2015. gada Gavēņa kalendārs

Ritot Konsekrētās dzīves gadam, šoreiz Gavēņa kalendārā piedāvāsim iepazīt septiņus Dievam veltītās dzīves institūtus, kas katrai dienai būs sagatavojuši garīgo maizi – Svēto Rakstu citātus no attiecīgās dienas lasījumiem, pārdomas, kā arī tuvu svēto, svētīgo vai teologu domu graudus.

Šī Gavēņa kalendārā veidošanā piedalās Betānijas Dominikāņu māsas, Bezvainīgās Jaunavas Marijas māsas, Euharistiskā Jēzus māsas, Bērniņa Jēzus māsu karmelītes, priesteri mariāņi, Baskāja karmela māsas un sekulārinstitūts “Pro Sanctitate”.

Tā kā gavēnī īpaši esam aicināti uz tuvākmīlestības darbiem, tad atbalstīsim, tostarp arī ar ziedojumiem, nozīmīgo misiju darbu, ko veic šie Dievam veltītie institūti, kā arī citu līdzcilvēku vajadzības, par kurām mūs informēs „Caritas Latvija”.

1864. gadā svētīgais tēvs Latasts, kurš tajā laikā bija jauns dominikāņu ordeņa priesteris, tika sūtīts uz Kadiljakas (Francijā) sieviešu cietumu noturēt rekolekcijas, lai kritušās sievietes atgrieztu uz pareizā ceļa.

Ieslodzītās viņu pārsteidza, jo, lai cik ļoti viņas bija noziegušās, bija gatavas atzīt un nožēlot savu vainu, saņemt sodu un, cik iespējams, censties laboties. Jā, kādas no viņām pat gribēja sevi pilnībā dāvāt Dievam.

Skatoties uz situāciju pēc atbrīvošanas, bija gan skaidri redzams, ka nevienai sievietei, kas bijusi cietumā, nebūs reālu iespēju uzsākt cilvēka cienīgu dzīvi, neviens nedos viņai dzīvokli vai darbu, neviens negribēs ar viņu veidot ģimeni. Par konsekrēto dzīvi nevarēja būt runas.

Bet tēvs Latasts saņēma Dieva aicinājumu dibināt māsu kopienu, kur neviens no malas nevarētu pateikt, kas bijusi nevainīga jaunava un kas – publiska grēciniece, lai tiktu īstenota Dieva piedošana un žēlsirdība.

Neraugoties uz sabiedrības lielo pretestību un bailēm, tēvs Latasts kopā ar enerģisko māsu Henriku Dominiku Bertjē 1866. gadā nodibināja pirmo Betānijas dominikāņu māsu kopienu.

Šobrīd Venlo Betānijas dominikāņu māsu kongregācija ir apustulisko māsu kopiena. Latvijā māsas dzīvo kopš 1995. gada, kad pieauga reliģiskās dzīves iespējas.

Paralēli darbam cietumā klosterī ir arī izveidotas telpas sievietēm krīzes situācijās, istabiņas studentēm un darbojas svētdienas skola. Pie klostera atrodas rekolekciju māja un drēbju izdales namiņš, lai varētu rūpēties par cilvēku garīgajām un materiālajām vajadzībām.

Betānijas dominikāņu māsu Rīgas sv. Jāzepa klosteris
Reģ. nr. 90000511296
Konts: LV81UNLA0003000701913

Lasīt vairāk par kongregāciju šeit vai www.betanija-op.lv

“Bet, kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev.” Mt 6,6

“Kad es šodien ieeju savā iekšējā istabā, Dievs ir mans Tēvs, manas dvēseles mājokļa Radītājs. Es eju ar pelnu zīmi uz pieres un dvēselē tā dēļ, ko esmu darījusi, un tās niecīgās mīlestības dēļ, ko spēju Tev dot.

Vai mana nožēla ir tā, ka pieņemu, kā Tu manu un mūsu smago nastu pārliec uz saviem pleciem? Vai es drīkstu pieņemt, kā Tu atdod sevi par pasaules ciešanām, kuras ienāk manā dzīvē – par vientuļa bērna bailēm, par ģimenes tēvu bez darba, par māti, kura cīnās ar vēzi, par bērnu ar automātu rokās Ukrainā, par manu izvaroto māsu Irākā?

Ļauj man šodien sajust skumjas, kuras kā svins guļ uz Jēzus sirds, un pazīt Jēzus nepiekāpīgo mīlestību pret mani!”

M.Diāna OP, Betānijas dominikāņu māsas

“Bet, kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev.” Mt 6,6

“Kad es šodien ieeju savā iekšējā istabā, Dievs ir mans Tēvs, manas dvēseles mājokļa Radītājs. Es eju ar pelnu zīmi uz pieres un dvēselē tā dēļ, ko esmu darījusi, un tās niecīgās mīlestības dēļ, ko spēju Tev dot.

Vai mana nožēla ir tā, ka pieņemu, kā Tu manu un mūsu smago nastu pārliec uz saviem pleciem? Vai es drīkstu pieņemt, kā Tu atdod sevi par pasaules ciešanām, kuras ienāk manā dzīvē – par vientuļa bērna bailēm, par ģimenes tēvu bez darba, par māti, kura cīnās ar vēzi, par bērnu ar automātu rokās Ukrainā, par manu izvaroto māsu Irākā?

Ļauj man šodien sajust skumjas, kuras kā svins guļ uz Jēzus sirds, un pazīt Jēzus nepiekāpīgo mīlestību pret mani!”

M.Diāna OP, Betānijas dominikāņu māsas

“Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas lai ņem uz sevi savu krustu un staigā man pakaļ!” Lk 9, 25

“”Tas lai ņem savu krustu!” Krusts ir jau sagatavots no paša sākuma, tas ir tikai jāpaceļ. Nevienam nav jāmeklē un patvaļīgi jāuzņemas ciešanas. Jēzus māca, ka katram ir savs krusts, Dieva noteikts un piemērots. Katram ir jānes tikai viņam noteikto ciešanu un pamestības lielumu. Vienu Dievs pagodina ar lielām ciešanām, bet citam neļauj būt kārdinātam pāri saviem spēkiem. Katram ir cits mērs. Taču tas ir viens un tas pats krusts.”

Dītrihs Bonhēfers
Sagatavoja m. Nellija, Betānijas dominikāņu māsas

„Jēzus viņiem sacīja: ”’Vai kāzu viesi var būt noskumuši, kamēr līgavainis ir pie viņiem? Bet nāks dienas, kad no viņiem līgavainis tiks paņemts. Un tad viņi gavēs.“ Mt 9,15

„Nekas jums nepaliks apslēpts, ja jūs pilnībā ticat Kristum un mīlat Viņu, Kurš ir dzīvības sākums un piepildījums. Ticība ir sākums, mīlestība – piepildījums, abas nāk no Dieva un kļūst viens. Viss, kas attiecas uz pilnīgu dzīvi, izriet no tā. Neviens, kurš apliecina ticību, negrēko. Tas, kurš pazīst mīlestību, neienīst. Koku pazīst pēc tā augļiem (Mt 12,33). Tādi kļūs visi, kuri sevi uzskata par Kristus mācekļiem, tos pazīs pēc viņu darbiem. Tagad izšķirieties nevis par apliecinājumu ar lūpām, bet par galīgo spēcīgas ticības liecību līdz pat pilnībai!“

Sv. Ignācijs no Antiohijas
Sagatavoja m. Terēze, Betānijas dominikāņu māsas

“Bet farizeji un Rakstu zinātāji kurnēja pret Viņa mācekļiem, sacīdami: “Kāpēc jūs ēdat un dzerat kopā ar muitniekiem un grēciniekiem? Tad Jēzus atbildot sacīja viņiem: “Veseliem ārsts nav vajadzīgs, bet gan slimajiem. Es neesmu nācis aicināt uz atgriešanos taisnīgos, bet gan grēciniekus.” Lk 5, 30-32

Lasot šo fragmentu, es redzu sevi. Kā es priecājos, ka Jēzus mani pazina, kad Dievam vēl nebija vietas manā dzīvē! Vistumšākajā situācijā manā dzīvē es sapratu, ka Viņš bija man blakus, tāpēc es Viņam tik ļoti uzticējos, ka sāku savu dzīvi no jauna kopā ar Viņu. Tāpat kā Levi, arī mans prieks un pateicība ir tik lieli, ka vēlos tajos dalīties ar visiem.

Mūsu kongregācijas dibinātājs, svētīgais tēvs Latasts OP šo atgriešanās brīnumaino spēku aprakstīja tā: “Arī lielākie grēcinieki var kļūt par vislielākajiem svētajiem.”

Bet vienmēr ir arī cilvēki, kuri netic, ka esmu atgriezusies. Cilvēki, kuri mani nekad neuzlūko citādi kā grēcinieci. Viņi vienmēr pārmet manas kļūdas, kaut arī esmu uzņēmusies par tām atbildību un lūgusi piedošanu gan Dievam, gan cilvēkiem. Bēdīgi ir tas, ka es daru tāpat attiecībā uz citiem.

Es aicinu jūs kopā ar mani šajā Gavēņa laikā uzticēties Dieva varenajai mīlestībai. Atteiksimies no mūsu spriedumiem par sevi un līdzcilvēkiem, vismaz par vienu! Atļausim vienam otru iepazīt no jauna!

m. Hannah Rita Laue OP, Betānijas dominikāņu māsas

“Nāciet, mana Tēva svētītie!” (Mt 25, 34)

Lai saņemtu žēlastību dzirdēt uz sevi attiecinātus vārdus: „Nāciet, mana Tēva svētītie!”, ir jāpapūlas. Jēzu, Tu rādi ceļa zīmes, Tu dod skaidrus norādījumus, kas darāms. Jā, nepietiek ar jūtām un emocijām, Tu gaidi darbus, ļoti konkrētus darbus. Turklāt Tu pielīdzini Sevi tam manam tuvākajam, kuru varbūt man par tādu negribētos dēvēt… Kungs, dod žēlastību ikvienā redzēt Tevi, Tavu Vaigu un nevilcinoties sniegt roku – Tev pašam!

m. Anna, Bezvainīgās Vissvētākās Jaunavas Marijas māsas kalpones

Mūsu kongregāciju ir dibinājis kapucīnu tēvs, svētīgais Honorāts Kozmiņskis OFMCap. Vēlamies sekot Jēzus un Marijas pazemīgās dzīves un kalpošanas paraugam Nācaretē. Jau no pirmsākumiem, kas sakrita ar Dievmātes parādīšanos Gečvaldē (Polijā, 1877. gadā), Bezvainīgās Vissvētākās Jaunavas Marijas māsu kalpoņu kongregācija ir īpašā veidā uzticēta Jaunavai Marijai, no kuras tā saņēma svētību un vārdu – māsas kalpones.

