Pāvesta Franciska uzruna Eiropas Parlamentā

Strasbūrā, 2014. gada 25. novembrī

Priekšsēdētāja kungs, priekšsēdētāja vietnieki, Eiropas Parlamenta deputāti, visi, kas ir saistīti ar šīs institūcijas darbu, dārgie draugi,

Es pateicos jums par uzaicinājumu uzrunāt šo institūciju, kas ir neatņemama Eiropas Savienības darbības daļa, un par man sniegto iespēju caur jums vērsties pie vairāk kā piecsimt miljoniem iedzīvotāju, kurus jūs pārstāvat divdesmit astoņās dalībvalstīs. Es esmu īpaši pateicīgs jums, priekšsēdētāja kungs, par siltajiem ievadvārdiem, ko teicāt visas asamblejas vārdā.

Manu un pāvesta Jāņa Pāvila II vizīti šķir vairāk kā ceturtdaļgadsmits. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies gan Eiropā, gan visā pasaulē. Vairs nepastāv divi, viens otram oponējoši bloki, kas kontinentu sadalīja divās daļās, un pamazām dzīvē īstenojas cerība, ka, “balstoties suverēnās un brīvās institūcijās, Eiropa reiz pilnībā aptvers ģeogrāfijas, un pat vēl vairāk – vēstures dāvātās robežas.” [1]

Eiropas Savienībai paplašinoties, realitāte ir kļuvusi sarežģītāka, tai pat laikā vienmēr mainīga; arvien pieaugot savstarpējām saiknēm un globālismam, tās “eirocentriskums” rezultātā arvien samazinās. Par spīti tam, ka Savienība kļūst lielāka un spēcīgāka, Eiropa atstāj novecošanas un izvārguma iespaidu, tā arvien mazāk un mazāk ir galvenajā lomā pasaulē, kura to bieži vien uzlūko no attāluma, ar neuzticību un dažreiz pat ar aizdomām.

Uzrunājot jūs šodien, es kā garīdznieks gribētu sniegt cerības un iedrošinājuma vēsti visiem Eiropas pilsoņiem.

Tā ir cerības vēsts, kas balstās pārliecībā, ka mūsu problēmas var kļūt par lielu, vienojošu spēku ar mērķi pārvarēt visas tās bailes, ar kurām šobrīd sastopas Eiropa un visa pasaule. Tā ir vēsts par cerību uz Kungu, kurš ļauno pārvērš par labo un nāvi par dzīvi.

Tā ir iedrošinājuma vēsts atgriezties pie ciešās pārliecības, kas bija Eiropas Savienības dibinātājiem, kas redzēja nākotni balstītu spējā strādāt kopā, lai savienotu sašķelto un stiprinātu mieru un sadraudzību starp šī kontinenta cilvēkiem. Šī politiski ambiciozā mērķa centrā ir ticība cilvēkam, ne tik daudz kā pilsonim vai ekonomikas spēlētājam, bet cilvēkam – vīriešiem un sievietēm, kas ir apveltīti ar transcendentu cieņu.      

Es jūtu pienākumu uzsvērt ciešo saikni starp šiem diviem vārdiem: “cieņa” un “transcendents”.

“Cieņa” bija centrālais jēdziens atjaunošanas procesā pēc 2. pasaules kara. Mūsu neseno pagātni raksturo centieni aizsargāt cilvēka cieņu pretēji daudzskaitlīgajiem vardarbības un diskriminācijas gadījumiem, kas gadsimtu gaitā ir notikuši arī Eiropā. Cilvēktiesību nozīmīguma atzīšana bija gara, ciešanu un upuru pilna procesa rezultāts, kas palīdzēja veidot apziņu par katra atsevišķā cilvēka unikālo vērtību. Šī apziņa sakņojās ne tikai vēsturiskajos notikumos, bet pāri visam – Eiropas domā ar tai raksturīgo savstarpēji bagātinošo sastapšanos, kuras “daudzveidīgie aizsākumi meklējami Grieķijā un Romā, ķeltu, ģermāņu un slāvu avotos un kristietībā, kas tos ir dziļi veidojusi,” [2] tādējādi kaldinot pašu “personas” konceptu.

