26. janvārī Rīgas Garīgais seminārs kā katru gadu svinēja sava aizbildņa svētā Akvīnas Toma svētkus, uz kuriem bija pulcējušies daudzi Latvijas garīdznieki un arī konsekrētās māsas. Sprediķi svētku dievkalpojumā teica Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, kurš brīdināja nedzīvot saskaņā ar pasaules loģiku, kurai raksturīga skaudība un liekulīga laipnība līdz brīdim, kad tiek aizskartas cilvēka intereses. Tā vietā viņš aicināja dzīvot saskaņā ar dievišķo gudrību, kas izpaužas Dieva lietu izpratnē un Dieva gribas pildīšanā.
Zbigņevs Stankevičs teica: „Pasaules loģika ir tāda, ka cilvēks mēģina ieņemt pirmo vietu, labāk iekārtoties, ignorējot citu cilvēku tiesības vai uz viņu rēķina. Šīs neprātīgās gudrības viena no pazīmēm ir skaudība. Skaudība nozīmē, ka mēs skatāmies uz otru priesteri, bīskapu, māsu vai līdzbrāli un domājam: kāpēc viņam ir, bet man nav? Kāpēc cilvēki viņam dod priekšroku, nevis man? Un sākas iekšā kaut kāda vārīšanās. Kad ir skaudība, tad mēs skaužam, ko Dievs dod otram, un nemeklējam to, ko Dievs ir devis mums. Jo Dievs dod katram savas dāvanas. Skaužot mēs nepildām Dieva plānu, mēs noniecinām to dāvanu, ko Viņš mums ir devis. Un tātad tā nav gudrības pazīme.
Šodienas lasījumā dzirdējām, ka gudrība, kas nāk no augšienes, ir miermīlīga un pieklājīga. Bet gribu teikt, ka arī šīs zemes gudrības iezīme var būt, ka cilvēks ir pieklājīgs, tomēr tam pamatā ir pilnīgi cita motivācija – iegūt cita labvēlību, lai izbīdītu cauri savas intereses. Ārēji tā šķiet pareizā gudrība, bet Dievs redz sirdis, un tādā gadījumā tā ir tā pati zemes gudrība. Jo tad, kad tiek aizskartas šāda cilvēka, kas vadās pēc zemes loģikas, intereses, tad pazūd visa laipnība un parādās īstā daba. Tad ap viņu ir ķildas, viņš ievaino un pazemo citus. Viņš uztver citus, nevis kā sadarbības partnerus, bet kā konkurentus, kurus vajag pastumt malā.
Patiesībā šajā skaudībā vai konkurencē ir arī nolaidības grēks, konkrēti nolaidība attiecībā uz savu talantu izmantošanu. Jo ko Jēzus līdzībā teica tam, kas bija noracis talantu? Viņš lika viņam to atņemt un atdot tam, kam ir. Sekvence ir tāda, ka tā vietā, lai darītu kaut ko labu vai veiktu kaut ko Evaņģēlija sludināšanai, viņš vienkārši šķiež savu enerģiju, lai cīnītos ar citiem. Un protams, tad viņš nepilda Dieva gribu. (..)
Bet mūs, protams, vairāk interesē tā gudrība, kas ir no augšienes, un šai gudrībai ir divi aspekti. (..) Viens no tiem ir Dieva lietu izpratne. Kad ir šī gudrība, tad cilvēks spēj tā runāt par Dievu, ka viņa teiktajā ir jaušams svaigums. Viņš runā par Dievu tā, ka cilvēki sāk viņu klausīties. Mūsdienās tas ir ārkārtīgi aktuāli, to varu teikt no savas pieredzes, domāju arī citi priesteri to ir piedzīvojuši. Kad mēs runājam par Dievu, tad lielai sabiedrības daļai vārds „Dievs” ir kā tukša skaņa, viņiem tas neko neizsaka. Šodien izaicinājums ir runāt par Dievu tā, lai tas uzrunā cilvēkus. Mana pieredze ir tāda, ka visvieglāk ir sākt runāt par cilvēka vajadzībām, par viņa dzīves reālijām. Tad pamazām, pamazām, pa pakāpieniņiem nonāc pie tā, ka – paga’, bez Dieva tu netiec uz priekšu. Gudrība no augšienes mūsdienās ir ļoti svarīga – runāt par Dieva lietām, bet varbūt ne gluži teoloģijas valodā, ne gluži „Summa Theologiae”. Šī „Summa Theologiae”, šīs dievišķās patiesības ir jāpārtulko mūsdienu cilvēkiem saprotamā valodā. Tas nav viegls uzdevums. (..)
