Oļģerts Daļeckis

Dievnamu cēlājs

2015. gada 12. jūnijā Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcas prāvests monsinjors Oļģerts Daļeckis svinēs 50 gadu priesterības jubileju. Domājot par viņa kalpojumu, noteikti jāpiemin daudzie dievnami, pie kuru tapšanas viņš ir bijis klāt. Savu pirmo baznīcu viņš cēla jau 1960. gados Naujienā. Tāpat Rīgas Garīgā semināra jaunie korpusi ir viņa pūliņu auglis. Šī saruna ir tapusi kādā starpbrīdī priesteru rekolekciju laikā. Ar monsinjoru sarunājās Rīgas Garīgā semināra audzēknis Valters Vārpsalietis.

Kā veidojās jūsu aicinājuma ceļš?

Esmu no Latgales, kaut gan vecāki bija ieceļotāji no Baltkrievijas. Taču, kad es piedzimu, mēs dzīvojām jau Kombuļu draudzē. Vecāki bija ticīgi cilvēki. Mums bija liela ģimene, bijām septiņi bērni – seši brāļi un viena māsa. Es biju piektais. Par mani vecāki bija četri brāļi, kas visi jau ir aizgājuši mūžībā. Katru svētdienu visa ģimene gājām uz Kombuļu baznīcu, kas bija 5 km attālumā. Dažreiz ar zirdziņu aizbraucām, toreiz, manā jaunībā, velosipēdu nebija. Pamatskola bija 2 km attālumā Miglānos, bet vecākās klases – 5., 6., 7. klase – jau bija Kombuļos, tieši blakus baznīcai. Kad bijām drusku paaugušies, mēs jau gājām piekalpot pie Svētās Mises.

Kāds priesteris toreiz tur kalpoja?

Toreiz bija prāvests Vaclavs Ereļs. Mēs bijām astoņi, dažreiz pat vēl vairāk zēnu. Vienu svētdienu piekalpo divi, nākamajās vēl citi. Turklāt mēs gājām ne tikai svētdienās. Skolas laikā vispirms aizgājām uz baznīcu un tad uz mācībām. Prāvestam Ereļam bija brīnišķīga balss, viņš bija tenors. Arī labi runāja, vienkāršā tautas valodā, un man patika. Man patika priestera kalpojums, un bija tāda klusa iecere kļūt par priesteri. Bet bija grūti laiki un padomju vara ļoti sekoja, uz kuru pusi jauneklis virzās. No 8. klases mācījos Krāslavas vidusskolā, ko nepabeidzu pilnīgi. Tad es sv. Donata svētkos Krāslavā satikos ar bīskapu [Pēteri] Strodu, kurš tolaik bija Garīgā semināra rektors. Viņš pazina manus vecākus, jo Kombuļos kalpoja tad, kad mani vecāki bija tikko precējušies. Un viņš mani aicināja stāties seminārā.

Vai bija kādas grūtības seminārā iestāties?

Grūtības bija. Krāslavas laikā neiestājos, jo tur ļoti čeka sekoja. Es aizgāju dzīvot uz Rīgu, iekārtojos darbā un tad iestājos seminārā. Bet tas bija 1955. gadā. Pēc diviem mēnešiem mūs paņēma armijā.

Uz kurieni jūs aizsūtīja?

Vispirms aizsūtīja uz Ukrainu, Rava Ruskaja, netālu no Ļvovas, uz 2000 karavīru bataljonu, pēc tam uz Urāliem pie pilsētas Molotova, ciematā Zakamska. Tur mēs kādu nepilnu gadu [dienējām] ar uzplečiem un tad mūs pārformēja darba bataljonā. Noņēma visus ieročus un iedeva darba apģērbu, formu… 

Virsnieki noteikti zināja, ka jūs esat no Garīgā semināra. Vai bija kaut kāds spiediens tā dēļ?

Redziet, armijā virsnieki bija ukraiņi, un tie lielākoties visi bija grieķu katoļi. Armijā man nebija nekāda spiediena, tieši otrādi. Tā kā biju jau pa celtniecību iepriekš darbojies, tad armijā pēc tam, kad uzplečus noņēma, mani ielika par darbu vadītāju. Man bija [uzticēti] kādi 40 cilvēki, un mēs strādājām kā strādnieki. Toreiz armija samazinājās, mūs neuzskatīja par karavīriem, mēs bijām darba bataljons, jo tad viņiem ārzemēs bija vieglāk atskaitīties. Un mums maksāja algu, tikai atskaitīja par ēdamo un apģērbu, pārējo lika uz grāmatiņas. Bet, kas gribēja un dzīvoja godīgi, tiem arī maksāja.

