Svētās Avilas Terēzes 500 gadu jubilejas svinības Latvijā notika 28. martā Marijas, Pestītāja Mātes karmelīšu klosterī Ikšķilē. Dienā pirms Pūpolu svētdienas klostera saime, ko vada māsa Elija, uzņēma Terēzes no Jēzus lielās jubilejas svinētājus – gan Ikšķiles draudzes ļaudis, gan laju karmelītus no visas Latvijas. Baznīcas solos gaidīja māsu sarūpētā dāvana – piemiņas kartīte ar Avilas Terēzes vārdiem par iekšējo lūgšanu, kas iekļauti Katoliskās Baznīcas katehismā: „Pēc manām domām iekšējā lūgšana nav nekas cits kā uzkavēšanās pie Drauga, ar kuru mēs bieži vieni paši satiekamies, vienkārši lai būtu pie Viņa, jo mēs droši zinām, ka Viņš mūs mīl.”
Svēto Misi vadīja priesteris Andris Kravalis, koncelebrēja priesteri Rolands un Daumants Abricki – šie trīs tēvi ir piederīgi Dzīvības Mātes institūta kopienai, kā arī Vissvētākās Jaunavas Marijas un Karmela Kalna Baskāju brāļu ordeņa Rīgas klostera priekšnieks Staņislavs Pračaks un priesteris Aleksandrs Stepanovs. Svētajā Misē dziedāja koris Ingrīdas Trups-Kalnes vadībā, izpildot arī Avilas Terēzes nepārspējamo „Nada te turbe” (latviešu versijā: „Lai Tava sirds vairs nebaidās”) un „Flos Carmeli”. Svētku reizē jāpateicas visiem tiem, kas ir nodrošinājuši to, ka latviešu lasītājam ar šo svēto ir paveicies, jo augstvērtīgā tulkojumā ir pieejamas Avilas Terēzes grāmatas „Dzīve”, „Pilnības ceļš”, „Dvēseles pils” un Antonio Sikari komentārs „Svētās Terēzes no Avilas „Dvēseles pilī”. Homīlijā priesteris Andris uzsvēra to, cik svarīgi ir neapstāties ceļā pie Dieva – zīmīgi, ka Terēze piemineklī Avilā ir attēlota ar ceļaspieķi rokā. Un, kā vēstī leģenda, Avilas Terēzes pēdējie vārdi bija: „Nu ir laiks doties ceļā!”
Terēze no Jēzus (Teresa Sanchez Cepeda Davila y Ahumada) bija neparasta svētā savā laikā, un pat dažs labs teologs nebija slēpis vēlmi redzēt, „kā viņa beigs dzīvi uz sārta”. Taču vēstures Kunga griba bija, lai svētā uzrunātu daudzus jo daudzus cilvēkus cauri gadsimtiem. Svētās Terēzes no Jēzus gadā, kas turpināsies līdz viņas piemiņas dienai š.g. 15. oktobrī, mūsdienu pasaules cilvēki ar lielu uzticību un slāpēm pievēršas Avilas Terēzes mantojumam, viņas dzīvē un darbos meklējot liecību, kā būt kopā ar Dievu tad, kad šķiet, pasaule apkārt grūst.
Pēc dievkalpojuma, māsas Elijas laipni lūgti klostera rekreācijas telpās, viesi noklausījās priekšlasījumu „Svētās Terēzes vēsts mūsu laikiem”. To sniedza par universitātes docētāju strādājusī un ilgus gadus Igaunijas un Somijas laju karmelītus vadījusī Heidi Tuorila-Kahanpē OCDS. Viņu pazīstam no daudzām uzstāšanās reizēm Latvijas Terēzes Karmela kopienas pasākumos, tāpēc kopienas vadītāja Inga Reinvalde ar prieku uzņēmās tulkotājas pienākumus. Karmela ekleziālās kopienas Latvijā vadītāja Baiba Brūdere labprāt pakalpoja, nodrošinot prezentācijas parādīšanu.
„Ko mēs šodien svinam?” jautāja Heidi. Avilas Terēze, kura 1515. gadā bija dzimusi tai pat liturģiskajā laikā, kuru pārdzīvojam šodien, kad esam tik tuvu Lieldienām, bija vēlējusies veikt pasaules, vēstures pārveidi pēc Jēzus plāna, jau te un tagad ierīkojot Debesu valstību. Terēze, kuras mīlētākie svētie bija apustulis Pāvils, Marija Magdalēna un svētais Augustīns, aicina cīnīties par kristietību, kas ir apdraudēta. Tāpēc Terēze dibināja mazas kopienas, kas rādīja, ka mīlestība var pārveidot pasauli. Svētā, kas dzīvoja nulle kā notikušās Jaunās pasaules atklāšanas brīnuma laikmetā, vēlējās atklāt t.s. sesto kontinentu – cilvēka iekšējo garīgo pasauli. Tādējādi Terēzes 500. dzimšanas dienas svinības ir nepieciešamas, lai Jaunās evaņģelizācijas zīmē sagatavotos nākotnei Eiropā.
Izmantojot pāvesta Franciska vēstuli Avilas arhibīskapam Terēzes gada iesākumā, Heidi uzsvēra svētceļnieces dzīves mācības galvenos punktus. Tas ir prieks, kas rodams, paciešot pārbaudījumus un sāpes. Īpaši tad, kad laiki grūti, ir vajadzīgi stipri un priecīgi Dieva draugi, kas spēj atbalstīt vājos. Lūgšana ir ceļš uz draudzības padziļināšanu ar Dievu, un tajā ir svarīgi nevis daudz domāt, bet daudz mīlēt, skatienu nemitīgi pievēršot Kristum. Sadraudzība, kopības veidošana nozīmē to, ka ikviens cilvēks ir ceļabiedrs, un tāpēc ir jāatsakās no vēlmes būt, izcelties uz cita rēķina. Dievs, dvēselē cilvēku vadot no mājokļa uz mājokli, tuvina sev un reizē citiem cilvēkiem. Tagadnes ceļš Terēzes izpratnē nozīmē to, ka mistiskajā pieredzē nav jānoslēdzas, bet tajā jārod spēks ikdienai. Tajā ir vieta nevis pesimismam, bet gan reālismam – lūdzies vairāk, lai saprastu, kas tev apkārt notiek, un dari nevis nododies emocijām. „Ja pasaule ir liesmās,” saka Terēze, „nedrīkst zaudēt laiku, darot otršķirīgas lietas.”
Pēc priekšlasījuma Ikšķiles klostera karmelītu māsas bija sarūpējušas agapes mielastu. Terēzes aicinātos svētceļniekus sasildīja par piecsimtgades ēdienu atzītā ukraiņu māsas Karolīnas gatavotā zupa no ķirbjiem, tomātiem un garšvielām.
Pēc vesperēm bija laiks doties ceļā.
Marija Terēze, foto: Anita Sosnare
