O Rex gentium, et desideratus earum, lapisque angularis, qui facis utraque unum: veni, et salva hominem, quem de limo formasti.
Ak, tautu Karali un viņu gaidītais, stūrakmens, kas apvieno abus vienā: nāc un glāb cilvēku, ko veidoji no zemes.
https://www.youtube.com/watch?v=5GvDvgfLoUo>Noklausies!
„O Rex gentium, et desideratus earum” –
Divkāršais tituls – tautu Karalis un viņu gaidītais – atgādina divus praviešu tekstus. Pirmo lasām Jeremija grāmatā: „Kas gan tevis nebīstas, tautu ķēniņ! Tas pienākas tev, jo nevienai no gudrajām tautām nevienā valstī nav tāda kā tu!” (Jer 10,7) Būsiet pamanījuši, ka Jeremija grāmatas desmitā nodaļa ir ļoti zīmīgs O-antifonu avots: Israēļa nams (Jer 10,1), zīme (debesu zīme – Jer 10,1), gudrība un viedums (Jer 10,12), atslēga (telts virves – Jer 10,20). Pravieša vārdi atbalsojas Jāņa atklāsmes grāmatas Jēra dziesmā (Atkl 15,3). Antifonā šim titulam piešķirts mesiānisks raksturs.
Stundu liturģijā svētdarot mums atvēlēto laiku, būsim arī pamanījuši, ka Dieva visaptverošā ķēnišķība atskan arī psalmos: „Kungs, Visuaugstais, ir bijājams, dižens ķēniņš pār visu zemi! [..] jo visas zemes ķēniņš ir Dievs! Dziediet dziesmu. Dievs ir ķēniņš pār tautām. Dievs sēž svētuma tronī!” (Ps 47,3.8-9) Dieva tronis Vecajā Derībā tiek identificēts ar templi.
Nav pārsteigums, ka antifona secīgi turpina ar citu pravietisku tekstu no Ageja grāmatas, kas vēstī par tempļa atjaunošanu pēc Babilonas trimdas: „Vēl tikai mazliet, un es satricināšu debesis un zemi, jūru un visu zemes skrajumu! Es likšu notrīcēt visām tautām, tad visu tautu dārgumus savedīs šurp, es piepildīšu namu ar godību, saka pulku Kungs.” (Ag 2,6-7) Ebreju teksts runā par „visu tautu dārgumiem”, par to, kas ir vērtīgs, kārojams, vēlams. Savukārt svētais Hieronims, veidojot latīņu tulkojumu, to ir personificējis, šādi piešķirot tekstam mesiānisku raksturu – desideratus gentibus – tautu gaidītais. Šeit atkal tiek uzsvērta Dieva visaptverošā ķēnišķība: pār zemi, jūrām un debesīm. Ko līdzīgu varam apjaust no Mal 3,1 un Rad 49,10.
Jaunajā Derībā atradīsim daudzas vietas, kas pastiprina Jēzus ķēnišķību pār visām tautām, ķēnišķību, kas atklājas dzīvības atdošanā par visiem cilvēkiem. Jēzus tiek saukts par „uzticamo liecinieku, pirmdzimto starp mirušajiem un zemes ķēniņu valdnieku” (Atkl 1,5), „ķēniņu pār tautām” (Atkl 15,3), „mūžības ķēniņu” (1Tim 1,17), „ķēniņu ķēniņu un kungu kungu” (1Tim 6,15; Atkl 17,4; Atkl 19,16).
Tomēr jāpatur prātā, ka ķēniņa tituls Jēzum tiek piedēvēts arī negatīvā nozīmē. Pasludinātais nāves spriedums ir balstīts uz Viņam piedēvēto vēlmi kļūt par karali, kas tiek uzskatīta par nostāšanos opozīcijā ķeizara varai. Nebūt ne nejauši Pilāts procesa laikā jautā: „Vai tu esi jūdu ķēniņš?” un Jēzus atbild: „Tu to saki” (sal. Mt 27,11 un paralēlās vietas), noliedzot savu ķēnišķību, pat ja citviet pats norāda, ka Viņa valstība nav no šejienes (sal. Jņ 19,2). Karavīri Viņu izsmej un zaimo, ietērpjot valdnieka karikatūrā – purpura apmetnī un ērkšķu kronī, suminot „sveicināts, jūdu ķēniņ” (Mt 27,28-30). Pat uzraksts uz krusta ar soda motīvu pasludina visai pasaulei Jēzus ķēnišķību: „Jēzus, nācarietis, jūdu ķēniņš”. Ļoti spēcīgu kontrastu rada tautas līksmie saucieni „Hosanna Dāvida dēlam” un „Svētīts, kas nāk Kunga vārdā” un krustā sišanas brīdis, kad, visu atstāts, Jēzus piedzīvo pēdējos zaimus, saņemot aicinājumu glābt sevi un nokāpt no krusta, parādot, ka Viņš patiešām ir jūdu karalis. Tomēr tieši pashālajā notikumā Jēzus pauž savu ķēnišķību, atklājot, ka Viņa valdīšanas veids ir mīlestība līdz galam. Runa ir par paradoksālu valdīšanu, kas kontrastē ar Israēļa gaidītā mesijas tēlu – politisku vai militāru līderi, kas spētu atbrīvot no romiešu okupācijas.
