Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs Ziemassvētku vigīlijas dievkalpojumā, kuru 24. decembra vakarā vadīja Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē, sprediķī meklēja un aicināja arī klātesošos meklēt atbildi uz to, kāds ir Dieva plāns mums šodien.
Pievērsies Svēto Rakstu lasījumiem, viņš citēja 89. psalma vārdus: „Ar savu izvēlēto es esmu noslēdzis derību” un atsaucās uz apustuļa Pāvila teikto Izraēla tautas pārstāvjiem: “Klausieties, Izraēļa vīri un jūs, kas bīstaties Dieva! Izraēļa tautas Dievs izredzēja mūsu tēvus un svešumā, Ēģiptes zemē, padarīja viņus par lielu tautu, un ar spēcīgu roku izveda viņus no turienes.” Arhibīskaps norādīja uz to, ka neskatoties uz to, ka Izraēla tauta daudzas reizes atkrita no noslēgtās derības ar Dievu un piedzīvoja jaunu nebrīvi Babilonas un Asīrijas gūstā, Dievs tomēr caur praviešiem un sūtņiem tai arvien teica: Nebīstieties, es neesmu jūs aizmirsis, es sūtīšu pie jums vēl vienu sūtni, kas jūs atbrīvos.
Velkot paralēles ar Latviju, arhibīskaps norādīja, ka mūsu tautas vēsturē ir bijuši dažādi posmi, un tā pa īstam brīvība ir tikai 20. un 21. gs. ieguvums. No vienas puses, protams, tika izmantota vēsturiskā situācija, lielvaru sabrukums, taču no otras puses svarīgi apzināties, ka Dievs ir tas, kas vada pasaules likteņus, un mūsu tautas brīvība pirmkārt ir Dieva dāvana. „Viņš ir bijis klāt un sekojis visam, kas notiek. Viņš deva šo žēlastību,” sprediķī atzina Z. Stankevičs.
Bet šīs paralēles var vilkt arī ar katra personīgo dzīvesstāstu, uzsvēra arhibīskaps. Vigīlijas dievkalpojuma Svēto Rakstu lasījumā no Mateja evaņģēlija ir iekļauta Jēzus Kristus, Dāvida dēla, Ābrahama dēla cilmes grāmatu. Z. Stankevičs norādīja, ka tas nav tāpat vien. Šis ciltsrakstu lasījums labi parāda, ka Jēzus ir viens no mums, jo ir nācis no konkrētas tautas un konkrētiem cilvēkiem. Turklāt šajā sarakstā ir arī daudzi lieli grēcinieki, piemēram, Rahabe, kas Jērikā izglāba Izraēla izlūkus un pateicoties kurai šī pilsēta tika ieņemta, bija netikle. Tāpat arī ciltskokā ir Ūrija sieva, kuru Dāvids iekāroja un no kuras piedzima Salomons.
Z. Stankevičs: “[Šajā ciltsrakstā] redzam visu cilvēcisko grēku vēsturi. Jēzus ieiet šajā vēsturē un piepilda to ar savu klātbūtni. Kā dzirdējām Evaņģēlijā: Emanuēls, Dievs ar mums. Tas attiecas ne tikai uz Vecās Derības tautu un mūsu tautas vēsturi, bet arī uz ikvienu no mums un mūsu dzīves pieredzi, jo tajā ir bijis gan grēks, gan arī tiekšanās pēc labā. Šajos svētkos mums tiek atgādināts, ka Dieva plāns ir piepildīt ar savu klātbūtni visu mūsu dzīves vēsturi. Viņš vēlas to šķīstīt, atpestīt, attīrīt un darīt visu jaunu.
Mēs dzirdējām šos vārdus: „Rītdien tiks iznīcināts ļaunums zemes virsū.” Tas ir apsolījums, iespēja, bet no mums ir atkarīgs, vai šī iespēja kļūs par realitāti. Šeit mēs atgriežamies pie psalma vārdiem, kur Viņš saka: „Ar savu izvēlēto es esmu noslēdzis derību.” Tas attiecas uz Dāvidu, uz Jēzu, bet arī uz mani un tevi, katru klātesošo. (..) Ja mēs šo derību uztveram nopietni un visu mūsu dzīvi pakārtojam tai, tad ļaunums mūsu sirdīs pakāpeniski tiek atbruņots, mēs tiekam attīrīti, šķīstīti, atbrīvoti no mazvērtības kompleksiem, no pagātnes ievainojumiem. Tad notiek tas, ko mēs dzirdējām pirmajā lasījumā: „Un tu tiksi nosaukta jaunā vārda. .. Par tevi vairs neteiks „atstātā”, .. bet tevi sauks: „viņa man labpatīk” .. tu esi iepatikusies Kungam un tava zeme būs salaulāta, jo, kā jauneklis apprecas ar jaunavu, tā tavi bērni vienosies ar tevi; kā līgavainis priecājas par līgavu, tā tavs Dievs priecāsies par tevi.”
(..) Dievs nevar priecāties, ja pagriežam muguru derībai, kuru mēs vai mūsu vecāki, krustvecāki mūsu vietā [kristībā] ir noslēguši. Bet Viņš priecājas, ja mēs ejam cauri dzīvei ar atvērtu sirdi un ļaujam Viņa spēkam, varenībai un žēlsirdībai piepildīt to.
Šis Dieva spēks un klātbūtne ir realitāte. Mēs varam paskatīties uz pagājušā gadsimta lieciniekiem un to, kas notika tādu cilvēku dzīvē, kas pilnā mērā Viņam atver savu sirdi: māte Terēze no Kalkutas, svētais Jānis Pāvils II, svētais Maksimiliāns Marija Kolbe, svētā Terēze no Bērna Jēzus. Viņi nopietni uztvēra derību ar Dievu un viņu dzīvē šie vārdi – Emanuēls, Dievs ar mums – tapa realitāte. Šī ir iespēja arī mums. No Dieva puses durvis ir atvērtas. Viņš šajā mazajā Bērniņā, ko mēs godinām Ziemassvētkos, saka: Es nāku pie jums un aicinu nebaidīties, aicinu kļūt par šīs derības aktīviem līdzdalībniekiem, pieņemt tās dāvanas, kuras es jums nesu.”
Noslēgumā arhibīskaps novēlēja, lai vārdi „Vārds tapa miesa un dzīvoja starp mums” ir realitāte ikvienam no mums un Dievam ir vieta mūsu sirdī un dzīvē.
LRKB IC
