismo, par ko īsti bīskapi ir diskutējuši. Bet galvenais atved sinodes tēvu paldies vārdus „ģimenēm, kas ir uzticīgas savai identitātei, cīnās ar grūtībām, nes savas dzīves krustu, audzina bērnus un īsteno savu misiju pasaulē”, un aicina tās iesaistīties evaņģelizācijā.

Kas ir sinode?

Sinode nav lēmējinstitūcija. Pāvests to sasauc situācijās, kad ir kāds jautājums, kurā viņš vēlas pakonsultēties ar visas pasaules bīskapiem. Savā ziņā bīskapu sinode ir demokrātiska institūcija. Tur sabrauc bīskapi no visiem kontinentiem. Ārkārtas sinodē tie parasti ir bīskapu konferenču vadītāji. Šajā reizē pāvests vēlējās noskaidrot, ko bīskapi domā par ģimeņu izaicinājumiem.

Sinodes uzdevums nav mainīt kaut ko Baznīcas mācībā, tā var tikai pakonsultēt pāvestu. Visus tos materiālus, ko sinodes rezultātā uzraksta, nodod pāvestam izvērtēšanai un viņš pieņem lēmumus. Taču, pieņemot lēmumus, pāvests vēlas darboties kopībā ar visu Baznīcu. Katrs bīskaps pārstāv kādu lokālo Baznīcu, tās viedokli. Tātad pāvests vēlas nākamos soļus spert vienotībā ar vispārējo Baznīcu.

Tā kā šī ir ārkārtas sinode, tad pēc šīs sinodes pat netiks izdota tā saucamā adhortācija, jeb pēcsinodes apustuliskais pamudinājums. Šie sinodes materiāli kalpos tikai kā izejas materiāls nākamās, kārtējās sinodes sagatavošanai, kas notiks 2015. gada oktobrī. Un pēc tās pāvests uzrakstīs adhortāciju.

Vēstījums ģimenēm

Šobrīd Rietumu pasaulē ir ģimenes krīze. Sevišķi, ja paskatāmies Latvijā, tad te ir augstākais šķiršanās procents starp Eiropas Savienības valstīm. 2011. gadā [šķirto laulību attiecība pret no jauna noslēgtām ir] 77%. Savukārt, kā izrādījās pēc statistikas datiem [saskaņā ar Latvijas notāru veikto pētījumu], Baznīcā noslēgto laulību skaits, kas pēc tam tiek šķirtas, ir tikai 14%. Tātad milzīga atšķirība starp laulībām, kas tiek slēgtas kā civillaulības, kur iepriekš nav bijis nopietns sagatavošanās process, izskaidrojot, kas ir laulība un kādu atbildību tā uzliek cilvēkam, un tiem, kas stājas laulībā baznīcā un parasti tomēr ir cilvēki ar reliģisku ticību. Tas viņus noskaņo cīnīties tad, kad sastopas ar pirmajām un arī ar tālākajām grūtībām. Baznīcā noslēgtā laulība turklāt ir sakraments. Tas nozīmē, ka starp diviem cilvēkiem ir šī neredzamā Dieva klātbūtne un žēlastība – spēks un palīdzība, kas nāk no augšienes, kad cilvēks stājas laulībā Dieva priekšā.

Sinode pirmkārt vērsās pie ģimenēm, kas ir saglabājušas savu integritāti, un izteica tām pateicību un iedrošinājuma vārdus, pat savā ziņā apbrīnu par varonīgo cīņu šai laukā. Jo diemžēl šobrīd pasaulē valdošā mentalitāte ir tāda, ka pie pirmajām grūtībām, kad kaut kas nesanāk, cilvēkam emocijas sakāpj un viņš meklē citu personu, ar ko piedzīvot šīs patīkamās emocijas.

Vēl sinode vērsa uzmanību uz to, ka ģimenes ir aicinātas uz evaņģelizāciju, lai tās kā Baznīcas pamatšūniņa, mājas baznīca, protams, vispirms pilda savu pienākumu, t.i. mīl viens otru, savus bērnus, bet arī dalās tajā, ko ir saņēmušas, izplata šo mīlestību tālāk, skaidro Evaņģēlija vēsti citām ģimenēm un cilvēkiem, rādot ģimenes skaistumu, misiju, aicinājumu. Patiesībā tas ir milzīgs izaicinājums, jo cik tad ir ģimeņu, kas to apzināti dara? Protams, ir tādas ģimenes. Mums ir Laulāto Tikšanās, dažādas ģimeņu grupas un kustības, bet tas ir diezgan niecīgs procents no Baznīcā gājējiem. Šeit ir milzīga telpa, kur pilnveidoties. Tas ir pozitīvs izaicinājums, ģimeņu misija Dieva plānā.  

Mūsu sabiedrībā, ieskaitot medijus, parlamentu, politikas vidi, svarīgi iesakņot apziņu, ka rūpēm par ģimeni ir jābūt pirmajai lietai, ar ko valstij jānodarbojas. Ja ģimene jūtas droša, tad tā uzplaukst, dzimst bērni, viņi normāli attīstās un sabiedrība sāk uzplaukt. Bet ja ģimene jūtas apdraudēta, kā izskan no bīskapu puses – ka cilvēki nelaulājas, jo dzīvo nabadzībā, viņiem nav drošības sajūtas un ir tādi likumi, ka, stājoties laulībā, ekonomiskā situācija pasliktinās – tad tas ir necilvēcīgi un ačgārni.

