Svētās Terēzes no Bērna Jēzus un Svētā Vaiga svētki RARZI

Baznīcā ir lieli svētie, kuri atstājuši mums bagātu garīgo mantojumu, ko pēta un studē jau gadu simtus, bet Baznīcā ir arī „mazi” svētie, kuru lielums atklājas to bērnišķajā vienkāršībā un radikālā sekošanā Kungam.

3. un 4. oktobrī Rīgas Augstākais reliģijas zinātņu institūts (RARZI) svinēja savas aizbildnes – karmelītu mūķenes sv. Terēzes no Bērna Jēzus svētkus, pieminot viņas piedzimšanu Debesīm un atceroties mazo garīgās bērnības ceļu, kurš ļoti īsā laikā viņu aizveda līdz svētumam un atdusai tik ļoti mīlētā Kunga rokās.

Institūta svētki sākās ar Rožukroņa lūgšanu Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā. Starp tā noslēpumiem karmelītu māsas Natālijas lasītie sv. Terēzes teksti ļāva dziļāk izprast viņas radikālo mīlestību pret Jēzu un vēlmi glābt pēc iespējas vairāk dvēseļu.

Pēc gara sakopošanas lūgšanā sekoja Svētā Mise, kuru celebrēja Rīgas arhidiecēzes ģenerālvikārs, Sv. Marijas Magdalēnas draudzes prāvests un RARZI pasniedzējs pr. Andris Kravalis, koncelebrējot RARZI pasniedzējam, pr. Andrim Priedem. Savā uzrunā pr. Kravalis īsi iepazīstināja klātesošos ar sv. Terēzes dzīves gājumu, minot, ka viņa, iestājoties Karmelā 15 gadu vecumā, ir visjaunākā mūķene, kura jebkad uzņemta karmelītu klosterī. Īpašu uzmanību priesteris pievērsa sv. Terēzes svētku dienas Svēto Rakstu lasījumam, kurš nepārprotami norāda uz daudzus gadsimtus vēlāk svētās īstenoto „garīgās bērnības” ceļu: „Patiesi, Es jums saku: ka jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.” (Mt 18, 3) Arī institūts vēl ir kā mazs, trausls bērns, kuram nepieciešama tā aizbildnes paļāvība, lai saņemtu no Kunga gan savus pārbaudījumus, gan augšanu, gan pilnīgi jaunas un pat vēl neapzinātas iespējas.

Pēc Svētās Mises klātesošie varēja ieklausīties sv. Terēzes padomos ceļā uz tīru mīlestību RARZI asoc. profesores Baibas Brūderes referātā „Mums ir kārdinājums visu pamest, bet…” (VS 65). Priekšlasījums papildināja un izvērsa pr. Kravaļa homīlijā teikto, pieskaroties garīgās bērnības ceļa tumsai un ērkšķiem. Profesore norādīja, ka: „Terēze tieši ar savu reālisma pilno skatienu uz dzīvi var mums šodien palīdzēt mūsukārdinājumos un pārbaudījumos.”

Cik daudzi no mums – institūta studenti, pasniedzēji, draudzes locekļi vai vienkārši sava dzīves krusta nesēji – pazīst šo kārdinājumu visu pamest – studijas, pasniedzēja darbu, kalpošanu draudzē, ģimenē, pamest pat Dievu, jo nespējam, nevaram, nezinām, kā turpināt pildīt savus pienākumus, kā mīlēt Dievu un savu tuvāko. Daži arī pamet visu… Taču svētajai Terēzei šie pārbaudījumi ir ceļš uz tīru mīlestību un ir parastais ceļš uz briedumu.

Mīlestības jēdziens mūsdienās ir nonivelēts un mūsdienu pragmatiskajam cilvēkam, pat ja viņš ir kristietis un ir ko dzirdējis par tīru mīlestību, kas ļauj atdot dzīvību par tuvāko, prātā uznirst emeritētā pāvesta Benedikta XVI uzdotais jautājums: „Kā jāveido šo attīrīšanās un askēzes ceļu? Kā jāpārdzīvo mīlestība, lai pilnībā realizētos tās cilvēciskais un dievišķais apsolījums?”[1] Klausoties profesores priekšlasījumu, protams, radās arī jautājums – kas ir šī tīrā mīlestība?