Arī mēs, līdzīgi kā Marija, kuras “dzīve līdz ar Kristu ir pilnīgi apslēpta Dievā un kura vienlaikus ir pilnīgi iesaistīta pasaules pestīšanas darbā” (Konstitūcija, 8), savu konsekrāciju Dievam vēlamies izdzīvot kontemplatīvi apustuliskā garā. Saliekot šķīstības, nabadzības un paklausības svētsolījumus, bet bez ārējām atšķirības zīmēm (habita), franciskāniskās vienkāršības garā kalpojam cilvēkiem slimnīcās, skolās, draudzēs, bērnu un jauniešu evaņģelizācijā, sociālās un karitatīvās palīdzības darbā u.c., jo vēlamies, lai Dieva mīlestība atklājas arī tur, kur tās pietrūkst visvairāk.

Latvijā ir divas māsu kopienas – Ķīpsalā un Priedainē. Ik dienu mēs Stundu Liturģijā un Rožukroņa lūgšanā uzticam Dievam visus cilvēkus, sevišķi nabagus, cietējus, atkarību skartos, un tos, kuri dzīvē ir nomaldījušies. Mēs kalpojam arī garīgās sarunās un piedāvājam iespēju klosterī izdzīvot klusuma rekolekcijas. Kopienas misijā līdzdarbojas arī mūsu sabiedrotās māsas (pasaulē dzīvojošas konsekrētas sievietes) un lūgšanu kustības “No sirds uz sirdi” locekļi.

Mājas lapa: www.kalpones.lv

Atbalsta iespējas: Sadarbībā ar tēviem kapucīniem šobrīd strādājam pie sv. Asīzes Franciska un sv. Klāras oriģinālo tekstu tulkojuma, kurā būs apkopotas viņu rakstītās vēstules, ieteikumi, regulas Franciskāņu ordeņa brāļiem un māsām. Ir nepieciešami vismaz 2000 eiro, lai šo darbu varētu izdot. Būsim pateicīgas par finansiālu atbalstu grāmatas izdošanā un, ja mūsu iecere piepildīsies, labprāt ziedotājiem to dāvināsim! Pieminam lūgšanā visus mūsu labdarus!

Mūsu konts: LV79HABA0551034481416 (Swedbanka)
BVJM māsu kalpoņu kongregācijas Latvijas delegatūra
Reģ. Nr. 99500002502

„Ja jūs cilvēkiem piedosiet viņu grēkus, tad Debesu Tēvs piedos arī jums.” (Mt 6, 14)

Mūsu Tēvs, kurš ir Debesīs, ir labs. Tēvs mums piedod vienmēr un nekad nepiemin ļaunu. Viņš gaida mūsu atgriešanos un vēlēšanos sekot mīlestībā. Arī mēs esam aicināti lūgt piedošanu un piedot.

Piedošana ir viens no skaistākajiem vārdiem, kādu esmu dzirdējusi, par šo vārdu skaistāks ir vēl tikai – mīlestība. Mēs, Dievam veltītie brāļi un māsas, jo īpaši esam aicināti liecināt par šo piedodošo mīlestības spēku, kurš mūs tuvina Dievam un dziedina attiecības gan kopienā, gan ar tuvākajiem, kurus sastopam ikdienā. Mūsu aicinājums ir liecināt par to, cik ļoti labs ir mūsu Debesu Tēvs.

Gavēnis ir īstais laiks, kad piedzīvot izlīgšanas prieku. Mēs esam vienoti mīlestības komūnijā, ja viens par otru lūdzamies. Būsim vienoti lūgšanā!

Kādai ģimenei Smiltenē ir pienākuši grūti laiki, nevar apmaksāt rēķinus, vēl ir arī kaut kas jāēd, un beigās pāri nekas nepaliek. Šajā ģimenē ir trīs bērni, kuriem būtu ļoti nepieciešamas jaunas skolas somas. Bērni mācās 2., 5. un 10. klasē.
Lūdzam palīdzēt un ziedot uz “Caritas Latvija” kontu ar norādi “Ģimenei Smiltenē”. “Caritas Latvija” rekvizīti: Reģ. Nr. 40008086191, juridiskā adrese: Mazā Pils iela 2, Rīga, LV-1050, bankas konts: LV46HABA0551008657797.

Mēs visi vēlamies dzīvot siltumā, un tā to gribētu arī ģimene Kuldīgā, kuriem ir 5 bērni. Jaunākam bērnam ir nepilns gads, vecākajam 13. Diemžēl ģimenei ir finansiālas grūtības, tāpēc aukstajā laikā viņi nespēj nodrošināt mājās siltumu un lūdz atbalstu, lai varētu iegādāties malku un nebūtu jāsalst.
Lūdzam palīdzēt un ziedot uz “Caritas Latvija” kontu ar norādi “Ģimenei Kuldīgā”. “Caritas Latvija” rekvizīti: Reģ. Nr. 40008086191, juridiskā adrese: Mazā Pils iela 2, Rīga, LV-1050, bankas konts: LV46HABA0551008657797.

“Visu, ko jūs vēlaties, lai cilvēki jums darītu, dariet arī jūs viņiem!” (Mt 7, 12)

Šie vārdi ir zināmi kā Zelta likums. Ko tu vēlies saņemt pats, sāc darīt citiem. Franciskāņu garīgumā pazīstamajā “Miera lūgšanā” mēs mācāmies, ka, dāvājot citiem, divkārt iegūstam: “Tas, kas dod, tas saņem, kas aizmirst sevi, tas sevi atrod. Tas, kas piedod, tam tiek piedots.”

Gavēņa laiks ir īstais brīdis, lai dusmu vietā par to, ka neviens mani nepamana, nepievērš uzmanību un nepalīdz, sāktu palīdzēt citiem un veltītu viņiem uzmanību. Sāksim ar sev tuviem cilvēkiem. Mazs smaids – un diena kļūst gaišāka, iedrošinājuma vārdi – un viss kļūst iespējams! Ja līdz galam nespējam uzticēties un dot naudu tiem, kas to lūdz, iedosim pārtiku! Vai arī ziedosim kādam konkrētam mērķim. Ir tik daudz iespēju, atliek tikai vēlēties… Sāksim ar maziem žestiem, un pasaule kļūs labāka!

m. Marika, Bezvainīgās Vissvētākās Jaunavas Marijas māsas kalpones

Palīdzēsim četru bērnu ģimenei, kur mazākajam bērniņam ir nepieciešama bērnu gultiņa!
Par iespējām nogādāt gultiņu, lūdzam sazināties ar “Caritas Latvija” pa tel. 20032459 vai pa epastu info@caritas.lv

“Kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā.” (Mt 5, 22)

Vai es dusmojos uz kādu? Vai manī nemīt rūgtums? Vai pati neesmu kādu sarūgtinājusi? Tiesa? Ja godīgi ieskatos sevī, jāatzīst, ka bez Dieva žēlastības nespēju piedot, nespēju palūgt piedošanu tiem, kuriem esmu neapzināti nodarījusi pāri. Kungs, palīdzi man!

Atteikties piedot ir līdzīgi kā izsist korķi – nav vairs elektrības, siltuma un gaismas. Kungs, apveltī mani ar stipru gribu pārvarēt negatīvās emocijas iekšienē, jo pat visslēptākais, vissīkākais aizvainojums ienes nemieru! Pax et bonum – miers un labestība – ir franciskāņu garīguma pamatā. Mieru nav iespējams nodrošināt ar ieročiem (arī ar aizstāvēšanos un tiesāšanos), tikai ar piedošanu un mīlestību.

m. Inese, Bezvainīgās Vissvētākās Jaunavas Marijas māsas kalpones

“Bet es jums saku: mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst.” (Mt 5, 43)

Šie vārdi vistiešākajā veidā attiecas uz katru kristieti, tomēr ikdienā nav nemaz tik vienkārši tos izdzīvot. Tomēr, raugoties uz svēto piemēru, varam saņemt iedrošinājumu.

Sv. Marija Goreti saņēma 14 naža dūrienus savā miesā no savas slepkavas Alessandro, bet  īsi pirms nāves viņa teica: „Jēzus mīlestības dēļ es viņam piedodu un vēlos, lai viņš ir ar mani paradīzē.” Vēlāk Alessandro sapnī redzēja kā sv. Marija Goreti sniedz viņam 14 lilijas, vienu pēc otras – ik lilija par naža dūrienu. Alessandro atgriezās.

Šis stāsts neviļus liek domāt arī par mūsu māsas Leonīdas Magdalēnas traģisko nāvi – mēs to nevaram aizmirst, bet mēs atceramies viņas spēju piedot un mīlēt Kristū. 

Piedot – nenozīmē aizmirst, piedot nozīmē izvēlēties mīlēt.

m. Ginta, Bezvainīgās Vissvētākās Jaunavas Marijas māsas kalpones

17. gadsimta otrajā pusē Poliju plosīja kari, līdzi nesdami daudzas nelaimes, tai skaitā ticības un morāles pagrimumu. To redzēdams, svētīgais Staņislavs Papčiņskis (1631-1704) 1673. gadā nolēma dibināt jaunu ordeni ar mērķi palīdzēt līdzcilvēkiem, kas cieš, kā arī dvēselēm šķīstītavā. Ordenis ieguva nosaukumu „Bezvainīgi Ieņemtās Vissvētās Jaunavas Marijas priesteru mariāņu ordenis”. 18. gadsimtā tas sāka strauji attīstīties un drīzumā kļuva par starptautisku kopienu.

