Izšķirošais jautājums ir: ko nozīmē staigāšana Dieva vārda patiesībā (sal. 3Jņ)? Lai to saprastu, vispirms jāņem vērā, ka Bībele apraksta dažādus, atšķirīgus staigāšanas veidus. Vēstulē romiešiem astotā nodaļā mēs izlasīsim par staigāšanu saskaņā ar garu vai staigāšanu saskaņā ar miesu (8,4). Toties, ja lasām Jāņa Evaņģēliju vai vēstules, tad uzzināsim par staigāšanu gaismā vai arī tumsā (Jņ 8,12; 11,9-10; 12,35; 1Jņ 1,6-7).
Tādēļ mēs jautājam, kas ir šī staigāšana, grieķiski peripateō? Lūk, tā ir ētiskas, morālas dzīves metafora; tas ir rīcības veids, dzīvesveids (sal. Mk 7,5; Apd 21,21; Rom 6,4; 13,13; Efez 4,1; 1Kor 7,17). Ja tas ir tā, tad mūsu staigāšanas veidam ir būtiska nozīme mūsu pestīšanai. Tāda būs mūsu tiesāšana pēc nāves, kāda tagad ir mūsu staigāšana, jo mums taču ir dots reiz dzīvot, bet pēc tam tiesa. Toties mūsu staigāšana ir tāda, kāda ir mūsu domāšana, jo vispirms domājam, bet pēc tam staigājam, vai arī atstājam novārtā kādas darbības, kurām esam paaicināti. Tādēļ, lai saprastu, kas ir metaforiskā, bibliskā staigāšana, vispirms pievērsīsim uzmanību tam, ka Jēzus staigāja, piemēram, pa ūdeni (Mt 14,25.26; Mk 6,48.49; Jņ 6,19) vai staigāja tempļa ejās (Mk 11,27), tas nozīmē, ka pastaigājās, tas nozīmē, ka pārvietojās neprecizētā virzienā. Mēs tomēr gribam zināt, kādā virzienā mums ir jādodas, lai būtu pestīti. Visvienkāršākā atbilde ir: mums jādodas tajā virzienā, kuru mums norāda Jēzus, kur mūs ved Jēzus Gars. Tātad staigāšana Dieva vārda patiesībā nozīmē staigāšanu saskaņā ar Jēzus mācību, saskaņā ar ticības mācību, saskaņā ar to, ko saka patiesības Gars, kurš mūs vada saskaņā ar Jēzus mācību (sal. Kol 1,10; Atkl 3,4; 21,24).
Sv. Pāvils Otrajā vēstulē korintiešiem piemin interesantu staigāšanas veida apzīmējumu. Runā par staigāšanu dia pisteōs (5,7), bet tātad pateicoties ticībai, saskaņā ar ticību, kā arī par staigāšanu dia, un šeit saka vārdu eidoys, bet tātad runā par vienkāršu staigāšanu saskaņā ar redzēšanu. Tāda staigāšana saskaņā ar redzēšanu nozīmē realitātes uztveršanu cilvēciskā veidā, jutekliski, var pateikt dabiski. Staigāšana saskaņā ar ticību nozīmē staigāšanu saskaņā ar Dieva žēlastību, Dieva vārda sapratnes žēlastību. Bet tātad staigāšana saskaņā ar Garu, kas nozīmē staigāšanu ticībā, bet tā ir staigāšana gaismā. Savukārt staigāšana saskaņā ar mūsu redzēšanu, bet tātad mūsu cilvēcisko domāšanas veidu nozīmē staigāšanu miesā, tumsā. Tā ir staigāšana, kurā mums trūkst gaismas.
