Saistībā ar Latvijas neatkarības deklarācijas gadadienu Rīgas Garīgā semināra audzēkņi 3. un 4. maijā bija devušies izbraukumā pa Kurzemi, lai iepazītos ar nacionālās pretošanās kustības vēsturi, kā arī bagāto Kurzemes kultūrvēsturisko un sakrālo mantojumu. Šajā izbraukumā visi semināra 17 audzēkņi kopā ar rektoru pr. Paulu Kļaviņu, studiju prefektu pr. Modri Lāci un garīgo tēvu pr. Imantu Medvecki MIC apmeklēja Kolku, Dundagu, Kuldīgu, Rendu, Ēdoli, Alsungu un Jūrkalni, kā arī apskatīja pa ceļam sastaptos dabas objektus, piemēram, Pūrciema balto kāpu un Kolkasragu, kopumā izbraucot plašu loku pa Ziemeļkurzemi un Kurzemes vidieni.
Semināristiem diezgan reti izdodas redzēt Kurzemi, ņemot vērā, ka no šī novada diecēzes pašlaik seminārā mācās tikai viens audzēknis. Pirmie kilometri pa Kurzemes novadu tika veikti, braucot gar Rīgas līča rietumkrastu. Tā braucot, ceļinieki nonāca Rojā, kur apmeklēja Sv. apustuļa Andreja Romas katoļu baznīcu. Atbraucējus no Rīgas laipni sagaidīja Valentīnas kundze, kas pastāstīja par draudzes dzīvi un baznīcas, kuras celtniecība uzsākta 2005. gadā, īso vēsturi. Pusceļā no Rojas līdz Kolkai radās spontāna ideja apstāties šosejas malā, lai apskatītu 500 metrus no jūras esošo, 20 metrus augsto Pūrciema Balto kāpu, kas veidojusies aptuveni pirms 6000 gadiem. Aktīvākie studenti izstaigāja arī tās taku. Nereti tiek slavēta latgaliešu viesmīlība, jo viņi ar lielu mīlestību uzņem pat negaidītus ciemiņus, par ko ir pārliecinājušies daudzi Aglonas svētceļotāji, bet mums jāuzteic arī kurzemnieku spēja sagaidīt neplānotus ciemiņus – pa kāpas takām semināristus pavadīja vietējais melnais suns, kura acis sajūsmā mirdzēja, redzot tik daudz melnus līdziniekus.
Pēc nepilniem 20 km ceļotāji ieradās Kolkā, kur no guļbaļķiem celtajā Dievmātes – Jūras Zvaigznes baznīcā nodziedāja vesperes. Apskatījuši Kolkas ragu (daži to redzēja pirmo reizi), semināristi devās tālāk gar Kurzemes rietumu piekrasti uz Dundagu, kur aplūkoja Rīgas arhibīskapijas 13. gs. celto pili. Pēc tam ceļš caur Talsiem veda uz Kurzemes sirdi – Kuldīgu, kur ciemiņus no semināra laipni uzņēma Sv. Trīsvienības draudzes prāvests Mihails Volohovs un Jēzus un Marijas Dominikāņu māsas misionāres. Vakarā pirms kompletorija semināristiem bija iespēja izstaigāt lieliski saglabājušos pilsētas vēsturisko centru, par ko laikam jāpateicas sv. Katrīnai, kura attēlota uz pilsētas ģerboņa. Viņa, pildot aizbildnes lomu, ar savām lūgšanām acīmredzot ir pasargājusi pilsētu no diviem pasaules kariem. Tieši kara tēma ir tā, par ko semināristi tiks iepazīstināti gandrīz visas nākamās dienas garumā.
4. maijs iesākās ar laudēm un Svēto Misi Sv. Trīsvienības baznīcā. Noslēgumā tika kopīgi nodziedāta valsts himna. Atvadoties no prāvesta un dominikāņu māsām misionārēm, semināristi devās ziemeļaustrumu virzienā uz Rendas pagasta Viesturiem, kur 2014. gadā bijušās mežniecības ēkā ierīkots nacionālās pretošanās kustības muzejs. Muzeja ekspozīcija galvenokārt fokusējas uz Nacionālo partizānu karu, kas Latvijā risinājās no 1944. līdz 1956. gadam, līdztekus pievēršot uzmanību arī nevardarbīgai pretošanās kustībai, kas aktīvi darbojās visu LPSR pastāvēšanas laiku līdz pat valsts neatkarības atjaunošanai. Pēc plaša informācijas izklāsta, par ko jāpateicas muzeja izveides iniciatoram un Rubeņa fonda loceklim – Andrejam Ķeizaram, visi devās uz nākamo ekspozīciju Rubeņa bataljona muzejā, Ventspils novada Ugālē. Rubeņa bataljons, kas leitnanta Roberta Rubeņa vadībā sāka formēties 1944. gadā, bija labi organizēta bruņota militāra vienība, kuras darbība ir plašākā un ilgstošākā Latvijas nacionālās pretošanās kustības vēsturē, kas cīnījās par demokrātiskas Latvijas atjaunošanas ideju.
