15. februārī 60 gadu jubileju svinēja Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Pateicībā par nodzīvotajiem gadiem un arhibīskapa nodomā tika svinēta Svētā Mise Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē, uz kuru bija atbraucis arī Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis un Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins.
Sprediķi jubilejas dievkalpojumā teica V.E. Jānis Bulis:
„Šodien mēs sanācām Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē, lai pielūgtu Dievu. Tas ir mūsu kā kristīgu cilvēku galvenais un pirmais uzdevums – kalpot Dievam. Un, piedaloties dievkalpojumos, lūdzoties, mēs arī izpildām Dieva gribu. Dievs saka: „Tev būs svēto dienu svētīt.” Šajā svētajā dienā mēs arī pateicamies Dievam kopā ar mūsu metropolītu arhibīskapu par nodzīvotajiem 60 dzīves gadiem. Ticība Dievam ir liela dāvana, par kuru jāpateicas Dievam. Bērnībā ieliktie ticības pamati mūsu arhibīskapam vēlāk ļāva pievērsties teoloģijas studijām, katolisko ticību iepazīt vēl pilnīgāk, lai varētu vēl labāk kalpotu Dievam. Tā viņš, pievērsies ar visu sirdi Dievam un Baznīcai, saņēma aicinājumu kļūt par priesteri un metropolītu, arhibīskapu, un vadīt Latvijas Metropoliju un arī Rīgas arhidiecēzi. Tādēļ ir par ko pateikties, jo Dievs dara lielas lietas, ja mēs Viņam ļaujam.
Saistībā ar šodienas lasījumiem, kurus dzirdējām, Dievs vēlas, lai mēs būtu iekšēji tīri cilvēki, dzīvotu ar tīru sirdsapziņu, lai mēs ar sirdi un dvēseli kalpotu Dievam. Nav viegli, protams, vienmēr visu darīt pēc Dieva prāta, bet ir jāatceras, ka Dievs mums arī palīdz kalpot Viņam, dod žēlastību pēc žēlastības, ja mēs šīm žēlastībām esam uzticīgi.
Ir tāds mīts Sīzifu. Homērs raksta, ka Sīzifs, Korintas dibinātājs un valdnieks, bija visgudrākais un nadzīgākais no cilvēkiem. Viņš prata cilvēkos un pašos dievos modināt pret sevi simpātijas, jo dievi ielūdza viņu uz dzīrēm Olimpa kalnā. Sīzifs sajutās tik drošs, ka sāka ne tikai izzagt dievu ēdienus un dzērienus, bet arī izpaust dzirdētos noslēpumus, ko dzirdēja sarunās ar dievu. Dievi beigās nolēma viņam sūtīt nāvi un sodīt. Bet sodam bija jābūt ļoti bargam – Sīzifam bija jāveļ augsta kalna virsotnē smagu, apaļu akmeni. Kad akmens atradās jau gandrīz augšā, saskaņā ar dievu gribu, tas ar visus savu smagumu vēlās lejup. Nomocītais Sīzifs kāpa lejā un sāka atkal no gala. Un tā šī viņa pūlēm nebija gala.
Šī mīta filozofiskajā versijā varam atrast daudz kopīgu iezīmju ar spitālīgo cilvēku no šīs dienas Evaņģēlija. Spitālīgais, jeb, kā šodien saka, lepras slimnieks, pilnībā apzinās savas mokas. Viņš ir slimības salauzts, kas pēc tā laika reliģiskajiem likumiem darīja viņu nešķīstu. Spitālīgajam bija pilnībā jābūt izslēgtam no savas kopienas. Viņam bija jāatstāj sava ģimene, tuvinieki, ciemats vai pilsēta un jādodas ārpus saplēstās drēbēs, aizsegtu seju, ubagojot no garāmgājējiem ēdienu. Šāda slimība, kura līdz pat mūsu dienām bija gandrīz neārstējama, visur tika uzskatīta par īpašu Dieva sodu. Spitālīgā izdziedināšana ļāva atgriezties sabiedrībā un atklāj cilvēkiem Dieva žēlsirdību. Kristus iežēlojās par slimo, viņu izdziedināja. Jēzus ir visvarens. Jēzus ir žēlsirdīgs. Jēzus izceļ cilvēkus no viņu posta, gan fiziskā, šai gadījumā no lepras, gan garīgā – no grēka verdzības. Tomēr ir jārod iekšējs spēks iziet no savas vientulības, tuvoties Dievam, tuvoties Jēzum, nokrist ceļos Jēzus priekšā, sakot: „Ja Tu gribi, tu vari mani darīt brīvu.”
