O Emmanuel, Rex et legifer noster, expectatio gentium, et Salvator earum: veni ad salvandum nos, Domine, Deus noster.
Ak, Emānuel, mūsu karali un likumdevēj, tautu cerība un to Glābēj: nāc un glāb mūs, Kungs, mūsu Dievs.
https://www.youtube.com/watch?v=wdu0HjiLEn4>Noklausies!
Šo antifonu raksturo kristoloģisko titulu virkne, ar kādu tiek piesaukta mesijas atnākšana. Tie ir seši vārdi, kādos vēršamies pie Viņa, kāpinot ilgas un vēlmi pēc Kristus. Pēdējā antifona ir visu iepriekšējo klimakss (no gr. klimax – trepes, kāpnes; retorisks paņēmiens, vairāku izteikumu gradācija, iesākot no mazāk izteiksmīga un kāpinot uz visizteiksmīgāko). Šeit vēlreiz tiek apcerēta visa pestīšanas vēsture. Mesija gandrīz jau ir mūsu vidū – to pauž šī svētkiem vistuvākā antifona.
Varam ievērot, ka septītā antifona atkārto iepriekšējo galveno saturu:
7. Emānuels – Emānuels (Dievs-ar-mums)
6. Karalis – Karalis
5. Likumdevējs – Auseklis (Oriens kā tas, kas nosaka dzīves virzību)
4. Cerība – Atslēga (gūstekņu gaidītā aizslēgto durvju atslēga)
3. Glābējs – Atvase (Pestītājs ir Krustāsistais, kura priekšā valdnieki apklust)
2. Kungs – Adonai (Pasaules un cilvēku Kungs)
1. Dievs – Gudrība (Gudrība ir Visaugstā Dieva emanācija)
„O Emmanuel” –
Antifona virza uz satikšanos ar to, kuru šajās dienās esam piesaukuši: satikšanās brīža tuvums atklājas titulā Emānuels, kas no ebreju valodas tulkojams kā Dievs-ar-mums. Tā sauc bērnu, kura piedzimšanu pravietis Isajs pasludina Jeruzalemes ķēniņam Ahazam (Is 7,14; ar „O!” 8,8). Dievs-ar-mums ir Dieva Vārds daudzos citos Bībeles fragmentos, jo tas ir vārds, ar kādu Dievs sevi atklāj cilvēkam vai savai tautai, galvojot par savu klātbūtni, rūpēm, mīlestību visas dzīves garumā. Dievs-ar-mums atskan arī Rad 28,15, Jer 1,19.
Evaņģēlists Matejs, vēstot par Jēzus drīzās piedzimšanas pasludināšanu Jāzepam, Marijas saderinātajam, saskata tajā Isaja pravietojuma piepildījumu (Mt 1,23). Mateja evaņģēlijā pārliecība par Dieva klātbūtni atgriežas vairākkārt – Mt 18,20: „tur kur divi vai trīs ir pulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū”, vai Mt 28,20, kur šis vārds ir Augšāmceltā pilnīgā dāvana: „Lūk, es esmu ar jums visās dienās, līdz pat pasaules beigām.”
„Rex et legifer noster […]veni ad salvandum nos, Domine, Deus noster” –
Divi sekojošie tituli – „mūsu karali un likumdevēj” un arī beigu lūgums „nāc un glāb mūs, Kungs, mūsu Dievs” – abi aizvirza mūs uz Is 33,22. Pravietojums skan: „Kungs ir mūsu tiesnesis, Kungs ir mūsu likumdevējs un mūsu karalis: viņš nāks, lai glābtu.” Šiem vārdiem daži Baznīcas tēvi liek atskanēt no tās mutes, vēršoties pie sava Līgavaiņa (piem., Hieronims un Teodorets savos komentāros). Šis lūgums ir bieži sastopams Vecajā Derībā, jo īpaši psalmos.
