Svētdien, 23. novembrī, pāvests Francisks Svētā Pētera laukumā Euharistijas svinību laikā kanonizēs sešus svētīgos: divus indiešu izcelsmes siro-malabaru katoļu Baznīcas pārstāvjus – priesteri Kurjakozi Eliazu Čavaru un klostermāsu Eufrāziju Eluvatingalu no Svētās Sirds – un četrus itāļus – bīskapu Džovanni Antonio Farinu un klosterbrāļus Amato Ronkoni, Ludvigu no Kasorijas un Džovanni Batistu Sadzo (Nikola no Longobardi).
Pārpublicējam gadagrāmatā „Katoļu Kalendārā 2015” publicētos nelielos aprakstus par šiem nākamajiem svētajiem.
Kurjakoze Eliazs Čavara (1805-1871)
Kurjakoze Čavara ir dzimis Indijā. Viņš piederēja siro-malabaru katoļu Baznīcai. 1818. gadā iestājās seminārā, bet par priesteri iesvētīts 1829. gadā. Kopā ar diviem citiem priesteriem viņi nodibināja pirmo indiešu klosteri. Kopienai tika dots Bezvainīgās Jaunavas Marijas vārds. Pirmā klostera pamati tika likti 1831. gadā. Viņa līdzbiedri drīz nomira, un tēvs Kurjakoze uzņēmās turpmāko vadību. 1855. gadā viņš kopā ar vēl desmit priesteriem salika solījumus saskaņā ar karmelītu tradīciju. Tēvs Kurjakoze tika iecelts par prioru. Kongregācija tika iekļauta Baskāju karmelītu kopienā kā trešais ordenis.
Tēvs Kurjakoze Eliazs ne vien vadīja kopienu, bet arī ieņēma nozīmīgu vietu sabiedrības dzīvē, palīdzot izglītot nabadzīgos ļaudis. Viņa vadībā 1846. gadā tika izveidota skola, kas aizsāka sistēmu „skola blakus katrai baznīcai”. Šī sistēma darbojās labi, piedāvājot bezmaksas izglītību sanskritā, kas pieejama ikvienam. Tas bija drosmīgs solis un uzdrīkstēšanās lauzt Indijā valdošo kastu sistēmu. Tēvs uzskatīja, ka sieviešu izglītošana un viņu intelektuālā attīstība ir pirmais solis pretim vispārējai sabiedrības labklājībai. Tādēļ tēvs Kurjakoze 1866. gadā nodibināja Karmela Dievmātes māsu kongregāciju. Viņš arī kā pirmais publicēja austrumsīriešu breviāru, sagatavoja pirmo malabaru Baznīcas liturģisko kalendāru. Tēva Kurjakozes vadībā tika izveidoti semināri klēra izglītošanai un formācijai, ieviestas ikgadējas rekolekcijas priesteriem un lajiem, atvērtas mājas mirstošajiem un trūcīgajiem, viņš veltīja īpašu uzmanību katehumeniem, atklāja vispārējās izglītības skolas. Neskatoties uz plašo darbošanos, tēvs Kurjakoze palika lūgšanas cilvēks, vienmēr ciešā vienotībā ar Kungu. Tēvs Kurjakoze mira pēc mokošas slimības 1871. gadā.
Eufrāzija Eluvatingala (1877-1952)
Eufrāzija, īstajā vārdā Roza Eluvatingala, piedzima 1877. gadā Keralā, Indijā turīgā siro-malabaru katoļu ģimenē. Viņas māte bija dedzīga sīriešu katoliete un iemācīja meitai lūgties Rožukroni un piedalīties Svētajā Misē. Deviņu gadu vecumā Rozai parādījās Jaunava Marija, kā dēļ Roza apņēmās neprecēties un veltīt savu dzīvi Dievam. Desmit gadu vecumā Roza iestājās skolā, kuru bija izveidojis tēvs Kurjakoze Eliaz Čavara. Pieaugot Roza vēlējās pievienoties baskāju karmelīšu trešajam ordenim. Tēvs pretojās šim lēmumam, jo gribēja izdot Rozu pie turīga vīra, tomēr, redzēdams viņas apņēmību, piekāpās un pat pats pavadīja meitu līdz klosterim. 1897. gadā bīskaps bija izveidojis pirmo karmelīšu kopienu, uz kuru devās arī Roza. Viņa tika uzņemta kā postulante, pieņemot vārdu māsa Eufrāzija no Jēzus Svētās Sirds, gadu vēlāk māsa uzsāka noviciātu. Tomēr jaunās māsas palikšana klosterī bija apdraudēta viņas sliktās veselības dēļ. Māsai kādā vīzijā atklājās Svētā ģimene. Pēc šīs vīzijas slimība mitējās. Mūžīgos solījumus māsa Eufrāzija salika 1900. gadā. Māsai vispirms tika uzticēti noviču audzinātājas palīdzes pienākumi, vēlāk viņu pašu iecēla par audzinātāju, šo pienākumu viņa veica deviņus gadus. 1913. gadā māsu Eufrāziju iecēla par priori. Lai gan māsai bija daudz pienākumu, viņa spēja dzīvot lūgšanas piepildītu dzīvi un veltīties Jēzus Sirdij. Māsu Eufrāziju cilvēki pat sāka saukt par „lūdzošos māti”. Viņa pavadīja lielu dienas daļu Vissvētākā Sakramenta priekšā, ļoti mīlēja Jaunavu Mariju. Māte Eufrāzija nomira 1952. gadā. Tā kā pie viņas kapa ir notikuši brīnumi, tas kļuvis par svētceļojumu mērķi.