Cilvēks vienmēr atrod savu spitālību, kura viņu moka varbūt gadiem ilgi. Spitālība ir mūsu pastāvīgie grēki, proti, lepnība, skaudība, nodevība, neuzticība, izlaidība, kas ir raksturīga mūsu dienās, narkotikas, zādzības, krāpšana, slepkavības. Ja ielūkojamies katrs savā sirdī, tad droši vien varam atrast kādu nedzīstošu brūci, kas izraisa mūsu vientulību, attālināšanos no Dieva, no otra cilvēka. Tā ir mūsu spitālība, mūsu lepra, no kuras jālūdz, lai Jēzus dziedina. Tādēļ nepieciešama ticība, ticība Dievam, arī mūsu pašu griba, Dieva žēlastība, lai izkļūtu no šī posta. Tieši to mums šodien māca notikums ar spitālīgo gan šīs dienas pirmajā lasījumā, gan arī Evaņģēlijā. Viņš atzina savu vājumu, un pateicoties tam, ka atzina un tuvojās Jēzum, aizgāja izdziedināts. Arī mēs esam saņēmuši Dieva žēlastību. Ne vienu reizi vien, atstājot grēksūdzes krēslu, mēs saņēmām dziedināšanu un aizgājām ar priecīgu sirdi, ar priecīgu prātu, atjaunoti garā.
Varbūt mums tagad liekas, ka visas mūsu pūles tikt vaļā no sliktiem ieradumiem, grēkiem līdzinās Sīzifa pūlēm uzvelt kalnā lielo akmeni. Grēki atgriežas arvien no jauna. Ja tā, tad jāatceras divas lietas. Vispirms mēs nedrīkstam pierast pie saviem grēkiem, ka mums it kā viss ir kārtībā, esot grēka stāvoklī. Mums vienmēr šie grēki ir jāizjūt kā kaut kas svešs, nepatīkams mūsu dvēselei un, protams, arī Dievam. Otrkārt, mēs nedrīkstam uzskatīt, ka mūsu grēks ir lielāks par Dieva žēlastību, par Dieva spēku.
Pāvests Francisks runā par sirds gudrību, ka visas lietas ir jādara in sapentia cordis. [Tas nozīmē,] iemantot sirds gudrību, visu darīt sirds gudrības perspektīvā. Sirds gudrība, raksta svētais Jēkabs savā vēstulē, ir šķīsta, miermīlīga, prātam paklausīga, pilna žēlsirdības un nes labos augļus. Bet mums taču kristiešiem katru dienu ir jānes labie augļi. Sirds gudrība ir uzvedība, ko ir iedvesmojis Svētais Gars prātā un sirdī. Tas ir tāds cilvēks, kurš prot pateikties, kurš redz otru cilvēku, kurš tuvojas Dievam, kurš dara visu pēc Dieva prāta dzīvē. Tādēļ, iemantojot sirds gudrību, mēs varam nest daudz labo augļu mūsu dzīvē, mūsu tautas dzīvē, Baznīcas dzīvē.
Lūk, šo gudrību ir iemantojis mūsu arhibīskaps metropolīts. Viņš visas lietas veic šīs gudrības perspektīvā, tādēļ viņam viss izdodas ar Dieva spēku, ar Dieva palīdzību, svētību. Šodien, kad esam pulcējušies lūgties par Rīgas arhibīskapu metropolītu V.E. Zbigņevu viņa 60 dzīves gadu jubilejā, lai arī paši apzināmies, ka mums ir jāatbalsta viņa darbība ar lūgšanām un jānes mums visiem cienīgi augļi diecēzē, draudzē, Baznīcā. Šāda kalpojuma un amata pūles ir ļoti lielas. Reizēm varbūt šķiet, ka tas līdzinās minētā Sīzifa pūlēm, taču mums kā kristiešiem ir privilēģija, velt akmeni kalnā kopā ar Jēzu Kristu. Tad šis akmens nevelsies lejā no kalna, bet paliks kalna virsotnē. Ekselence, augsti godātais arhibīskapa kungs, lai arī turpmākos gadus šī Dieva klātbūtne jūsu dzīvē, jūsu darbībā palīdz dzīvot un kalpot Dievam un Latvijas Romas Katoļu Baznīcai, un arī visai Baznīcai pasaulē.”
