„Dzintaru” rekolekciju mājā izveidotajā dienas centrā no 3. līdz 7. jūlijam pulcējās ģimenes, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām. Šogad tās bija 11 ģimenes no dažādām Latvijas vietām: Rīgas, Saulkrastiem, Ropažiem, Jelgavas, pat Alūksnes un Balviem.
3. jūlija rīts daudziem dalībniekiem un viņu vecākiem nesa pārsteigumu, jo pakaļ uz mājām viņiem atbrauca karavīru formās tērpti vīri no ASV vēstniecības, kuri rotācijas kārtībā pašlaik atrodas dienestā Latvijā. Viņi parūpējās par to, lai pirmajā dienā visus dalībniekus atvestu uz „Dzintariem” un nometnes pēdējā dienā – aizgādātu atpakaļ. Vēl viens nozīmīgs notikums bērniem un liels atbalsts no šiem kareivjiem bija 6. jūlijā, kad visi devās pastaigā līdz jūrai. Varēja redzēt, kā bērni priecājās, kad karavīru stiprās rokas viņus cēla, nogādājot krastā. Bērni burtiski „lidoja” ar ratiņkrēslu un bija sajūsmā par to. Tas liek domāt, cik nepieciešams ir vīru spēks šāda veida nometnēs! Tas bija kā „vīrišķības” un “tēvišķības” apliecinājums daudziem klātesošajiem.
Aizkustinoši bija vērot, kā mazo puisēnu Gati rokās paņēma kāds tumšādains kareivis no Maiami. Apvijis savas rociņas ap karavīra kaklu, viņš piespiedās pie tā un jutās drošībā. Šie armijas vīri iekaroja mīlestību no bērnu un visu mūsu puses.
Katra diena nometnē sākās ar „Rīta apli”, dziedāšanu un puķes formas cepures nodošanu otram, dziesmā izdziedot viņa vārdu. Pa dienu bija viena kopīga nodarbība, bet pārējā laikā ikvienam piemērotas individuālas nodarbības. Maizes cepšanas pasākums bērnus priecē katru reizi. Lielu iepriecinājumus sniedz iespēja saņemt pašu mīcīto un veidoto maizīti. Māsas Elizabetes fizisko vingrinājumu nodarbība radīja lielu jautrību un tajā tika iesaistīti arī asistenti un vecāki. Noslēdzot dienu, visi sapulcējās uz „Vakara apli”, Rožukroņa lūgšanu un dalīšanos par dienā piedzīvoto.
Svētdiena bija veltīta vecākiem. Asistenti parūpējās, lai bērni dotos pastaigā, bet vecākiem „Dzintaru” mājā bija īpašas nodarbības: sajust sevi, savas spējas, atbrīvot galvu no visām rūpēm un ļauties būt radošiem un atvērtiem savstarpējām sarunām.
Piecu dienu garumā Svētās Mises brīvā dabā zem Betānijas dominikāņu māsu gādīgi sarūpētajām rudzupuķu zilajām teltīm svinēja pr. Jānis Meļņikovs SJ. Teltis bija īsts Debesu patvērums no stiprajiem saules stariem un lietus. Par daudzām praktiskām lietām bija piedomāts, kā būtu labāk bērniem, lai viņi spētu pēc iespējas vairāk uzturēties svaigā gaisā, jo lielai daļai no viņiem šādu iespēju ikdienā nav.
Kā tāds vadmotīvs šai nometnei palicis teikums, ko vecākiem 7. jūlija pēcpusdienā sacīja ģimeņu un laulību terapeits Māris Ķirsons: „Sāc ar sevi! Neprasi no bērna to, ko viņš nespēj izdarīt vai tev dot.” Vai nav tā, ka mēs sabiedrībā bieži vien no šiem bērniem prasām pareizu uzvedību un neļaujam vienkārši būt?