Kristus nekad nav tiešā veidā uzrunāts kā „likumdevējs”, pat ja Jēzus, īpaši pie Mateja, „nav nācis, lai Likumu atceltu, bet lai piepildītu” (Mt 5,17) savā personā, kas ir jaunā likuma – mīlestības baušļa – iemiesojums: „Es jums dodu jaunu bausli: lai jūs viens otru mīlētu. Kā es jūs esmu mīlējis, tāpat arī jūs mīliet viens otr.” Tātad Jēzus ir likumdevējs, būdams jaunā baušļa nesējs, ko pats īsteno savā miesā, šādi parādot to kā kristīgās dzīves formu.
Savukārt izsaukums „Kungs, mūsu Dievs” ir samērā reti sastopams Vulgātas versijā un varētu būt ņemts arī no Is 37,20 un 2Ķēn 19,19, noslēdzot Ecēhija lūgšanu Senaheriba Jeruzalemes aplenkuma laikā: „Bet tagad, Kungs, mūsu Dievs, glāb mūs no viņa rokas, lai visas zemes varas atzītu, ka tu esi vienīgais Kungs”. Antifonas noslēgums ir nozīmīgs, jo palīdz saprast, ka Kungs, mūsu Dievs, ir tas, kuram šajās dienās pretī virzāmies caur tituliem, ko apcerējām pārējās O-antifonās. Runa ir par Dievu, kurš ir tuvu mums, kurš ir „mūsu Dievs”. Visi tituli, ar kādiem pie Viņa vērsāmies, atklāj Viņa būtības dažādos aspektus, bet nespēj pilnībā izteikt vai izsmelt Viņa identitāti.
Šajā noslēguma izsaukumā esam atpakaļ „mājās”: vairākas dienas vērsāmies pie Mesijas neierastos, ikdienai svešos vārdos, bet tagad, mūsu ceļaposma beigās, atskan daudz ierastāks, tuvāks un biežāk lietots vārds: „Kungs, mūsu Dievs”.
„expectatio gentium, et Salvator earum” –
„Tautu cerība” atsauc atmiņā Radīšanas grāmatas fragmentu (49,10), kas šādā formā ir ienācis Vulgātā. Ebreju teksts ir sarežģīts, bet Septuagintas grieķu teksts, senā latīņu versija un Vulgāta ir vienprātīgi piešķīrušas tam mesiānisku virzību, ko aizgūst arī pēdējā antifona.
Tituls „to Pestītājs”, proti, tautu Glābējs, nav atrodams Bībelē. Protams, glābēja gaidas caurauž visu pestīšanas vēsturi no izceļošanas (ar vēlmi pēc izraušanās no verdzības valgiem) līdz pat pēdējā glābēja – Mesijas – gaidām (Is 22,2-6; Is 33,22; Is 45,15; Is 63,8; Is 62,11). Iespējams, ka šeit varam veidot asociāciju ar Is 45,8, ko svētais Hieronims mesiāniski personificē un mēs to pazīstam kā slaveno Rorate caeli desuper […] et germinet salvatorem. Salvator – Glābējs, ir Jaunajai Derībai raksturīgs kristoloģisks tituls. „Pasaules glābējs” (Jņ 4,42; 1Jņ 4,14) vai paulīniskais „Visu cilvēku glābējs” (1Tim 4,10).
Antifonas piesauktais Emānuels ir Dēls, Dievs-ar-mums vispilnīgākā veidā. Tas, kuru tautas gaida kā pasaules glābēju. Bērns Jēzus pilnībā pauž savu vārdu „Dievs glābj” pilnīgas sevis atdošanas brīdī – pashālajā noslēpumā.
Adventa Stundu liturģija ar tās īpašajām o-antifonām zināmā mērā veido un pastiprina kristieša spēju apbrīnot Dieva darbību. Šis O! kļūst par mūsu apbrīnas pilno izsaucienu cilvēktapšanas noslēpuma priekšā, ļaujot mūsu izgaismotajām un Dieva apmeklētajām dvēselēm Ziemassvētku rīta Stundu liturģijā dziedāt:
O magnum mysterium,
et admirabile sacramentum,
ut animalia viderent Dominum natum,
jacentem in praesepio!
Ak, diženais noslēpums
un apbrīnojamais sakraments,
ka dzīvnieki redzēja
jaundzimušo Kungu,
guldītu silē!
https://www.youtube.com/watch?v=xRgaV4uWgRo>Noklausies!
Priesteris Mihails Volohovs
