O Radix Jesse, qui stas in signum populorum, super quem continebunt reges os suum, quem gentes deprecabuntur: veni ad liberandum nos, jam noli tardare.
Ak, Jesses atvase, kas pacelies kā zīme pār tautām: tavā priekšā klusē zemes karaļi un tautas tevi piesauc: nāc, atbrīvo mūs, jel nekavējies.
https://www.youtube.com/watch?v=VFE7B-DZ8_w>Noklausies!
Pēc izceļošanas šī antifona aizved mūs kopā ar Israēli uz apsolījuma zemi. Šeit jau no paša sākuma jāpatur prātā, ka Israēlis ir Baznīcas prototips, tauta, kas gaida savu Kungu atgriežamies. Šis motīvs vijas cauri visam dziedājumam.
„O Radix Jesse” –
Antifona iesākas, atsaucoties uz Vecās Derības tēlu – Jessi (jaunajā Bībeles tulkojumā – Jišajs), kurš šķietami piesaista mūsu uzmanību. Patiesībā viņa piesaukšana ir funkcionāla – tā sagatavo sekojošo antifonu (O clavis David). Jesse Svētajos Rakstos ir pieminēts vairākkārt un vienmēr kā Dāvida tēvs. Tikai vienreiz pats Dāvids uz Saula jautājumu par izcelsmi atbild: esmu ”tava kalpa betlēmieša Jesses dēls” (1Sam 17,58). Tomēr Jesse netiek pieminēts šajā antifonā vienīgi, lai norādītu uz Dāvidu, bet gan lai nonāktu arī līdz pravietim Isajam un pravietojumiem par Kristu. „Radix Jesse” sastopam Is 11,10: „Tā būs tajā dienā – Jesses sakne kļūs par karogu tautām, tad tautas meklēs viņu un būs viņa miervieta godā.” Šī nodaļa sākas ar līdzīgiem vārdiem: „Nāks dzinums no Jesses celma, un atvase kuplos no viņa saknes.” (Is 11,1) To var skaidrot gan kā „sakni, kas ir Jesse”, gan arī „sakni, kas ir Jessem”. Saprotam, ka Mesija celsies no Jesses vai viņa priekštečiem. Saknes atvase ir Dāvids, Jesses dēls, Mesijas prototips. Antifona liek apjaust, ka Mesija ne vien jau pastāv pirms Dāvida, bet arī vēl nāks, lai iemiesotu viņa tikumus. ”Jesses sakne” vai „atvase” atgādina, pirmkārt, ka Mesijas izcelsme ir saistīta ar Dāvida cilti, un, otrkārt, ka Mesija atrodas šīs dinastijas pirmsākumā, vēl vairāk – ka Mesija, Dieva Dēls, pastāv pirms visiem mūžiem. Mesija ir dzīvības sakne.
Jesses īstais pēcnācējs tomēr ir Jēzus, kuru svētais Pāvils Vēstulē romiešiem 15,12 nosauc par „Jesses saknes dzinumu… kas valdīs pār tautām, un tautas cerēs uz viņu”. Viņš ir apsolītais Pestītājs, kurš nāks, lai glābtu tautas. Jāņa atklāsmes grāmatā Jēzus saka par sevi: „Es esmu Dāvida sakne un dzimums.” (22,16)
„qui stas in signum populorum, super quem continebunt reges os suum, quem gentes deprecabuntur” –
Šis teikums veido spēcīgu pretstatu tam, kas jau ticis pateikts, jo šeit sakne/atvase pacelsies kā zīme pār tautām vai arī kā uzsliets karogs, ko visi var redzēt, uz ko visas tautas var vērst savu skatienu un lūgumu. Tas, kas tika apslēpts zem zemes (sakne), tiks pacelts augstu, lai piesaistītu visu skatienus. Šāda zīme kalpo, lai atkal apvienotu vienā vienīgā valstībā visas izklīdinātās tautas daļas un lai iegūtu visu tautu labvēlību. Signum – zīme – ir ņemts no Is 11,12. Tomēr Isajs to lieto arī citviet (sal. Is 7,14 un 49,22).