Pēc poļu sacelšanās pret cariskās Krievijas valdību 1864. gada janvārī sekoja smagas represijas. Tās tika vērstas ne tikai pret laicīgajiem ļaudīm, bet arī garīdzniekiem, īpaši klosterbrāļiem. Mariāņus tās skāra tik spēcīgi, ka 1908. gadā Mariampolē (Lietuvā) bija palicis viens vienīgs mariānis – ordeņa ģenerālis tēvs Vincents Senkovskis. Tomēr brīdī, kad šķita – mariāņu ordenis nolemts bojāejai, Dievs aicināja uz klostera dzīvi divus jaunus, dedzīgus priesterus, Pēterburgas Garīgās akadēmijas profesorus: Juri Matulaiti-Matulēviču un Franci Būčisu. Priesteris Matulēvičs nolēma savas ieceres par mariāņu ordeņa glābšanu apvienot ar tēva Honorata nodomu radīt slepenu priesteru kongregāciju. 1909. gada 29. augustā priesteris Matulēvičs ar pāvesta Pija X piekrišanu salika svētsolījumus, bet priesteris Būčis tika uzņemts noviciātā. Tā kā nebija iespējama atklāta kongregācijas darbošanās, viņiem sava baltā habita vietā bija jāvalkā sutana. 1910. gada rudenī Apustuliskais Krēsls apstiprināja atjaunotās konstitūcijas, un tēvs Matulēvičs tika ievēlēts par kongregācijas ģenerālpriekšnieku. Kongregācijas devīze joprojām ir: Pro Christo et Ecclesia – Kristum un Baznīcai. Pašlaik visā pasaulē ir apmērām 500 mariāņu kongregācijas locekļu.

Saskaņā ar sava dibinātāja svētīgā Staņislava Papčiņska nodomu un norādījumiem mariāņiem Baznīcā ir uzticēta trīskārša sūtība, proti, veicināt Vissvētās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas un Dieva žēlsirdības kultu, rūpēties par cietējām dvēselēm šķīstītavā, īpašā veidā tām palīdzot ar Svētās Mises upuri, atlaidām un pašaizliedzības aktiem, kā arī darboties cilvēku garīgās aprūpes laukā.

1923. gadā, kad arhibīskaps Antonijs Springovičs pārņēma Rīgas arhidiecēzi, viņš redzēja, ka ir nepieciešams atjaunot tās reliģisko dzīvi un atdzīvināt arī klosteru darbību. 1924. gadā Rīgas arhibīskaps mariāņu tēviem Broņislavam Valpitram un Benediktam Skrindam uzticēja Sv. Miķeļa draudzi Viļānos, par dzīves vietu ierādīdams kādreizējo bernardīņu klosteri. Abu mariāņu darbošanās rezultātā Viļānos klostera dzīve strauji attīstījās un sāka pieaugt arī kandidātu skaits. Jau 1932. gadā Rēzeknē nodibināja otru klostera māju, kuru vadīja priesteris Juris Kārkle. Savukārt 1940. gadā tika nodibināta Latvijas province un par tās aizbildni izvēlējās svēto Terēzi no Bērna Jēzus.

Padomju Savienības okupācijas laikā mariāņu skaits samazinājās, daži pārcēlās uz dzīvi ārzemēs. Pašlaik Latvijā darbojas deviņi mariāņu tēvi, kuri kalpo Daugavpils Jēzus Sirds, Viļānu, Rikavas, Nagļu, Ostrones, Rēzeknes Sāpju Dievmātes un Dukstigalas draudzēs.

Latvijā tika nodibināta arī Mariāņu palīgu apvienība Marian Helpers Center, kurā apvienojušies laji, kas, dzīvodami saskaņā ar mariāņu garīgumu, atbalsta tos ar lūgšanām un apustulisko darbību. Šīs apvienības centrs atrodas Viļānos un tās direktors Latvijā ir tēvs Benedikts (priesteris R. Stankēvičs MIC).

Mājas lapa: www.mariani.lv

Atbalsta iespējas: Katru sestdienu no pl.12 līdz 14 Daugavpils Jēzus Sirds draudzē darbojas zupas virtuve aptuveni 60 maznodrošinātiem cilvēkiem. Aicinām turpināt atbalstīt mūsu zupas virtuvi ar ziedojumiem. 

Daugavpils Jēzus Sirds draudze
Juridiskā adrese: Baložu iela 3, Daugavpils, LV-5422
Reģ. Nr. 90000817728
Konts: LV55KBRB1111225005001
AS Trasta komercbanka, KBRBLV2X

“Jēzus sacīja saviem mācekļiem: „Netiesājiet, un jūs netiksiet tiesāti; nepazudiniet, un jūs netiksiet pazudināti; piedodiet, un arī jums tiks piedots.””  (Lk 6, 37)

„Cilvēk, vai tu vari iedomāties sliktāku cietumu un bargāku trimdu par to, kad tu, baiļu pārņemts, slēpies kā tārps, būdams ierāvies savā alā, guli un esi bezdarbīgs? Tu baidies, lai citi tevi neieslodzītu, bet pats sevi jau esi ieslodzījis vissliktākajā cietumā. (..) Visbēdīgākais ir tas, ka cilvēks, kas ilgi uzturas šādā paša radītā cietumā, ir pakļauts iznīcībai un iekšēji sāk trūdēt, jo viņš nedzīvo pēc Dieva gribas, bet bieži vien tai pretēji.”

Svētīgais Juris Matulēvičs, “Garīgā dienasgrāmata”, Roma-Rīga-Viļāni 1999., 26. lpp.

Piedot ir grūti, bet dzīvot bez piedošanas ir vēl jo sarežģītāk, jo tā ir kā sevis paša ieslodzīšana un atrašanās garīgā tumsā. Atceros kādu sievieti, kurai astoņus gadus nebija kontakta ar tēvu, jo viņa nespēja viņam piedot. Vēlāk viņa man stāstīja: „Brīdī, kad piedevu savam tēvam un atsāku ar viņu sarunāties, es jutos tā, it kā būtu izgājusi no cietuma. Pirmo reizi pēc astoņiem gadiem atkal biju brīva un laimīga.” Laimīgs bija arī šīs sievietes tēvs. Garīgās dzīves skolotāji arī liecina, ka piedošanai ir divkārša svētība: Dievs svētī to, kas piedevis, un arī to, kas šo piedošanu saņēmis. Piedodot citiem, mēs palīdzam paši sev.

Lai piedotu, ir nepieciešami divi tikumi – labā griba un ticība. Mums jāsaprot, ka piedošana nav saistīta ar jūtām. Primāri tas ir gribas akts. Cilvēkam vispirms jātiek skaidrībā, vai viņš vēlas vai nevēlas piedot. Ja piedot ir grūti, jāvēršas pie Dieva, lūdzot piedošanas žēlastību. Jau pati šīs žēlastības lūgšana liecina par vēlmi piedot.

Lielais gavēnis ir sirds formācijas ceļš. Šajā laikā, pārdomājot un padziļinot savas personiskās attiecības ar Dievu, būtu vēlams pašam sev pavaicāt, kādas ir manas attiecības ar vecākiem, brāļiem un māsām, ar laulāto draugu, ar bērniem. Vai es viņus netiesāju? Vai nepazudinu? Vai esmu no sirds piedevis?

Mariāņu tēvs Andris Ševels

„Nevienu nesauciet virs zemes par tēvu, jo tikai viens ir jūsu Tēvs, kas ir Debesīs.” (Mt 23, 9)

Neaizmirsīsim, ko Dievs saka par Sevi: „Es esmu jūsu Tēvs. Es esmu tas, kas Esmu. Es esmu jūsu Radītājs – Alfa un Omega.” Dievs ir viss, kas ir un kas būs. Viņš ir mūsu visu zinošais, visu redzošais, visu mīlošais un vienmēr žēlsirdīgais Tēvs.

Ja cilvēks uzskata, ka var nepakļauties Dievam, tad viņš Dievu nemaz nepazīst. Ja cilvēks neatskārš, kas ir Tēvs, tad viņš nezina itin neko. Tad viņa sirds ir nocietināta, viņa intelekts notrulināts un dvēsele ir svina pelēkumā.

Dievs ir Tas, kas cilvēkam ir devis brīvo gribu, un tā ir dāvana. Saviem bērniem Viņš to piešķir reizē ar daudzām citām dāvanām. Un kaut arī cilvēki bieži vien izvēlas sekot paši savai gribai tā vietā, lai sekotu Dieva norādītajam ceļam, Viņš joprojām ciena katras personas brīvo izvēli.

Tēvs mūs, savus bērnus, mīl ar beznosacījuma mīlestību. Viņš vienkārši nespēj mūs nemīlēt, lai gan mēs bezgalīgi mīlošo Tēvu tik bieži un dažnedažādos veidos apvainojam. Cilvēkam dāvātā brīvā griba grēka rezultātā noveda pie tā, ka daudzi Dieva bērni novērsās no Viņa, izvēlēdamies viltus zaigojošos apsolījumus, ar kuriem tie ik dienas tiek kārdināti, alkdami pēc ārišķīga skaistuma, bagātības, slavas un varas – būtībā visa tā, kas tos attālina no Debesu Tēva.