Lai saprastu, kas ir tāda faktiskā staigāšana, uz mirkli pārcelsimies pravieša Ezehiēla laikos, kuru Kungs novietoja ielejas vidū (37,1-14). Šī ieleja bija pilna ar izkaltušiem kauliem. Un tagad mēs staigājam pa šo ieleju un redzam bezcerīgas dzīves realitāti, kura patiesībā ir lemta iznīcībai, jo dzīvības šeit vairs nav. Tagad jautājam, vai pastāv kāda cerība tiem, kas cerību ir zaudējuši, kuriem nav iztikas līdzekļu dzīvei, nav veselības, kuriem nav mīlestības ģimenes dzīvē, laulības dzīvē, kuri nezina, ko tālāk iesākt, ko tālāk darīt ar savu dzīvi. Ja tagad staigājam pa izkaltušu kaulu ieleju, tad mūsu redzēšana jeb realitātes uztvere saskaņā ar cilvēcisko domāšanu, mums saka, ka cerības nav. Tomēr Kungs pirmais izrāda mums žēlastību un Kungs sūta mums vārdu. Vai šie kauli atkal atgriezīsies dzīvei? Pievērsīsim uzmanību tam, ka Dievs ir tas, kurš nāk ar iniciatīvu, Dievs ir tas, kurš vēlas glābt cilvēku. Bet prāts, bet tātad cilvēciskais domāšanas veids, viņš mums saka, ka cerības nav. Tomēr mums jāizdara pirmais solis ticības ceļā, bet tātad stiprāk jāuzticas Dieva domāšanas veidam un nevis mūsu domāšanas veidam, jāuzticas Dieva gudrībai un mīlestība, jāpieņem Dieva plāns attiecībā uz mūsu realitāti, kurā atrodamies. Ja mēs neatrodam izeju no situācijas, kurā esam, bet par tādu situāciju ir izžuvušu kaulu pilna ieleja, tad mums tagad jāsāk uzticēties Dieva vārdam, Dieva vārdam, kuram nekas nav neiespējams, jāsāk uzticēties Viņa plānam. Un tad sakām: Kungs, Tu to zini! (Ez 37,3). Tas nozīmē, ka mēs atzīstam, ka mēs paši nespējam tikt galā ar to situāciju, kurā esam nonākuši. Tās var būt dažādas. Arī smaga slimība, nāves pieredze vai visu iztikas līdzekļu zaudējums. Mēs nezinām kā ar to tikt galā. Kad veicam šo pirmo ticības soli, tad Dievs padara mūs par savas žēlastības darbības instrumentu, vērš uz mums savu vārdu: Pravieto šiem kauliem un saki tiem: „Izkaltušie kauli, klausieties Dieva vārdu” (Ez 37,4).
Šeit mums ir divi elementi. No vienas puses runa iet par klausīšanos, bet tātad klausīšanās pavēli, bet klausīšanās ir kaut kas vairāk par dzirdēšanu. Klausīšanās nozīmē izdzirdēšanu, sapratni, pieņemšanu un īstenošanu mūsu iespēju robežās. Tad, ja jau sakām, ka ticība dzimst no dzirdētā (Rz 10,17), bet tas, ko dzird, ir Kristus vārds, un te neiet runa par mācību, kuru esam dzirdējuši, tikai par vārdu, kurš ir sasniedzis mūsu apziņu, bet tātad esam atvēruši mūsu sirdi, esam sapratuši ar sirdi saskaņā ar mums iedoto sapratnes žēlastību, esam iepazinuši to vārdu, esam viņu pieņēmuši, bet tātad esam pieņemuši Dieva plānu attiecībā uz mūsu realitāti. Tad nu vārds, ar kuru tagad vēršamies pie cilvēka, skan: Klausieties Kunga vārdu! Runa neiet par cilvēcisko vārdu klausīšanos, bet tātad par realitātes aprakstu, jo cilvēciskais vārds apraksta realitāti, bet to nemaina, jo cilvēciskajā vārdā nav tāda spēka. Turpretī Dieva vārds ir radošs, tas darbojas. Tas maina realitāti. Un tagad jautājam, kas notiek tajā ielejā? Skatamies, kas notiek un pravietojam šiem kauliem. Šeit pievērsīsim uzmanību tam, ka Dieva aicinājums, kurš bija aicinājums uz paklausību, ka tas ir paredzēts cilvēkam. Tam, kura domāšana taču ir cilvēciska, bet tātad uztver realitāti jutekliski, jo pat ja gribētu būt garīgs, vienalga būs jūteklisks, jo paliek miesā. Bet tātad, ja paliek miesā, tad, kā to saka apustulis, ir no Kunga tālu (2Kor 5,6). Tagad ieticēt Dieva vārdam nozīmē noticēt dzīvā un patiesā Dieva spēkam, lai cilvēciskā dzīve, cilvēciskā realitāte varētu tikt mainīta. Tā ir ieticēšana Dieva mīlestības spēkam.
