Daudzi no mums uz jautājumu, kā un kad radās Rožukronis, atbildētu bez svārstīšanas, ka to svētais Dominiks ieviesa 12. Gadsimtā, ar šīs lūgšanas palīdzību herētiķus pievērsa ticībai. Tomēr vēsturnieki norāda, ka Rožukronis neradās no gribas vien un ka tam nav tikai viens dibinātājs.
Pievērsim uzmanību Rožukroņa pamatelementam – lūgšanai Esi sveicināta. Kā zinām, pirmā daļa Esi sveicināta sastāv no vārdiem, kas atrodas Lūkasa evaņģēlijā: eņģeļa Gabriela vārdi (Lk 1:28) un svētās Elizabetes vārdi (Lk 1:42). Šie vārdi tika adresēti Marijai un liecina par kristīgās ticības lielo patiesību, ka Vārds ir tapis Miesa un dzīvojis starp mums (Jņ 1:14). Šie divi iedvesmotie fragmenti Lūkasa evaņģēlija neatrodas blakus. Kāds tos paņēma, apvienoja un padarīja par vienu lūgšanu. Kā tas notika?
To izdarīja Baznīca savā liturģijā. Sākumā tas notika Austrumos. Pirmā tāda veidā apvienotā un mums zināmā Esi sveicināta nāk no senākajām grieķu liturģijām. Vismaz no IV gadsimta Austrumu baznīca eņģeļa un Elizabetes vārdus atkārtoja kopā. No šejienes ap VII gadsimtu šī tradīcija pārgāja uz Romas liturģiju. Pirmais rakstiskais dokuments, kur parādījās Esi sveicināta, bija Misāles formulārs uz Pasludināšanas svētkiem. Šodien ļoti reti kam Esi sveicināta lūgšana asociējas ar liturģiju, tomēr jāsaka, ka liturģija ietekmēja šis lūgšanas rašanos un tālāko attīstītību.
Pateicoties Svētajiem Rakstiem un Baznīcas tradīcijai, parādījās Esi sveicināta lūgšana. Šīs lūgšanas izplatīšanās norisinājās, pateicoties ticīgiem cilvēkiem, kam lūgšana bija nepieciešama kā gaiss, jo pirmajos gadsimtos kristieši intensīvi meklēja nemitīgas lūgšanas veidu tāpēc, ka ļoti gribēja izpildīt apustuļa Pāvila pavēli „Lūdziet Dievu bez mitēšanās” (1 Tes 5: 17). Ar šādu nolūku tika izvēlētas īsas lūgšanas, ko atkārtoja no galvas. Starp tādam visvieglākām lūgšanām bija arī Esi sveicināta. Uz šādu lūgšanu aicināja arī Baznīcas liturģija, kas ir lūgšanas piemērs un mācītāja.
Šo lūgšanu parasti mēdza atkārtot tik daudz reižu, cik tas šķita piemērots attiecīgās personas dievbijībai. Atkārtojot Esi sveicināta 150 reizes, radās sākums tā saucamajam Dievmātes psalterijam. Pirmo kristīgo gadsimtu svētie vientuļnieki, kas neprata lasīt psalmus, katra psalma vietā vienreiz skaitīja Tēvs mūsu un Esi sveicināta. Lai zinātu lūgšanu skaitu, lietoja mazas zīlītes, savirknētas uz kādas saites jeb aukliņas.
No XIII gadsimta šajā Esi sveicināta parādījās Jēzus vārds. Pāvests Urbans IV speciāli pievienoja Jēzus vārdu Esi sveicinātas lūgšanai. No šī laika arī Baznīcā sāka pastiprināties Jēzus vārda kults. Vēlāk bija pievienota arī otra Esi sveicināta lūgšanas daļa. Tas mums ļauj ieraudzīt, ka Rožukronis kā lūgšanas veids radās pakāpeniski un brīvi.
Bez šaubām, svētajam Dominikam bija liela mīlestība uz Dievmāti un viņš šo mīlestību ir iedvesis arī citos sava ordeņa brāļos; viņa garīgie bērni bija tie, kas izplatīja Rožukroni tagadējā formā pa visu pasauli.
Vēsturiskā patiesība liecina, ka Rožukroņa ieviesējs ir viens cits franču dominikāņu mūks Alans de Rupe, kas bija slavens sprediķotājs un dzīvoja no 1428. līdz 1475. gadam. Viņš arī ieviesa Rožukroņa Priecīgās, Sāpju un Godības daļas ar noslēpumiem. Jaunais Rožukroņa lūgšanu veids ar noslēpumu meditāciju ātri izplatījies Baznīcā, pateicoties rožukroņa brālībām, ko dibināja dominikāņi. Tādā veidā Rožukronis kļuva par garīga vingrinājuma veidu.
Šo Rožukroņa lūgšanu, kas piedzima Baznīcas klēpī, atbalstīja arī Romas pāvesti ar savam enciklikām un atlaižu piešķiršanu. Pijs V ieviesa Rožukroņa Dievmātes svētkus, Leons XIII pasludināja oktobri par Rožukroņa mēnesi. Mūsu laiku svētais pāvests Jānis Pāvils II 2002. gadā Baznīcā ieviesa ceturto Rožukroņa daļu – Gaismas daļu. Vairāki pāvesti paši dedzīgi ir lūgušies šo lūgšanu un aicināja arī citus. Mūsu laika kontekstā aktuāls šķiet pāvesta Pija XI pamudinājums: „Ja vēlaties mieru savās sirdis, savās mājās un dzimtenē, tad ik vakarus pulcējieties kopā un lūdzieties Rožukroni!”
Priesteris Vitālijs Filipenoks