Armijā mans tiešais priekšnieks bija majors Metaļņikovs. Viņš bija ticīgs cilvēks. Viņš redzēja dokumentos, ka esmu Garīgajā semināra students. Kad aizbraucām no Ukrainas vagonos, piedzīvojām īstu aukstumu. Virsnieki arī brauca ar savām sievām, bērniem. Kad visas mantas izkrāva dzelzceļa malā, viņš mani uzreiz pasauca, iedeva savus vaļeņkus, milzīgu kažoku līdz zemei un pateica: „V ne službu, a v družbu.” [1] Lūdza, lai apsargāju mantas, kamēr viņi dzīvokli skatās. Tā ka diezgan labi gāja, vispār nekāda spiediena nebija. Mūsu vidū lielākais vairums bija no Ukrainas un Uzbekijas. Arī Ziemassvētkus svinējām armijā. Atminos – nosvinējām mūsējos, pēc tam 7. datumā svinējām viņu.

Kur jūs guvāt pieredzi celtniecībā?

Armijā. Vajadzēja pildīt plānu, un atvaļinājumā tad varēja doties, kad gribi. Plāns mums bija ļoti liels, mēs parasti izpildījām. Tad, kad bija jau pavēle, ka var laist mājās, tad majors mūs pa vienam, pa diviem katru pavadīja līdz stacijai, katru iesēdināja vilcienā, iedeva naudiņu un teica: „Tagad es par jums neatbildu.” Ļoti solīdi bija virsnieki armijā. Vienīgi viņi gribēja, lai es iestājos komjaunatnē. Es teicu, ka nebaidos, ragu viņiem nav, bet lai komjaunieši man parāda piemēru. Mums bija – manā strādnieku brigādē, kuru vadīju, izpilde bija 170%, bet citiem pat ne 90%. Lai viņi man parāda piemēru, tad es stāšos. Tā viņi man piemēru neparādīja un es neiestājos. Līdz ar to nebiju komjaunietis ne skolā, ne armijā.

1957. gadā atgriezos no armijas un atnācu atpakaļ uz semināru. Tas bija pirms pašām Lieldienām – pirms Pūpolsvētdienas. Garīgais tēvs bija Pēteris Upenieks, viņš pasvētīja pie Dievmātes altāra sutaniņu, un es to uzģērbu.

Kurā kursā jūs bijāt?

Pirmajā mani paņēma un pirmajā atgriezos. Kaut kādus pirmā kursa eksāmenus noliku, pa vasaru un rudeni noliku arī pārējos. Un tad turpināju jau otrajā kursā. Otro, trešo kursu nobeidzām, ceturto iesākām, un padomju vara mūs izdzina ārā. Toreiz atskaitīja ļoti daudz, pusi semināra. Bija 33, palika tik 20 semināristu. Vecākajos kursos biju es, Krapāns, […] Vitko, Turlajs, Pujata kardināla brālis, Viļčinskis, Savičs. Tas notika 1959. gada 9. septembrī. Strods bija rektors, [Leonards] Kozlovskis inspektors. Tur, kur toreiz bija ēdamistabas, bet tagad ir draudzes katehētu skola, mūs sauca pa vienam un rektors bīskaps Strods raudādams paziņoja, ka mūsu valdība nevēlas, ka jūs turpināt studijas mūsu seminārā. Tā es aizgāju. 

Ko jūs darījāt?

Es paliku Rīgā, dzīvoju pie Bolderājas baznīcas, plebānijā, vienā mazā istabiņā un sāku strādāt, atkal celtniecībā. Sākumā mēs arī pa kluso likām eksāmenus seminārā. Dažus ieskaitīja, dažus neieskaitīja. Atceros, dogmatiku liku. Daļa [no izslēgtajiem] pie baznīcas turējās. Bolderāju brauca apkalpot tagadējais kardināls Jānis Pujats. Es piekalpoju pie Mises, biju par zakristinanu, tur dzīvoju un strādāju.

Vēlāk cēla Naujienas baznīcu. Atbrauca prāvests Petuško un teica: „Man vajag, ka tu brauktu.” Jo es kā kleriks biju jau mazliet palīdzējis, kad baznīcu cēla. Tad es celtniecību Rīgā atstāju un aizbraucu uz Naujienu un mēs cēlām baznīcu. Gandrīz arī uzcēlām padomju varu gados. Projekts bija apstiprināts, bet viņi domāja, ka neuzcels, tāpēc atļāva. Bet mēs uzcēlām. Nedeva tehniku. Ar vinčām akmeņus cēlām, reizēm tie bija pus tonnu smagi. Es vadīju to celtniecību. Pastāvīgi bija tikai trīs strādnieki. No draudzes nāca, katru svētdienu tika nozīmēti pa 5 līdz 7 cilvēki, talkā piedalījās pa 30. Jezupovas Naujienes draudze bija ļoti labi organizēta.

