No 5. līdz 7. decembrim Bruknas muižā norisinājās kristīgā vīru konference. Pateicoties priestera Andreja Mediņa atsaucībai un labvēlībai, Kalna Svētību kopienas viesmīlībai, mājīgajās muižas telpās uz trijām dienām tika izmitināti un pabaroti ap 70 vīri, kuri centās izprast attiecības ar Dievu Tēvu un savu kā vīrieša lomu mūsdienu sabiedrībā.
Pēc dalībnieku reģistrācijas un Svētās Mises jezuītu tēvs Aļģis konferences dalībniekiem atklāja jezuītu garīguma pamatus. Ļoti svarīgu nozīmi jezuītu dzīvē ieņem paklausība. Ņemot piemēru no svētā Ignācija no Lojalas, jezuīti cenšas sev apkārt veidot garīgumu sabiedrībā. Tēvs Aļģis definēja piecus punktus, pēc kuriem jezuīti vadās dzīvē. Pirmkārt, atrast Dievu visur – dabā, lūgšanās, Svētajos Rakstos, satiktajos cilvēkos. Otrkārt, rūpēties par katru cilvēku, jo katrs cilvēks ir svarīgs un iemieso Svētā Gara dāvanu pasaulei. Treškārt, atpazīt garu atšķirību, lai saprastu, kas nāk no Dieva un ar kādām viltībām sātans cenšas iespaidot cilvēku. Ceturtkārt, pievērst uzmanību garīgiem vingrinājumiem, kas palīdzētu cilvēkiem ikdienas gaitās stiprināt attiecības ar Dievu un izprast sevi. Piektkārt, saprast, ko vēl vairāk var darīt Dieva labā. Ar katru cilvēku Dievs veido attiecības atšķirīgi un tāpēc katra cilvēka lūgšanas uz Dievu var būt atšķirīgas. Cilvēks pats var atrast tās lūgšanas, kuras viņa dzīvē nes vislabākos augļus un pie tām būtu svarīgi pieturēties. Lai kā mēs gribētu, lūgšanas tomēr ne vienmēr nes mūsu iecerētos augļus, jo Dievs nāk pie mums, kad Viņš to vēlās. Taču lūgšanas mūs disciplinē, aicina būt nomodā, lai sagatavotos gaidāmai tikšanās reizei. Mūsdienās cilvēki iet pie Jēzus kā pie ārsta vai brīnumdarītāja, bet Viņš ir mūsu draugs, un Svētajā Misē nāk kā barotājs, kas dod savu miesu, lai mēs tiktu pabaroti.
Piektdienas vakars noslēdzās ar slavēšanas dziesmām. Katrs vīrs caur dziesmu tekstiem un savām emocijām varēja pateikties Dievam par tām lielajām lietām, kuras Debesu Tēvs darījis viņu dzīvēs.
Sestdiena sākās ar meditāciju pēc svētā Ignācija parauga, un jezuītu tēvs Aļģis turpināja skaidrot Dieva Tēva kā Radītāja attiecības ar saviem bērniem un kādu Debesu Tēva tēlu mēs veidojam šajās attiecībās. Iemācoties lūgties, mēs iemācāmies jaunu valodu. Jo vairāk mēs pazīsim Kristu, jo vairāk mēs spēsim saprast citus cilvēkus. Tēvs Aļģis aicināja visus paskatīties uz savu dzīvi pagātnē un apzināties, ka ejot cauri grūtībām, vienmēr kāds ir sniedzis palīdzīgu roku. Lai neiegrimtu žēlabās par „grūto” dzīvi, viņš ieteica, pirmkārt, domas veltīt šai konkrētai dienai, kurā dzīvojam, otrkārt, neskraidīt apkārt, žēlodamies citiem par savu grūto dzīvi un nekrist pesimismā, treškārt, apzināties, ka Jēzus ciešanas nesa lielus augļus un arī mūsu dzīvēs tas var notikt tieši tāpat, katrs saņems tos augļus, kas viņam ir nepieciešami. Kā mēs varam saprast citus cilvēkus grūtībās, ja paši neesam izgājuši grūtībām cauri.