Mūsdienās cilvēktiesību veicināšana ir centrālais elements Eiropas Savienības centienos stiprināt cilvēka cieņu gan Savienībā, gan attiecībās ar citām valstīm. Šie ir svarīgi un cildeni centieni, jo vēl joprojām ir pārāk daudz situāciju, kurās pret cilvēkiem attiecas kā pret lietām, kuru koncepciju, struktūru un lietderību var ieprogrammēt un kurus var aizmest, kad tie vārguma, slimības vai vecuma dēļ vairs nav derīgi.

Galu galā, kas tā ir par cieņu, ja nav iespēju brīvi paust savas domas vai praktizēt savu reliģisko ticību? Kāda var būt cieņa, ja nav skaidra, tiesiska ietvara, kas ierobežo spēka varu un nodrošina tiesiskuma pārspēku pār tirāniju? Kādu gan cieņu vīrieši un sievietes varēs baudīt, ja viņi tiek pakļauti visa veida diskriminācijai? Uz kādu cieņu cilvēks var jelkad cerēt, ja viņam vai viņai trūkst ēdiena un izdzīvošanai paša nepieciešamākā, un vēl sliktāk – ja viņiem trūkst darba, kas piešķir cieņu?

Cilvēka cieņas veicināšana nozīmē atzīt, ka viņam vai viņai ir neatņemamas tiesības, kuras viņiem neviens nevar patvaļīgi atņemt, un vēl jo mazāk ekonomisku interešu vārdā.

Taču tai pat laikā ir jārūpējas, lai nepieļautu zināmas kļūdas, kas var rasties no cilvēktiesību jēdziena pārprastas izpratnes un tā ļaunprātīgas izmantošanas. Šodien ir tendence pieprasīt arvien plašākas individuālās tiesības; tam pamatā ir tāda cilvēka personas koncepcija, kas ir atrauta no jebkāda sociālā un antropoloģiskā konteksta tā, it kā viņš būtu “monāde” (μονάς), kas kļūst arvien vienaldzīgāka pret citām līdzās esošajām “monādēm”. Tikpat svarīgais un papildinošais pienākuma jēdziens šķiet vairs netiek saistīts ar šādu tiesību izpratni. Rezultātā indivīda tiesības tiek uzturētas spēkā, ignorējot faktu, ka ikviens cilvēks ir daļa no sociālā konteksta, kurā viņa vai viņas tiesības un pienākumi ir cieši saistīti ar citu tiesībām un pienākumiem un arī ar visas sabiedrības kopējo labumu.

Tāpēc es ticu, ka ir vitāli svarīgi attīstīt tādu cilvēktiesību kultūru, kas prasmīgi apvieno individuālo, vai vēl labāk, personisko aspektu ar kopējo labumu, “mūsu visu” – indivīdu, ģimeņu un starpniekgrupu, kas kopā veido sabiedrību, labumu. [3] Patiesībā, ja vien katra indivīda tiesības netiek pakļautas augstākam labumam, šīm tiesībām galu galā nebūs robežu, un rezultātā tās kļūs par pamatu konfliktiem un vardarbībai. 

Tādējādi runāt par transcendentu cilvēka cieņu nozīmē vērsties pie cilvēka dabas, pie mūsu dabiskās spējas atšķirt labu no ļauna, pie šī “kompasa” dziļi mūsu sirdīs, kuru Dievs ir iesakņojis visā radībā. [4] Pāri visam tas nozīmē skatīt cilvēkus nevis kā absolūtas būtnes, bet gan kā radības attiecībās. Manuprāt, viena no izplatītākajām slimībām mūsdienu Eiropā ir vientulība, kas ir raksturīga tiem, kuriem nav saikņu ar citiem cilvēkiem. Tas ir jo īpaši raksturīgi veciem cilvēkiem, kas bieži vien tiek pamesti likteņa varā, un arī jauniem cilvēkiem, kuriem trūkst skaidru orientieru un nākotnes iespēju. To var novērot arī pie daudzskaitlīgajiem nabagiem, kas dzīvo mūsu pilsētās, un imigrantu dezorientācijā, kuri šeit ir ieradušies labākas nākotnes meklējumos.

