„Jūs esat kviešu grauds, kas aug…”

Šie vārdi, kurus var lasīt nule iznākušajā karmelītu tēva Reinharda Kērnera grāmatā „Jēzus zemniekiem” (KALA Raksti, 2015), vienā teikumā izsaka tajā ietverto aicinājumu lasītājiem. Augt, dot augļus, augt savstarpējā mīlestībā kopā ar Dievu un Viņā – manos un tavos Trīs.

Šā gada 22. maija pievakarē Karmela ģimene un tās draugi pulcējās, lai atzīmētu šīs grāmatas iznākšanu. Vispirms tika svinēta pateicības Svētā Mise Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā, kuru celebrēja Kuldīgas Svētās Trīsvienības draudzes prāvests Mihails Volohovs, kurš ir grāmatas teoloģiskais konsultants, un Sv. Marijas Magdalēnas draudzes prāvests Andris Kravalis, kurš savukārt pieder Karmela ģimenei.

Savā uzrunā priesteris Mihails rīkojās nedaudz līdzīgi tēvam Reinhardam Kērneram, mudinot meklēt pierastajā Svēto Rakstu skaidrojumā nianses, kas attiecas uz katru no mums. Viņš atgādināja, ka Jēzus vārdi Pēterim šīs dienas Jāņa evaņģēlija lasījumā (21, 14-18) neattiecas tikai uz šo mācekli un viņa aicinājumu kļūt par Baznīcas vadītāju. Jautājumu: „Vai tu Mani mīli?” Jēzus uzdod katram no mums. Šodien un tagad.

Svētajai Misei sekoja īss sadraudzības brīdis Svētās ģimenes mājā, kur savos iespaidos par karmelītu tēvu Reinhardu Kērneru, viņa vadītajām rekolekcijām Vācijā un grāmatām pastāstīja izdevniecības pārstāvji, teoloģiskais konsultants, tulkotāja Maruta Mazlovska un Karmela ģimenei piederīgie. Tulkotāja pievērsa uzmanību tēvam R. Kērneram raksturīgajam teoloģiskās domas izsacīšanas veidam – izskaidrot Rakstus un ticības patiesības vienkārši, kā bērniem, bet ne vienkāršoti. Arī jaunā grāmata, kaut ir ekseģētiska[1], kā atzīmēja tulkotāja, vienkārši un saprotami atklāj no jauna it kā sen zināmos Rakstu fragmentus un ticības patiesības, pievēršot lasītāja uzmanību Bībeles tekstos ieslēptajiem paradoksiem, gadu simtos nepamanītiem kultūrvēsturiskiem faktiem un tulkojuma īpatnībām.

Jāatzīst, ka arī šī karmelītu tēva grāmata provocē, it kā apgāž un reizē padziļina pierastas, tradicionālas Bībeles interpretācijas, pamodina no snaudas, mudinot iet dziļumā. Grāmatā „Jēzus zemniekiem” piedāvātā Svēto Rakstu interpretācija dažreiz kā akmens ielido mūsu mierīgi snaudošā prāta dīķī, liek ņemt Svētos Rakstus un meklēt atbildi – vai tiešām tā ir, kā raksta tēvs Reinhards? Kāpēc šis karmelītu mūks runā par evaņģēlista Marka kļūdu un Jēzu kā zemnieku?[2] Kāpēc mums visiem jākļūst par zemniekiem un Viņš mūs par tādiem padarīs?[3]

Kāda lasītāja jau pēc pirmajām lappusēm teica: „Man ir problēma! Vai tiešām Marks kļūdījās un 2000 gadus neviens to nepamanīja?” Dieva laika skaitīšanā 1000 gadi gan ir kā viena diena un nezinām, vai Viņš šādu kļūdu pastāvēšanu Svētajos Rakstos nepieļauj, lai mēs neatslābtu Rakstus lasīt, tajos meklēt un atrast?

Ja grāmatā piedāvātais skaidrojums rosinājis pārdomas, pat sašutumu un nesapratni, kura prasa jaunus meklējumus, lai saprastu, tā ir liecība, ka Dievs caur karmelītu tēva vienkāršajiem vārdiem un atziņām runā. Provocē, uzrunā, modina un velk pie Sevis.

Jau pats nosaukums – „Jēzus zemniekiem” šķiet pārsteidzošs – tradicionāli Jēzu uzlūkojam kā namdari un namdara audžudēlu, īpaši neiedziļinoties vidē, kādā Dieva Dēls auga un dzīvoja līdz savai atklātajai darbībai, kura noslēdzās ar krusta nāvi un augšāmcelšanos. Kāds Viņam sakars ar zemniekiem? Taču tēvs Kērners pievērš lasītāja uzmanību tā laika situācijai Galilejā, ka mazajā Nācaretes ciemā Jēzus ģimene bija sīkzemnieki, par ko liecina arī Jēzus zināšanas par lauku darbiem. Tātad, secina karmelītu mūks, Jēzus mācīja tādus pašus vienkāršus ļaudis, kāds bija Viņš pats, un darīja to viņiem saprotamā – zemnieku valodā. Mūsu Kungs nav atstājis nevienu paša rokas rakstītu vārdu, Viņa mācību evaņģēlisti pierakstījuši vēlāk un viņu pilsētnieciskā izcelsme tekstā ir ieviesusi savas korekcijas, kā tas ir noticis arī jau minētajā Marka evaņģēlijā.