Uzmundrinot sapulcējušos vīrus, slavēšanas un Svētās Mises laikā savus muzikālos dotumus rādīja grupas ExAnimo dalībnieki. Lai konferences dalībnieki labāk izprastu un iepazītu vietu, kurā ir sapulcējušies, Kalna Svētību kopienas vadītājs Aigars pastāstīja par kopienas dzīvi, izrādīja teritoriju un būves, kuras tiek uzturētas, pilnveidotas, kā arī kādi jauni projekti tiek attīstīti. Savu liecību par atbrīvošanos no alkohola un dažādu tablešu lietošanas sniedza kalna Svētību kopienas brālis Reinis.
Pēc izzinošās pastaigas par tēmu „Kā būt labam tēvam” uzstājās mācītājs Rinalds. Lai gan ideāls Tēvs ir tikai viens – Dievs, tomēr katram vīram ir iespējas līdzināties Viņam, mācoties no Viņa piemēra. Rinalds secināja, ka neviens cilvēks nav izaudzis ideālā vidē un bieži kļūdas tiek norakstītas uz to, ka pašiem nav bijusi laba pieredze, bet sāpes un rētas no pagātnes var būt labas iespējas nākotnei. Ja debesu Tēvs mums ir uzticējis audzināt bērnus (jo Viņš taču zina, ko dara), tad mums ir jāiet uz priekšu bez sūkstīšanās, un nepieciešams atrast brīvu laiku, lai pavadītu to kopā ar sievu un bērniem, pārkāpjot savām egoistiskajām vēlmēm. Ģimene un pavadītais laiks kopā ir Dieva instruments, ar kuru Viņš var mūs pārveidot. Katra mūsu uzvara pār sevi, savu slinkumu, ir mantojumā atstāta uzvara mūsu bērniem. Lai bērni ģimenē justos droši, tēvam jābūt labām attiecībām ar sievu, bērnu māti. Un pat tad, ja laulātajiem dzīves ceļi kaut kādu iemeslu dēļ ir šķīrušies, saglabātās labās attiecības palīdzēs kontaktēties ar bērniem. Visspēcīgākais veids, kā parādīt mīlestību bērniem, ir pavadīt kopā ar viņiem laiku, neuzspiežot savas intereses. Tāpat kopīgas maltītes ģimenē, kopīgi izbaudot ēdienu un laiku, ir vienojošs faktors. Dievs runā caur cilvēku dzīvēm, šīs liecības ir kā Svētie Raksti, caur kuriem gūstam pieredzi. Rinalds turpināja, ka vislabākais veids, kā pasludināt Evaņģēliju, ir to apliecināt ar savu dzīves piemēru, tad arī bērni, lai gan saistīti ar pasaulīgām lietām un domāšanas veidu, tomēr skatās uz pasauli caur ticības prizmu. Lai gan vīriešiem varētu likties, ka dzīvē vissvarīgākie ir konkrēti darbi, piemēram, dzīves laikā uzcelt baznīcu, taču daudz svarīgāk ir atstāt mantojumā bērnus, kuri ir gatavi šīs baznīcas celt nevis noārdīt.
Pēc pusdienām Kalna Svētību kopienas vadītājs Aigars stāstīja, kā attiecības ar pasaules tēvu ietekmē katra cilvēka attiecības ar Dievu Tēvu, un dalījās ar viena kopienas brāļa liecību, kuram dzīvē trūka vecāku mīlestības. Katrs no mums ir atbildīgs, kā veidojam saviem bērniem priekšstatus par Dievu Tēvu. Vispirms mums ir jāpiedod savam miesīgajam tēvam, saņemot savu ievainojumu dziedināšanu, lai ticētu Debesu Tēva neizmērojamai mīlestībai pret mums. Mēs nevaram būt ideāli, bieži pieļaujam kļūdas vai izdarām kaut ko sliktu, bet slikti Dieva Tēva acīs ir mūsu darbi vai domas, nevis mēs kā cilvēki. Aigars atklāja, ar kādām „maskām” mēs mēdzam veidot attiecības ar cilvēkiem un Dievu, cenšoties būt labāki vai mēģinot pievērst sev uzmanību, bet katra „maska” veido barjeru attiecībām ar Debesu Tēvu.