Minētā vientulība ir kļuvusi vēl akūtāka pēc ekonomiskās krīzes, kurai joprojām ir traģiskas sekas attiecībā uz sabiedrības dzīvi. Pēdējos gados, Eiropas Savienībai paplašinoties, ir augusi pilsoņu neuzticība institūcijām, kuras tie uzskata par attālinātām, nodarbinātām ar tādu noteikumu izstrādi, kas neņem vērā atsevišķas tautas, un ir pat tām atklāti kaitīgi. Runājot par Eiropu, daudzviet mēs saskaramies ar vispārēju noguruma un novecošanas sajūtu; Eiropa tagad ir kā “vecmāmiņa”, tā vairs nav auglīga un enerģijas pilna. Tādējādi diženās idejas, kas reiz iedvesmoja Eiropu, ir zaudējušas savu pievilcību, un to vietā nākušas vien Eiropas institūciju birokrātiski tehniskās lietas. 

Bez tam mēs saskaramies ar samērā egoistisku dzīves veidu, kuru raksturo bagātība, kas vairs nav noturīga un kas bieži vien ir vienaldzīga pret apkārtējo pasauli, un jo īpaši pret nabadzīgākajiem no nabadzīgajiem. Mums par satraukumu politiskajās diskusijās redzam tehnisko un ekonomisko jautājumu dominanci, kaitējot patiesām rūpēm par cilvēkiem. [5] Vīrieši un sievietes riskē tikt pielīdzināti tik vien kā skrūvītēm mašīnā, kas pret tiem attiecas kā pret izmantojamām patēriņa vienībām, un, kā tas traģiskā kārtā ir jau redzams, kad cilvēka dzīve vairs neatbilst šī mehānisma vajadzībām, bez lielas šaubīšanās tā tiek aizmesta prom, kā, piemēram, tas notiek uz nāvi slimo, gados veco pamesto un bez aprūpes atstāto cilvēku vai mātes miesās nogalināto bērnu gadījumā.

Šī ir liela kļūda, kas tiek pieļauta, “kad tehnoloģijām ir atļauts pārņemt visu”; [6] tas noved pie tā, ka tiek „sajaukti mērķi un līdzekļi” [7]. Tās ir neizbēgamas “izmešanas kultūras” un nekontrolēta patēriņa sekas. Savukārt cilvēka cieņas aizstāvēšana nozīmē atzīt cilvēka dzīves vērtību, kas mums ir brīvi dota un tāpēc nevar būt tirdzniecības vai biznesa objekts. Būdami šī Parlamenta deputāti, jūs esat aicināti īstenot dižu misiju, kas reizēm var šķist neiespējama: rūpēties par cilvēku un tautu vajadzībām. Lai rūpētos par tiem, kam ir kādas vajadzības, nepieciešams spēks un maigums, piepūle un cēlsirdība – un tas jāīsteno, pastāvot funkcionālisma un privatizācijas mentalitātei, kas neizbēgami noved pie “izmešanas kultūras”. Rūpēties par cilvēku un tautu vajadzībām nozīmē aizsargāt atmiņu un cerību; tas nozīmē uzņemties atbildību par pašreizējo realitāti, kurā ir galējas marginalizācijas un ciešanu pilnas situācijas, un spēt tai piešķirt pienākošos cieņu. [8]

