Apustulisko oblāšu sekulārinstitūta māsas Pro sanctitate aicina atlikušajā laikā līdz Kristus piedzimšanas svētkiem katru dienu atrast laiku, lai klusumā pārdomāto šo priecīgo notikumu.
Katru gadu deviņas dienas pirms Kristus dzimšanas svētkiem kustības māsas visā pasaulē vienojas apcerēs, kuras sarakstījis viņu dibinātājs Guljemo Džakvinta. “Vienalga vai esam Itālijā, Amerikā, Brazīlijā vai Latvijā, mēs veltam laiku, lai apcerētu katrai dienai piedāvātās pārdomas,” teic kustības māsa Rita. Agrākos gados māsas šīs apceres organizēja Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā. Deviņas dienas līdz Kristus dzimšanas svētkiem viņas vadīja vienu no novennas daļām.
Šogad māsas novennu piedāvā ikvienam ticīgajam apcerēt personiski. “Svarīgi, ka mēs katrs varam deviņas dienas pirms Kristus piedzimšanas svētkiem sagatavoties, jo ir tuvu mūsu ticības noslēpums, kad Dievs kļūst cilvēks. Klusumā katru dienu mēs arvien vairāk sagatavojamies Jēzus nākšanai mūsu sirdīs. Arī Dievmāte Nācaretē klusumā gatavojās šim laikam, kad piedzims Jēzus,” skaidro māsa Rita. Lūgšana “Gods, lai ir Tēvam..” iekļauta tāpēc, ka Jēzus ir Tēva Dēls un vienots ar Svēto Garu. Tā atspoguļo šo vienoto Svēto Trīsvienību, kurā Viņš, Mūsu Pestītājs ir viena no šīm dievišķajām personām.
Novenna
16. decembrī
Pārdomāsim klusumā
No Guljelmo Džakvintas rakstiem
“Jāzeps un Marija skaidri zina, kad, kā un kur sastaps Israēla cerību un tātad, viņu gatavošanās ir vēl intīmāka, vēl dziļāka, vēl intensīvāka.
Kas gan ir tas, kas raksturo Jāzepa gatavošanos Kristus dzimšanai? Tā ir pazemība. Atpestīšanas plānā Jāzepam ir kāds īpašs, gandrīz varētu teikt – juridisks uzdevums, jo viņam ir jāpārstāv ģimenes centrs, atbalsts; patiesībā viņam šajā atpestīšanas darbā nav galvenā, būtiskākā daļa, kā Jēzum un Marijai. Jāzeps ar pazemību pieņem šo, kā mēs cilvēciski varētu saukt – otršķirīgo, aizsarga lomu.” (Meditācija Ziemassvētku noslēpums, 1963. gada 15. decembrī)
Gods lai ir Tēvam, un Dēlam un Svētajam Garam… (3 reizes)
17. decembrī
Pārdomāsim klusumā
No Guljelmo Džakvintas rakstiem
“Jāzeps zina, ka viņam ir vienīgi pienākums, juridiska pārstāvniecība, ka viņš tiks saukts par tēvu, bet patiesībā viņš ir tikai šī Bērniņa patēvs. Viņš zina, ka vajadzēs pārvarēt grūtības, jo būtu neticami iedomāties, ka Kungs, kas viņam uzticējis misiju, nebūtu devis skaidri saprast, kāds būs tās apjoms un grūtības. Jāzeps to visu pieņem ar pazemību un vienkāršību, viņš ir gatavs.
Gods lai ir Tēvam, un Dēlam un Svētajam Garam… (3 reizes)
18. decembrī
Pārdomāsim klusumā
No Guljelmo Džakvintas rakstiem
Visa viņa dzīve, pildot Dieva vēlēšanos, ir pilnībā veltīta Marijai un Bērniņam Jēzum. Kādā brīdī Kungs viņam teiks: “Celies un ved Bērniņu tālu, uz Ēģipti,” un Jāzeps paklausīgi celsies, ņems Māti un Dēlu, un dosies uz Ēģipti.