Sestdienas pēcpusdienā vīriem tika dota iespēja mazliet iejusties Kalna Svētību kopienas brāļu ādā, jo konferences organizatori bija paredzējuši darbu grupās. Pirmās grupas uzdevums bija sagatavot zupu uz ugunskura. Otrā grupa mizoja kartupeļus, lai varētu pabarot vīrus nākamajā dienā ar pašceptām kartupeļu pankūkām. Trešā grupa tīrīja un iekūra pirti, sanesa ūdeni un sagatavoja visu nepieciešamo viesu uzņemšanai. Ceturtā un piektā grupa skaldīja akmeņus baznīcas ārsienu celtniecībai.
Pēc darba sekoja Svētā Mise un turpinājumā Svētā Jāzepa vīri konferences dalībniekus iepazīstināja ar savas organizācijas jaunumiem, izdoto grāmatu un iespējām tikties vīru sastāvā nākotnē. Vakariņu laikā visi varēja doties nobaudīt pašgatavoto maltīti brīvā dabā pie lielā zupas katla, kā arī apspriest dienā dzirdēto un redzēto. Lai gan zupas gatavotāju vidū nemanīja nevienu pavāru, piepalīdzot kopienas brāļiem, maltīte bija padevusies garda un lielā katla saturs ātri vien tika iztukšots.
Dienas noslēgumā vīri izbaudīja īpašo Tēva lūgšanu vakaru, kur maigā, noslēpumainā apgaismojumā katrs, kas vēlējās, varēja domās un sajūtās tuvināties Debesu Tēvam. Pirms gulētiešanas pirts gaidīja apmeklētājus, lai tos fiziski attīrītu un uzmundrinoši sagatavotu nākamajai dienai.
Svētdienas rīta meditācijā par pamatu garīgajām pārdomām tika ņemta līdzība par sējēju no Mateja evaņģēlija. Katram vīram bija iespēja klusumā vai kopienas vadītāja palīga Riharda vārdu pavadībā aizdomāties, kurā vietā viņš šajā lasījumā spēj sevi saskatīt – kā sēklu, kas krīt ceļmalā un kuru apēd putni, kā sēklu, kura kalst, neizlaidusi spēcīgas saknes plānajā zemes kārtā, vai kā sēklu, kura nes augļus. Bet varbūt kāds sevi redz sējēja lomā… Pēc meditācijas pieci vīri sniedza liecības par to, kā ir atbrīvojošies no atkarībām. Pēc tam kopienas vadītājs Aigars piezīmēja, ka, nedzirdot šādas liecības un neredzot reālus cilvēkus, kas tikuši vaļā no dažādām atkarībām, pateicoties Dieva žēlastībai, kurš ienācis un palicis viņu dzīvēs kā dzīvības devējs, Kalna Svētību kopienas brāļiem nebūtu piemēru, kas parāda, ka uzvara pār atkarībām ir iespējama un ceļš pie Dieva ir dzīvības ceļš.
Patīkami bija dzirdēt, ka konferences beigās enerģijas pārpilnais kopienas vadītājs Aigars jau informēja par plāniem nākamā gada sākumā rīkot jaunu konferenci, kuras pamatā būtu palīdzība vīriem atrast savu aicinājumu. Kā noslēguma rozīnīte bija kartupeļu pankūku cepšana pusdienās. Lai gan ēst gribētāju bija ļoti daudz, pannas izmēri liecināja, ka apetīti apmierināt varēs visi. Ar smaidiem sejās un jautriem jokiem, gaidot rindu pie pannas, vīri vēl paspēja pārspriest pēdējos iespaidus, lai drīzumā mestos pasaules straumē, kur, spītējot materiālā kulta un personīgā labuma meklēšanai, Dievs Tēvs gaida uz saviem bērniem, lai tie atgrieztos, ieticētu, sekotu Viņam, ņemot piemēru no Dēla Jēzus gaitām uz zemes…
Cik labi, ka ir vīri, kas organizē šāda veida konferences, un ir vīri, kas brauc uz šīm konferencēm, lai meklētu savu ceļu pie Debesu Tēva. Uz drīzu tikšanos, vīri!
Romualds Beļavskis
