O Adonai, et dux domus Israel, qui Moyse in igne flammae rubi apparuisti, et ei in Sina legem dedisti: veni ad redimendum nos in brachio extento.
Ak, Kungs, Israēļa nama vadoni, kas esi parādījies Mozum degošajā krūmā un Sinajā esi devis viņam likumu: nāc, atbrīvo mūs ar spēcīgu roku.
https://www.youtube.com/watch?v=dn1cloz0ssQ>Noklausies!
„O Adonai, et dux domus Israel” –
Otrā antifona sākas ar pārsteidzošu izsaucienu – O Adonai. Tas tika lietots ebreju liturģijā, lasot dievišķo tetragrammu YHWH, vārdu, kas nedrīkstēja tikt izteikts. Šis vārds nozīmē „Kungs”, pat ja tam piemīt nedaudz afektīva nozīme, tieši tulkojot – „mans Kungs”. Tas ietver sevī mīlestības un paklausības attiecības, kas saista Dievu un cilvēku.
Šis Dieva vārds ir ļoti rets Vecajā Derībā, lietots tikai divreiz Vulgatā (Izc 6,2; Jud 16,16). Iespējams, ka antifonu autors to ir izvēlējies, lai izveidotu akrostihu, par kuru jau bija runāts iepriekš (rakstā „O-antifonas”). Varam arī domāt, ka izvēle ir daudz nopietnāk pamatota: ja pirmā O-antifona – ak, Gudrība – mūs ir aizvedusi pie pirmsākumiem, kad radībā ir iespiests Dēla attēls, tad šī otrā antifona ļauj dzīvot līdzi Israēļa tautas izceļošanai – fundamentālai pestīšanas pieredzei izredzētās tautas ietvaros. Tāpat arī nākamajās antifonās dzirdēsim Dieva vārdus, kas ir saistīti ar pestīšanas vēstures ritējumu un Israēļa tautas gaidām, līdz pat vēstures piepildījumam Jēzū Kristū – mesijā.
Jaunajā Derībā „Kungs” ir Jēzum veltīts tituls (grieķu Kyrios) un ikreiz, kad tas tiek lietots, pauž Jēzus dievišķību. Tomēr Jaunajā Derībā neparadās kalks Adonai, bet vienīgi tā latīniskais ekvivalents Dominus. Zīmīgākās Rakstu vietas, kas vēsta par Jēzu kā Kungu: Apd 2,36; Fil 2,11; Jņ 20,28.
Otrs piesauktais tituls „Israēļa nama vadonis” nav šādā formā atrodams Rakstos, tā visiespējamākais avots ir Izc 15,13: „Tu savā žēlsirdībā vadīji (dux fuisti) tautu, ko izpirki, ar savu spēku to vedināji uz sava svētuma mājokļiem”. Šis fragments runā par Dievu kā izceļošanas ceļa vadītāju, tomēr vēl nepiemin „Israēļa namu”. Pravietis Jeremijs (Jer 30,20) runās par Jēkaba teltīm un apmetnēm, kuras Dievs atjaunos, liekot izcelties vadonim (dux) no tā paša Jēkaba nama. Redzam, ka abi tituli vēsta par spēcīgu Israēļa Dieva iejaukšanos.
Jēzus pats par sevi saka, ka Viņš ir „sūtīts pie Israēļa nama zudušajām avīm” (Mt 10,6; 15,24), tāpat arī svētais Pāvils to min savā runā Apd 13,46, kur tomēr „Israēļa nama” novēršanās paver ceļu sludināšanai visām tautām.
„qui Moyse in igne flammae rubi apparuisti, et ei in Sina legem dedisti” –
Antifona turpinās, atgādinot mums nesadegošā krūma ainu tuksnesī un likuma došanu Sinaja kalnā, kas atbilst pagātnes notikumam, uz ko atsaucas šī antifona.
