Esam Uzticības svētceļojuma Baltijas posma noslēgumā un pateicamies visiem, kas veidojuši šo tikšanos pilnu ar prieku un cerību: viesģimenēm, kas atvēra savu māju durvis, draudzēm, to mācītājiem un priesteriem.
Šīs dienas bija prieka pilnas, taču es zinu, ka daudzi no jums dziļi pārdzīvo konfliktus, kas pārņēmuši jūsu valstis. Mūsu sirdis dreb par šo vardarbību un karu, arī par slimībām, kas plosās pasaulē.
Kā mēs varam tikt galā ar varmācību? Kad uzliesmo konflikti, reizēm ir jau par vēlu. Naida un atriebības loku ir ārkārtīgi grūti pārraut, un ievainojumi ir pārlieku dziļi, lai sirdis spētu rast mieru.
Kā mēs varam laikus atvērt acis plašāk, lai ieraudzītu, kā šie konflikti rodas? Te es domāju, piemēram, imigrāciju vai mūsu sabiedrību daudzveidību. Visās mūsu valstīs līdzās dzīvo dažādas iedzīvotāju grupas. Lai novērstu vienmēr iespējamos konfliktus, vispirms jāmainās mūsu sirdīm.
Vai šodienas prioritāte nav ienest mūsu sabiedrībā vairāk brālīguma? Tas nozīmētu kļūt īpaši uzmanīgākiem pret tiem, kurus redzam ievainotus savās ikdienas gaitās.
Es negribētu, kas šis paliktu tikai kā morālas dabas aicinājums, motivācija solidaritātei mums jāmeklē ticībā.
Cilvēciskās solidaritātes avots ir paļāvība uz bezgalīgo mīlestību, ar kādu Dievs mīl katru cilvēku. Tieši no šī mīlestības avota Evaņģēlijs aicina kristiešus kopā ar visiem miera meklētājiem dzīvot solidaritātē.
Lai šis avots varētu plūst mūsu sirdīs, ikvienam atkal no jauna jāattīra savi paša pamati. Tas nozīmē neskatīties atpakaļ, nepieķerties rūgtumam un pazemojumam, bet uzticēt to visu Kristum, kurš uzvarējis naidu un varmācību.
Vai naids un varmācība, ko redzam pasaulē, nav aicinājums padziļināt mūsu uzticēšanos Kristum? Vai tieši no šīm dzīlēm mums nebūtu jāsmeļ drosme kļūt par miera nesējiem?
Bez regulāri atjaunotas paļāvības uz Kristu mēs nespēsim pārraut vardarbības ķēdi, kuru aizvien baro patiesi vai šķietami patiesi argumenti. Tikai paļāvība uz Kristu ļauj noticēt, ka izlīgums ir iespējams.
Mūsu sirds paļāvība tiek stiprināta, kad ļaujam tai pārņemt savas dzīves: kad pārlieku ātri neatbildam uz asiem vārdiem, kad atsakāmies apsūdzēt nāciju, ja daži tās pārstāvji rīkojas nepareizi, kad paliekam līdzās slimniekam, pat nespēdami tam palīdzēt.
Tā ir Svētā Gara klātbūtne, kas ļauj mīlestības un miera avotiem plūst mūsu sirdīs. Uzdrīkstēsimies vienkārši sacīt jāvārdu šai klātbūtnei. Šis jāvārds var būt svārstīgs un gluži nemanāms, taču tas rada mūsos kādu sākumu. Un miers, kas saņemts sirds noslēpumā, spēj mūs aizvest tālu, tas var pārveidot pasauli.
Atminēsimies Marijas jāvārdu. Ar savu vienkāršo „jā” šī Nācaretes meitene ļāva mūsu vidū piedzimt Kristum. Skaidrs, ka neviens no viņas līdzcilvēkiem nekad nebūtu nojautis to neparasto, kas notiek.
Ja mēs nesakām šo pašu „jā” un nesaņemam Dieva mieru savās sirdīs, kā gan mēs varam būt par zemes sāli un radīt mieru sev apkārt? Ja mēs visupirms nepieņemam Dieva mieru, vai ievainojumi, kas reizēm ir tik briesmīgi, vispār var tikt dziedināti?
Augšāmceltais Kristus, kurš viens pats uzvarējis naidu, varmācību un nāvi, nepaguris saka: „Miers ar tevi.”
Miera veidošana sākas mūsu ikdienas attiecībās ar saviem mīļajiem. Mēs varam cerēt kļūt par zemes sāli sabiedrībā un mūsdienu smagākajos konfliktos vien tad, ja pirmām kārtām tādi esam attiecībās ar savu ģimeni un draugiem.
Lai kur mēs būtu, lai kur tiktu sūtīti, sāksim ar dažiem cilvēkiem. Būsim liecinieki mieram, ko saņemam no Kristus un kas apspīd visus, kuri mums līdzās. Svētais Serafims no Sarovas ir sacījis: „Iegūsti mieru pats, un to iemantos tūkstoši ap tevi.”
Pārpublicēts no http://taizeriga2014.lv