Nākošā ārkārtīgi svarīgā ir gudrība, ko mēs dzirdējām šodienas psalmā un kas Evaņģēlijā bija ļoti skaidri pateikts: „Kas šos manus vārdus dzird un izpilda, būs līdzīgs prātīgajam vīram, kas savu namu ceļ uz klints.” Tas nozīmē, ka gudrība ir Dieva prāta pildīšana praktiski. Sevišķi aktuāli garīdzniekiem, bet ne tikai, arī klostermāsām un visiem kristiešiem, ir tas, ko Jēzus saka: „Ne katrs, kas man saka: „Kungs, Kungs!” ieies Debesu valstībā.” Ja iedziļināmies šai pantā, tad tie ir briesmīgi skarbi vārdi. Jēzus saka: „Daudzi man sacīs tanī dienā: „Kungs, Kungs, vai ne tavā vārdā mēs pravietojām un Tavā vārdā neizdzinām ļaunos garus, un Tavā vārdā nedarījām daudz brīnumu?” Un tad es viņiem pasludināšu: „Es nekad jūs neesmu pazinis.”” Es domāju, mēs, garīdznieki, varam pateikt tā: mēs uzcēlām baznīcām, mēs nokristījām tik un tik cilvēkus, mēs tik daudz apbedījām, mēs salaulājām, mēs pievedām pie ticības, tik un tik tika izdziedināti un daudz ko citu. Tas viss ir ļoti labi, bet te ir viens „bet” vai viens jautājums – vai es, šo darīdams, pildīju Dieva gribu?
Jā, protams, Dieva griba ir, lai priesteris pilda savu pienākumu (..) Bet katrā ziņā ir ļoti svarīgi, lai gan garīdznieki, gan arī ikviens ticīgais uzdod sev jautājumu: vai tad, kad es kaut ko daru – par ko pirmajā brīdī varu pateikt, jā, es to daru Dieva godam, kalpodams cilvēkiem un Baznīcai – vai es pildu Dieva gribu, vai tas ir atpazīts? Es domāju šī lieta nav tik vienkārša, jo, ja parādās tāda lieta kā izdegšanas sindroms, tad noteikti tā ir pirmā pazīmē, ka kaut kas ar Dieva gribas pildīšanu nav bijis kārtībā. Vai arī, ja parādās kaut kāda vienaldzība priesteriskajā kalpošanā, tad kaut kur es esmu pazaudējis Dieva gribas būtību. Ir ārkārtīgi svarīgi visu laiku, kā apustulis saka: „Pārbaudiet sevi, vai jūs esat ticībā.” Es gribu to pārfrāzēt: pārbaudiet sevi, vai es esmu Dieva gribas gultnē. Jo, ja es esmu Dieva gribas gultnē, tad tas stiprina garu, tad iekšējais cilvēks būs spēcīgāks, atspēriens – lielāks. Tad būs tā, kā lasām evaņģēlijā – „Viņš sludināja kā tāds, kuram bija vara.” (..) Viņš runāja Svētā Gara iespaidā un spēkā, no Viņa plūda šī pārliecība.