Amato Ronkoni (1225-1292)
Amato Ronkoli bija 13. gadsimtā dzīvojošs terciārs, kurš sasniedza augstu svētuma pakāpi, kalpojot Dievam kā eremīts, svētceļnieks un slimnieku kopējs. Viņš piedzima ap 1225. gadu Itālijā, zaudēja abus vecākus, būdams vēl jauns. Rūpes par Amato uzņēmās radinieki. Lai gan Amato tika mudināts meklēt sev sievu, viņš juta, ka Dievs aicina veltīt dzīvi lūgšanai un gandarīšanai. Iestājies svētā Franciska trešajā ordenī, Amato devās uz nomaļu vietu un uzsāka dzīvi vientulībā. Daudzi uzskatīja Amato par muļķi, bet Dievs caur brīnumainām zīmēm atklāja, cik Viņam ir patīkams Amato dzīves veids. No būdas, kur Amato bija apmeties, bieži redzēja spīdam neizskaidrojamu gaismu, un brīnišķīga mūzika skanēja no tās. Amato atstāja savu būdu, lai dotos svētceļojumā uz Santjago de Kompostellu Spānijā un citām pazīstamām svētvietām vai lai rūpētos par nabagajiem un slimajiem. Viņš izveidoja slimnīcu, kurai veltīja visus atlikušos savas dzīves gadus, aprūpēdams slimos. Amato nomira 66 gadu vecumā. Viņa aizbildniecībai tika piedēvēti tik daudzi brīnumi, ka pāvests Pijs VI izsludināja Amato Ronkoli par svētīgu.
Ludvigs no Kasorijas (1814-1885)
Īstajā vārdā Arhangelo Palmentjeri piedzima 1814. gadā Itālijā. Jaunībā viņš izmācījās par galdnieku. 1832. gadā Arhangelo iestājās franciskāņu ordenī, pieņemot Ludviga vārdu. Drīz pēc iesvētīšanas par priesteri Ludvigs tika norīkots mācīt filozofiju un matemātiku jaunajiem ordeņa brāļiem. Viņš drīz vien sāka izveidot ambulances un bērnunamus, lai rūpētos par slimajiem un grūtībās nonākušajiem. Apmēram 1852. gadā Ludvigs atvēra skolu no verdzības atbrīvotajiem afrikāņu bērniem. Tāpat arī tika atvērtas iestādes kurliem un nedzirdīgiem cilvēkiem. Paklausot priekšniekiem, kuri ieteica meklēt sev palīgus, Ludvigs 1859. gadā nodibināja vīriešu kopienu, kas piederēja franciskāņu trešajam ordenim. Kopiena kļuva pazīstama kā pelēkie žēlsirdības brāļi, jo viņi nēsāja pelēku habitu. Trīs gadus vēlāk Ludvigs izveidoja tādu pašu kopienu sievietēm, kas ir pazīstama kā Sv. Elizabetes franciskāņu māsu kongregācija. Brāļi saņēma apstiprinājumu no Vatikāna 1877. gadā. Šajā laikā viņi jau darbojās arī ASV. Tomēr 1971. gadā Svētais Krēsls kopienu atcēla, jo tajā bija ļoti maz brāļu. Sv. Elizabetes māsas joprojām darbojas Itālijā, ASV, Etiopijā, Indijā, Panamā un Filipīnas. Deviņus gadus pirms savas nāves Ludvigs saslima ar smagu slimību, no kuras tā arī nekad pilnībā neatkopās. „Kungs aicināja mani pie sevis ar vismaigāko mīlestību un ar neizmērojamu žēlsirdību Viņš mani vadīja cauri dzīvei.”