„Visvarenais un žēlsirdīgais Dievs, atvairi no mums to, kas mums var kaitēt, lai ar dvēseli un miesu, pasargāti no briesmām, mēs spētu brīvi izpildīt Tavu gribu.” (Romas Misāle)

Mariāņu tēvs Jāzeps Sitnieks

„Vai tad ar ļaunu tiks atmaksāts par labu, ka viņi ir izrakuši bedri manai dvēselei? Piemini, ka es stāvēju Tavā priekšā, lai par viņiem sacītu labu un novērstu no viņiem Tavas dusmas.” (Jer 18, 20)

Mariāņu Kongregācijas atjaunotājs, svētīgais Juris Matulēvičs, par savu bīskapa moto izvēlējās vārdus no svētā Pāvila Vēstules romiešiem „uzvari ļaunumu ar labo” – Vince malum in bono (Rom 12, 21).

Šķiet, ka arī mūsdienu pasaulē cilvēki vēlas kaut kādā veidā izdzīvot Lielo gavēni (piemēram, avīzēs un internetā tiek piedāvātas īpašas Gavēņa laika ēdienu receptes, daudz tiek runāts par Gavēni kā par t.s. atslodzes dienām, utt.). Taču mums jāsaprot, ka Lielais gavēnis kļūst auglīgs, tikai un vienīgi pateicoties Jēzus Kristus klātbūtnei cilvēka dzīvē. Tāpēc mēs, kristieši, esam aicināti ne tikai nemitīgi meklēt Jēzu Kristu, pielūgt Viņu, vienoties ar Viņu caur svētajiem sakramentiem, bet arī arvien vairāk kļūt līdzīgiem Viņam. Tieši tāpēc nemitīgi mācāmies, kā Dievam arvien patīkamā veidā lūgties, gavēt, veikt daudzus un dažādus žēlsirdības darbus.

Bet šodien dzirdētais Dieva Vārds mūs aicina uz vēl kādu ļoti īpašu un grūtu misiju – spēt ļauno atmaksāt ar labo. Pasaule bieži rīkojas pretēji – labo atmaksā ar ļauno (arī mums tiek piedāvāta tāda dzīves izvēle). Ja mēs rīkosimies vienmēr tā kā Jēzus Kristus, kurš pat piesists krustā ļauno atmaksāja ar labo, mēs varēsim kļūt Viņam līdzīgi. Tur arī sākas svētuma ceļš. Lai tanī mums palīdz visi tie, kas šo ceļu jau gājuši – Māras zemes Karaliene Jaunava Marija, svētais Meinards, mūsu Debesu aizbildņi un visi svētie. Tagad ir mūsu laiks to censties darīt – ar Dieva palīdzību uzvarēt ļaunumu ar labo.

Mariāņu tēvs Rinalds Stankēvičs

„Bet Ābrahams atbildēja: „Atminies, dēls, ka tu savus labumus saņēmi savā dzīvē, bet Lācars turpretī ļaunu. Un tagad viņš šeit tiek iepriecināts, bet tu ciet mokas. Un turklāt starp mums un jums atrodas dziļš bezdibenis, lai tie, kas no šejienes gribētu aiziet pie jums, to nevarētu, nedz arī no turienes kāds spētu atnākt pie mums”.” (Lk 16, 25-26)

„Lai jums pietiek ar vienkāršiem ēdieniem un dzērieniem un nekurniet ne pret vienu. (..) Un kad būsiet pakļāvuši miesu, centieties jo vairāk to paturēt tālu no netikumiem. Jo nepareizi gavē tas, kurš pakļauj zemāko daļu, bet atstāj novārtā augstāko, un „nav auglīga atturēšanas no ēdieniem, ja gars neatturas no grēka”.” (Svētīgais Staņislavs Papčinskis, „Norma Vitae”)

Redzam šodienas Evaņģēlija fragmentā, ka šīs zemes labumi ir noveduši bagātnieku ellē. Bet tas nav tāpēc, ka šī pasaule ir ļauna, bet tāpēc, ka viņš ļauni izmantoja pasaules labumus.

Gavēnis mūs māca, lai mēs atteiktos no labumiem, kas nav ļauni, un pievērstos tiem labumiem, kas nav no šīs pasaules. Taču tas ir iespējams tikai tad, kad materiālais neņems virsroku mūsu dzīvē.

Mariāņu tēvs Dmitrijs Artjomovs

Māmiņai, kura audzina bērnus viena, nepieciešams drēbju skapis un gultas. Gultas nepieciešamas divām meitenēm – 5 un 7 gadus vecām. Ņemot vērā nelielo dzīvokļa platību, labāka būtu divstāvīgā gulta.

Par iespējām nogādāt mēbeles, lūdzam sazināties ar “Caritas Latvija” pa tel. 20032459 vai pa e-pastu info@caritas.lv.

Jēzus farizejiem, kas Viņu klausījās, teica: “Vai jūs nekad neesat lasījuši Rakstos: „Akmens, ko namdari atmeta, ir kļuvis par stūrakmeni, un tas ir brīnums mūsu acīs”? Tādēļ Es jums saku, ka Dieva valstība no jums tiks atņemta un atdota tautai, kas nes tās augļus.” (Mt 21, 42-43)

Mums katram no Dieva ir uzticēts savs vīna dārzs. Nav svarīgi, vai esam klosterī, vai strādājam pasaulē. Svarīgi ir, vai mēs dzirdam Dieva Vārdu un kā mēs to pildām. Farizeji visu dzirdēja un saprata, bet tīkoja Jēzu apcietināt.

Svētīgais Juris Matulēvičs saka: „Lampa nedegs, ja tajā nebūs eļļas. Evaņģēlija sludinātājs nekļūs par pasaules gaismu, nebūs par garīgo spēku, kas velk pie Kristus, ved citus cīņā par Baznīcu, pamudina cilvēkus uz darbu, ja viņa sirdī neliesmos dedzības uguns, neziedēs tikumi, ja viņam trūks svētuma.” (Svētīgais Juris Matulēvičs, Garīgā dienasgrāmata, Roma-Rīga-Viļāni 1999., 55. lpp.)

Kungs Jēzu, iededz mūsu sirdīs tādu dedzības liesmu, lai mēs dzīvotu pēc Dieva Vārda un nestu bagātīgus augļus!

Mariāņu tēvs Pāvels Zeiļa

“Bet tēvs atbildēja: “Dēls, tu vienmēr esi pie manis, un viss manējais ir arī tavs. Bet vajadzēja dzīrot un priecāties, jo šis tavs brālis bija miris un ir atkal dzīvs, bija pazudis un ir atradies.”” (Lk 1, 32)

Līdzības par Žēlsirdīgo tēvu noslēguma vārdi tiek veltīti vispirms “taisnīgajiem” brāļiem un māsām, kuri saskata netaisnību Dieva rīcībā, lai viņus aicinātu iziet no viņu sirds šaurības, lai arī viņi ņemtu dalību Debesu Tēva priekā.

Jēzus mums liek saprast, ka tiem, kuri bija uzticīgi Dievam, ir sagatavots vēl lielāks prieks: nevis saņemšanas prieks, bet gan dāvāšanas prieks, atverot savu sirdi Dieva mīlestībai, žēlsirdīgajai mīlestībai, būt ar Viņu, pieņemot pārējos brāļus un māsas Viņa vārdā, skatoties ar Viņa acīm, no Tēva viedokļa.

Ja kāds bērns dara ļaunu, viņa tēvs neizvēlās iet taisnības ceļu, bet gan cenšas visādos veidos atgriezt bērnu skaistā un pilnīgā dzīvē. Tāds ir Dieva viedoklis, un mēs esam aicināti tajā piedalīties, lai arī mēs izjustu tēva lielo prieku, kam izdevās izglābt savu bērnu.

Bieži mēs uzlūkojam ar savu “taisnīgo” skatienu ne tikai lielus noziedzniekus, bet arī niecīgas lietas, salīdzinām to, ko mēs saņemam un to, ko saņem citi, un ja esam devuši tik daudz, tad tik daudz arī sagaidām… Bet Dievs mūs aicina piedalīties Tēva priekā: “Bet vajadzēja dzīrot un priecāties, jo šis tavs brālis bija miris un ir atkal dzīvs, bija pazudis un ir atradies.”

Tas, kurš lūdz Dieva žēlsirdību, pat ja caur grēku bija kļuvis tumsas bērns, no jauna kļūst par gaismas bērnu un piedalās mūžīgajā dzīvē un laimē.

Mariāņu tēvs Dainis Kašs

J+M+J+T

Karmela ordeņa saknes sniedzas līdz pat Vecās Derības pravietim Elijam un „praviešu paaudzei”, kas dzīvoja Karmela kalnā Palestīnā. Pirmajos gadsimtos pēc Kristus viņiem sekoja daudz kristiešu, kuri vēlējās dzīvot nemitīgā lūgšanā, atsakoties no pasaules un ieklausoties Kunga Vārdā. No tā radies nosaukums „Vissvētākās Jaunavas Marijas no Karmela kalna ordenis”, kā arī mūsu kontemplatīvās dzīves aicinājums.

Gandrīz tajā pašā laikā, kad Baznīca 1215. gadā pasludināja Livonijas zemi par „Terra Mariana” – Māras zemi, Vissvētākās Jaunavas brāļi no Karmela kalna saņēma no Jeruzalemes bīskapa apstiprinātu Regulu, t.i., „dzīves formu”.

1238. gadā, kad Karmela kalnam uzbruka saracēņi, karmelīti pārcēlās uz Rietumeiropu, kas izmainīja viņu dzīvesveidu un veicināja sākotnējās Regulas atvieglināšanu.

15. gadsimta vidū sāka veidoties pirmie sieviešu karmelīšu klosteri. 1562. gadā Dieva žēlastība pamudināja kādu spāņu karmelīti Terēzi de Ahumadu izveidot pirmo reformēto klosteri, lai atjaunotu ordenī kontemplatīvās lūgšanas garu, evaņģēlisko padomu dzīvi lielākā pilnībā, mazā māsu kopienā un stingrā nošķirtībā.

Sv. Terēze no Jēzus un sv. Jānis no Krusta kā baskāju karmelīšu un karmelītu ordeņa vecāki savā piedzīvotajā mistiskajā pieredzē un savos rakstos par ceļu uz dziļu vienotību ar Dievu ir atstājuši ordenim un visai Baznīcai bagātu mantojumu.