Tāpat šis Isaja teksts atbalsosies vecā Simeona vārdos, kurš Marijai un Jāzepam teiks: „Redzi, viņš ir likts, lai daudzi Israēlā kristu un daudzi celtos, un par zīmi, kam runās pretī.” (Lk 2,34) Uz šo „pretrunu” zināmā mērā norāda jau pats Isajs: „Tagad viņš izbiedēs daudzas tautas, ķēniņiem viņa priekšā mute būs ciet, tie redzēs to, kas tiem nav stāstīts, un sapratīs, ko nav dzirdējuši.” (Is 52,15) Šis ir ceturtais cietēja kalpa dziedājums, ļoti būtisks mesiāniskais fragments, kurā Jaunā Derība redz Dēla nāvi uz krusta: Viņu piesauks tautas, lai tiktu pestītas. Cietējs kalps pēc savām ciešanām, kas to ir padarījušas neatpazīstamu, tiks augstu pacelts; tad tautas, kas bija pārsteigtas par viņa izskatu, brīnīsies: „ķēniņiem viņa priekšā mute būs ciet”/”tavā priekšā klusē zemes karaļi”. Trešā antifona ļoti tiešā veidā atklāj pashālā noslēpuma centralitāti un klātbūtni jau Kunga iemiesošanās svētku gaidās. Tātad, šī zīme ir Persona – tas, kurš tiks pacelts uz krusta, tas, kura priekšā izbeidzas jebkāda cilvēciskās gudrības un varas loģika, lai pasludinātu, ka pestīšana nāk no Dieva nespēcības. Betlēmes silītē un Golgātas krustā atklājas tā pati nespēcības loģika: šeit varam atpazīt Dieva vaigu, Dieva, kurš glābj! (Sal. Ratzinger J., Jesus von Nazareth. Prolog).
Vēl kāda sakarība starp antifonu un ceturto cietēja kalpa dziedājumu. Par kalpu tiek teikts: „Viņš slējās kā asns tā priekšā, kā sakne no izkaltušas zemes.” (Is 53,2) Kļūst nojaušams, ka Kalps un Mesija ir „radix Jesse”, Dāvida pēcnācējs. Israēļa cerība kļūst visu cerība – Labā Vēsts jau sāk skanēt visām tautām. Šeit apzināmies kristietības visaptverošo aicinājumu.
Antifona norāda uz visa piepildījumu Jēzū, sakot, ka viņa „priekšā klusē zemes karaļi”, jo Jēzus liek apklust jebkādai varas loģikai. To redzēsim Svēto Rakstu fragmentā, kas vēsta par trijiem Austrumu gudrajiem, jeb karaļiem, kas simboliski pārstāv visus zemes valdniekus un jaundzimušā Ķēniņa un Mesijas priekšā noliek savu valdīšanu, atzīstot Viņu par vienīgo Ķēniņu, Kungu un Mesiju.
„veni ad liberandum nos, jam noli tardare” –
Lūgums, ar ko noslēdzas šodienas antifona, ietver sevī arī zināmu steidzinājumu – jam noli tardare (jel nekavējies) un atgādina Habakuka pravietojumu. Pravietis kā nakts sargs gaida Kunga atklāsmi; beidzot iesācis runāt, Kungs pasludina Habakukam, ka apsolījums piepildīsies, pat ja būs jāgaida. Grieķu teksts (Septuaginta, LXX) teikuma priekšmetu izsaka vīriešu dzimtē un šī izmaiņa salīdzinājumā ar ebreju tekstu mudina kristiešus redzēt tajā pravietojumu par Mesiju. Šo pravietojumu Jaunajā Derībā atceras Ebr 10,37 un 2 Pēt 3,9. Iespējams, ka tieši šā iemesla dēļ Hab 2,3b tradicionāli tiek lasīts tieši Adventā (Gilbert SJ M., Le antifone maggiori dell’Avvento).
Tātad, antifona piesauc Tā atnākšanu, kuru Dievs ir apsolījis: tas ir gaidu pilns sauciens, kas balstās drošā pārliecībā par Dieva uzticamību, drošībā, ka Viņš izpildīs visu, ko ir apsolījis.
Priesteris Mihails Volohovs