Pēc vērtīgām vēstures lekcijām semināristi devās uz Ēdoles pili, kas celta laika posmā no 1264. līdz 1276. gadam. Kā atzīst paši studenti, šis bija viens no interesantākajiem objektiem. To var uzskatīt par unikālu tādā ziņā, ka ir vienīgā Kurzemes bīskapijas pils, kas joprojām ir apdzīvota. Kā pateicību par izvadāšanu pa vairāk nekā 745 gadus veco savas bīskapijas pili vienīgais Liepājas (Kurzemes) diecēzes pārstāvis, 3. kursa students Kristaps, pils gidam pasniedza mūzikas grupas „Semināristi” albuma disku.
No Ēdoles ceļotāji devās uz vēsturisko Suitu novadu (tas ietver pašreizējo Alsungas novadu un Jūrkalnes pagastu), kura nosaukums, iespējams, cēlies no Jezuītu ordeņa nosaukuma vai arī no vārda „svīta”. Pašā Suitu novada centrā, Alsungā, jau gandrīz 400 gadus, nemainot konfesionālo piederību, slejas Erceņģeļa Miķeļa Romas katoļu baznīca. Par vēlīnās gotikas un baroka stilā celtās baznīcas vēsturi un interjeru plašu ieskatu sniedza pašreizējais draudzes prāvests – Andris Vasiļevskis. Taču vēl lielāku interesi raisīja liturģiskās drēbes, tajā skaitā bagātīgi greznoti ornāti, kā arī liturģiski trauki, kuri saglabājušies no 18. un 19. gs. Par katru no tiem plašu vēsturisko un māksliniecisko informāciju sniedza draudzes prāvests, kurš pats īpaši rūpējas par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, kā arī aktīvi veicina tā atjaunošanu. Lai cik skaisti nebūtu zīda un brokātā veidotie greznie ornāti, ko priesteris Svētās Mises laikā uzvelk, tādējādi arī ārēji parādot cieņu mūsu Pestītājam, tomēr Kristus īsto mīlestību, ko Viņš parādīja uz mums, pats sevi upurējot, nespēj atspoguļot arī visgreznāk rotātais cilvēka rokām darinātais ornāts. Tāpēc ejot prom, semināristi nodziedāja mūsu Kunga mātei veltītu dziesmu Regina caeli.
Kā pēdējo semināristi apmeklēja Jūrkalni, vispirms nodziedot vesperes Sv. Jāzepa katoļu baznīcā, bet vēlāk dodoties uz krasta erozijai pakļauto, bet vienlaikus arī skaisto Baltijas jūras stāvkrastu. Tāds, zīmīgs šī izbraukuma noslēgums – iepazīstoties ar savas tautas vēsturi un tās centieniem sevi un savu zemi pasargāt, nonākam pie filozofiskas atbildes, ko pat caur dabu sniedz Dievs, rādot, ka Viņš ir tas, kurš „noteicis tautām robežas” (At 32,8) un, lai kā mūsu tauta būtu cīnījusies par katru valsts metru, kā apliecina kara veterāni, tomēr mēs esam bezspēcīgi kaut vai jūras priekšā, jo abrāzijas rezultātā katru gadu tā no sauszemes paņem pat vairākus metrus. Protams, citos krastos notiek akumulācijas process, tādējādi kompensējot jūrai zaudēto zemi. Tomēr tas vienalga parāda cilvēka ierobežotās spējas kontrolēt apkārt notiekošo. Un lai kā nacionālie partizāni centās ar militāriem līdzekļiem pretoties valdošajām varām, Dievs bija tas, kurš visu atrisināja bez neviena ieroča, kad Latvija atguva neatkarību 1991. gadā. Kā lasām psalmos: „Vieni paļāvās uz kaujas ratiem, citi uz zirgiem, bet mēs piesaucām mūsu Kunga Dieva vārdu. Viņi grīļojās un krita, bet mēs piecēlāmies un stāvam taisni.” (Ps 19, 8-9) Vai šie partizānu centieni aizstāvēt savu tautu un zemi nelīdzinās arī Izraēļa cīņai par savas tautas brīvību, kas aprakstīta, piemēram, Makabiešu grāmatā?
Nacionālās pretošanās kustības atbalstītāji bija arī vairāki katoļu priesteri. Kā piemērus īpašai aktivitātei var minēt kapucīnu tēvus vai priesteri Antonu Juhņeviču, par kuru nesen izveidota filma „Segvārds Vientulis”. Nacionālo pretošanās kustību atbalstīja arī liela daļa inteliģences. Šīs mūsu tautas ilgas pēc brīvības un cerība par plaukstošu Latviju īstenībā ir apslēptas cilvēka visdziļākās alkas pēc brīvības nevis no laicīgām varām, bet visļaunākā ienaidnieka – grēka, un cerība uz neiznīcīgo valsti – Debesu valstību. Nacionālās pretošanās kustības galvenais mērķis bija latviešu tautas dzīvā spēka saglabāšana, bet, kā ir sacījis godināmais bīskaps Boļeslavs Sloskāns, kurš pacietīgi, turklāt ar mīlestību pret vajātājiem izcieta totalitārā režīma pārestības: „Tautu iznīcina nevis ienaidnieki, bet tauta pati sevi iznīcina, kad pagrimst tās morāle.” Tātad mūsu vienīgā brīvība ir meklējama ne radītās lietās, bet atgriežoties pie paša Radītāja. Vienīgā cīņa ir ar grēku, kas pa īstam spēj paverdzināt. Bet mums ir aizstāvis – Kristus, kas grēku ir uzvarējis mūsu vietā.
Seminārists Vincents Tabors