Svarīgi saprast, ka Jēzus nav vien „jūdu ķēniņš”, bet arī „visu tautu valdnieks”, Viņš ir jaunais Dāvids, kas īsteno Dāvidam doto apsolījumu, ka visas tautas viņam kalpos. Filipiešu vēstules himnā apustulis Pāvils norāda uz Jēzus valdīšanu pār visām lietām: „Jēzus vārdā locīsies visi ceļi debesīs, virs zemes un pazemē.” (Fil 2) Šī valdīšana izplešas arī pār visiem cilvēkiem un visām tautām. Jēzus ir vispasaules karalis tieši tādēļ, ka ir atdevis savu dzīvību par visiem.
„lapisque angularis, qui facis utraque unum” –
Antifona izmanto stūrakmens tēlu. Vecajā Derībā stūrakmens tiek saistīts ar būves pamatakmeni. Piemēram, Isaja grāmatā lasām: „Redzi, es likšu Sionā pamata akmeni, raudzes akmeni, dārgu stūrakmeni, pamatu pamatu – kas tic, tas netrūksies.” (28,16) Un kā gan lai nepiemin Lieldienu 118. psalmu: „Akmens, ko namdari atmeta, ir kļuvis par stūrakmeni.” (Ps 118,22) Isaja pravietojumu apustulis Pāvils izmanto Vēstulē efeziešiem, kur skaidri parāda, ka Kristus ir šis stūrakmens, kas sevī apvieno jūdu un pagānu tautas, veidojot vienu vienīgu Baznīcu, garīgu celtni, kas balstīta Viņā – akmenī, ko namdari atmeta.
Ir pamats uzskatīt, ka antifonai par pamatu ņemta tieši Vēstule efeziešiem, īpaši divi tās fragmenti – 2,20: „Kristus Jēzus, pats būdams stūrakmens” un 2,14: „Kristus taču ir mūsu miers, tas, kurš abus apvienoja vienā”. „Abi vienā” gan grieķu, gan latīņu tekstā ir nekatrā dzimtē un norāda uz divām vienībām, uz jūdiem un pagāniem: Kristus ir sagrāvis naida mūri, kas tos atdalīja. No antifonas jāsaprot, ka Kristus ir stūrakmens, kas miermīlīgi apvieno jūdus un pagānus vienā kopienā. Šādi „stūrakmens” vairs nav attiecināms uz Baznīcas būvi, bet uz Kristū apvienotajiem ticīgajiem. Varam teikt, ka Jēzū visi cilvēki kļūst brāļi, neskatoties uz savu etnisko izcelsmi, nacionālo piederību vai valodu, kurā runā.
Jaunajā Derībā netrūkst vietu, kurās Jēzu salīdzina ar stūrakmeni: jau pieminētajā Ef 2,14.20, un arī Mt 2,42-44; Mk 12,10; Atkl 4,11; Lk 24,19; 1Pēt 2,6.
„veni, et salva hominem, quem de limo formasti” –
Antifonas beigu lūgums aizvirza mūs pie sākumiem – Radīšanas grāmatas otrās nodaļas: „Kungs Dievs izveidoja no zemes pīšļiem cilvēku” (Rad 2,7; Vulgātā lietots „limo” nozīmē arī dubļus). Antifonas teksts izmanto latīņu Vulgātas lietotos „dubļus”. Nav jābrīnās, ka antifona piedēvē Kristum cilvēka ķermeņa veidošanu. Šādu viedokli, lai gan ļoti retu, pauž arī daži Baznīcas tēvi. Aleksandrijas Klements raksta: „Man liekas, ka tieši Viņš [Jēzus Kristus] vispirms ir veidojis cilvēku no zemes un tad atdzīvinājis ūdenī un licis augt, pateicoties Garam.” (Paidagogos, I,98,2) Arī svētais Irenejs komentē radīšanu līdzīgā veidā: „Cilvēks, kurš pirmsākumos ticis veidots Dieva rokām, kas ir Dēls un Gars, ir veidots pēc Dieva attēla un līdzības.” (Adversus haereses, V,28,4)
Ar šo atsauci uz radīšanas stāstu antifona vēlas uzsvērt, ka visi cilvēki, pagāni un jūdi, ir veidoti no vieniem un tiem pašiem zemes pīšļiem un ka Kristus īstenotajai pestīšanai ir visaptverošs raksturs. Viss cilvēku dzimums ir sapulcināts vienīgajā Baznīcā.
Beigu lūgums veido kontrastu ar iesākuma izsaukumu: ķēnišķīgais spēks tiek pretnostatīts no zemes veidotā cilvēka trauslumam. Šeit mājo visa dievišķās mīlestības gudrība: Dievs atklāj savu valdnieka varu silē guldītajā Bērnā un cilvēkā, kurš ir lemts nāvei kā visi mirstīgie: šis ir mūsu Ķēniņš. Viņš spēj glābt cilvēku savā mirstīgajā vājumā.
Pr. Mihails Volohovs