Šeit redzama arī Jāzepa iekšējā sagatavotība, protams, ne tik īpašā veidā kā Marijai, taču nešaubīgi viņā ir dziļa cieņa pret šo jaunieti, kuru Kungs ir uzticējis viņa gādībai – pret Bezvainīgo Jaunavu, un arī dziļa cieņa pret Bezvainīgās augli – Bērniņu Jēzu.” (Meditācija Ziemassvētku noslēpums, 1963. gada 15. decembrī)
Gods lai ir Tēvam, un Dēlam un Svētajam Garam… (3 reizes)
19. decembrī
Pārdomāsim klusumā
No Guljelmo Džakvintas rakstiem
“Blakus Simeonam ir kāda sieviete – praviete Anna – arī viņa, Svētā Gara vadīta, nāk templī, lai sagaidītu Bērniņa nākšanu.
Šīs personas vispārējā, nekonkrētā veidā zināja, ka vajadzētu nākt Mesijai, un gaidīja Viņa atnākšanu. Viņu kā gados vecu cilvēku dzīve bija pilnībā vērsta uz šo cerību un gaidīšanu, viņi centās sevi pašu, savas grūtības, kas bija radušās lielo gadu dēļ, savus trūkumus, vārgumus, kaites pārvarēt ar kādas pārākas degsmes palīdzību: ar Mesijas gaidīšanu. Viņu cerība tiek beidzot piepildīta, kad viens un otrs, gan Simeons, gan Anna, var piekļaut pie sirds šo Bērniņu. To, ko mēs droši zinām par Simeonu, varam viegli iedomāties arī par pravieti Annu.” (Meditācija Ziemassvētku noslēpums, 1963. gada 15. decembrī)
Gods lai ir Tēvam, un Dēlam un Svētajam Garam… (3 reizes)
20. decembrī
Pārdomāsim klusumā
No Guljelmo Džakvintas rakstiem
“Praviešos mēs varam redzēt nākotnes gaidas. Varbūt viņi paši, Dieva vadīti, secina, ka cilvēce, Israēla tauta ir nodevusies elku dieviem un neuzklausa JHVH vārdu. Tad tie no mācīšanas pievēršas cerībai, gaidām un arī tad, kad Kungs skarbi iejaucas ar sodu, ar izsūtīšanu, cerība un gaidas vienmēr saglabājas: “Lūk, Jaunavai piedzims bērns un Viņu sauks Dievs ar mums.” Mēs varētu minēt daudzus piemērus no Vecās Derības, kur runā par rītdienu, par šīm gaidām. […] Ja pratīsim iztulkot eņģeļa atklāsmi Zaharijam, tad mēs varēsim atrast atbildi arī uz viņa lūgšanu, kas, protams, nav vērsta, lai varētu iegūt dēlu (Zaharijs ar sievu bija jau gados veci), bet gan, lai nāktu Pestītājs. Šī vēlēšanās bija izplatīta un praviešu iespaidota. Tātad Jēzus nākdams, piepilda pravietojumus. Viņš dzimst no mātes, no jaunavas. Māte un jaunava – šo divu tik atšķirīgo elementu savienojums īstenojas Marijā, mūsu Mammā.” (Meditācija Ziemassvētku noslēpums, 1963. gada 15. decembrī)
Gods lai ir Tēvam, un Dēlam un Svētajam Garam… (3 reizes)
21. decembrī
Pārdomāsim klusumā
No Guljelmo Džakvintas rakstiem
“Simeons nav vairs jauneklis, bet gan ir vecs, gados piedzīvojis vīrs, tomēr tam ir dziļa ticība, kas to uztur. Pēc dabas likumiem tam jau pirms daudziem gadiem vajadzētu būt mirušam, taču kāda iekšēja lieta to turēja uz šīs zemes: cerība ieraudzīt Mesiju; kāda iekšēja balss, Svētā Gara balss tam vēstīja, ka tas nemirs pirms nebūs redzējis Israēļa cerību. Un kāda gan bija viņa dziesma, kad tas templī ieraudzīja Jaunavu Mariju, Jāzepu un Bērniņu Jēzu? Tā ir Nunc dimittis, beidzot varu nomirt.” (Meditācija Ziemassvētku noslēpums, 1963. gada 15. decembrī)
Gods lai ir Tēvam, un Dēlam un Svētajam Garam… (3 reizes)
22. decembrī
Pārdomāsim klusumā
No Guljelmo Džakvintas rakstiem
“Simeona dziesmā variet atrast plašu domu lidojumu, kas zināmā mērā pārsteidz, jo gados vecu cilvēku mēs parasti varētu iztēloties ar šaurāku domāšanu, jo, kā zināms, vecums psiholoģiskā ziņā nes sev līdzi ideju sašaurināšanās procesu. Šajā fragmentā varam redzēt vīru, kas nedomā par sevi, bet ir priecīgs, jo beidzot viņam ir iespēja redzēt Israēļa cerību un ļaužu gaismu, lumens ad revelationem gentium.
