Kunga piedzimšana ir apbrīnojamais noslēpums, ko Baznīca svin liturģijā, ļaudamās izbrīnam par tik diženo klātbūtnes dāvanu. Adventa liturģiskie teksti sagatavo sirdis uzņemt šo dāvanu, jo īpaši pēdējās dienās no 17. līdz 24.decembrim, kas tuvina Kunga dzimšanas svinības. Šajā laikā Stundu liturģija kļūst arvien svinīgāka, pateicoties rūpīgai psalmu antifonu izvēlei, kas aizvien tiešāk lūdzošo Baznīcu virza pretī lielajai atnākšanai. Turklāt vesperēs pirms Magnificat dziedājuma tiek skandētas „lielās”, jeb „O” antifonas, kas balstās Svēto Rakstu dārgumos un priekšvēstījumos par Mesiju un šajās dienās kļūst par Dieva tautas saucienu Pestītājam. Šīs lielās Adventa antifonas pakāpeniski iezīmē ceļu, kas ved tieši tuvojošos svētku sirdī, liekot pieaugt gaidām un iepriecinot ar klātbūtni.
Šie īpašie dziedājumi tiek saukti par adventa O-antifonām, jo visas iesākas ar „O!” izsaucienu. Tie pauž Baznīcas izbrīnu, gadsimtu gaitā nenogurstoši kontemplējot Noslēpumu. Romas Baznīcas liturģija pazīst septiņas O-antifonas, katrai dienai pa vienai, kas priekšvēsta Kunga piedzimšanas svētkus. Tās visas vēršas pie Jēzus Kristus. Varam teikt, ka tie ir sava veida mesiāniskie izsaukumi, kas aicina nākt to, kurš ir apsolīts Vecajā Derībā, lai glābtu savu tautu. Šie teksti apliecina apustuļa Pāvila vārdus, kas balstīti uz pravieša Joela grāmatā teikto: „Katrs, kas piesauks Kunga vārdu, tiks pestīts.” (Sal. Rom 10,13 un Jl 3,5)
Kā noprotam, katra no antifonām izgaismo kādu īpašu mesiānisko titulu, šādi veidojot īstenu kristoloģijas kopsavilkumu. Antifonas atklāj Kristus identitāti un ir pirmo gadsimtu Baznīcas tēvu teoloģisko meklējumu auglis. Tāpat tās ir izcils lex orandi, lex credendi principa patiesuma apliecinājums: Baznīca svin to, kam tic, liturģijā atspoguļojot savu ticību.
Šis septinārijs ir ļoti sens, pat ja antifonu sacerēšanas laiks un autors nav skaidri. Mecas Amalārijs (775–850), devītā gadsimta mūks, tās jau pazīst un piedēvē kādam nezināmam VIII gadsimta kantoram, vai pat vēl senākam, aizejot līdz pat II gadsimtam. Antifonas atrodamas ļoti daudzos viduslaiku antifonārijos un citās liturģiskajās grāmatās. Var droši apgalvot, ka tās jau tika skandētas pāvesta Gregorija Lielā laikā ap 600. gadu, jo uz tām kā uz antifonām pirms Magnificat septiņās dienās pirms Piedzimšanas svētkiem atsaucas Liber responsalis sive antiphonarius (sal. PL 78,740).
Antifonu struktūra ir ļoti līdzīga liturģijā izmantoto lūgšanu struktūrai:
- Izsaukums, vērsts uz Dievu (antifonās – uz Mesiju);
- Dieva vārds tiek slavēts, izceļot kādu no īpašībām vai veidu, kādā Viņš darbojas cilvēku labā (antifonās – lietotais tituls tiek paplašināts un paskaidrots, balstoties uz kādu notikumu pestīšanas vēsturē);
- Balstoties tajā, kas jau paveikts un pieminot darbības veidu, tiek lūgts, lai Dievs tagad atjauno savu darbību cilvēku labā (antifonās – tiek sasniegta kulminācija veni – nāc, kurai seko īpašais motīvs, kura dēļ tiek piesaukta šī atnākšana, piem., lai glābtu, lai mācītu, lai atbrīvotu).