Tātad ir jāiestājas par to, lai valsts politika būtu proģimeniska un, otrkārt, lai ģimenes dalās ar to siltumu, mīlestību, kas ir viņu starpā, un nes Evaņģēlija vārdu tālāk.

Jautājums par personām ar homoseksuālu orientāciju

Protams, sinode pievērsās arī dažādiem jautājumiem, kas ģimenēm mūsdienu pasaulē ir kā izaicinājumi, piemēram, par personām, kuras ir izšķīrušās un stājušās jaunā savienībā, un personām ar viendzimumu orientāciju.

Es domāju, ka ažiotāža ap viendzimuma partnerattiecību jautājumu izcēlās vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt tāpēc, ka ir liela mediju interese. Šis jautājums diemžēl ir mākslīgi saasināts un interese tiek arī pilotēta. Respektīvi, zināmām aprindām šie pāris izteikumi, kas tur izskanēja, bija izdevīgi un tāpēc tika momentā uzķerti, tiražēti un pasniegti kā pirmā ziņa par sinodi. Tādā veidā tika aizēnots tas, kas bija būtiskākais sinodē.

Baznīcas galvenais uzdevums ir sludināt Evaņģēliju, nest Evaņģēliju pasaulē un mīlēt cilvēkus, vienlaicīgi neatkāpjoties no patiesības. Tie ir tie divi reģistri, jeb gultne, kuras ietvaros jātiek formulētai attieksmei pret homoseksuālām personām, jo Baznīca ir pret jebkādu neiecietību, netaisnīgu diskrimināciju pret šīm personām. Baznīca aicina, lai pret šīm personām mēs izturētos ar cieņu, mīlētu šīs personas. Bet tas otrais reģistrs, jeb otrais gultnes krasts ir tas, ka Baznīca nevar šādas attiecības atzīt par normālām un atbalstāmām.

Jautājums par personām, kas ir šķīrušās

Arī jautājumā par personām, kuras ir izšķīrušās un stājušās jaunā savienībā, manuprāt, radies pārpratums. Medijos tika pasniegts, ka katoļu Baznīca it kā varētu pieļaut šķiršanos. Bet tas jau pēc definīcijas ir pretrunā ar to, ko Jēzus Kristus ir teicis Evaņģēlijā un pie kā katoļu Baznīcai ir uzdevums turēties: „Ko Dievs ir savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.” Respektīvi, ja ir derīga Baznīcā noslēgta sakramentāla laulība, tad tā ir nešķirama. Neviens bīskaps nav izvirzījis tēzi, kas to apšaubītu. Jautājums ir par to, ka bieži vien šķiršanos pamatā ir bijuši apstākļi, kuru dēļ laulība nav bijusi derīga. Bet šis pārbaudes process ir garš un darbietilpīgs. Un sinodē atskanēja ļoti daudzas balsis, kas aicināja šo procesu padarīt ātrāku, vienkāršāku. Jautājumā par to, ka šo laulības derīguma pārbaudes procesu vajag pilnveidot, praktiski bija liela vienprātība. Izskanēja priekšlikumi, ka jādod lielākas pilnvaras diecēzes bīskapiem, jāsagatavo vairāk priesteri un speciālisti, kas kompetenti ar to nodarboties.

Atšķirīgas bija bīskapu domas jautājumā par piekļuvi pie sakramentiem – grēksūdzes un sv. komūnijas – tām personām, kas noslēgušas jaunu civillaulību. Šajā jautājumā tika nolemts, ka ir jāveic papildus pētījumi, lai nenonāktu pretrunā. Jo no vienas puses, ir laulības nešķiramība un, ja cilvēkam ir bijusi derīga laulība, tad viņš nevar pieiet pie sakramentiem. Bet no otras puses daudzos gadījumos tik tiešām tiek konstatēts, ka laulība nav bijusi derīga. Tad iznāk, ka cilvēks cieš, nevar pieiet pie komūnijas, lai gan viņam pēc būtības bija šādas tiesības.

Es pārstāvēju pozīciju un paudu to vairakkārt visas sinodes priekšā – mums ir jāiet pretī gan tiem cilvēkiem, kas ir šķīrušies, gan arī tiem, kas ir homoseksuāli, tik tālu, cik tas ir iespējams. Mums viņi ir jāmīl, bet mēs nevaram atkāpties no patiesības, atteikties no mūsu identitātes. Sinodes gala slēdzienos ir tas izaicinājums, kas stāv Baznīcas priekšā – kā mīlēt šīs personas, kā viņas pieņemt ar cieņu un mīlestību, bet vienlaicīgi runājot patiesību tā, lai nepamatoti nevajadzīgi neievainotu.

Rezumējot, Baznīcas mācība nav mainījusies un to arī nav plānots mainīt. Ne tikai sinodei, bet arī pāvestam nav tiesību mainīt to, kas ir rakstīts Evaņģēlijā un kas ir pamatpatiesība. Bet jautājums, kā to iedzīvināt realitātē. Līdz ar to tiks strādāts pie tā, lai tiem, kas nonākuši grūtībās, atvieglotu dzīvi, bet tik tālu, cik tas ir iespējams.

LRKB IC

Scroll To Top