Sv. Terēze ieviesa Karmela kopienas dzīvē harmoniju starp vientulību un klusēšanu, un komūniju māsu ģimeniskā kopībā, kur māsu savstarpējā mīlestība ir vienota ar evaņģēlisko pašaizliedzību.

Svētā jaunajai ordeņa atvasei izvirzīja šādu apustulisku aicinājumu: māsām ar visu savu dzīvi, lūgšanām un pašatdevi ir jākalpo Baznīcai un dvēseļu glābšanas darbam.

1185. gadā vācu mūks – misionārs Meinards ieradās Baltijā un izplatīja kristīgo ticību, uzceldams Ikšķilē pirmo baznīcu, kas bija veltīta Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanai.

2002. gadā pēc Karmela ordeņa ģenerāļa lūguma karmelīšu māsu klosteris Esenē, Vācijā, piekrita uzsākt karmelīšu klauzūras klostera dibināšanu Latvijā. 2005. gadā Ikšķilē kardināls Jānis Pujats ielika un iesvētīja pamatakmeni klosterim un baznīcai „Marija, Pestītāja Māte”, lai sv. Terēzes ideāls turpinātu to darbu, kuru iesāka sv. Meinards – nest dzīvā Dieva gaismu un Jēzus Pestīšanas dāvanu katra cilvēka sirdij Dievmātes zemē.

Ikšķiles karmela māsas savā nedēļā lūdz ziedot bēgļiem no Ukrainas uz “Caritas Latvija” kontu LV46HABA0551008657797.

„To dzirdot, visi sinagogā iedegās dusmās. Viņi pietrūkās no vietām, izmeta Jēzu no pilsētas un aizveda līdz pat kalna kraujai, uz kura viņu pilsēta bija celta, lai Viņu nogrūstu lejā. Bet Jēzus, izgājis starp tiem, attālinājās.” (Lk 4,28-30)

„Kad lūdzos, es to mēdzu darīt šādi. Tā kā es nekādi nepratu nodarbināt savu prātu, tad centos iedomāties Kristu sevī. Vislabāk man padevās Viņu iztēloties situācijās, kurās Kungs piedzīvoja vislielāko pamestību. Man likās, ka, būdams viens pats un noskumis, Viņš izjutīs vajadzību pēc kādas sabiedrības un pacietīs mani savā tuvumā.’’ (Sv.Terēze no Avilas, Dzīve, 9,4)

Tekstu pārdomām izvēlējās Ikšķiles karmela klostera māsas

„Jo, lūk, Kungs, mēs esam kļuvuši mazākie no visām tautām un šodien niecīgākie visā zemē mūsu grēku dēļ. Un nav vairs šobrīd ne valdnieka, ne pravieša, ne vadoņa, nav ne dedzināmo, ne kaujamo upuru, nav ne ēdienu, ne kūpināmo upuru, nedz pirmajiem augļiem ir vieta Tavā priekšā, ka mēs varētu sagaidīt žēlsirdību.” (Dan 3,37-38)

„Lūko, ka tu pasaules pretestību priekšā nekļūsti uzreiz bēdīgs, jo tu nezini, ko labu tās nes, kā tas Dieva spriedumos ir iekārtots izredzēto mūžīgajam priekam.” (Sv.Jānis no Krusta, Gaismas un mīlestības vārdi. Nr.63.) 

Tekstu pārdomām izvēlējās Ikšķiles karmela klostera māsas

Jēzus sacīja saviem mācekļiem: „Nedomājiet, ka esmu nācis atcelt Likumu vai praviešus; neesmu nācis atcelt, bet gan piepildīt.” (Mt 5,17)

„Kristus paņēma uz Sevis Likuma jūgu, pilnībā to piepildot un Likuma dēļ un caur Likumu nomirstot. Tieši tā Viņš atbrīvoja no Likuma tos, kas no Viņa grib saņemt dzīvību. Bet viņi to var saņemt, vienīgi atdodot paši savu dzīvi. Jo tie, kas ir kristīti Kristū, ir kristīti Viņa nāvē.” (Sv.Terēze Benedikta no Krusta, Krusta zinātne)

Tekstu pārdomām izvēlējās Ikšķiles karmela klostera māsas

„Viņi ir gājuši atpakaļ, nevis uz priekšu kopš tās dienas, kad viņu tēvi izgāja no Ēģiptes zemes, līdz pat šai dienai.” (Jer 7, 25)

„..centīsimies vienmēr doties uz priekšu,.. jo mīlestība nekad nav kūtra.” (Sv.Terēze no Avilas, Dvēseles pils. 5; 4,10)

Tekstu pārdomām izvēlējās Ikšķiles karmela klostera māsas

„Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.” (Mk 12, 31)

„Ak, mans Dievs, Svētlaimīgā Trīsvienība, es ilgojos Tevi mīlēt un darīt visu, lai citi Tevi mīlētu.” (Sv. Terēze no Bērna Jēzus un no Svētā Vaiga)

„Kungs Jēzu, ļauj man šodien uzņemt savu tuvāko kā to cilvēku, kuru Tu caur mani vēlies mīlēt. Dāvā man gatavību viņam kalpot ar atdevi un attīstīt visu labo, ko Tu viņā esi ielicis.” (Svētīgā Mirjama no Krustāsistā Jēzus)

„Es Izraēlim būšu kā rasa; viņš uzplauks kā lilija un izpletīs savas saknes kā Libāns.” (Os 14, 6)

„Ir neiespējami ne tikai, ka Dievs varētu pievilt, bet arī ka Viņš ļautu ilgi ciest dvēselei, kura ir pilnībā nodevusies Viņam, un tāpēc viņš (br. Lorencs) apņēmies izturēt visu Viņa dēļ.” (Br. Lorencs no Augšāmcelšanās)

Tekstu pārdomām izvēlējās Ikšķiles karmela klostera māsas

„Viņš mūs savainoja, un Viņš mūs arī dziedinās, Viņš mūs sasita, un Viņš arī aprūpēs.” (Os 6,1)

„Pat ja tu Viņam (Jēzum) esi sagādājusi ciešanas, atceries, ka dziļumi pievelk dziļumus, ka tavas nožēlojamības bezdibenis pievelk Viņa apžēlošanās bezdibeni…” (Svētīga Elizabete no Trīsvienības)

„Ak, dievišķā Dzīvība, Tu nepieskaries, lai nogalinātu, bet lai darītu dzīvu; ja Tu ievaino, tad vienīgi tādēļ, lai dziedinātu. (..) Tu liec manī mirt tam, kas mani šķir no Dieva dzīves.. Ak, maigais Vārda pieskāriens!” (Sv.Jānis no Krusta, Mīlestības dzīvā liesma. 2,16)

Tekstus pārdomām sagatavoja Ikšķiles karmela klostera māsas

Euharistiskā Jēzus māsu kongregācija (Sorores Jesu Eucharistici– SJE) dibināta 1947. gada 11. oktobrī Lietuvā, Šauļos.

Tās dibinātājs ir jezuītu tēvs Francisks Masiļonis SJ, atsaucoties uz Dieva aicinājumu veidot Baznīcā jaunu kongregāciju, kuras uzdevums būtu aktīva apustuliskā darbība, palīdzība priesteriem draudzes darbā, bērnu, jauniešu un ģimeņu katehizēšana un evaņģelizācija, darot to Euharistiskā Jēzus godam un saskaņā ar Viņa Sirds vēlmēm.

Šodien māsas veicina reliģisko izaugsmi draudzēs un izglītības iestādēs, vada ignāciskās rekolekcijas un citas evaņģelizācijas programmas saskaņā ar kongregācijas uzdevumiem.

Pašlaik māsas dzīvo un darbojas Lietuvā, Moldovā, Kazahstānā, Ukrainā un Latvijā.

Kongregācijas harizma – pazemīga mīlestība, sekojot Euharistiskā Jēzus paraugam.

Vairāk par mums var lasīt šeit: http://sje.lt.

Konts Euharistiskā Jēzus māsu kongregācijas darbības atbalstam:
LV75UNLA0050017797837.

„Jēzus viņam teica: „Ej! Tavs dēls dzīvo.””(Jņ 4, 50)

Kungs no mums prasa pazemību un paklausību attiecībā pret tiem cilvēkiem, kurus Viņš ir nolicis palīdzēt mums ceļā uz svētumu. Varoņdarbi, ko Viņš no mums gaida, ir sastopami ikdienā. Visbiežāk tie var būt mazie upuri dienas sākumā: laicīgi piecelties, būt punktuāliem, pabeigt iesāktos darbus, pacietīgi panest neērtības, koncentrēties uz šībrīža pienākumiem.

