O Oriens, splendor lucis aeternae, et sol iustitiae: veni et illumina sedentes in tenebris et umbra mortis.
Ak, Ausekli, mūžīgās gaismas spozme un taisnības saule: nāc un atbrīvo tos, kuri sēž tumsības un nāves ēnā.
https://www.youtube.com/watch?v=1BsZH7e27Dg>Noklausies!
Pārsteidzoši, bet tieši saule un gaisma ir Ziemassvētku simboli: nebūt ne nejauši svinam Kunga piedzimšanu „naktī” – Baznīca vienojas lūgšanā, paužot tajā savu ticību: „Dievs, kas šai vissvētajai naktij liki atmirdzēt patiesās gaismas spožumā, ļauj mums debesīs priecāties tai gaismā, par kuras noslēpumiem mums tiek sludināts virs zemes.” (Nakts Mises kolektas lūgšana) Gaismas tematika nav liturģijas izdomājums, tai ir dziļas bibliskas saknes, kas vēsta par autentisku vēlmi redzēt Dievu. Pasaule ir tumsībā, jo tai trūkst tās gaismas, kas ir Dievs (sal. 1Jņ 1,5). Kamēr Dievs pats sevi neatklāj (teofānija) un neparādās cilvēkam, cilvēks paliek tumsībā, un Dievs viņam ir nesasniedzams noslēpums. Un tomēr Dievs ir kļuvis redzams Dēla vaigā, lai mēs varētu pazīt un mīlēt neredzamo Dievu (sal. Ziemassvētku prefācija I): varam redzēt Viņu savām acīm, jo tās ir no augšienes atnākušās gaismas – Kunga Jēzus, kurš taps miesa – izgaismotas.
„O Oriens” –
Jau pašā sākumā jāatzīmē dažas šīs antifonas īpatnības. „O Oriens” neskan diezko veiksmīgi, tomēr nepieciešams, lai veidotos akrostihs „ero cras”. Tāpat pastāv spēcīgs kontrasts starp ceturtās antifonas beigām, kurā tiek lūgts pēc brīvības tiem, kas ir tumsībā, un gaismas tematikas atkārtošanās piektās antifonas sākumā. Visbeidzot šī un iepriekšējā antifona beidzas ar vieniem un tiem pašiem vārdiem.
Turklāt nedrīkstam aizmirst kādu svarīgu faktu – 21. decembris ir ziemas saulgrieži, tātad, runa ir par gada visīsāko dienu, kad gaismai atvēlēts visīsākais laika sprīdis. Šajā dienā pašā dabā kļūst redzams, ko nozīmē, ja tumsība un ēnas apņem lietas. Tomēr, sākot ar šo dienu, ziemeļu puslodē saules gaisma sāk pieaugt. Varam teikt, ka antifona sagatavo mūs uzņemt gaismu, kas jau nāk mums pretī un pieaugs laika ritējumā, norādot arī uz kādu citu Gaismu, kura ir nākusi pasaulē (sal. Jņ 1,18).
Un kā lai neievēro šķietamo liekvārdību, kas runā par gaismu, un šīs antifonas kontrastējošo īsumu?
„CRAS” grupas antifonās Vecās Derības tēlu vārdi tika lietoti tipoloģiski – kā Mesijas pirmtēli, vadot pie Kristus pazīšanas: gudrība – Gudrība; Adonai – Kyrios/Kungs, arī Mozus – jaunais Mozus; Dāvids – jaunais Dāvids. Savukārt tagad, „ERO” grupas antifonās, vairs netiek lietota tipoloģija, un Kristus tiek piesaukts vārdos, kas, lai gan arvien paliek simboliski, tomēr ir attiecināmi uz Viņu tiešā veidā.
Sākuma izsauciens ietver sevī trīs Kristu raksturojošus titulus, kas ņemti no Vecās Derības.
Pirmajam titulam ir sarežģīta vēsture. Varētu teikt – viss ir tulkojumā. Zah 3,8 un 6,12 („vīrs vārdā Atvase”) ebreju vārds s?mah, kas nozīmē atvase, ir kronētā kalpotāja vārds, kuru Kungs iecels, lai atjaunotu mieru un templi. Runa ir par Jozua, Jeruzalemes tempļa augsto priesteri pēc atgriešanās no Babilonas trimdas. Vispirms ievērosim, ka Jozua ebreju valodā ir tā pati sakne kā Jēzum, šādi veidojot paralēles starp šo Vecās Derības personāžu un Jēzu. Pravietis Jeremijs jau bija lietojis vārdu semah, lai norādītu uz nākotnē gaidāmo Dāvida taisnīgo pēcnācēju (Jer 23,5). Zaharija grāmatā šis vārds tiek personalizēts un iegūst mesiānisku raksturu. Septuaginta (Vecās Derības grieķu tulkojums) tulko šo vārdu kā anatolē, kas bieži tiek lietots kā „zvaigzne, kas aust”, bet arī „atvase”. Savukārt Hieronīms, veidojot latīņu tulkojumu, iespējams Septuagintas ietekmē, izvēlas vārdu Oriens, t.i., austošā saule. Lūkas evaņģēlijā – Jāņa Kristītāja tēva Zaharija dziedājumā, ko pazīstam kā Benedictus – evaņģēlists ir sekojis Septuagintas tekstam, un Hieronīma pārskatītajā latīņu tekstā atrodam: „visitavit nos Oriens ex alto” (1,78). Lūkass apstiprina šī vārda mesiānisko nozīmi.