Antifonas raksturo arī tas, ka katra no tām vienmēr atsaucas uz pagājušo, tagadējo un nākamību. Katrā no tām ir ieslēgts mikrokosms: ir jāraugās uz notikumiem vai veidiem, kā Dievs ir darbojies pagātnē, lai sauktu pēc Viņa atnākšanas tagadnē postpashālajā Baznīcā, kas esam mēs, gaidot eshatoloģisko piepildījumu Kristus godības pilnajā un galīgajā atnākšanā laiku beigās. Šādā veidā Baznīcas liturģija pasludina, ka Kristus vienreiz par visām reizēm ir dāvājis pestīšanu, bet vienlaikus mums vēl nav visi pestīšanas efekti. Mēs esam JAU, bet vienlaikus VĒL NĒ. Mēs negaidām Kristus cilvēktapšanu vai Mesijas atnākšanu, lai mūs pestītu. Tas jau ir noticis. Tomēr dzīvojam ilgās pēc Kristus, lai Viņš nāktu un kļūtu par mūsu eksistences centru un šādi darītu iespējamu mūsu pilnīgu līdzdalību pestīšanā. Šādā perspektīvā O-antifonas virza pretī gaidāmajam piepildījumam, Kristum otrreiz atnākot godībā. Mūsu gaidīšana – advents – šādā nozīmē kļūst darbīgs, jo nesēžam rokas klēpī salikuši, bet līdzdarbojamies žēlastībai, pieaugam ticībā, veidojam taisnīgu sabiedrību, ceļam Dieva valstību. Kristus ir atnācis un nāk, lai būtu vienmēr kopā ar mums.
O-antifonas ar pieaugošu spēku uzsver, ka silē guldītais Bērns ir patiess Dievs, kuru gaidījām un pēc kura ilgojāmies: Viņš ir mūžīgā Gudrība, mūsu Kungs, ilgi gaidītais Mesija, Dāvida cilts Atvase, Karalis, īstenā austošā Saule, Dievs ar mums. Ar savu cilvēktapšanu, un jo īpaši pashālajā noslēpumā, Viņš ir piepildījis tautu gaidas; visbeidzot, Viņu mēs gaidām, lai visi varētu pazīt viņā Gudrību, Kungu, Valdnieku.
Interesanti, ka šīs antifonas veido kopveselumu un izvietotas noteiktā secībā. Lasot latīņu teksta pirmo burtu, kas seko aiz sākuma O!, atklājas apgriezts akrostihs (dzejolis, kura rindu pirmie burti veido kādu vārdu), ar ļoti būtisku nozīmi:
Adonai – Kungs
Radix – Atvase
Clavis – Atslēga
Oriens – Auseklis (Rīta zvaigzne)
Rex – Karalis
Emmanuel – Emanuēls
Lasot no beigām izceltos pirmos burtus, veidojas divi latīņu vārdi ERO CRAS, kas nozīmē BŪŠU RĪT. Tā ir sava veida Mesijas atbilde uz katras antifonas lūgumu. Mums saucot pēc Viņa, Kristus atbild ar Svēto Rakstu pēdējiem vārdiem „Jā, es nāku drīz!” (Atkl 22,20).
Priesteris Mihails Volohovs
Izmantotie un ieteicamie avoti:
Gilbert SJ M., Le antifone maggiori dell’Avvento. // La Civilt? Cattolica, 2008 IV, pp. 319-332.
Guerager OSB P., L’anno liturgico. Vol. I. Avvento e Natale. Alba 1956, pp.359-375.
Knoblach J., The „O” Antiphons. // Ephemerides Liturgicae 106 (1992), pp.177-204.
Solims A., Liturģiskais gads – Jēzus Kristus. // Ejiet un māciet, 2002 (33). 15.-20.lpp.