Dieva vārds ir patiesības vārds par Dieva mīlestību. Taču, lai šis patiesības vārds par Dieva mīlestību kļūtu par realitāti, mums ir jāiemīl patiesība. Jāiemīl patiesību, kuru šis vārds apraksta un kuru šis vārds rada, to patiesību, kuru mums atklāj Jēzus. Bet atgriezīsimies vēlreiz pie izkaltušo kaulu ielejas. Kad Dievs saka: Izkaltušie kauli, klausieties Kunga vārdu!, tad Viņš mūs aicina uz paklausību, kura ir līdzeklis ceļā uz mērķi, bet par šo mērķi ir Dieva apsolījums. Lūk, Dievs atklāj savu gribu. Dievs saka šādi: Tā runā Kungs Dievs: Lūk, Es jums jums dodu garu, lai jūs kļūtu dzīvi (Ez 37,5). Tas ir svarīgi. Dieva, kurš ir Gars, vārds saistās ar garīgi realitāti, kas ir vissvarīgākā, jo Dievs dod dzīvību, miesa neder nekam (Jņ 6,63). Gribu, lai jūs kļūtu dzīvi – bet tātad, lai atdzīvotos. Ja kāds dzīvo realitātē, kas ir nāves realitāte, garīgā nāve, sabiedriskā nāve, ekonomiskā nāve vai emocionālā nāve, tad Dievs grib atdzīvināt viņa realitāti. Un to izsaka vārdi, kuri pieskaras cilvēciskai realitātei.
Nākošā teikumā saka: Gribu jūs aptvert ar dzīslām un panākt, lai jūs apaugtu ar kauliem, un ietērpt jūs ādā (Ez 37,6). Runā par pavisam cilvēciskām lietām. Tas nav tā, ka Kungs Dievs ir aizsaulē un domā tikai par mūsu nākotnes dzīvi. Kungs Dievs uztraucas par mūsu laicīgo dzīvi. Kungs Dievs domā par mūsu cilvēciskajām lietām. Jēzus, ja jau sēž pie Tēva labās rokas, tad tādēļ, lai iestātos par savu tautu, bet tauta dzīvo šeit, uz zemes, te ir tās svētceļošanas vieta. Tālāk atkal saka: Gribu dot jums garu, lai jūs topat atkal dzīvi un atzītu, ka es esmu Kungs (Ez 37,6). Par šīs atdzīvināšanas mērķi ir Dieva iepazīšana, patiesības, ka Dievs ir labs un ka Dievs vēlas mūsu labumu, to vislielāko, kurš iesākas jau šodien mūsu realitātē, iepazīšana, jo tā kā šodien staigājam, tā rīt tiksim tiesāti, tā rīt tiksim pestīti (sal. 2Kor 5,10).