Oriens ir pamats vārdiem orientieris, orientēšanās – tātad tas, kas nosaka virzienu. To, piemēram, redzam senajās kartēs, kas par orientieri izvēlējās austrumus: to centrā parasti atradās Jeruzaleme. Kristībā atsacīšanās no ļaunā notika, pagriežoties uz rietumiem, bet ticības apliecināšana – uz austrumiem; baznīcu būvniecībā tiek ievērots princips, ka altāra telpai jāatrodas austrumos; arī lūgšanas virzienā austrumiem ir nozīme, jo līdzīgi saulei Kristus nāk mums pretī no austrumiem (sal. Mt 24,27) un mūsu skati un ilgas ir virzīti ad orientem. Tie ir tikai daži piemēri, kas palīdz atklāt austrumu suģestējošo nozīmi, tomēr svarīgi saprast, ka Jēzus ir mūsu orientieris, virziena noteicējs, virzītājs un mērķis.
„splendor lucis aeternae” –
Otrā titula pamatā varētu būt teksts no pravieša Habakuka (Hab 3,4). Bez tam, tas ir viens no gudrības atribūtiem, ja vadāmies pēc Gudrības grāmatas (7,26) senās latīņu versijas pirms tās iekļaušanas Vulgātā. „Mūžīgā gaisma” raksturo Visvareno, savukārt gudrība ir šīs gaismas spozme. To apliecina Origēna darbs De Principiis (I,2,10), kur šis fragments tiek attiecināts uz Tēva Dēlu. Šādi tiek pastiprināta Gudr 7,26 kristoloģiskā nozīme.
„et sol iustitiae” –
Trešo titulu – taisnības saule – atrodam pravieša Malahija grāmatā: „jums, kas bīstaties mana vārda, uzausīs taisnības saule” (3,20). Šis pravietojums priekšvēsta Kunga dienu. Nekur citur to Bībelē neatrodam, bet III gadsimtā pēc Kristus, kāds teksts, ko kļūdaini piedēvēja svētajam Kipriānam, saskata Kristū „taisnības sauli”. Tas, savukārt, palīdzēja fiksēt Kristus dzimšanas datumu ap ziemas saulgriežiem (tas ir arī laiks, kad tiek ieviesti Kristus dzimšanas svētki). Daudzi Baznīcas tēvi vēlāk attīstīja šī titula kristoloģisko nozīmi.
„veni et illumina sedentes in tenebris et umbra mortis” –
Piektās antifonas lūgums ir Lk 1,79 iedvesmots. Bez jau iepriekšējās antifonas komentārā pieminētajām Rakstu vietām, nevaram neievērot, ka Benedictus ietvertā apgaismošanas ideja atgādina vienu no lielākajiem mesiāniskajiem pravietojumiem Isaja grāmatā, – tekstu, ko dzirdēsim Ziemassvētku liturģijā: „Tauta, kas staigāja tumsībā, ieraudzīja lielu gaismu; tiem, kas mīt nāves ēnas valstībā, uzausa gaisma.” (Is 9,1)
Lai arī šī antifona, tāpat kā iepriekšējās, balstās Vecās Derības priekšvēstījumos, tomēr, kopumā raugoties, tajā ar īpašu spēku atbalsojas Zaharija dziedājuma nobeigums: „mūsu Dieva lielās žēlsirdības dēļ, ar kuru mūs ir apmeklējis Auseklis no augstuma, lai apgaismotu tos, kas mīt tumsā un nāves ēnā, un vadītu mūsu soļus miera ceļā” (Lk 1,78-79). Tuvojoties Ziemassvētkiem, Kristum tiek lūgts piepildīt šo pravietojumu.
Kristus ir gaisma, kas liek aust jaunai dienai. Šajā antifonā Baznīca lūdz, lai tie, kurus Kristus ir atbrīvojis, tiktu arī Viņa gaismas izgaismoti. Jēzus pats par sevi saka: „Es esmu pasaules gaisma, kas seko man, nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.” (Jņ 8,12) Viņš ir gaisma un rīta zvaigzne, kas vēsta par dienas iestāšanos, par jaunas gaismas ausmu, par jaunas dzīves sākumu (sal. 1Pēt 1,19; Atkl 2,28; Atkl 22,26).
Gaisma, kas ataust pasaulē, līdz ar Dēla cilvēktapšanu vēl lielākā un pilnīgākā veidā atmirdz Viņa ciešanu, nāves un augšāmcelšanās pashālajā noslēpumā. Evaņģēliji vēsta, ka sievietes devās pie Kristus kapa agri no rīta, gaismai austot (sal. Mk 16,2; Mt 28,1; Lk 24,1). Vienīgi Jānis saka, ka bija vēl tumšs (Jņ 20,1), bet to var saprast, ja paturam prātā īpašo gaismas un tumsas attiecību ceturtajā evaņģēlijā: vēl ir tumšs, jo Kristus augšāmcelšanās vēl nav zināma.
Kungs, kuru šodienas antifonā piesaucam kā austošo gaismu, ir gaidāmais Dēls, tas, kas nāk no augšienes, lai apgaismotu tumsībā ieslīgušo cilvēci. Tā ir gaisma, kas vēl ir apslēpta Mātes klēpī, bet kura jau pavisam drīz atklāsies cilvēku skatienam.
Pr. Mihails Volohovs