„Svētā Terēze ar to izprot mīlestību, kas ir attīrīta no visa, kas mūsos nav saskaņā ar Dievu: attīrīta no iekšējās nekārtības, no nesakārtotības mūsu spējās, domās, vēlmēs un tieksmēs,” skaidroja B. Brūdere. Tā sv. Terēze pārsteidzošā veidā jau pirms vairāk kā simts gadiem ir atbildējusi uz pāvesta enciklikā uzdoto jautājumu, pat vēl vairāk – pati nogājusi šo ceļu uz tīru mīlestību. Mēs varētu domāt, ka šāds radikāls mīlestības dzīvošanas veids paredzēts tikai svētajiem un klosterļaudīm, bet profesore savā priekšlasījumā norādīja, ka sv. Terēzes mācībā šī tīrā mīlestība neskar tikai mūsu attiecības ar Dievu. Tā skar visu Baznīcu. Tātad arī Baznīcas augstskolas RARZI katru studentu, pasniedzēju, absolventu, katru draudzes locekli, katru kristieti.

Šobrīd, kad institūtā notiek pārmaiņas un būs jāpieņem daudzi izaicinājumi, sv. Terēzes vārdi ir kā ceļamaize – tie aicina atcerēties, „ka bieži nesaprotam, kā Dievs darbojas, ko Viņš pieļauj un kādā nolūkā – lielajā pestīšanas plānā. Bet mums jāsaprot, ka Dieva doma mūs pārsniedz”. Tātad bērna paļāvībā uzticoties Viņam, mēs – visi tie, kas mīlam mūsu Alma Mater, saprotam, ka Dieva plāni attiecībā uz institūta nākotni tālu pārsniedz mūsu plānus.

Nākamajā dienā RARZI svētku ietvaros piedāvāja iespēju noskatīties filmu par sv. Terēzes dzīvi „Thér?se” (rež. L.Defilippis, 2004). Iespējams, kādam skatītājam vēstījums par sv. Terēzes dzīvi ģimenē un klosterī varēja šķist pārāk idealizēts, taču filma ļāva tuvoties kāda ikviena cilvēka dzīves neizbēgama brīža saprašanai – nāvei jeb piedzimšanai Mūžībai. Sv. Terēze šajā filmā dzimst Debesīm ar vārdiem: „Dievs, es mīlu Tevi!” Neraugoties uz lielajām fiziskajām ciešanām, šī aina neienes bezcerību vai galīga noslēguma noti. Tā ir Piedzimšana, kura notiek ar grūtībām un sāpēm, bet aiz tās sākas īstā Dzīve.

Lielais Dārznieks pēdējos gados iegriezies arī RARZI absolventu dārzā un dažus pārstādījis Savā dārzā, ļaujot tiem piedzimt Debesīm. Daudzi institūta saimē atceras Jāni Fominu un Annu Mežinieci. Nezinām, kādas ciešanas viņi sevī nesa, cik grūta vai viegla bija viņu piedzimšana Mūžībai, neapzināmies, kādus augļus tā joprojām nes mūsu institūtam. Katrā ziņā viņu dzīve bija liecība tam, ka, būdami mūsu laikabiedri, līdzīgi sv. Terēzei bija sapratuši Jēzus mīlestības loģiku, kas nesakrīt ar mūsējo.

Abas svētku dienas to dalībniekus tuvināja sv. Terēzes izpratnei par pārbaudījumu un pārmaiņu kā jaunu dzimšanu gan savā, gan visas institūta kopienas dzīvē.

Nokāpjot no svētku skaidrības kalna un atkal dodoties ceļā, atcerēsimies B. Brūderes citētos sv. Terēzes vārdus: „Mums ir kārdinājums visu pamest, BET* ar vienu mīlestības aktu, pat neizjustu, viss tiek izlabots un pat vēl vairāk. *Jēzus smaida, Viņš mums palīdz, pat ja tā neizskatās.”

Stella Jurgena, RARZI absolvente