Tagad pievērsīsim uzmanību tam, ko dara pravietis. Pravietoja kā man bija pavēlēts (Ez 37,7). Tā, lūk, tas, kurš ir svaidīts, kurš ir priesteris, kurš pārstāv Jēzu Kristu, tam jāpilda ne savu gribu, bet tā gribu, kurš viņu ir sūtījis, kurš viņu ir svaidījis un darīt to, kas viņam ir ticis uzticēts, sludināt Kunga vārdu. Kad pravietoju, lūk radās troksnis un čirkstoņa, un kauli vieni pēc otra pietuvojās sev (Ez 37,7). Tātad, kad sludinām Dieva vārdu, tad tas Dieva vārds tuvina cilvēkus vienu otram, tas vieno. Cilvēki pulcējas kopā tā kā mēs esam sapulcējušies šeit. Raksta tālāk: Un skatījos, bet, lūk, atjaunojās dzīslas un izauga miesa, bet āda pārklājās pāri, bet vēl tajos nebija gara (Ez 37,8). Tas, ka pulcējamies šeit un runājamies par Kristu, vēl nenozīmē, ka mums ir Dieva gars (sal. 1Kor 3,3). Tas, ka stāstām par Kristu, vai arī visu par Viņu zinām, tas nenozīmē, ka esam ticīgi. Ticīgs cilvēks nav cilvēks, kurš runā par Jēzu. Ticīgs cilvēks ir tāds cilvēks, kurš virzās uz Kristu, bet tātad vadās pēc Jēzus Kristus mācības, cilvēks, kurš tuvojas Dieva mīlestības bauslim, cilvēks, kas vadās pēc Dieva gaismas (sal. Ga 5,16; Efez 5,8).
Par ko tad ir šī Dieva gaisma? Tas ir gaismeklis mūsu pēdām, saka psalmists: gaisma uz mūsu ceļa (119,105). Gaismeklis mūsu pēdām nozīmē, ka tas apspīd tikai realitātes fragmentu, kurā pārvietojamies. Tādēļ, ja staigājam ticība, tad redzam tikai to, kas ir mums tuvumā, redzam tikai vienu soli uz priekšu. Tādēļ bibliskā staigāšana, šis peripateō, ir staigāšana soli pa solim. Pirmajā solī Dievs mums saka: ej uz to pusi, jo tur tev ir izpildāms uzdevums, bet kad speram šo soli, Dievs saka mums: tagad ej uz otru pusi. Es tevi vadīšu. Staigājiet Garā, saka apustulis (sal. Rom 8,1-17). Gara vadīti ejiet, bet tātad ļaujieties patiesības Garam un nepildiet miesas kārdinājumus (sal. 2Kor 10,3). Šīs iekāres, kuras ir, šie kārdinājumi, kurus pieredzam, nevaldīs pār jums. Kādēļ? Jo, ja esam pieņēmuši Jēzu Kristu kā Kungu, saka apustulis, tad Viņā staigāsim (sal. 1J 2,6). Vadoties pēc Viņa vārda, vadoties pēc Viņa mācības, vadoties pēc Viņa mīlestības baušļa, bet tātad klausot patiesības Garam, kurš ir atklājis mums Jēzus mācību, kurš ved mūs soli pa solim (sal. 2J 1,6). Mēs sekojam Jēzum, mēs virzamies uz šo gaismu, kura spīd it kā tālumā, kura apgaismo mūsu ceļu. Tas, kuram nav šīs gaismas, tas staigā tumsā, bet tātad maldās, bet kas maldās, tas nezina kurp iet. Kas maldās, tas klūp. Par to runā Jēzus Jāņa Evaņģēlijā.
Staigāšana ir cilvēka apzināta aktivitāte, kura nevienmēr nozīmē aktivitātes seku apziņu. Tas nozīmē, ka var apzināti staigāt, bet nezināt, kādas būs tā sekas. Mūsdienu pasaulē, mūsdienu realitātē, kas popularizē aktivitāti, mēs tiekam aicināti uz tādu staigāšanu, kas ir staigāšana tumsā. Bet tātad uz staigāšanu, kas, stāvot pie aizas, liek izdarīt lielu soli uz priekšu. Jēzus tā mūs nemudina darīt (sal. Efez 4,17). Jēzus saka: staigājiet, kad jums ir gaisma, lai tumsa jūs nesagūstītu (sal. Efez 5,15). Staigājiet ar gaismu, kura norāda pirmkārt virzienu, bet arī izgaismo to, kas ir zem manām kājām. Izgaismo manas dzīves realitāti. Ja mums ir ticības gaisma, nespersim soli aizas virzienā, jo tad zināsim, kas ir mūsu priekšā, vienu soli priekšā. Kad spersim nākošo soli ticībā, tad Dievs mums parādīs nākošo, dos mums nākamo gaismu. Bet gaisma, kas spīd tālumā, ir ticības gaisma. Šī gaisma vienmēr mums dod cerību. Dod mums mūsu paaicinājuma uz mūžīgo dzīvi cerību (1Tes 2,12).