Kā tādā gadījumā var tikt atjaunota cerība nākotnei, lai, sākot ar jaunākajām paaudzēm, no jauna tiktu atklāta pārliecība, kas nepieciešama, tiecoties uz šo augsto ideālu – vienota un miermīlīga Eiropa, radoša un resursiem bagāta Eiropa, kas respektē tiesības un apzinās savus pienākumus?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ļaujiet man izmantot kādu attēlu. Viena no slavenākajām Rafaēla freskām atrodas Vatikānā un ataino tā saukto „Atēnu skolu”. Tās centrā ir Platons un Aristotelis.  Platona pirksts ir vērsts augšup, norādot uz ideju pasauli, varētu teikt uz debesīm. Aristotelis ir izstiepis roku virzienā uz skatītāju, uz pasauli, konkrēto realitāti. Manuprāt, tas ir ļoti piemērots Eiropas un tās vēstures atainojums, kura pamatā ir pastāvīga saspēle starp debesīm un zemi, kur debesis aicina uz atvērtību transcendentajam, atvērtību Dievam, ar ko Eiropas tautas vienmēr ir atšķīrušās no citiem, kamēr zeme apliecina Eiropas pragmatiskās un konkrētās spējas skatīties acīs visām situācijām un problēmām.

Eiropas nākotne ir atkarīga no vitālas saiknes starp šiem diviem elementiem atjaunošanas. Eiropa, kas vairs nav atvērta dzīves transcendentajai dimensijai, ir Eiropa, kas riskē lēnām pazaudēt savu dvēseli un to “humānistisko garu”, kuru joprojām mīl un aizsargā.

Par izejas punktu ņemot atvērtību transcendentajam, es vēlos vēlreiz apliecināt cilvēka personas centrālo vietu, kas pretējā gadījumā tiek atstāta tā brīža varas un untumu ziņā. Par fundamentālu es uzskatu ne tikai kristietības dāvāto mantojumu pagātnē, kas veidoja kontinenta sociālo un kultūras pamatu, bet vēl vairāk to ieguldījumu Eiropas izaugsmē, kuru tā vēlas sniegt šodien un nākotnē. Šis ieguldījums nerada draudus valstu sekulārismam vai Eiropas Savienības institūciju neatkarībai, bet gan drīzāk var tās bagātināt. Tas izriet no ideāliem, kuri jau sākotnēji veidoja Eiropu, kā, piemēram, miers, subsidiaritāte un abpusēja solidaritāte, kā arī humānisms, kas balstās uz cieņu pret cilvēka personu.  

Es vēlos atkārtoti uzsvērt Svētā Krēsla un katoļu Baznīcas gatavību caur Eiropas Kopienas Bīskapu konferenču komisiju (COMECE) iesaistīties jēgpilnā, atklātā un caurskatāmā dialogā ar Eiropas Savienības institūcijām. Tāpat esmu pārliecināts, ka Eiropa, kas spēj novērtēt savas reliģiskās saknes un izmantot to auglību un potenciālu, būs imūnāka pret daudzajām ekstrēmisma formām, kas izplatās mūsdienu pasaulē, cita starpā tas notiek tāpēc, ka šobrīd Rietumos mēs piedzīvojam ideālu vakuumu, jo “tieši cilvēka tendence aizmirst Dievu un nespēja Viņu slavēt noved līdz vardarbībai.” [9]

Šeit es nevaru nepieminēt daudzskaitlīgos netaisnības un vajāšanas gadījumus, ar kuriem ik dienas saskaras reliģiskās minoritātes, jo īpaši kristieši, dažādos pasaules nostūros. Kopienas un indivīdi tiek pakļauti barbariskai vardarbībai: viņi tiek padzīti no savām mājām un dzimtās zemes, pārdoti verdzībā, nogalināti, viņiem tiek nocirstas galvas, viņi tiek piesisti krustā vai sadedzināti dzīvi, daudziem cilvēkiem vienkārši noskatoties un apkaunojoši un līdzdalīgi klusējot.