Māsa Brigita SJE

„Celies, ņem savu gultu un staigā!” (Jņ 5. 8)

Varam būt droši, ka Dievs vienmēr papildinās mūsu mundruma krājumus un palīdzēs visu sākt no sākuma. Svētīts ir ne tikai tas, kurš nekad nav kritis, bet arī tas, kuram vienmēr ir izdevies piecelties. Jēzus izmantoja katru iespēju, lai nestu cilvēkiem pestīšanu. Arī mums, sludinot Dieva Vārdu, jārīkojas tāpat.

māsa Brigita SJE

„Es jums saku: kas uzklausa manus vārdus un tic Tam, kurš mani ir sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība…” (Jņ 5. 24)

H. Eskriva: „Ir cilvēki, kas neko nezina par Dievu, jo tiem netika izstāstīts par Viņu saprotamā veidā.” Mēs varam Jēzus Kristus mācību padarīt pieejamu, izmantojot dažādas metodes: sarunās ar ģimenēm, katehēzēs, atklājot to ar mīlestību. Reizēm pietiek ar klusumu, kur runā pats Dievs. Jābūt gataviem iet pret straumi, kā to darīja daudzi kristieši vairāku gadsimtu garumā. Ar Dieva palīdzību mēs būsim stipri un spēsim liecināt. Un Kungs vienmēr būs ar mums.

māsas Brigita SJE

„Pēc trim dienām viņi atrada Jēzu svētnīcā sēžam starp Rakstu mācītājiem, tos klausoties un tiem jautājot. Un visi, kas Viņu dzirdēja, bija pārsteigti par Viņa gudrību un atbildēm.” (Lk 2, 46-47)

Kungs grib, lai mēs kā kristieši dzīvotu sabiedrībā, godprātīgi izpildot savus pienākumus, un paliktu uzticīgi savam darbam. Kungs grib, lai mēs ieskatītos Viņā un sarunātos ar Viņu ne tikai mirkļos, kas veltīti īpašai lūgšanai, bet arī neaizmirstu Viņu, kā neaizmirstam tos, kurus mīlam, arī savas dzīves svarīgos notikumos.

māsa Brigita SJE

„Tajā laikā Jēzus pārstaigāja Galileju. Jūdejā Viņš negribēja uzturēties, jo jūdi tīkoja Viņu nonāvēt. Bet tuvojās jūdu, Nometņu svētki. Un, kad Viņa brāļi devās uz svētkiem, tad arī Viņš aizgāja, tomēr ne atklāti, bet paslepus.” (Jņ 7. 1-4)

Kristus ciešanām ir jākļūst par pastāvīgu mūsu lūgšanu tēmu. Šādas pārdomas mums nesīs neskaitāmus garīgus augļus. Pirmkārt, palīdzēs mums izstrādāt spēcīgu nepatiku pret jebkāda veida grēku. Jēzus rētās mēs varam lasīt stāstu par grēku, kas noveda Viņu pie tik cietsirdīgas un bēdīgas nāves.

m. Brigita SJE

„Tajā laikā no pūļa, kad tas klausījās Jēzus vārdus, atskanēja balsis: „Viņš patiesi ir pravietis!”” (Jņ 7. 40)

Garīgā dzīve nav nekas cits kā mīlestības dialogs ar sarunu biedru, kurš vienmēr ir Dievs. Mums ir jācenšas apjaust savas svētās alkas pēc Dieva un tuvoties Viņam, jo tieši to Viņš no mums gaida. 

m. Brigita SJE

Bērniņa Jēzus karmelītes, kā lasām mūsu kongregācijas kostitūcijā, esam sensenā Karmela ordeņa celma atvase. Savu zaļošanu atvase uzsāka 1921. gada 31. decembrī, Polijā. Esam kontemplatīvi apustuliska kopiena, – tas nozīmē, ka, līdzīgi kā mūsu māsas klauzūrā, zināmu laiku dienas pavadām lūgšanā un, sirdi ar Kunga mīlestību, spēku un mieru piepildījušas, dodamies ikdienas kalpojumos. Kurp? Atkarīgs no tā, kur kopienas vadība katru nozīmējusi. Sākot ar neredzamo kalpojumu mājas darbos, redzamāko draudžu baznīcu sakristejās un kancelejās, un vēl ieraugāmāko – dažāda veida katehēzes bērniem, jauniešiem, ģimenēm. Būtiski, ka šajā ārējā kalpojumā dodamies ietērptas savā harizmā, garīgajā bērnībā… Līdzīgi kā Jēzus, kurš bija Dieva Mīļotais Dēls no Bētlemes stallīša līdz nāvei pie krusta, līdz Augšāmcelšanās rītam, arī mēs cenšamies izdzīvot katru savu kalpojumu, nesot šo dievbērnības garu.

Latvijā esam kopš 1999. gada. Šobrīd kalpojam Gulbenē, Jelgavā un Rīgā, Kristus Karaļa draudzē.

Lasīt vairāk par kongregāciju šeit.

Atbalsta iespējas: lūgums ziedot Sv. Jāzepa draudzes un rekolekciju nama celtniecībai Līvbērzē.

Līvbērzes Romas katoļu draudze
Reģ. nr. 90000662537
Konta nr. LV73HABA0551032757058

Grēks un apsūdzība Mariju Magdalēnu aizved pie Jēzus. Katrs kritiens un katra sāpe var vest mūs tuvāk Dievam. Katra nopelnīta apsūdzība var mūs svētdarīt. Dievs redz vairāk. Vakar, šodien un rīt Viņš mums saka: „Es tevi netiesāju.” (Jņ 8, 11) Tomēr vēl daudziem no mums ir akmeņi kabatā, lai mestu savam brālim vai māsai, aizstāvot likuma taisnību un meklējot vietu pie Jēzus labās un kreisās rokas, aizmirstot par visaugstāko likumu – Mīlestību. Nav viegli nostāties mīlestības pusē – apsūdzētā, nicinātā un atstumtā pusē, jo varam zaudēt labo slavu, karjeru un draugus starp „lauvām”. Mēs neesam gatavi būt smieklīgi un nicināti kā Jēzus. Tomēr ir vērts būt zaudētājiem šeit virs zemes, lai kādreiz, nostājoties Mīlestības tiesas priekšā, sadzirdētu Jēzus vārdus: „Es tevi netiesāju.”

 Māsa Marija Margita, Bērniņa Jēzus karmelīte

„ES ESMU” (Jņ 8, 24b; 28)

Pirms kāda laika šie vārdi manā dzīvē deva spēku un nesa mierinājumu grūtajos brīžos. Cik labi apzināties, ka Jēzus patiešām IR! REĀLS, PATIESS un visu laiku no jauna izdibināms. JĒZUS IR! DZĪVS! Kad esi dziļā tumsas bedrē un Dievs ienāk tajā, lai tevi no tās izvilktu, tad tu piedzīvo, ka Dievs patiešām IR. Kad Jēzus krusts tiek paaugstināts uz tava dzīves kalna un tu ar pilnīgu paļāvību to uzlūko, tad pieredzi, ka Jēzus IR. Tajos brīžos tu saņem visas atbildes, kuras tevi mocīja, un kļūsti kā bērns mīļotā Tēva rokās. Neatrauj savu skatienu no TĀ, KAS PATIESI IR – JĒZUS KRISTUS – un tu piedzīvosi brīvību!

Māsa Marija Ksenija, Bērniņa Jēzus karmelīte

„Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstā spēks Tevi apēnos…” (Lk 1,35)

Pašā Iemiesošanās noslēpumā sakņojas mūsu pārliecība, ka esam kļuvuši Dieva templis un Svētā Gara mājoklis, tātad neesam vieni, iekšā neesam tukši.

„Cik brīnišķīgi ir tas, ka Viņš, kas ar savu varenību būtu varējis piepildīt tūkstošiem pasauļu – un turklāt ļoti lielu, patveras cilvēkā, kas ir kaut kas tik mazs!” raksta sv. Avilas Terēze (Pilnības ceļš  28,11).

Svētās ieņemšanas brīdī lūgšana – dialogs starp Dievu un cilvēku sirds intimitātē – kļūst par dzīvu Personu. Marijai un visiem kristiešiem pēc viņas „lūgties” vairs nenozīmēs „pacelt uz Dievu savu saucienu”, un tas vairs pat nenozīmēs „nolaisties savas dvēseles neizdibināmajos dziļumos”. Bet lūgties nozīmēs sarunāties ar Bērnu Jēzu un ieklausīties Jēzū: Viņa vārdos, bet galvenais – Viņa dzīvē; būt dialogā ar Viņu tūkstošos veidu un formu, ko sevī ietver gribēta draudzība, līdz pat pilnīgai dzīves kopībai. 

Māsa Natālija, Bērniņa Jēzus karmelīte

Jēzus šodien man saka: „Patiesi, patiesi Es jums saku, kas ievēros manus vārdus, tas neredzēs nāvi nemūžam.” (Jņ 8,51)

Šie Jēzus vārdi dod manai sirdij prieku un cerību. Viņš man apsola nemirstību. Bet, ieskatoties dziļāk savā sirdī, rodas jautājums: vai tiešām ievēroju Jēzus vārdus? Sirds vēlas ievērot visu, bet ne vienmēr izdodas, un tad nāk palīgā Jēzus žēlsirdīgā Sirds Gandarīšanas sakramentā. Šajā Gavēņa laikā bieži vajadzēja uzart savas sirds augsni, lai atkal un no jauna varētu tur krist Viņa Vārds! Patiešām, esi slavēts Dievs savā bezgalīgajā žēlsirdībā! Esi slavēts, kas atklājies kā Žēlsirdīgais Tēvs! Esi slavēts, Svētais Gars, kas svētdari dvēseles un sagatavo tās Dieva Vārda pieņemšanai! Esi slavēts!

Māsa Marija Tabita, Bērniņa Jēzus karmelīte

“Tajā laikā jūdi paķēra akmeņus, lai Jēzu nomētātu.” (Jņ 10, 31)

Jēzus veltī laiku jūdiem, savas tautas brāļiem, māca, uzklausa, uzrunā. Viņi savukārt veltī laiku tam, lai sanestu akmeņus… Tomēr Viņa laiks vēl nav pienācis. Vēl nē. Neskatoties uz sarunu biedru noraidošo attieksmi, Jēzus ar viņiem sarunājas, veltī laiku…

Domāju šodien par to, cik svarīgi ik brīdi apzināties, ka IR tikai šis brīdis. Ir šis cilvēks, ar kuru sarunājos. IR šīs žēlastības laiks, kurš jāizdzīvo iespējami labi.

 Māsa Meinarda, Bērniņa Jēzus karmelīte

Visam šajā pasaulē un šīs zemes dzīves laikā savs laiks. Un Dievs ir laika Kungs. Jēzus, Patiesais Dievs un Patiesais Cilvēks, zināja, kad staigāt atklāti un mācīt un kad – nē. „Jēzum bija mirt tautas labā (…), lai savāktu vienkopus izklīdinātos Dieva bērnus.” (Jņ 11,51-52) Un, kad Viņš mirs, paaugstināts pie krusta koka, Viņš savas rokas izpletīs, –atvērsapskāvienā, kā spārnus lidojumā. Kopš paaugstināšanas pie krusta Viņa rokas arvien ir izstieptas. Lai skautu Tevi. Lai Tu droši ļautos Viņa apskāvienam.

