Lielajā ceturtdienā, 2. aprīlī, Kunga Pēdējo Vakariņu dievkalpojumu Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs svinēja Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē. Sprediķī viņš atsaucās uz Svēto Rakstu lasījumos dzirdēto vārdu:
“Vecās Derības lasījumā dzirdējām par jēra upurēšanu. Šeit tiek vilktas paralēles. Vecajā Derībā jērs simbolizēja upuri Dievam kā izpirkumu par grēkiem, jo par grēkiem ir jāmaksā ar nāvi. Dievs savā lielajā žēlsirdībā rādīja, ka jērs ir samaksa par grēku. Lai arī, protams, jau praviešu laikā skaidri tika parādīts, ka Dievam nav vajadzīgas jēra asinis un grēku ar jēra asinīm nevar izdzēst, tas ir simbolisks akts. Šis upura jērs, kas ir Vecajā Derībā, Jaunajā Derībā ir Kristus, Viņš ir samaksa par grēku. (..)
Ebreju tauta Ēģiptē bija tā paverdzināta, ka pati nespēja tikt laukā no verdzības. Bija vajadzīga Dieva iniciatīva. Dievs vērsās pie Mozus, aicināja Mozu, svaidīja viņu ar savu garu un teica: „Tu būsi tas, kas izvedīsi manu tautu no Ēģiptes.” Mēs zinām, ka Mozum bija problēmas akceptēt šo misiju. Viņš teica: „Kas es tāds esmu? Pirmkārt, mani vairs nepazīst, jo 40 gadus biju citur (..).” Svētajos Rakstos ir teikts, ka Mozus bija pats pazemīgākais starp cilvēkiem, tas nozīmē, viņam bija ļoti reālistisks pašvērtējums, viņš apzinājās savas robežas un nepiemērotību šādai misijai no cilvēcīgā viedokļa. Bet Dievs uzstāja un viņš piekrita. Dievs izveda tautu caur Mozu, kurš padevās Viņa gribai, piekrita kļūt par Viņa instrumentu. Kas no tā izriet? Tauta pati ar saviem spēkiem nevar izrauties no verdzības, jo ir ienaidnieka, paverdzinātāja pārspēks. Vajadzīga Dieva iniciatīva un kāds Dieva sūtnis, Dieva svaidīts vīrs, kurš paņem tautu aiz rokas, sapurina un izved laukā.
Mēs zinām, ka Jaunajā Derībā šāds cilvēks ir Dieva Dēls, Jēzus Kristus, kurš paņēma sava laika Izraēļa tautu, bet ne tikai. Pravieša Isaja pravietojumos par Dieva kalpu (kas attiecas uz Jēzu Kristu) ir teikts: „Es tevi sūtīšu ne tikai pie Izraēļa tautas, bet līdz zemes robežām.”
Tagad vilksim paralēles. Līdzīgi kā Vecās Derības laikā tauta pati nevarēja izkļūt no Ēģiptes verdzības, kur Ēģipte simbolizē grēka verdzību, tā arī mūsdienās cilvēks nevar pats ar savu grēku tikt galā. Ir vajadzīgs jērs, kas Vecajā Derībā bija upurdzīvnieks. Bet mēs jau zinām, ka ir vajadzīgs Jēzus Kristus, ir vajadzīgs Viņa upuris, lai mēs izkļūtu no grēka verdzības.
Ne velti tieši izceļošana no Ēģiptes, šis jēra upurēšanas rits ir sasaistīts ar Euharistijas iedibināšanas notikumu pirms Jēzus Kristus krustā sišanas. Noslēpumainā veidā šī realitāte, kas Vecās Derības laikā bija izteikta zīmēs, simbolos, šo Pēdējo vakariņu laikā piepildās caur Jēzus Kristus personu. Viņš saviem mācekļiem saka: „Dariet to manai piemiņai!” Atkārtojiet šo Pēdējo vakariņu mielastu! Tā nav kaut kāda tukša darbība, māžošanās, teātris, bet, var teikt, tas ir sakrālais teātris, mistērija, jo liturģijas ļoti būtiska iezīme ir tā, ka liturģija padara klātesošu to realitāti, par kuru runā.
Šodienas Euharistija, kurā mēs atsaucamies uz Pēdējām Vakariņām, padara klātesošu šo Pēdējo vakariņu notikumu. Turklāt padara klātesošu tādā veidā, ka mēs, līdzīgi kā Izraēļa tauta izgāja no verdzības, varam atvērties uz dievišķo klātbūtni, uz Jēzus Kristus upura spēku. Atvērt mūsu iekšējās verdzības dimensijas, tās vietas, ar kurām netiekam galā, ar kurām esam samierinājušies kā izraēlieši Ēģiptes verdzībā, domājot, ka mūsu paverdzinātājs ir spēcīgāks. Lūk, šī vakara liturģijas privilēģija ir tā, ka izceļošana notiek šeit, tevī, manī. Viss atkarīgs no tā, vai mēs pasakām Dievam: Jā, man ir nepieciešama brīvība. Veic šobrīd manā sirdī šo brīnumu! Es nevēlos dzīvot grēka, manu atkarību, baiļu vai kaut kādu problēmu, mana pesimisma, bezcerības verdzībā.
Jo ir maksa par grēku. Mēs dziedājām psalma refrēnā: „Svētītais biķeris ir līdzdalība Kristus asinīs.” Tātad svētītais biķeris, kura līdzdalībnieki mēs kļūstam caur Svēto Komūniju, ir līdzdalība Kristus asinīs, kas bija samaksa par pasaules grēkiem, bet arī mūsu – maniem un taviem – grēkiem. Līdzdalība, tas nozīmē, ka mēs tiekam šķīstīti. Tāpat kā Vecajā Derībā tai naktī, kad Mozum tika pateikts, ka Izraēļa tautas dēlu mitekļu durvis vai palodzes jānotriepj ar jēra asinīm, tad viņi tiks pasargāti un nāves eņģelis, kurš nonāvēja ēģiptiešu pirmdzimtos, Izraēļa dēlus neaiztiks, arī mēs kļūstam līdzdalīgi tajā biķerī, topam pasargāti no šīs nāves, kas ir alga par grēku.
Lūk, tā ir tā realitāte, ap kuru šovakar esam sapulcējušies, kurā esam aicināti ņemt dalību. Ja mēs iegremdējamies šajā realitātē, atveramies uz to, tad arī pieredzam konkrētus mūsu dzīves un sirds pārveidošanas augļus.
Evaņģēlijā dzirdējām, ka Jēzus, zinādams, ka ir pienākusi Viņa stunda aiziet no šīs pasaules pie Tēva, iemīlēja savējos, kas bija pasaulē, iemīlēja viņus līdz galam, Viņš atdeva sevi līdz galam, iztukšoja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei. Tātad dāvināja un atdeva sevi. Mēs arī esam aicināti dāvināt sevi. Mēs esam aicināti, kā Jēzus teica: „Mīliet viens otru. Tas ir mans bauslis, ko jums atstāju.” Un kas tad cits ir mīlestība, ja ne sevis dāvināšana otram cilvēkam?! Mēs uz to esam aicināti un tādā veidā ejam pret mūsdienu civilizācijā valdošo mentalitāti, kas ir patēriņa mentalitāte. Patēriņa tas nozīmē ņemšanas mentalitāte. Bet mīlestības mentalitāte ir sevis dāvāšanas mentalitāte, un uz to mūs padara spējīgus Jēzus Kristus, kad atveramies un ticībā izdzīvojam šī vakara noslēpumus.”
LRKB IC