1961. gada Pēterdienā jau vajadzēja iesvētīt baznīcu, dievkalpojumu turēt, kad viņi mēnesi iepriekš mūs visus izdzenāja. Baznīcai jau bija krusti, sienas, apmetums, logi, durvis. Prāvestu pirmo, pēc tam mani. Darbus pārtrauca. Neļāva vairs neko tālāk darīt. Pieprasīja atslēgu, bet neviens nedeva. Padomju vara uzlauza un baznīcu pārtaisīja par klubu un bibliotēku. Krustus nozāģēja. Cilvēkus veda ar autobusiem no Daugavpils, jo vietējie negāja. Tā tas turpinājās 28 gadus. Kad padomju vara bija jau vārgāka, tuvojās brīvība, tad baznīcu atdeva. Bīskaps Ņukšs konsekrēja, un es runāju sprediķi. Un „nodevu riktīgi”, kā padomju varas kalpi brauca, kā vajāja un dzenāja ticīgus strādniekus no baznīcas. Viņi man pēc tam no čekas zvana, ko jūs tur runājat. Es saku – visu to, ko jūs tur darījāt. Bet jau nāca brīvība, jau 90. gadi bija tuvu. Tad [Aleksandrs] Madelāns un vietējie prāvesti visu iekšā pārbūvēja, un baznīca tagad ir tāda, kādu bijām uzcēluši.

Mani vispirms aizveda uz Čerņakovsku pie Kaļiņingradas un vajadzēja vēl divus mēnešus armijā nodienēt. Tad atgriezos Rīgā, dzīvoju turpat, bet strādāju Mehāniskajā rūpnīcā. Iestājos celtniecības tehnikumā vakara plūsmā, kuru arī pabeidzu un ieguvu celtnieka diplomu. Bet to es dabūju jau tad, kad seminārā biju atgriezies, kad mani paņēma kā brīvklausītāju. Es atnācu, tāpat arī Krapāns, Vitko un Turlajs. Padomju vara piekrita, ja grib, lai nobeidz kā brīvklausītāji, tikai strādāt kā priesteri nedrīkst. Vēlāk es biju pat seniors.

Pēc gada Julians Vaivods kļuva par bīskapu, Romā viņu konsekrēja. Es biju pirmais svētījums bīskapam Vaivodam. Mani iesvētīja kopā ar Krapānu un Spergu 1965. gadā. Krapāns ir Ilūkstē, bet Sperga pēc 19 gadiem Ludzā nomira. Tā mēs pamazām sākām strādāt. Sākumā mani nozīmēja uz Aglonu, biju tur 4 līdz 5 mēnešus. Tad 1966. gadā mani pārcēla par vikāru uz Rīgas Sv. Alberta baznīcu. [Jānis] Ušerovskis bija dekāns, bet es vikārs. Tad mēs tur darbojāmies, cik varējām.

Bet arī Jūrmalā kalpojāt?

Tas bija deviņus gadus vēlāk. Deviņus gadus es strādāju Albertos, un toreiz cilvēku bija pulka vairāk nekā tagad. Tas nekas, ka padomju vara. Baznīca, ja bija Lieldienas vai lielāki svētki, bija pilnas, līgojās, nelīda iekšā. Pa 70 bērnu svētījām vasarā. Neļāva mācīt, tāpat zem atslēgas mācījām.

Jūrmalā es biju astoņus gadus, tad pārcēlos un iesāku [Rīgas Garīgajā seminārā] celt pirmo korpusu. Tur iepriekš bija šķūnis. To nojaucām un sākam celt semināru.

Ko par to teica padomju vara?

Viņi drusciņ atļāva, jo, redziet, sāka braukt semināristi no Baltkrievijas, Ukrainas, Kazahstānas vācieši, pat Moldāvijas.

Pie bīskapa Vaivoda sāka braukt ticīgie un prasīja priesterus, bet viņam nebija ko dot. Tāpēc viņš lūdza, lai atļaut semināristiem braukt mācīties. Atļāva. Bet nebija, kur dzīvot. Liekas, 1981. gada jūnijā mēs iesākām celt pirmo korpusu un Ziemassvētkos tas jau bija zem jumta. Strādāja visi semināristi. Mūrēja divās maiņās, ķieģeļus deva mūrniekiem rokās. Cēla ar celtņiem, jo tehnikas nebija. Bija divi celtnīši. Ar maisītāju maisīja, ar spainīšiem pacēla un nesa betonēt. Bīskaps Vaivods pateica, ja vajag strādniekus, ņem semināristus, kad gribi, no jebkuras lekcijas. Un tā cēlām pirmo un otro korpusu. Atbrauca mašīnas, vajadzēja kraut ķieģeļus ārā. Atceros, visi audzēkņi strādāja. Otrajam korpusam dabūju vagonu ar ķieģeļiem tieši Terēzītes svētkos. Visi svētki pagalam, jo vajag izkraut, vest. Visu ar rokām izkrāvām. Tā mēs darbojāmies. Pēc semināra pirmā korpusa vēl kūrijai otru stāvu uzcēlām. Arī kleriķi palīdzēja.