Māsa Meinarda, Bērniņa Jēzus karmelīte

6.30… Mobilajā skan modinātājs… Jāceļas. Sākas kārtēja darba diena. Brokastis, bērni, skola, darbs, problēmas, stress, īsziņa par paziņas smagu slimību, ziņas par kārtējiem katastrofas upuriem, bailes, nogurums, vakars, tumsa. Un pēkšņi vispelēkākajā ikdienā kā saulesstars izskan vārdi: “Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība.” (Jņ 10,10) Kas Tu esi? Kādu dzīvi Tu man piedāvā? Ar ko vēl Tu vari mani piepildīt?…

1947. gadā priesterim Guljelmo Džakvintam (Guglielmo Giaquinta), kurš vēlāk kļuva par Tivoli bīskapu, tika dota iedvesma, ka aicinājums uz svētumu ikvienam cilvēkam ir Dieva dāvana un reizē pienākums darīt savu dzīvi par mīlestības atbildi. Lūdzoties Svētās Paļāvības Mātes priekšā, kas tika godināta Garīgajā seminārā Romā, viņš nolēma dibināt apustuliskā maksimālisma ģimeni – kustību, kas mīl un vienmēr lūdzas uz Paļāvības Māti, svētuma paraugu, paļāvības avotu visai cilvēcei ceļā uz svētumu. Jau 1947. gadā kustība tika dibināta Romā, nākamajos gados – daudzviet Itālijā. 1964. gadā kustības “Pro Sanctitate” biedri no Itālijas devās uz Ameriku, lai izplatītu ideju par svētuma ideālu. 1965. gadā kustība tika aizsākta Beļģijā, 1970. gadā – Maltā, 1975. gadā – Indijā, 1996. gadā – Brazīlijā, Latvijā un Lietuvā.

Kustība „Pro Sanctitate” („Par svētumu”) ir laju garīga ģimene, kuru apvieno vēlēšanās pazīt, pieņemt un īstenot savā ikdienas dzīvē aicinājumu uz svētumu – „Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.” (Mt 5, 48) Mirstot uz krusta, Kristus ir teicis „Man slāpst!” Vai pēc ūdens? Pasaules Pestītāju mocīja slāpes pēc īstas dzīvas mīlestības, kas apņem visu cilvēku – viņa domas, vārdus, darbus, ikdienas pienākumus gan darbā, gan ģimenē, gan draudzē, gan vienkārši uz ielas. Bet kā praktiski to izdzīvot savā ikdienā?

Pirmkārt, ir skaidri jāsaprot, ka kļūt par kustības locekļi ir īpašs aicinājums, kuru vari saņemt tikai no Dieva – „Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.” (Mt 22, 14) Svētums ir ne tikai dāvana, bet arī atbildība un iekšējais garīgais darbs. Ja Dievs tevi aicina, tad šaubas un bailes atkāpjas un tevī rodas tik dziļas slāpes pēc dzīva Dieva, ka negribi un nevari vairs palikt tāds pats, kāds biji. Tu gribi nākt tuvāk Dievam, un veidojas ļoti dziļas, gandrīz intīmas attiecības ar Viņu. Tad tu saki Viņam savu „Jā”, un Viņš tev dod visu, kas nepieciešams šajā ceļā.

1996. gadā Apustuliskās Oblātes Rita Refalo un Liliane Betranda atbrauca uz Latviju, lai dibinātu kustību un sāktu topošo locekļu formāciju. 2000. gadā viņas palika uz pastāvīgu dzīvi Rīgā. Un jau 2004. gada 24. maijā Aglonas Dievmātes priekšā pirmie kustības „Pro Sanctitate” locekļi salika savus solījumus. Tagad kustībā ir ap 70 locekļu dažādos Latvijas reģionos – Rīgā, Daugavpilī, Jelgavā, Bolderājā, Jēkabpilī. Agrāk ir bijušas tikai Apustuliskās Oblātes, kas dzīvoja pasaulē un kopienā. Bet tagad šī ģimene ir jau izaugusi, – tajā ir ne tikai kustības locekļi, bet arī Sociālie Animatori un Līdzstrādnieces.

Dzīvojot visdažādākajos pasaules reģionos, cilvēki, kas ir piederīgi kustībai “Pro Sanctitate”, tajā ir iesaistījušies kā locekļi, ja darbojas aktīvi kustības apustuliskajās un organizatoriskajās struktūrās. Kustības dzīvē ir līdzdalīgi arī tie, kas par to upurē savas lūgšanas un ciešanas. Īpaša loma ir kontemplatīvās dzīves kopienām, kas ar nemitīgu lūgšanu atbalsta vispārējās svētdarīšanas apustulātu.

Kustības sirdī ir Pēdējo vakariņu notikums – aicinājums visiem priesteriem, bet īpaši tiem, kas ir kustības “Pro Sanctitate” draugi un Apustuliskās brālības locekļi. Priesteri šajā kustībā ir zīme, liecinieki un rīki patiesam ceļam uz svētumu. Aicinājumam uz svētumu un brālību ir jāaizsniedz arī sociālās dzīves jomas un jākļūst par tās rīcības modeli un struktūras pamatelementu: tam sevi īpaši veltī Sociālie Animatori, vīrieši, kas cenšas veidot pasauli, kurā visi cilvēki var un prot dzīvot brālīgi.

Kustības iedzīvināšana un izplatīšana ir uzticēta arī Apustuliskajām Oblātēm, sievietēm, kas ir konsekrētas sekulārinstitūtā, t.i., konsekrētiem lajiem. Daļa no viņām ir iesaistījušās sabiedriskās struktūrās un sekmē kustības “Pro Sanctitate” vietēja mēroga aktivitātes. Savukārt citas ir īpaši veltījušās misionārajam darbam. Viņas parasti dzīvo Betānijā (tā tiek saukti kopienas dzīves centri), rūpējas par Horeba centriem, kas veltīti klusumam un lūgšanai, kā arī par kustības “Pro Sanctitate” izplatīšanos. Līdzstrādnieces, precētās sievietes, rūpējas par ģimenes un sabiedrības garīgumu.

Apustulisko Oblāšu sekulārinstitūta un kustības “Pro Sanctitate” mērķis ir izplatīt aicinājumu uz svētumu visās vietās un visiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu vecuma, sociālā stāvokļa, rases vai kultūras, mīlēt un nest Dieva bezgalīgās mīlestības uz visiem cilvēkiem vēsti un prieku, vispilnīgākajā veidā atbildot uz šo mīlestību, un kļūt svētiem saskaņā ar Dieva Vārda atklāsmi. Kustības locekļa devīze ir „Piepildīt savu prātu ar teoloģiju, savu sirdi ar mīlestību un rokas ar kalpošanu.” Kustības loceklis ir aicināts padziļināt sevī universālo aicinājumu uz svētuma garīgumu un īstenot svētuma pedagoģiju, kas attīsta sirdsapziņu – prātu, sirdi, darbības – tā, lai ikviens koptu garīgo dzīvi un ikdienā dzīvotu saskaņā ar Evaņģēliju. Kustības locekļi palīdz viens otram izdzīvot svētumu viņu dzīves stāvoklī un kļūt par universālā aicinājuma uz svētumu apustuļiem.

Mūsu apustuliskais darbs ir cilvēciskā un garīgā formācija. Mēs organizējam tikšanās, rekolekcijas, katehēzes, konferences, formāciju skolas, lai palīdzētu visiem cilvēkiem saklausīt aicinājumu uz svētumu un pilnībā izdzīvotu kristīgo dzīvi, ticību. Divas galvenās aktivitātes, kuras īstenojam diecēzēs, kurās kalpojam, ir: Vispārējā svētuma diena (novembrī) un Priesterības vispārējā svētuma diena (tās datumu izlemjam kopā ar diecēzes bīskapu). Šeit, Latvijā, pagājušā gada novembrī visās Latvijas diecēzēs tika atzīmēta Vispārējā svētuma diena un Priesterības vispārējā svētuma diena Rīgas priesteriem – maijā. Turpmāk mēs to organizēsim katru gadu. Mēs arī organizējam tikšanās jauniešiem, saderinātājiem, ģimenēm, rekolekcijas. Lai veiktu svētuma evaņģelizāciju, ejam uz skolām un universitātēm runāt ar skolēniem un studentiem.

…Maigi pamodina saullēkts. Saule ir tik silta un maiga, ka gribas vēl kādu īsu brīdi pasildīties šajā gaismā. Lec no gultas, lai paspētu ieraudzīt, kā tā pamodina visu dabu aiz tava loga! Redzot šo skaistumu, domas pateicībā aizlido pie tā Rādītāja. Nemanāmi lūpas sāk čūkstēt lūgšanas vārdus par kārtējo dienu. Drīz celsies vīrs un bērni, bet vēl ir laiks domās pabūt ar To, Kas pateica visskaistākos vārdus par Mīlestību, jo pats ir Mīlestība – „Nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.” (Jņ 15,13) Un paļāvībā uz Dievmātes maigu gādību tu atdod visu savu dzīvi Dieva mīlestības Garam.

Lasīt vairāk par sekulārinstitūtu: www.prosanctitate.lv.

Tā saka Kungs: “Lūk, mans kalps, kuram Es palīdzu, mans Izvēlētais, kas patīk manai dvēselei. Es viņam devu savu Garu; viņš nesīs tautām taisnību.” (Is 42, 1-2) Tad Jēzus sacīja: “Liec viņu mierā, lai viņa to uzglabā manas apbedīšanas dienai! Nabagi taču allaž ir pie jums, bet Es neesmu pie jums vienmēr.” (Jņ 12, 9)

Šodien iesākam Lielo nedēļu. Kopā ar Baznīcu un Jēzu arvien vairāk esam aicināti būt nomodā un kontemplēt Jēzus ciešanas un augšāmcelšanās noslēpumu. Pravietis Isaja palīdz mums tikties un iepazīt Servus Jahve’ – Dieva kalpu, ko Dievs sūtīs, lai visus atpestītu. Šis Dieva Kalps – Servus Jahve’ –  ir Jēzus, mūsu Pestītājs, mūsu Mesija.