Tādēļ, lai vēl labāk saprastu šo biblisko peripateō, izmantosim piemēru, jo piemēri laikam vislabāk rosina iztēli. Iedomāsimies situāciju, ka burājam kādā Itālijas ūdens krātuvē, peldam piestātnes virzienā. Ja ir miers un klusums, tad uzvelkam attiecīgi buras, nostiprinām stūres un varam gulšņāt, priecājoties par šīs pasaules skaistumu. Kādēļ? Jo virziens ir noteikts, tas ir nemainīgs, bet situācija ir mums labvēlīga. Taču, lūk, nāk vilnis, tuvojas vētra, mācas mākoņi, nāk negaiss. Kas notiek? Vilns sitās pa šo mūsu dzīves laivu, griež to apkārt un virziens, kas bija pareizs, tas iepriekš noteiktais, ir kļuvis par virzienu, kas mūs ved uz klintīm un nevis piestātni. Mums tagad ir jāmaina mūsu domāšana, bet tātad jāmaina mūsu dzīves virziens tā, lai atkal tas būtu vērsts pestīšanas piestātnes virzienā. Īsumā, mums visu laiku ir jābūt vērstiem Jēzus virzienā, mums garīgi jātjauno sava domāšana, jāmainās atjaunojot savu prātu.
Tomēr mēs to negribam, jo ērtāk ir dzīvot ieradumu gaismā, ērtāk ir dzīvot saskaņā ar to, kas jau ir noteikts, ērtāk ir dzīvot sistēmā, kura nodrošina mūsu likteni. Tā vietā, lai uzticētos Dievam un Jēzum, mēs vairāk uzticamies sistēmai, kas ved mūs virzienā, kurš nemaz vairs nav pestīšanas virziens, jo mainījusies ir realitāte. Tādēļ Dievs mūs aicina staigāt Dieva vārda patiesībā. Tas nozīmē staigāšanu saskaņā ar Viņa norādījumiem, saskaņā ar Viņa gribu, saskaņā ar to, ko Viņš no mums sagaida šajā realitātē, kurā dzīvojam. Tas mums ir jāuzzina, tas mums ir jāatpazīst, par to mums pirmām kārtām ir jālūdzas. Tādēļ psalmists saka: dari man zināmus, Tavus ceļus, Kungs, un iemāci mūs staigāt Tavas tekas. Vadi mani Tavā patiesībā, Dievs un Pestītāj, Tevī ir mana cerība (25,4-5).
Beigās pievērsīsim uzmanību, kādi šeit ir elementi. Pirmais – mums jāgrib iepazīt Dieva gribu. Tas, par ko sv. Pāvils lūdzās nepārtraukti, kad mācīja. Lūdzās par izziņu, par sapratni, par žēlastību, par Gara spēku. Pēc tam līdztekus, pat tad, kad iepazīsim Dieva gribu, mums jālūdz, lai Dievs mūs mācītu staigāt pa Viņa ceļu, jo šis ceļš nav viegls. Tādēļ mums nepārtraukti ir jāpieņem mācība (sal. 1Tes 4,1). Izziņa, mācīšanās ir smags process, dažreiz darbietilpīgs, dažreiz ilglaicīgs – dari man zināmus, Tavus ceļus, Kungs, un iemāci mūs staigāt Tavas tekas. Vadi mani Tavā patiesībā, Dievs un Pestītāj, Tevī ir mana cerība.
Antonijs Makars
