Marta sākumā Madonas draudzes administrators tēvs Tomass Zieļonka SDB aicināja draudzi uz draudzes padomes vēlēšanām, iepriekš pārdomājot, kuri trīs cilvēki šim kalpojumam ir visatbilstošākie. Tas rosināja noskaidrot, kas īsti ir draudzes padome un ko par šādas padomes izveidošanu saka kanoniskās tiesības. Izrādās draudzes padome pasaules praksē katoļu Baznīcā ir visai ierasta lieta.
Rīgas Metropolijas tiesas vadītājs, bīskapa vikārs tiesas jautājumos priesteris Juris Jalinskis pastāsta, ka kanoniskās tiesības draudžu ietvaros paredz divu veidu padomes: ekonomiskās un pastorālās. Padomes var izveidot draudzes prāvests vai arī var aicināt izveidot bīskaps vai bīskapu konference. “Mans personīgais viedoklis – ja Baznīca šīs padomes kanoniskajās tiesībās ir pieminējusi, tad Baznīcas vēsturē tās sevi ir attaisnojušas,” teic kanonisko tiesību speciālists.
Kanoniskajās tiesībās nav aplūkoti specifiski, ar padomēm saistīti jautājumi, piemēram, cik cilvēku tajā jābūt, kā to konkrēti izveidot. Ekonomisko padomi draudzēs iesaka izveidot, lai pārrunātu jautājumus par draudzes ekonomiskajām vajadzībām, piemēram, remontiem, apsaimniekošanu u.tml. Ekonomiskā padome kanoniskās tiesībās minēta kā nepieciešama un obligāta. “Garīdznieks reizēm viens tik labi ekonomiskos jautājumus nevar pārzināt. Cits jautājums, kā prāvests šo padomi organizē? Var būt tā, ka ekonomiskā padome viņam nozīmē konsultēšanos ar vienu grāmatvedi vai citu speciālistu. Konsultācijām nav jābūt arī pastāvīgām, tās var būt nepieciešamas konkrētiem darbiem, piemēram, būvdarbiem, finanšu jautājumiem. Padomei nav jābūt obligāti juridiski izveidotai,” skaidro J. Jalinskis. Jāatceras, ka nopietnākus jautājumus bez bīskapa ziņas prāvests ar padomi izlemt gan nedrīkst, piemēram, kā kaut ko ieķīlāt vai ņemt kredītu, jo gadījumā, ja situācija izvērtīsies neveiksmīga, draudze paliks bez īpašuma.
Pastorālā padome kanoniskajās tiesībās ir ieteikta tāpēc, lai draudze labāk varētu pildīt savu uzdevumu un aicinājumu. Tā ir ieteicama, bet par obligātu kļūst tad, kad par tās izveidošanu izlemj bīskaps, piemēram, pēc priesteru padomes ieteikumiem. Sanākot kopā draudzes prāvesta izvēlētajiem vai arī pašas draudzes ievēlētiem pārstāvjiem, pastorālā padome domā, kā efektīvāk attīstīt draudzes darbību. “Šajā gadījumā prāvests var rīkot vēlēšanas un ļaut, lai aktīvākie draudzes locekļi paši izvēlas, kas darbosies padomē, vai arī padomes dalībniekus izvēlēties pats. Tajā varētu būtu kāds katehēts, atbildīgais par mūziku, liturģiju, vikārs, kāds pārstāvis no draudzes paspārnē funkcionējošas organizācijas, piemēram, “Caritas” u.c.”
Draudzes padome – pastorālā vai ekonomiskā – var būt tikai konsultatīva; tai nav lēmējtiesības. “Ja prāvests saka, ka tā nedarīsim, tad padome nevar nobalsot un pateikt: “Nē, darīsim gan!” Ja padome šādi rīkojas, tad ir pretrunā ar kanoniskajām tiesībām, kur draudzes prāvestam bīskaps ir piešķīris lēmējvaru, proti, tiesības izlemt jautājumus, kas ir viņa kompetencē. Lēmumu pieņemšanā prāvests draudzē ir pēdējā instance, izņemot gadījumus, kad kādu jautājumu izlemšanā iesaistās pats bīskaps,” skaidro priesteris.