Mēs pat varētu teikt, ka varam rast šajā vīrā pirmo misionāro dzirkstelīti, jo Simeons runā par šo gaismu, kas ir atnākusi cilvēkiem.” (Meditācija Ziemassvētku noslēpums, 1963. gada 15. decembrī)
Gods lai ir Tēvam, un Dēlam un Svētajam Garam… (3 reizes)
23. decembrī
Pārdomāsim klusumā
No Guljelmo Džakvintas rakstiem
“Tā, kas visvairāk gatavojas Jēzus dzimšanai, ir Jaunava Marija, Dieva Māte, žēlastības pilnā – tā, kurai ir vislielākā spēja mīlēt, ziedoties un kura ir vislielākā vienotībā ar Dievu. Jaunava Marija, lai gan ir žēlastības pilna un pat būdama Vārda Māte, no brīža, kad Vārds viņā iemiesojas, sāk gatavoties. (..) Mēs droši vien vispirms mēģinātu iztēloties kādu garīgu sagatavošanos, iedomājoties, ka tūliņ, pēc Erceņģela Gabriela sarunas ar Mariju, Jaunava Marija vispirms dotos uz kādu nomaļu vietu lai lūgtos, lai pārdomātu šo lielo noslēpumu, kas viņā īstenojas.” (Meditācija Ziemassvētku noslēpums, 1963. gada 15. decembrī)
Gods lai ir Tēvam, un Dēlam un Svētajam Garam… (3 reizes)
24. decembrī
Pārdomāsim klusumā
No Guljelmo Džakvintas rakstiem
“Cits raksturīgs elements, ko redzam kad Marija gatavojas Kristus dzimšanai, ir Marijas sarunas ar Jēzu. Tomēr ir grūti pateikt kaut ko vairāk par šo maigo noslēpumu – Marijas sarunu ar Jēzu, kurš ir viņā klātesošs.
Marija nes sevī nevis radību, ko nepazīst, ko nevēlas, bet gan radību, kuru tā pilnībā apzinās, kuru pazīst un ar kuru viņa var noslēpumaini satikties un sarunāties.
Jaunava Marija šo deviņu mēnešu laikā noslēpumaini, bet nepārtraukti sarunājas ar Jēzu. Tā ir dievišķa saruna, kas norit starp Māti un Dēlu, starp Dēlu un Māti. Ja jau vienkārša skaņa, kas nāk pār Marijas lūpām var svētdarīt Jāni, iedomājieties svētdarošo Jēzus klātbūtnes iespaidu deviņu mēnešu ilgajā sarunā starp Māti un Dēlu.” (Meditācija Ziemassvētku noslēpums, 1963. gada 15. decembrī)
Gods lai ir Tēvam, un Dēlam un Svētajam Garam… (3 reizes)
Ak, Marijas bezvainīgā Sirds, jebkura svētuma dzīvais paraugs,
dod visiem saviem bērniem paļāvību kļūt svētiem.
