Piektdien ar izstādes „Svētlaimīgu mani teiks visas paaudzes (Lk 1,48) – Dievmātes tēls Latvijā” atklāšanu aizsākās Laterāna Pontifikālās Univrsitātes filiāļu Rīgas Teoloģijas institūts (RTI) un Rīgas Augstākais reliģisko zinātņu institūta (RARZI) rīkotā starptautiskā zinātniskā konference „Terra Mariana 800: ticības un sabiedrības dialogs”. Pirmajā konferences dienā un tās pirmajā daļa, kas noritēja Rīgas domē, ievadvārdus teica Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, Latvijas pareizticīgās baznīcas virspriesteris Jānis Dravants, referātus nolasīja RTI rektors Pauls Kļaviņš Dr.theol., Lugano Teoloģijas fakultātes profesors pr. Andris Marija Jerumanis Dr. theol. un citi.
Z. Stankevičs, atklājot konferenci, teica: „Dialogs starp ticību un sabiedrību notiek jau 800 gadus. Saknes ir tas labais, ko Evaņģēlijs nesis Latvijai. (..) Svarīgi, lai kristīgais mantojums nav muzeja eksponāts, bet dzīve aktualitāte. Lai konference palīdz ieraudzīt, ka Evaņģēlijs ir atbilde uz mūsdienu sabiedrības izaicinājumiem.”
Priesteris J. Dravants norādīja, ka katra zeme ir Dievmātes zeme. „Vēl Tertuliāns ir teicis, ka katra cilvēka dvēsele ir kristiete un tās uzdevums ir uzmeklēt Kristu, pa īstam, lai Kristus to varētu darīt pietiekami svētku. (..) Šajā ceļā nav izslēdzama Jaunavas Marijas aizstāvība.”
Jānis Vanags atsaucās uz Vecās Derības sākumā minēto stāstu, ka Dievs veda Ādama priekšā dzīvniekus un viņš tiem piešķīra vārdus. „Vārdu piešķiršana ir ļoti svarīga mūsu identitātes veidotāja. Tā arī mūsu zemei Terra Mariana ir piešķīrusi būtisku identitāti. Ko tas nozīmē?” jautāja J. Vanags. Atbildot, kā pirmo viņš minēja faktu, ka piešķīra Eiropas identitāti, jo iesaistīja plašākā Eiropas saimē. Otrkārt, Dievmātes misija bija nest Miera Ķēniņu. Mūsu kontinents ir grūti cīnījies par to un arī mūsu zemē to ir bijis grūti sasniegt, vienlaikus tomēr jāatzīst, ka Eiropa ir daudz sasniegusi miera centienos. Kā trešo aspektu J. Vanags minēja to, ka Kristus Māte ir simbols mūžīgai jaunavībai, šķīstībai. „Eiropai ar šo aspektu šobrīd ļoti grūti klājas. Mūsu īpašais uzdevums ir Eiropai atgādināt par šķīstības nozīmi,” atzina arhibīskaps.
Publicējam vēl vairākus spilgtus un uz pārdomām rosinošus fragmenti no konferencē dzirdētā:
Pr. P. Kļaviņš: “Izskaust vardarbības iedīgļus mūsu prātos – lūk, paradigmas maiņa! (..) Pāreja no vardarbības uz žēlsirdību ir kā pāreja no Vecās Derības cilvēka uz Jaunās Derības cilvēku, no korumpētas sirds uz atvērtu un līdzcietīgu sirdi, no noslēgšanās sevī uz dialogu un sabiedrību. Tā ir nepieciešamā paradigmas maiņa visā cilvēces vēsturē. (..) Un šī maiņa īstenojas, pateicoties Dieva žēlastībai.”
Pr. A. M. Jerumanis: “Kristietim nav jāatstāj pasaule, bet viņš atšķiras. Atšķirība nenozīmē atdalīšanos, vienaldzību vai bailes, vai nicināšanu. Nē, kristietis vēlas dalīties ar saņemto žēlastību. Viņš apzinās, ka ir saņēmis Atklāsmes dāvanu. Dalīties nozīmē komunicēt ar otru. Kristietis apzinās, ka pats Dievs ir iesācis komunikāciju ar cilvēku, un Kristū šis dialogs ir sasniedzis jaunu dimensiju. Pāvils VI šo dialogu ir nosaucis par atpestīšanas dialogu. Kristietis, kas vadās pēc Dieva atpestīšanas dialoga, kļūst par šī dialoga starpnieku pasaulē. Ko nozīmē šis dialogs? Pāvests Pāvils VI atgādina, ka atpestīšanas dialogs, ko kristietis veic ar pasauli, ir komunikācijas garīgā māksla. To vispirms raksturo skaidrība. Mūsu valodai jābūt skaidrai. Otrkārt, tai jābūt pazemīgai. Tā nevar būt uzbrūkoša, aizskaroša. Treškārt, dialogu raksturo uzticība, paļāvība uz otru. Ceturtkārt, garīgās komunikācijas māksla ietver apdomību. Tā pedagoģijas dēļ ņem vērā otra cilvēka morālisko un psiholoģisko stāvokli. Dialogā apvienojas patiesība ar mīlestību. Draudzība ir dialoga gaisotne.” Top of Form
Kardināls Jānis Pujats: „Satraucoši ir tas, ka mūsu sabiedrībā visi cer uz nebūtību… Lai gan ir dzirdējuši, ka ir elle un debesis, bet visas kārtis liek uz trešo, nedrošāko. Manuprāt, tas ir liels grēks, ka par šīm lietām nediskutē. Visi akli iet uz to, ka viņiem dzīve beigsies kapā. Bet kas tālāk? Vajadzētu tomēr dot iespēju, lai cilvēki brīvi diskutē par to, un daudziem cilvēkiem tad atvērtos acis.”
Pr. Pauls Kļaviņš: „Mums mūsu mariāniskajā dievbijībā vajag no vienas puses integrēt to specifisko, kas ir mūsu kultūrā, bet arī to, kas ir vispārējā Baznīcā. Šeit ir vēl ceļš ejams uz izpratni par Marijas lomu cilvēces pestīšanas vēsturē. Es domāju mēs neesam apzinājušies to, ko nozīmē Marija – Baznīcas Māte un kādas ir Marijas attiecības ar Baznīcu.”
LRKB IC