J. Jalinskim nav zināms, ka Latvijā kāds būtu juridiski izveidojis draudzes padomi, taču viņš pieļauj, ka daudzviet tā pastāv bez oficiālas dibināšanas. “Jo var gadīties, ka kādā draudzē cilvēki regulāri satiekas un apspriež dažādus ar draudzes aktivitātēm saistītus jautājumus. Pieļauju, ka lielākā daļa draudžu ganu pārrunā dažādas lietas ar līdzstrādniekiem, piemēram, pirms Lieldienām prāvests satiekas un konsultējas ar ērģelnieku. Padomei jau nav obligāti jābūt juridiski dibinātai.” J. Jalinskis skaidro, ka juridiski dibināta padome nozīmē, ka tai ir oficiāls iesākums, un šo aktivitāti kā juridiska persona pārstāv pati draudze. Garīdznieks šajā gadījumā sasauc kopā cilvēkus ar nolūku veidot draudzes padomi. Juridiski izveidotai padomei vajadzētu būt arī vispārīgiem statūtiem, kas to regulē un ļauj saprast, pēc kādiem principiem tā darbojas.
Rietumu pasaulē padomes ir diezgan saprotama lieta, lai gan tās izveido un funkcionē dažādi – pēc vajadzības. “Pats divus gadus esmu strādājis kādā draudzē Itālijā un redzēju, ka reizi pusgadā, kad vajadzēja pieņemt kādus svarīgus lēmumus, sanāca ekonomiskā padome, bet pēc tam to ikdienas gaitā vairs nemanīju. Pastorālā padome sanāca biežāk – reizi mēnesī vai divos. Tajā pārrunāja, kādas ir vajadzības, trūkumi, idejas u.tml.,” atceras J. Jalinskis.
Lai gan draudzes padome ir ieteicama un J. Jalinskis teic, ka būtu vēlams iet šajā virzienā, tomēr padomei tikai padomes pēc arī neesot nozīmes. To jāveido tikai tad, ja ir nepieciešamība un tā spēj darboties. Jāņem vērā arī, ka katrai draudzei ir sava specifika. Piemēram, atšķirsies veids, kā tā darbojas lielā draudzē un kā mazā lauku draudzē. “Ir draudzes nomaļā vietā, kur apkārtējie dzīvo viensētās vairāku kilometru attālumā. Protams, ka tāda padome satiksies retāk un, iespējams, prāvestam nemaz nav nepieciešama. Kādā draudzē prāvests varbūt saka: “Nu, nevaru nevienu cilvēku padomei atrast. Nav man tādu!” Var jau teikt, ka draudzes prāvestam ir problēmas sastrādāties, bet pieprasīt, ka viņam obligāti jāveido padome, nedrīkst. Nav noslēpums, ka kāds ir pamēģinājis un pamatīgi apdedzinājies. Ir jābūt arī reālistiem.”
Ja padome izlemj daudz dažādu lietu, bet viena daļa draudzes tām nepiekrīt vai arī reāli nevar tās izpildīt, tad var rasties jautājums, vai šādai padomei ir kāda nozīme? “Padomei vienmēr ir jājūt pulsu, ko draudze reāli var “pavilkt”. Citādi var gadīties tā, ka sanāk trīs gudras galvas ar prāvestu, kaut ko izdomā, bet pārējā draudze to nemaz nevar izpildīt. Var jau izdrukāt uz lapām norādījumus un lēmumus, bet, ja draudze to nepilda, tad šāda padome ir formāla struktūra. Svarīgi padomes veidošanu sākt ar satikšanos, dialogu, saprast vajadzības. Loģiski būtu pieaicināt cilvēkus no dažādām grupām – pensionārus, jauniešus, ģimenes u.tml. Nevar arī pateikt, ka būsim tikai trijatā vai četratā. Iespējams, laika gaitā prāvests saprot, ka nepieciešams pieaicināt vēl kādu pārstāvi,” padomes darbību skaidro J. Jalinskis.
Padome var būt arī šaurāka, piemēram, tāda, kas attiecas tikai uz kādu konkrētu kalpošanu – “Alfu” vai sagatavošanos laulībām. Katrā ziņā jāatceras, ka padomei jādarbojas harmonijā ar pārējo draudzi un nevajadzētu kļūt par nesaskaņu cēloni. “Tāda padome arī nav nevienam vajadzīga. Padome jāveido, kad situācija ir nobriedusi un cilvēki ir gatavi kaut ko darīt. Brīdis, kad realizēt padomi, jājūt!” atzīst J. Jalinskis.
LRKB IC