Ja ir Dieva gribas svētība, tad cilvēka personības pārliecināšanas spēks pieaug. Es domāju, mūsdienās tas ir ļoti svarīgi. Vēl pāvests Pāvils VI teica, ka mūsdienu cilvēkiem ir vajadzīgi nevis skolotāji, bet liecinieki pirmkārt. Lai mēs, būdami skolotāji, vienlaicīgi būtu arī liecinieki, kuriem Dievs dāvā savu gudrību no augšienes, kuri māk runāt par Dievu saprotamā, aizraujošā valodā, kā par to, kas ir visinteresantākais pasaulē, kas tā arī ir. Un lai mēs savā darbībā, īstenojot pastorālās aktivitātes, pielietojot savu spēku, esam Dieva prāta gultnē. Tad ir pilnīgi cita atdeve, nekā tad, ja darbojamies savos cilvēciskos spēkos. Ja darbojies cilvēciskos spēkos, tad izkalkulē, iztērē enerģiju, bet nekādas jēgas nav. Bet ja darbojies Dieva, Svētā Gara vadībā, tad mazs ieguldījums var nest lielus augļus. Jo tikai Dievs redz pilno bildi, mēs redzam tikai vienu mazu fragmentiņu. Tāpēc ir svarīgi visu laiku jautāt, vai es esmu Dieva prāta gultnē.
Varu padalīties ar savu pieredzi – ļoti auglīgas ir konsultācijas, kad divi vai trīs cilvēki nāk kopā. Ir dažādas Baznīcas institūcijas, priesteru padome, priesteru konference vai draudzes padome, dekanāts. Mums ir vajadzība, un mēs meklējam Dieva gribu, lūdzam, kā ir teikts: „Kur divi vai trīs vienprātīgi lūdzas…” un jautājam, kur mums savi ierobežotie spēki, resursi jāpieliek. Un es varu jums droši pateikt, ka Dievs dod to gaismu, gudrību, atbildi. Ne vienmēr uzreiz, dažreiz jājautā no jauna, bet, ja mēs pazemībā nākam Viņa priekšā un atzīstam, ka esam nabagi, ka mums trūkst tās gudrības, (..) tad Dievs uzklausa un sniedz atbildi. Lai mums ir ilgas pēc šīs gudrības no Dieva un spēks to likt lietā, ilgoties pēc Dieva prāta, Viņu meklēt. Tad mēs būsim labāki Viņa sekotāji, un kaut kas mainīsies realitātē straujāk.”
Pēc dievkalpojuma referātu par svēto Akvīnas Tomu lasīja dominikāņu tēvs Oskars Jabloņskis OP. Māksliniecisko priekšnesumu bija sagatavojuši Rīgas Garīgā semināra 3. kursa studenti. Viņi bija izveidojuši intelektuāli piesātinātu dialogu starp Akvīnas Tomu un Aristoteli, pēc kura pēdējais atzīst Kristus mācību par pārliecinošu un nolemj kļūt par tās sekotāju. Studenti saņēma atzinīgus aplausus par interesanto priekšnesumu.
Uzrunas svētku pusdienu laikā teica klātesošie bīskapi, kā arī Rīgas Teoloģijas institūta studiju prefekts pr. Modris Lācis un pagājušajā gadā iesvētīto priesteru pārstāvis Pēteris Skudra. Rēzeknes – Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis esošos un topošos garīdzniekus aicināja piesargāties no tā, ka mazāk svarīgas lietas, piemēram, mobilās komunikācijas ierīces, pārlieku iezogas ikdienā un garīdznieki vairs nevelta pienācīgi daudz laika lūgšanai, sarunai ar Dievu. Viņš arī akcentēja to, cik svarīga garīdznieka dzīvē ir Euharistiskā dievbijība. Uzrunās izskanēja arī atmiņas par piedzīvoto Rīgas Garīgajā seminārā. Jelgavas bīskaps emeritus Antons Justs topošos priesterus aicināja vērtīgi izmantot šo mācību laiku.
LRKB IC, foto: Baiba Motivāne, Ingrīda Lisenkova