Tāpat kā Marija Betānijā, kura iesvaidīja Jēzus kājas ar dārgu eļļu, arī mēs esam aicināti to darīt caur mūsu lūgšanu. Dārgā eļļa ir mūsu klusā lūgšana, mūsu ikdienas upurēšanās ciešanās un visā, kas mums pieder.

Esam aicināti netiesāt, bet mīlēt ar visu sirdi, ar visu, kas mēs esam: dvēseli, ķermeni, prātu, jūtām, gribu, ar visu!

Jēzus šajā pirmajā Lielās nedēļas dienā mūs aicina būt Betānijā, kur Viņš augšāmcēla no miroņiem Lācaru. Tā jau ir zīme, ka Kristus uzvar nāvi caur Savu nāvi uz krusta un augšāmcelšanos. Pārdomāsim mūsu ticības centrālo noslēpumu un lūgsimies par visiem kristiešiem, kas aizmirst lūgties, lūgsimies par viņiem un viņu vietā!

No Dieva kalpa Guljelmo Džakvintas grāmatas “Mīlestība”

“Ja mēs sev jautājam, kādēļ Jēzus ir upurējies uz krusta, kādēļ ir apslēpies Euharistijā, tad parasti atbildam: „Lai mūs atpestītu.” Tomēr dziļākā atbilde ir cita: „Jo mūs ir mīlējis.” Ja būtu sevi upurējis tikai, lai mūs atpestītu, tad būtu pieticis ar vienu vienīgu Viņa asins lāsi, kurai ir bezgalīga vērtība. Tomēr tas, kas bija pietiekams taisnīgumam, nebija pietiekams mīlestībai. Tā nu mēs atrodamies otra bezgalīga jautājuma priekšā – ne vairs vienkārši Dieva radošās mīlestības, bet gan atpestījošās mīlestības noslēpuma priekšā.”

Rita Refalo, “Pro Sanctitate” Apustuliskā Oblāte

“Kungs mani ir aicinājis jau no dzimšanas, jau no manas mātes miesām Viņš pieminēja manu vārdu.” (Is 49,1) “Jūdasā pēc šī maizes kumosa apēšanas iegāja sātans. Un bija jau tumšs.” (Jņ 13,27)

Šodien kopā ar pravieti Isaju pateiksimies Dievam, kurš mūs bezgalīgi mīl! Uz brīdi apstāsimies savā dzīves skrējienā, lai ieklausītos Dieva vārdos: “Kopš tavas ieņemšanas brīža Es tevi esmu mīlējis, aicinājis un domājis par tevi, Es esmu izrunājis un atkārtojis tavu vārdu, jo tas man ļoti patīk.” Kāda būs mana atbilde Dieva saucienam? Varbūt izvēlēšos darīt tāpat kā Jūda? Attālināšos no Dieva, no mīlestības, un tad būs nakts, tumsība manā sirdī un man apkārt. Varbūt kopā ar Pēteri skaļi apliecināšu, ka iešu kopā ar Dievu visur, vienalga kur, ka atdošu savu dzīvi mīlestības dēļ? Bet mēs zinām, kā tas viss beidzās, pirms gailis dziedāja.

Izdzīvosim šo svarīgo nedēļu kopā ar Jēzu, ļausim Viņam sevi uzlūkot un piedzīvosim žēlsirdīgo mīlestību, kas plūst no Jēzus Sirds!

Jēzu, ja gadījumā es Tevi nodošu, palīdzi man nepalikt grēka naktī, bet atzīt savu vainu, apliecinot Tavu bezgalīgo žēlsirdību!

Liliane Bertrand, “Pro Sanctitate” Apustuliskā Oblāte

Atbalsta iespējas:  šobrīd tulkojam Dieva kalpa Guljelmo Džakvintas grāmatu par Baznīcas sociālo mācību. Šī darba izdošanai nepieciešami vismaz 3000 eiro. Aicinām ziedot šim mērķim un jau iepriekš pateicamies par finansiālo atbalstu!
Rekvizīti ziedojumiem (norādiet ziedojuma mērķi):
Konta nr. LV13HABA0551002488124
Liliane BERTRAND
211061-14659

Ņina Šukste, Līdzstrādniece un kustības “Pro Sanctitate” direktore

“Savu muguru es pagriezu sitējiem un savu vaigu – plosītājiem. Es neapslēpu savu seju no nievām un spļāvieniem.” (Is 50, 6)
Tēvs  Pio  rakstīja: “Tavas  fiziskas vai morālas ciešanas ir visskaistākā  un arī viscienīgākā upurdāvana, ko tu vari nest Tam, kurš mūs ir izglābis caur ciešanām.”
Jēzum
“Jēzu,
lai Tavas domas mani apgaismo,
lai Tavs vārds mani vada,
lai Tavs skatiens man seko,
lai Tavas ausis mani uzklausa!
 
Lai Tavas uz krusta izplestās rokas
mani atver visaptverošai mīlestībai!
 
Lai Tavas pie krusta pienaglotās kājas
mani mudina
nenogurstoši atdot sevi brāļiem!
 
Lai Tava atvērtā sirds
man ir žēlastības avots ceļā
un atpūtas oāze noguruma brīžos!
Amen.
Dieva kalps G. Džakvinta

Irena Raudive, kustība “Pro Sanctitate”

“Tas bija pirms Pashas svētkiem, Jēzus, zinādams, ka ir pienākusi Viņa stunda aiziet no šīs pasaules pie Tēva, iemīlējis savējos, kas bija pasaulē, mīlēja viņus līdz galam.” (Jņ 13,1)

Pirms šiem Pashas svētkiem Jēzus zināja, ka tie Viņam būs pēdējie svētki uz zemes. Viņa stunda ir nākusi. Stunda, kas nākusi, ir bezgalīgu ciešanu un nāves stunda. Atrazdamies šausmīgā naida vidē, pazemots, sajuzdamies tā, it kā būtu Tēva atstāts, Jēzus pilnīgi saglabāja mīlestību un uzticību savam Tēvam, kā arī mīlestību uz mums, jo Viņš mūs ir izvēlējies par saviem tuvākajiem. Paldies, Kungs par Tavu lielo mīlestību pret mums, grēciniekiem! Kungs, Tavā spēkā ļauj man iemīlēt savus tuvākos, ienaidniekus, piedot tiem, kas man dara pāri!

“Es esmu tikai niecīga radība ­bez spēka, bez balss, bet, ja Tu mani uzlūko, Kungs, manī uzplaukst mīlestība. Dāvā man sirdi, kas liesmotu, dari mani par tavu balsi, kas nemitētos brāļiem saukt, cik ļoti Tu mani mīli, Kungs, cik ļoti Tu mīli mūs visus!”

Dieva kalps G. Džakvinta

Valentīna Špēle, kustība “Pro Sanctitate”

“Un, lai gan bija Dēls, Viņš tomēr iemācījās paklausību caur to, ko tika izcietis. Un, kad visu bija izpildījis, Viņš kļuva visiem, kas Viņam paklausa, mūžīgās pestīšanas devējs.” (Eb 5,8)

Šodien Kristus par Tevi un mani nomirst pie krusta. Šodien – viss “ir piepildīts!”

Kristus savā pacietībā izcieta visas mokas, tikai lai mēs tiktu glābti. Viņš to darīja Manis un Tevis dēļ. Mums ir jāiemācās šī paklausība, jāiemācās paklausība un uzticība Dieva gribai, tam, ko viņš mums ir iecerējis.

Mūsdienu steidzīgajā pasaulē saklausīt Dievu ir īpaši grūti. Mēs skrienam un attopamies tikai svētdienā, kad aizskrienam uz Svēto Misi, bet pārējās sešās dienās? Vai Dievs atpūšas? Vai Baznīca ir slēgta? Vai šodien Viņš tev nav sagatavojis ko īpašu?

Šodien, dienā, kad Kristus par Tevi ir paņēmis visus grēkus un dāvā tev mūžīgo dzīvi, atrodi laiku sarunai ar Kristu. Sarunai, kura šajā steidzīgajā laikā mums ir tik nozīmīga, lai nezaudētu savu paklausību un savu ticību.

Signe Briede, kustība “Pro Sanctitate”

Lielās Kristus ciešanas un nāve uz krusta jau ir notikušas, praviešu vārdi ir piepildījušies, bet, kas notiek šodien? Kunga miesa ir apbedīta, viņa mācekļi ir izklīduši un paslēpušies, bet Marija, Dieva māte, sevī nes vislielāko paļāvību, ka Dieva apredzība visu vērsīs par labu. Lielās piektdienas skumjas pārvēršas Lielās sestdienas klusumā. Un tagad mums jājautā, kāds ir šis mūsu klusums.

Svētīgais Šarls de Fuko kādā vēstulē raksta: “Ir vajadzīgs klusums, sakopotība, visu radīto lietu aizmiršana; ja tas viss ir, Dievs dvēselē nodibina Savu valstību, veido tajā iekšējo garu. Ja iekšējās dzīves nav, veltīga būs dedzība, labi nodomi, spraigs darbs – augļu nebūs nekādu.” Savukārt apcerot psalmus svētīgais ir rakstījis: “Klusums mūs sakopo, dāvā lūgšanas garu, ļauj mūsu dvēselei lidot pretim Dievam, tālu no cilvēciskām diskusijām. Klusums mums bezgala palīdz iemantot mieru pašiem ar sevi.”

Izdzīvojot šo klusuma dienu, gavēņa pēdējos mirkļos, raudzīsimies uz gaidāmo mūsu Kunga augšāmcelšanās prieku!

Santa Freimane, kustība “Pro Sanctitate”