Antifonas uzmanība ir pievērsta Mozum, gandrīz nostādot viņu teksta centrā, pateicoties tipoloģijai ar Kristu. Atsaukties uz Mozu nozīmē atsaukties uz Israēļa kā tautas radīšanu, kā arī uz pirmo derību starp Dievu un tautu, kuru Viņš pats sev bija izvēlējies. Mozus tēls atgādina visu izceļošanu – no verdzības caur tuksnesi uz apsolīto zemi. Šī atsaukšanās uz Mozu antifonā liek atcerēties divus zīmīgus šī pirmā Israēļa vadoņa darbības brīžus: vēstījums par krūmu, kurš dega, bet nesadega, un kur Dievs atklāj savu vārdu Mozum (sal. Izc 3,2; 6,2-3), un arī stāstu par pirmo derību, kas izpaudās likuma došanā Sinaja kalnā (teksts veidojas no diviem citātiem: Sīr 45,6 un Lev 26,46; sal. Izc 19,20; 20,21).
Zīmīgi, ka antifonā tiek lietots uguns liesmu tēls, kas ir raksturīgs Vecās Derības teofānijām (Dieva atklāšanās – piem., Izc 19,18; Izc 13,21; 40,38; Sk 9,15; Ps 97,3; Is 6,4). Notiek satikšanās ar Dievu, – liesmojošu mīlestību, kaislīgu pret savu tautu, mīlestību, kas nemazinās līdzīgi krūmam, kurš nesadeg. Nedrīkstam arī aizmirst, ka nesadegošajā krūmā Baznīcas tēvi ir saskatījuši Marijas jaunavības ikonu: izvēlēta par Pestītāja Māti, viņa saglabā savu jaunavību (skat. KBK 496). Iespējams, ka tas ir arī viens no iemesliem, kādēļ antifonu autors ir izvēlējies tieši nesadegošā krūma, nevis kādu citu epizodi no Mozus dzīves.
Šie bibliskie notikumi norāda uz Kristu, kurš ir nācis, lai atklātu Dievu kā Tēvu un ar svētlaimībām pilnveidotu likumu. Arī šeit ir redzama paralēle starp likuma došanu Mozum Sinaja kalnā un svētlaimībām, kuras Jēzus pasludina kalnā. Šādi pasludinātais mīlestības bauslis vēlāk tiek apzīmogots ar Viņa asinīm kā galīgā derība starp Dievu un cilvēkiem. Jaunajā Derībā Jēzus ir jaunais Mozus, pat ja Raksti to nepasaka tieši. Evaņģēlists Matejs cenšas izgaismot šo attiecību starp Jēzu un Mozu kalna sprediķī, kad svētlaimības un viss pārējais diskurss veido „jauno Likumu” Kunga mācekļiem. Svētlaimību kalns ir jaunais Sinajs, un Kunga Jēzus vārdi ir jaunais dzīvības likums. Šis likums-vārds ir liesmojošs un vēsta par neizmērojami lielāku mīlestību, kādu pats Dēls atklās jaunajā, krusta nesadegošajā krūmā.
„veni ad redimendum nos in brachio extento” –
Antifona piesauc Kunga atnākšanu, lai atbrīvotu ar „izstieptu roku”, kas nozīmē turēt spēcīgi, ar visu savu spēku. Svētajos Rakstos Dieva (labā) roka ir Viņa spēka un varenības apzīmējums (Atk 5,15; 9,29; 26,8; Jer 32,21; 2 Ķēn 17,36). Iespējams, šeit antifonas autors par pamatu izmanto Izc 6,6 vai arī tā saukto Mozus dziesmu Izc 15,12-13. „Dieva roka” valda (Is 40,10), sapulcina ganāmpulku (Is 40,11), vada un uztur tautu (Is 51,5), glābj (Is 59,16) utt.
Jaunā Derība atklāj Jēzu kā patieso un vienīgo glābēju (sal. īpaši Ef 1,7). Pestīšanas kulminācija ir krusts, uz kura antifonā pieminētā Dieva izstieptā roka kļūst par Dēla pie krusta koka piesistajām rokām, kā to uzsver svētais Irenejs (Adv. Haereses, V,17,4) un svētais Hipolīts (Traditio Apostolica). Tās ir rokas, kas veic brīnumus (Mk 1,41).
Visbeidzot, atcerēsimies, ka Dieva varenā roka tiek pieminēta Magnificat (Lk 1,46-55), kad Marija atzīst Dieva varenos darbus. Šeit „Dieva rokas” darbība atklājas visradikālāk: tā ir auglīga darbība, kas rada dzīvību, un šeit šī dzīvība ir Dēls.
Priesteris Mihails Volohovs