Eiropas Savienības moto ir Vienoti dažādībā. Taču vienotība nenozīmē politiskās, ekonomiskās un kultūras dzīves vai domāšanas veida vienādību. Patiesi, ikviena autentiska vienotība iegūst no bagātīgās daudzveidības, kas to veido: šajā ziņā tā ir kā ģimene, kura ir vēl vienotāka, ja katram tās loceklim ir brīvība būt viņam vai viņai pašai. Es redzu Eiropu kā tautu veidotu ģimeni, un tautas sajutīs Savienības institūciju tuvumu, kad pēdējās spēs gudrā veidā vēlamo vienotības ideālu apvienot ar katrai tautai raksturīgo dažādību, lolojot īpašas tradīcijas, atzīstot savu vēsturi un saknes, atbrīvojoties no daudzajām manipulācijām un fobijām. Atzīt cilvēka personas centrālo vietu nozīmē pāri visam ikvienam ļaut brīvi izdzīvot savu individualitāti un radošumu gan kā personībai, gan tautai.

Tai pat laikā ikviena specifiskās iezīmes pārstāv autentisku bagātību, kamēr vien tās kalpo visiem. Vienmēr vajag respektēt Eiropas Savienībai raksturīgo struktūru, kuras pamatā ir aktuālie solidaritātes un subsidiaritātes principi, lai virsroku gūtu savstarpēja palīdzība un tiktu panākts progress savstarpējas uzticēšanās gaisotnē.

Dāmas un kungi, Eiropas Parlamenta deputāti, šīs vienotības un savdabības dinamikā jūsu atbildība ir uzturēt dzīvu Eiropas tautu demokrātiju. Nav noslēpums, ka vienotības koncepcija, uzlūkota kā vienādība, ievaino demokrātisko sistēmu, vājinot bagātīgo, auglīgo un konstruktīvo saspēli starp organizācijām un politiskajām partijām. Tas noved pie riska dzīvot tikai ideju, vārdu, attēlu, sofistikas pasaulē… un galu galā sajaukt demokrātijas realitāti ar jaunu politisko nominālismu. Lai Eiropā uzturētu demokrātiju dzīvu, ir jāizvairās no daudzajām globalizācijas tendencēm, kas realitāti atšķaida, proti, eņģeliska pūrisma, relatīvā diktatūras, antivēsturiska fundamentālisma, ētikas bez labestības un intelektuālisma bez gudrības [10].

Šajā vēstures posmā ir liels izaicinājums uzturēt demokrātiju dzīvu. Mūsu demokrātiju patiesais spēks, ko mēs saprotam ar cilvēku politiskās gribas paušanu, nedrīkst sabrukt zem daudznacionālu interešu spiediena, kas tās vājina un pārvērš vienādās ekonomiskā spēka sistēmās, lai kalpotu neredzamām impērijām. Šis ir viens no izaicinājumiem, ko vēsture ir likusi jūsu priekšā.

Dot Eiropai cerību nozīmē darīt ko vairāk nekā vienkārši atzīt cilvēka personas centrālo vietu; tas nozīmē arī lolot katra vīrieša un sievietes dāvanas. Tas nozīmē ieguldīt cilvēkos un apstākļos, kuros viņu talanti tiek veidoti un uzplaukst. Kā pirmā joma šeit jāmin izglītība, kas sākas ar ģimeni – katras sabiedrības pamatšūniņu un tās visdārgāko elementu. Ģimenei, kas ir vienota, auglīga un nesaraujama, piemīt tās īpašības, kas veido pamatu cerības stiprināšanai nākotnē. Bez šī stabilā pamata izrādās, ka nākotne tiek celta uz smiltīm ar no tā izrietošajām dārgajām, sociālajām sekām. Bez tam ģimenes nozīmes izcelšana palīdz norādīt virzienu un dāvāt cerību ne tikai jaunajām paaudzēm, bet arī daudziem mūsu vecajiem cilvēkiem, kas bieži vien ir spiesti dzīvot vieni paši un patiesībā tiek pamesti, jo vairs nav ģimenes pavarda siltuma, kas tos pavada un atbalsta.