Bet jūs seminārā bijāt arī pasniedzējs un inspektors?

Tas bija vēlāk. Redziet, pirmo korpusu es cēlu laikā, kad vēl braukāju no Jūrmalas. Bet bīskaps Vaivods mani spieda, lai es nāku uz Franciskiem. Es negribēju, jo te vēl lieli vīri bija – Trūps, Kozlovskis –, tādi veci profesori. Ko es te darīšu? Neko. Tad atnācu vienā reizē, bīskaps teica, vajadzēs tev nākt uz Franciskiem. Labi, es teicu, Ekselence, rakstiet nominātu. Man nekur nevajadzēja iet. [Jānis] Cakuls toreiz vēl nebija bīskaps, bet notārs kūrijā. Atnesa un pasniedza man nominātu tieši būvlaukumā. Pirmo korpusu uzcēlām, un kleriķi pat nezināja, ka es esmu priesteris. Es atbraucu privātās drēbēs ar mašīnu pa dienu, līdz tumsai nostrādāju un aizbraucu. No rīta noturēju Misi Jūrmalā un uz šejieni. [Andrejs] Trapučka jau bija iesvētīts, viņš bija vikārs un vakarā turēja dievkalpojumus manā vietā. Tā mēs te darbojāmies.

Un toreiz mani uzreiz iecēla par semināra saimniecības vadītāju. Tad man bija tā – gan draudze, gan seminārs, gan draudzes, gan semināra finanses. Viss bija pie manis. Toreiz jau seminārā mācījās gan no Baltkrievijas, gan no Ukrainas, gan arī no Latvijas. Celtniecības materiālus nevarēja dabūt, bet naudas pietika liku likām, nekādu problēmu nebija. Vikārs bija [Oļģerts] Aleksāns, tagad viņš slimo, bet toreiz bija ļoti stiprs. Un ļoti godīgs un cītīgs. Viņš lielāko tiesu draudzē visu darīja, es tikai darbdienās un svētdienās noturēju Misi.

Bet, kad [Henriks] Trūps jau apslima un [Viktors] Pentjušs arī sāka slimot, man bija iecēluši par semināra inspektoru. Tad arī sākām veidot kontaktus ar Laterāna universitāti Romā. Mēs trijatā – es, [Jānis] Budkāns un Pentjušs – virzījām to, lai Rīgas Teoloģijas institūtu pievienotu pie Laterāna universitātes. Aizgājām pie arhibīskapa un teicām, ka vajag, jo Latvijas Universitātei jau nepievienos. Es teicu – tas nekas, ka mums nav diplomu, bet lai nav tā, ka pabeidz kaut kādu koledžu un viņiem pat diplomu nav. Latviešu valodā dokumentus sagatavojām paši, divi tulki – vīrs un sieva – Trillo tulkoja uz itāļu valodu, un saistījāmies ar Laterānu. Tā mēs divas augstskolas pamazām nodibinājām. Tas viss notika manā laikā.

Trūps un Pentjušs sāka slimot, [Antons] Justs skaitījās par rektoru, bet aizgāja uz Jelgavu par bīskapu, un nebija, kas pasniedz. Tad es pasniedzu gan teodiciju, gan patroloģiju, gan Latvijas vēsturi, gan arī dziedāšanu. Laikam vēl tagad studenti izmanto manis sagatavotās dogmatikas piezīmes?

Skripti tie paši – vēl aizvien kopējam.

Es pasniedzu dogmatiku visiem kursiem, semināram un Katehētikas institūtam, abās valodās, latviski un krieviski.

Pie kurām baznīcām jūs vēl strādājāt?

2001. gadā mani pārcēla uz Rīgas Sv. Antona baznīcu.

Šai brīdī saruna bija jābeidz, jo vajadzēja doties uz priesteru konferences nākamo tikšanos. Bet monsiņjors O. Daļeckis vēl šodien aktīvi darbojas un ceļ jaunas baznīcas. Rīgas Vissv. Trīsvienības baznīca Purvciemā ir viņa darbs, bet tagad monsinjors ceļ Antona baznīcu Rīgā, Maskavas ielā 309A. 2014. gada 26. martā dievnamam jau tika uzlikts tornis.

Sagatavoja Ingrīda Lisenkova