Džovanni Antonio Farina (1803-1888)
Džovanni piedzima 1803. gadā Itālijā dievbijīgā ģimenē. Pēc tēva pāragrās nāves ģimeni savās mājās uzņēma tēvocis tēvs Antonio. Priesteris kļuva par Džovanni garīgo un intelektuālo skolotāju. 15 gadu vecumā Džovanni iestājās Vičenzas seminārā, kur sešus gadus vēlāk pats sāka pasniegt lekcijas. 1827. gadā Džovanni tika iesvētīts par priesteri un brīdi pēc tam ieguva pamatskolas pasniedzēja diplomu. Ņemot vērā Džovanni pedagoģiskos talantus, viņš tika nozīmēts par semināra pasniedzēju un garīgo vadītāju, kur kalpoja 18 gadus. 1831. gadā Džovanni izveidoja pirmo skolu nabadzīgām meitenēm, bet 1836. gadā Sv. Dorotejas māsu skolotāju kopienu, lai nodrošinātu skolas ar pasniedzējām. Džovanni vēlējās, lai māsas rūpētos arī par kurlām, mēmām un garīgi atpalikušām meitenēm. Viņas rūpējās par slimiem un veciem cilvēkiem slimnīcā un mājās.
1850. gadā tēvu Farinu iecēla par Trevizo bīskapu. Šajā amatā viņš aizsāka dažādas pastorālās iniciatīvas, formējot lajus un priesterus evaņģelizācijai un citām kristīgām aktivitātēm. Savā 28 gadu ilgajā kalpojumā bīskapa amatā Džovanni izvērsa plašu pastorālo programmu, kas ietvēra sevī priesteru garīgo un vispārējo formāciju un laju apmācību evaņģelizācijai, semināra izglītības sistēmas reformu un dažādu asociāciju izveidošanu rūpēs par nabagajiem. Džovanni tika saukts par žēlsirdīgo bīskapu. Viņa spēki samazinājās pēc smagas slimības 1886. gadā, bet divus gadus vēlāk Džovanni nomira no sirdstriekas. Viņa līdzjūtības pilnā attieksme pret nabagajiem un izpratne par izglītības nozīmību padara bīskapu Farinu par vienu no 19.gs. izcilākajiem bīskapiem. Mūsdienās viņa izveidotais māsu skolotāju institūts darbojas izglītības sistēmā, kā arī veselības aprūpē un pastorālajā palīdzībā vairākās valstīs.
Nikola no Longobardi (Džovanni Batistu Sadzo) (1650-1709)
Džovanni piedzima nabadzīgā zemnieku ģimenē Longobardi, Itālijā. Leģenda vēsta, ka gaisma apspīdēja māju, kad viņš nāca pasaulē. Džovanni bija gudrs zēns, kuram patika mācīties, bet tā vietā, lai ietu skolā, Džovanni nācās palīdzēt savam tēvam apstrādāt laukus. Zēns bija arī ļoti dievbijīgs un varēja pavadīt visu dienu lūgšanā vietējā baznīcā. 20 gadu vecumā Džovanni vēlējās iestāties sv. Franciska no Paolas Vismazāko brāļu ordenī, tomēr vecāki, lai gan būdami dievbijīgi, neizprata dēla aicinājumu – viņiem bija vajadzīgs palīgs saimniecībā. Kad dēls atkārtoti lūdza vecāku svētību un to nesaņēma, visiem par lielu pārsteigumu Džovanni kļuva akls. Tikai tad, kad vecāki piekrita Džovanni lūgumam, viņš atguva redzi.
Džovanni, vecāku pavadīts, iestājās Vismazāko brāļu ordenī un kļuva par brāli Nikola. Jaunais brālis bija paraugs paklausībā, nabadzībā, dievbijībā, mīlestībā un upurgatavībā. Vienmēr atvērts un dāsns, viņš kalpoja citiem, cik labi vien prata. Brālis Nikola savas dzīves laikā tika nosūtīts kalpot uz dažādiem klosteriem, kur veltījās nabadzīgajiem ļaudīm. Pats dzimis nabadzīgā ģimenē, Nikola labi izprata šo cilvēku stāvokli un vajadzības. Tomēr ne vienmēr cilvēki bija pateicīgi par palīdzību – dažkārt brālim vajadzēja dzirdēt arī pārmetumus un rupjības. To visu viņš pieņēma pacietībā un lēnprātībā. Vienīgā reize, kad brālis atstāja draudzi, bija svētceļojums uz Loreto. Neviens nezina, ko brālis piedzīvoja ceļā, bet daudzi pēc tam izteicās: „Devās uz Loreto labs – atgriezās svēts.” Viņa teoloģiskā un morālā dedzība apvienojumā ar Dieva dāvātām žēlastībām veidoja Nikola par askētu un mistiķi. Brāļi bieži vien atrada Nikola iegrimušu ekstāzē. Viņa attiecības ar Dievu bija dzīvas un patiesas. Brālis Nikola neilgi pirms nāves izteica pilnīgu sevis veltīšanos Dievam: „Kungs, te es esmu – ņem no manis to, ko Tu vēlies. Slavēju Tevi par Tavu svēto Baznīcu. Piedod savai tautai!” Drīz brālis neizskaidrojami saslima un 1709. gadā nomira, iepriekš paredzējis savas aiziešanas dienu.
Evita Grudule