Bez ģimenes ir vēl dažādi izglītības institūti: skolas un universitātes. Izglītību nevar ierobežoti attiecināt tikai uz tehnisko zināšanu sniegšanu. Tai drīzāk vajadzētu veicināt sarežģīto cilvēka izaugsmes procesu, kas aptver visu personas kopumu. Jaunieši šodien prasa piemērotu un pilnīgu izglītību, kas viņiem ļautu lūkoties nākotnē ar cerību, nevis vilšanos. Eiropā ir tik daudz radošā potenciāla dažādās zinātniskās pētniecības nozarēs, dažas no kurām vēl ir pilnībā jāizpēta. Kā piemēru iedomāsimies kaut vai alternatīvās enerģijas avotus, kuru attīstība palīdzēs vides aizsardzībā.

Eiropa vienmēr ir bijusi ekoloģijas veicinātāju priekšgalā. Mūsu zemei ir nepieciešamas pastāvīgas rūpes un uzmanība. Katram no mums ir personiska atbildība rūpēties par radību – šo vērtīgo dāvanu, ko Dievs mums ir uzticējis. No vienas puses, tas nozīmē, ka daba ir mūsu rīcībā, lai par to priecātos un izmantotu pareizi. Tai pat laikā tas arī nozīmē, ka mēs neesam tās īpašnieki. Pārvaldnieki – jā, bet ne īpašnieki. Mums ir jāmīl un jāciena daba, bet “tā vietā mūs bieži vien vada lepnība, kas izriet no vēlmes dominēt, pārvaldīt, manipulēt un izmantot; mēs ‘nesargājam’ zemi, mēs to necienām, mēs to neuzskatām par brīvi saņemtu dāvanu, par kuru ir jārūpējas.” [11] Taču cieņa pret vidi nozīmē ko vairāk par tās neiznīcināšanu; tas nozīmē izmantot to labiem mērķiem. Pirmkārt jau es šeit domāju lauksaimniecības nozari, kas visus cilvēkus nodrošina ar pārtiku un barības vielām. Ir nepanesami, ka miljoniem cilvēku pasaulē mirst badā, kamēr no mūsu galdiem ik dienas tiek izmests tonnām ēdiena. Cieņa pret dabu arī aicina atzīt, ka cilvēks pats ir būtiska tās daļa. Paralēli vides ekoloģijai ir nepieciešama arī cilvēka ekoloģija, kuras pamatā ir cieņa pret cilvēku, ko esmu vēlējies uzsvērt uzrunā jums šodien.

Otrā joma, kurā mūsu cilvēku talanti uzplaukst, ir darbs. Ir pienācis laiks veicināt tādu politiku, kas rada darba vietas, bet vēl svarīgāk – ir nepieciešams atjaunot darba cieņu, nodrošinot piemērotus darba apstākļus. No vienas puses tas nozīmē rast jaunus veidus, kā apvienot tirgus elastību ar stabilitāti un drošību darbiniekiem; šie apsvērumi ir neaizstājami cilvēku attīstībai. Bet tas arī paredz atbalstu piemērotam sociālajam kontekstam, kas veidots ar mērķi nevis ekspluatēt cilvēkus, bet tieši caur darbu nodrošināt viņiem iespēju veidot ģimenes un izglītot savus bērnus.

Tieši tāpat ir jābūt vienotai atbildei migrācijas jautājumā. Mēs nevaram pieļaut, lai Vidusjūra kļūst par lielu kapsētu! Laivas, kas ik dienu piestāj pie Eiropas krastiem, ir pilnas ar vīriešiem un sievietēm, kuriem ir nepieciešama pieņemšana un atbalsts. Savstarpēja atbalsta trūkums Eiropas Savienībā rada risku tādiem problēmas risinājumiem, kas ir tikai vienas grupas interesēs, – risinājumiem, kas neņem vērā imigrantu personas cieņu, tādējādi sniedzot savu pienesumu vergu darbam un turpmākam sociālam saspīlējumam. Eiropa spēs stāties pretī ar imigrāciju saistītajām problēmām tikai tad, ja tā skaidri paudīs savu kultūras identitāti un īstenos attiecīgus likumus, lai aizsargātu Eiropas pilsoņu tiesības un nodrošinātu imigrantu pieņemšanu. Tikai tad, ja tā spēs pieņemt godīgu, drosmīgu un reālistisku rīcībpolitiku, kas ir vērsta uz atbalstu izcelsmes valstīm viņu sociālajā un politiskajā attīstībā un to centienos atrisināt iekšējos konfliktus – galveno šī fenomena iemeslu –, un nevis pašu interešu motivētu rīcībpolitiku, kas tikai veicina un baro šādus konfliktus. Mums ir jāvēršas pret cēloņiem, nevis tikai pret sekām.