Sarunas ar vecākiem nometnē man lika atskārst, ka sabiedrībā vēl arvien valda tabu attieksmē pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tā īsti mēs nespējam „iziet no savām komforta zonām”. Iespējams, tas ir postpadomju mantojums. Bet cik ilgi tā būs? Nevēlēšanās pieņemt, nevēlēšanās palīdzēt, nevēlēšanās risināt ar to saistītās lietas. Tāpēc, baidoties no atstumšanas un norāšanas, šīs ģimenes nelabprāt iziet sabiedrībā. Un diemžēl daļa šo atstumšanu ir izjutusi arī no Baznīcas cilvēku puses.
Taču šis „Dzintaru” notikums apliecināja, ka ir cilvēki, brīnišķīgi un mīloši jaunieši, kuri gatavi kalpot un dot no sevis, nevis tikai ņemt. Viņi spēj būt draudzīgi ar tiem, kuri, šķiet, ir vājāki, bet vienlaikus māca patiesi mīlēt vienam otru, darīt klātesošu Mīlestību.
Neskatoties uz aptuveni 45 dažādu cilvēku klātbūtni, nometnē valdīja prieka un iekšēja miera gaisotne. Gan bērni, gan viņu vecāki „Dzintaros” jutās kā savās mājās, brīvi un atpūtušies. Tieši tāpēc, ka viņi varēja būt tādi, kādi viņi ir. Patiesība ir tā, ka Dievs šos cilvēkbērnus ļoti mīl un gādā par viņiem. Dievam ir savs plāns attiecībā uz viņiem un attiecībā uz ikvienu no mums. Var teikt, ka katra piedzīvotā diena „Dzintaros” bija kā „ikdienišķi lieli un mazi brīnumi”.
Dienas centrs „Dzintaros” bija daudzu cilvēku kopdarbs, tāpēc vēlamies no sirds pateikties visiem iesaistītajiem. „Nejaušas” satikšanās ar Nilu Studentu, kas strādā ASV vēstniecībā, rezultātā tapa sadarbība ar ASV armijas karavīriem. Izrādās, šie „labie samarieši” jau daudz kur ir veikuši līdzīgus darbus – skaldījuši malku, krāsojuši, transportējuši bērnus. Pats galvenais, kas šai grupai bija raksturīgs, ir paklausība, uzticība un precizitāte. Ikdienā viņu pienākums ir apsargāt ASV vēstniecību, bet, pateicoties Nila Studenta iniciatīvai, viņi dara vēl daudz ko citu labu. Mēs visa darba grupa viņiem esam par to ļoti pateicīgi!
Īpašs paldies mūsu „Caritas Latvija”, kas rūpējas par šī pasākuma finansiālo nodrošinājumu. Esam pateicīgi arī bīskapam emeritus Antonam Justam par dzīves liecību un iedrošinājumu asistentiem kalpošanas sākumā. Tāpat Mātes Terēzes tuvākmīlestības ordeņa Žēlsirdības misionārēm, kas bija un ir mūsu garīgais stūrakmens. Kā arī brīnišķīgajiem jauniešiem no dažādām Latvijas malām, „Jauniešu pastorālā centra” Diānas Mekšas vadībā, kā arī biedrības „Nepaliec Viens”. Liels paldies arī visiem muzicējošiem jauniešiem! Paldies Jānim Kurševam! Paldies pašaizliedzīgajam šoferītim Naurim! Paldies saimniecei Dainai par gardo ēdienu!
Mēs pateicamies visiem asistentiem – gan tiem, kuri jau otro gadu palīdz nometnē, gan arī tiem, kuriem bija drosme to darīt pirmo reizi! Kalkutas māsu izpalīdzīgajiem vīriem Vilnim un Normundam. Paldies vecākiem un viņu bērniem par atvērtību un uzticēšanos.
Nevaram nepieminēt arī mazu, jestru sunīti vārdā Berils, kuru visi bērni dažkārt ļoti, pat ļoti „cieši” samīļoja, bet kas, neskatoties uz visu, pildīja savas terapijas dotības ļoti uzticīgi.
Paldies jums visiem par šo pavadīto laiku kopā, piedzīvojot vienkāršas ikdienas lietas, bet ar lielu Mīlestību!
Kustības „Ticība un Gaisma” Latvijā brīvprātīgā Irēna Pujāte
Attēlus no nometnes var skatīt šeit.
