Pārsteidzošā kārtā, neskatoties uz daudzām pozitīvām un negatīvām prioritātēm, kas nāk gaismā mūsdienu sabiedrībā, pāvests Francisks ir aicinājis Baznīcu apstāties un pārdomāt konsekrētās dzīves nozīmi un pieredzi, ko, sekojot Kristum, izvēlējušies daudzi dēli un meitas. Viņš ir izsludinājis Konsekrētai dzīvei veltītu gadu, kas sāksies 2014. gada 30. novembrī, pirmajā Adventa svētdienā, un noslēgsies 2016. gada 2. februārī, Kunga prezentācijas svētkos.
Konsekrētās dzīves institūtu un apustuliskās dzīves kopienu kongregācija ir nekavējoties atbalstījusi mīlošā un uzmanīgā “tēva”, kāds ir pašreizējais pāvests, lūgumu un sagatavojusi kalendāru ar dažādām pasaules mēroga iniciatīvām, kuras īpaši raksturo formu dažādība,kas, pateicoties Svētajam Garam, ir raksturīga konsekrēto dzīvei.
Ar šo piedāvājumu visa Baznīca varēs no jauna atklāt, un par to esam pārliecināti, konsekrēto harizmātiskās klātbūtnes vērtību un darbību, kas ir svarīga arī mūsu laikos. (..)
Bet jo īpaši ieguvēji būs paši konsekrētie, jo tā ir iespēja atkal no jauna iepazīt savu identitāti un arvien radikālāk izdzīvot savu aicinājumu.
Uz to norāda arī divas publikācijas, kas tika sagatavotas un izplatītas. “Priecājieties un pētiet” – tā ir pirmā, kas plaši atsaucas uz pāvesta Franciska mācīto. Otra, kas ar daudzām bibliskām atsaucēm vada pretī ceļam, ko izgaismo Dieva zīmes, ir “atvērtās vēstules”. Tās tika uzrakstītas un nodotas konsekrētajiem, piedāvājot visiem pārdomu punktus un jaunu dzīves sparu, kas balstās Evaņģēlija ceļā, autentiskas Baznīcas pieredzes gaismā un ir vienībā ar galvenajām harizmām.
Apustuliskās oblātes – konsekrētās lajes vispārējai svētdarīšanai – kopā ar līdzdarbiniecēm, kas arī izdzīvo savu laulības aicinājumu konsekrācijas garā, un visiem kustības “Pro Sanctitate” biedriem šajā novembra mēnesī ir īpaši jutušas šī notikuma svarīgumu, jo tas noris gandrīz vienlaicīgi ar kustības dibinātāja Guljermo Džakvintas simtgadi.
Viens gads noslēdzas, nodomājām, un otrs gads sākas! Varētu šķist vienkārša laika maiņa, ko iezīmē dienas, mēneši, gadi un gadsimti. Protams, bet ticības gaismā, kas mūs vada un apgaismo, mēs ticam, ka katrā dzīves posmā dzīvo Dieva noslēpums, katrā mīlestības pukstā atjaunojas Viņa brīnumi, katrā īsajā mirklī aktualizējas mūžīgā vēsture. Tas mums palīdz apjaust visas lietas un dāvā spēju pieņemt piedāvājumus, kas paver jaunus horizontus, liekot pārdomāt, vai tas, kas pasaulē šķita ieguvums, tiešām tas ir. Šāda apziņa mūs aizdedzina izdzīvot pilnībā ikdienas notikumus un svētku mirkļus, mūs sagatavo savas būtības dziļumos ieklausīties Dieva balsī un sekot garīgajam dinamismam, jo Viņš darbojas mūsos.
Svinot Džakvintas gadu, kurš tikko kā noslēdzies, mēs, visi no “Pro Sanctitate” ģimenes un kopā ar mums visi draugi, kam bija iespēja dalīties mūsu priekā, ieelpojām jaunu Baznīcas elpu, kas liek justies priecīgi pateicīgiem, bet arī atbildīgi apzinīgiem, ka mums jāiesaista daudzi citi. Mums tas bija īpašs laiks, kad kā no liela loga ieskatījāmies nākotnē, un tas sagatavoja, lai atsākam ikdienas ceļu.
Ar šo jauno sparu starp citām lietām, kas arī ir svarīgas, ieskatījāmies mūsu organizācijas sākumos, lai tai mazajā 40. gadu “jaunkundžu” grupā aptvertu svarīgu kodolu nākotnes Apustulisko oblāšu sekulārajam institūtam. Vēl nebija izplatīti oficiālie Baznīcas dokumenti, kas atzina sekularitāti arī kā konsekrētu stāvokli. Konstitūcija “Provida Mater Ecclesia” tika izdota 1947. gadā un motu proprio “Primo Feliciter” – 1948. gadā. Bet Gars jau darbojās, un Guljermo Džakvintas domas sāka kļūst par īstenību, ko pēc tam apstiprināja arī Mātes Baznīcas paziņojumi.
Caur viņam piešķirtās harizmas spēku attiecībā uz konsekrēto dzīvi Džakvinta pasteidzās priekšā laikam, iezīmējot savā darbā Evaņģēlija svaigumu un spēcīgu pravietisku vērtību. Šodien, pēc 70 gadiem, atzīstam, ka kristīgā kopiena joprojām gaida uz to atjaunotni, kas plaukst tieši no pravietojuma, un tā ir vienīgā dimensija, kas spējīga likt redzēt ar cerības acīm un pārliecināt jauniešus iesaistīt sirdi un prātu, lai radītu labāku pasauli.
Pateicoties šim spēkam, mums ar entuziasmu un pilnu nopietnību jāatbild uz pāvesta Franciska aicinājumu, piedāvājot savu personisko konsekrācijas liecību, kas ir svētuma ceļš, kura viena no harizmām ir dalīšanās un kalpošana citiem. Nesam to visu altāra priekšā ar pazemīgām ilgām, kā Mozus lūdzot nepieciešamās žēlastības cilvēcei, kas ir ceļā. Visi kopā esam solidāri kā patiesi Tēvam konsekrētie, īpaši šajā gadā, kas veltīts konsekrētajai dzīvei.
Marialuisa Pugliese
Apustuliskā Oblāte Pro Sanctitate
No Itāļu valodu tulkoja Ilze Mežniece