Priekšsēdētāja kungs, Ekselences, dāmas un kungi,

savas identitātes apzināšanās ir nepieciešama arī tāpēc, lai iesaistītos pozitīvā dialogā ar valstīm, kas ir paudušas vēlmi pievienoties Eiropas Savienībai nākotnē. Jo īpaši es šeit domāju Balkānu valstis, kurām dalība Eiropas Savienībā varētu būt atbilde uz ilgām pēc miera reģionā, kas ir daudz cietis pagātnes konfliktos. Savas identitātes apzināšanās ir neaizstājama arī attiecībās ar kaimiņvalstīm, jo īpaši tām, kas robežojas ar Vidusjūras reģionu un daudzas no kurām cieš no iekšējiem konfliktiem, reliģiskā fundamentālisma spiediena un globālā terorisma realitātes.

Tieši jums kā likumdevējiem ir pienākums aizsargāt un kopt Eiropas identitāti tā, lai tiek atjaunota pilsoņu uzticība Savienības institūcijām un tās miera un draudzības pamatidejai. Zinot, ka “jo lielāka ir vīriešu un sieviešu vara, jo lielāka ir katra indivīda un kolektīvā atbildība,” [12] es aicinu jūs strādāt tā, lai Eiropa var no jauna atklāt labāko sevī.

Kāds anonīms autors otrajā gadsimtā rakstīja, ka “kristieši pasaulei ir tas pats, ka dvēsele ķermenim”. [13] Dvēseles uzdevums ir atbalstīt ķermeni, būt tā sirdsapziņai un vēsturiskajai atmiņai. Eiropu un kristietību vieno divus tūkstošus gadu sena vēsture. Šī vēsture nav pilnīgi bez konfliktiem un kļūdām, bet uz priekšu to ir virzījusi vēlme strādāt visu kopējam labumam. Tas atspoguļojas mūsu pilsētu skaistumā un vēl jo vairāk daudzo labdarības darbu skaistumā un konstruktīvā sadarbībā visā kontinentā. Šī vēsture lielā mērā vēl ir jāraksta. Tā ir mūsu tagadne un nākotne. Tā ir mūsu identitāte. Eiropai ir steidzami jāatgūst tās patiesie vaibsti, lai tā augtu mierā un harmonijā, kā to bija iecerējuši tās dibinātāji, jo tā vēl joprojām nav brīva no konfliktiem.

Godājamie Eiropas Parlamenta deputāti, ir pienācis laiks strādāt kopā, lai celtu tādu Eiropu, kas balstās nevis uz ekonomiku, bet gan uz cilvēciskās personas svētumu, uz neatsavināmām vērtībām. Celt tādu Eiropu, kas drosmīgi pieņem savu pagātni un pārliecināti raugās nākotnē, lai pilnībā izdzīvotu tagadnes cerību. Mums ir pienācis laiks atteikties no tādas Eiropas, kas ir bailīga un pārņemta ar sevi, lai iedrošinātu un atjaunotu tādu Eiropu, kura uzņemas līdera lomu, ir zinātnes, mākslas, mūzikas un cilvēcisko vērtību, tostarp ticības, krātuve. Eiropa, kura sniedzas uz debesīm un cenšas sasniegt cēlus ideālus. Eiropa, kura rūpējas un aizstāv katru vīrieti un sievieti. Eiropa, kura rīkojas pārliecināti un droši un ir nozīmīgs atskaites punkts visai cilvēcei!

Paldies!