Dievkalpojuma noslēgumā Zbigņevs Stankevičs pateicās Rēzeknes – Aglonas diecēzes bīskapam par sprediķī teikto un padalījās ar savām pārdomām, kuras viņā rosināja dzirdētais: „Attiecībā par Sīzifu – tas ir ļoti labs salīdzinājums. Man uzreiz rodas paralēles ar mūsu pašu dzīvi un ne tikai ierindas kristieša dzīvi, bet arī ar priestera un bīskapa dzīvi. Barības nolaupīšana dieviem ir tad, kad mēģinām savu gribu pasniegt kā Dieva gribu. Dievs neļaus paņemt sev Viņa godu. Kad mēs gribam paņemt sev Viņa godu, piedēvēt Viņam to, kas ir mūsu, nav Viņa iedvesmots, tad beigās iznāk tā, ka esam ielikuši milzīgas pūles, bet akmens veļas nost, Dievs neļauj lai tas notiek. Un patiesībā, labi, jo tad tā nav Viņa valstība, ko ceļam, bet mūsu valstība.
Otra lieta – par spitālību. Es tā sēdēju un domāju, tā spitālības dimensija arī manī ir. Tā bija spēcīgāka tajā dzīves posmā, kad neticēju Dievam. Tad tā stipri ņēma virsroku dažās jomās vai vispār manos dzīves uzstādījumos. Es dzīvoju sev, nedomāju, kā pildīt Dieva prātu. Es darīju to, ko gribēju. Kad atgriezos, tad sāku tomēr stādīt Dievu savas dzīves centrā, mēģināju pildīt Viņa prātu, sākumā kā ticīgs inženieris, lajs, pēc tam kā seminārists, priesteris un beigās kā bīskaps. Bet gribu pateikt, ka to spitālības dimensiju novēroju visu laiku, tā kaut kur tur iekšā ir un visu laiku vajag ar to sadzīvot.
Kā trešo tēlu vai gaismas staru no Svētajiem Rakstiem vēlos novilkt paralēles ar to, ko teica sv. Pāvils: Dievs man ir devis tādu dzeloni. Trīs reizes es lūdzu Dievu un beigās Viņš pateica: „Nē, nebūs tā, kā tu gribi. Tev pietiek manas žēlastības, lai tu nekļūtu lepns.” Lūk, šeit ir iepriecinājums. Dievs pieļauj mūsos spitālības dimensiju, lai mēs nekļūtu lepni, lai mēs nesāktu sev piedēvēt Viņa lielos darbus, ko Viņš dara mūsu dzīvē. Pirms nu jau gandrīz pieciem gadiem, kad biju tikai nominēts, bet nebiju vēl konsekrēts, es savā – Rīgas Kristus Karaļa – draudzē galvenajā Misē pateicu: „Lūdzieties par mani, lai es nekļūstu liels savās acīs. Lai Dievs ir centrā, lai es nekad nenostādu sevi centrā.” Patiesībā tā ir tā trakākā spitālība, kad iedomājies, ka esi liels, un Dievs ir piedeva tavai dzīvei. Bet Dievs, lai pasargātu mūs no tā, atstāj kaut kādu vājuma dimensiju, kādu dzeloni mūsu miesās, problēmu, un tā visu laiku mudina mūs uz atgriešanos. Mudina atzīt, ka bez Dieva žēlastības es neko nevaru. Dievs ir liels, es esmu maziņš. Es, tikai pateicoties Dievam, varu darīt to, kas man ir jādara un tikt galā ar visām lietām. Tas ceļš nav viegls, bet ir labs un svētīgs.
Es zinu, ka jūs lūdzaties – paldies par jūsu lūgšanām. Bet aicinu – lūdzaties, lai tas process, lai tā spitālības dimensija, kuru es saskatu savas būtības dziļumos, mani visu laiku mudina uz atgriešanos, lai viņa mani stumj pie Dieva, lai es arvien vairāk atļauju Viņam darīt savu darbu manī un caur mani. Un tad jau būs labi. (..)”
LRKB IC