Ņemot vērā šos kultūrvēsturiskos datus, evaņģēlista Marka Jēzus līdzības par Dieva valstību un sējēju atstāstījums (4, 1-9), kā arī līdzības izskaidrojums (4, 14-20) atklājas citā gaismā. Vārdi, kurus esam pieraduši uztvert kā izskaidrojumu par četriem cilvēku tipiem, ir grieķu kultūrvidei raksturīga alegoriska interpretācija, kāda Jēzus vidē nebija pazīstama. Tas ļauj secināt, ka to pievienojis pats pilsētnieks Marks.[4] Tēvs Kērners meklē un atrod līdzības sākotnējo jēgu, identificējoties ar zemniekiem, kas klausās Jēzu – zemnieku. Izlasot līdzību Jēzus valodā, var saprast, ka dažādie augšņu veidi ir katrā no mums un Dievs spēj darīt lielas lietas pat vismazākajā sirds derīgās augsnes stūrītī, briedinot tajā „trīsdesmitkārtīgus, sešdesmitkārtīgus, simtkārtīgus” Dieva valstības augļus.

Līdzīgā veidā – kā Jēzus laika zemnieks, karmelītu tēvs aplūko arī citas Jēzus stāstītās līdzības par Dieva valstību Lūkasa un Mateja evaņģēlijos, paverot interesantu ieskatu Jēzus laika augu valstī, tā laika cilvēku sadzīves un zemnieku darba norisēs, vienlaicīgi izceļot Dieva neierobežotās iespējas īstenot Savu valstību arī tur, kur cilvēciski tas nav iespējams. Precīzie evaņģēlijā rodamo vārdu un jēdzienu skaidrojumi ļauj saprast Jēzus dzīves notikumu un sacīto vārdu dziļāko jēgu, kas visai bieži neatbilst mūsu iesīkstējušiem priekšstatiem par Dievu un Viņa valstību.

Saistošā veidā tēvs Reinhards Kērners izskaidro lasītājam Bībelē sastopamo skaitļu simbolisko nozīmi un to saikni ar ebreju alfabētu[5], bet grāmatas pēdējās nodaļās pievēršas Dieva Trim Personām, to savstarpējām attiecībām un attiecībām ar cilvēkiem.

Attiecības Trīsvienībā nav statiskas un Personu vienotību, atsaucoties uz kādu 7.gs. teologu, tēvs Reinhards salīdzina ar seno Vidusjūras austrumu apgabalu deju perihorēzi, kuras nosaukums nozīmē pilnīgu iejušanos otrā, līdz sirds dziļumiem, būt kopā tik vienotiem, lai šī deja kļūtu iespējama.[6] Karmelītu mūks nepiedāvā sausu, garlaicīgu, zinātnisku Trīsvienības teoloģijas traktātu. Viņa rakstītais rosina lasītāju meklēt attiecības ar mīlošo Trīsvienību un citam ar citu: „Visdziļākā mīlestība starp cilvēkiem pastāv tad, ja viņi kopā pieņem un saprot Jēzus zemnieku valodu. Un ja abām sirdīm, abām, kā vienai, Jēzus ir draugs.”[7] Tātad Dievs mūs aicina uz ŠĀDĀM attiecībām! Tēva Kērnera skaidrojumā Trīsvienības teoloģija vispirms ir mīlestības teoloģija, tādas mīlestības, kas aicina pēc Dieva līdzības radīto cilvēku nākt brīvajā vietā pie Triju mīlošo Personu kopīgā galda[8], lai īstenotu ticības apliecības dziļāko jēgu „Es atdodu sirdi, es uzticos Dievam”.[9]

Izlasot grāmatu, atnāk atziņa par Dieva Valstības iespējamību katrā no mums, kļūst saprotama jaunu, citādu attiecību iespējamība starp Dievu un cilvēkiem un cilvēkiem savā starpā.

Paliek provocējošais jautājums– kāpēc Jēzus izvēlējās nākt pasaulē sīkzemnieku vidē un sludināja viņiem? Kāpēc mums Viņa valstībā būtu jākļūst par zemniekiem, kas ar to ir pateikts? Ko es, pilsētnieks, iesākšu kā zemnieks? Karmelītu tēvs nepasaka visas atbildes priekšā, viņa sacītais vedina doties ceļā un meklēt atbildi.

Arī uz šo jautājumu atbilde rodama Rakstos, otrajā Radīšanas stāstā: „Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli. Un Dievs Tas Kungs dēstīja dārzu Ēdenē, austrumos, tur Viņš ielika cilvēku, ko bija veidojis” (Rad 2, 7-8). Cilvēks ir ņemts no zemes un viņa uzdevums ir Dieva dēstīto kopt un sargāt: „Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu” (Rad 2, 15) – tātad viņš ir zemnieks, ielikts dārzā, kuru dēstījis Dievs – pats pirmais zemnieks. Svētos Rakstus noslēdzošajā grāmatā lasām, ka Viņš visu atjaunos laiku beigās un dārzs, kuru kops un sargās Viņa jaunās valstības zemnieki, par kuriem esam aicināti visi, būs arī debesu Jeruzalemē: „Viņas ielas vidū un upei abās pusēs bija dzīvības koks, tas nesa augļus divpadsmit reizes, katru mēnesi savu augli, un viņa lapas bija tautām par dziedināšanu” (Atkl 22, 2).

Stella Jurgena