“Caritas Latvija” nacionālais birojs vēlas dalīties ar kādu priecīgu ziņu, kas tikai tagad kļuva zināma. Izrādās, Mazsalacas katoļu draudzes „Caritas” grupa pagājušajā gadā ir saņēmusi divus apbalvojumus par nesavtīgu tuvākmīlestības darbu vietējiem cilvēkiem.
Par abiem apbalvojumiem vēsta „Mazsalacas novada ziņas”: „Mazsalacas novadā goda nosaukumu “Gada kolektīvs labdarības jomā Mazsalacas novadā 2014” saņēma labdarības organizācija “Caritas” Ženija Narņicka un Marta Lulle. Par zupas virtuves izveidi 2014. gadā, ierosmi veidot labdarības koncertus un ilggadēju slimnīcas pacientu aprūpi.
5. decembrī, Starptautiskajā brīvprātīgo dienā, Rīgā notika plašas un skanīgas brīvprātīgo svinības visas dienas garumā. Rīgas Stradiņa universitātes Aulā pulcējās visi izvirzītie brīvprātīgie no Vidzemes un Latgales, lai saņemtu atzinības rakstus par savu nesavtīgo ieguldījumu sabiedrības labā 2014. gada laikā. Izvirzīto brīvprātīgo vidū bija arī mazsalacietes – Sabīne Petrakova, Ženija Narņicka un Marta Lulle.
„Ženija un Marta jau ilgus gadus kalpo Mazsalacas slimnīcas pacientiem, reizi nedēļā tos apciemojot palātās. Ar viņu gādību tika organizēts projekts “Zupas virtuve”, kur astoņus mēnešus 2014. gadā Mazsalacas novada trūcīgie iedzīvotāji trīs reizes nedēļā varēja saņemt siltu zupu. Par ikgadējiem kļuvuši organizācijas “Caritas” ierosinātie Labdarības koncerti Kultūras centrā pirms Ziemassvētkiem, kur, piedaloties novada pašdarbības kolektīviem, saziedotā nauda tiek novirzīta dāvaniņām Mazsalacas slimnīcas pacientu iepriecināšanai.
Kāpēc jūs esat izvēlējušās kalpot līdzcilvēkiem šādā veidā?
Ženija Narņicka (Labdarības organizācijas “Caritas” Mazsalacas grupas vadītāja):
– Grūti pateikt – tas kļuvis jau par dzīvesveidu. Esmu pensijā jau sesto gadu un principā visu laiku darbojos labdarības jomā. Nezinu, kāpēc tieši šogad tā īpaši tieku celta saulītē. Es nekautrējos no dzīves grūtībās nonākušajiem, nav problēmu pieiet uz ielas klāt, parunāt. Tad nu viņi man arī zvana, un acīmredzot es viņiem liekos vajadzīga. Turklāt man patīk, ka joprojām varu būt aktīva, darboties. Nupat vētrā man gandrīz divas dienas nebija elektrības, sēdēju mājā, pustumsā – nu ko man vienai laukos darīt? Bērni jau lieli. Negribu sēdēt mājās un blenzt vienā stūrī. Gribas šiverēt. Domāju, pie tā vainīgs arī mans latgalietes raksturs.
Marta Lulle (Labdarības organizācijas “Caritas” Mazsalacas grupas locekle, Romas Katoļu baznīcas Mazsalacas draudzes priekšniece un Mazsalacas slimnīcas kapelāne):
– Man šķiet, ka būtu daudz grūtāk to nedarīt, nekā darīt – it īpaši cilvēkam vecākos gados, jo tad ir iegūts garīgs briedums. Ja cilvēks nedarbojas dimensijā, kas ir vērsta augšup, tad viņš garīgi sagumst, paliek ierobežots savā domāšanā un garā, viņa dzīve ir plakana. Uzskatu, ka cilvēkam ir jāpiepilda savs dzīves uzdevums – darīt labu. Kāpēc tad vispār dzīvot, ja nedari labu?
Mana kalpošana slimiem un veciem cilvēkiem sākās pēc manu vecāku nāves. Sapratu, ka cilvēks, kas ir slims un bezpalīdzīgs savu sāpju priekšā, jūtas ļoti vientuļš un atstāts, viņam ir bailes, neziņa. Un mans novērojums ir rūgts – tuvinieki to visbiežāk nesaprot. Kad cilvēks ir miris, viņi to cenšas kompensēt ar asarām un ziedu pušķiem kapos, bet viņi nav pratuši iedot šim vecajam cilvēkam vēl dzīvam esot to, kas viņam visvairāk bija nepieciešams – sajūtu, ka viņš ir novērtēts, sirds siltumu un izpratni. Sabiedrība, kas novēršas no vecuma slimības skartiem cilvēkiem, staigā pa “plānu ledu”, jo nekad taču nevaram zināt, kādi mēs būsim sava mūža beigās.”
Mazsalacas Katoļu draudzes „Caritas” grupa arī šajā gadā sadarbībā ar vietējo pašvaldību organizē zupas virtuvi Mazsalacas trūcīgajiem cilvēkiem.
Vēlam Dieva svētību un stiprinājumu turpmākajā darbā!
„Caritas Latvija”
