2015. gadā Madonas draudzē vairākas ģimenes izmantoja Ģimenes ekoloģijas institūta piedāvāto iespēju klausīties vebināru (semināru ar interneta starpniecību) par ģimenes plānošanu un auglības atpazīšanas metodēm. Lūk, vienas dalībnieces liecība noslēgumā:
„Tas notika karstā vasaras naktī, kad savus trīs bērnus biju atstājusi pie mammas, lai mazliet atpūstos. Tikko biju pametusi darbu, galvā dunēja jautājums “Ko tu iesāksi ar savu dzīvi?” To reto atpūtas vakaru izmantoju, lai lasītu grāmatu (kristīgu literatūru). Izmisīgi meklēju atbildi uz jautājumu “Kas es esmu? Ko darīt tālāk?” Mirklī, kad atpūtināju acis, Kāds man sirdī teica: “Es tevi mīlu! Es tevi mīlu! Es tevi mīlu! Es tevi mīlu…” un tā ilgi, es pat teiktu – uzmācīgi. Sākumā biju ārkārtīgi laimīga un priecīga par šiem vārdiem, bet vēlāk paliku dusmīga – pietiek jau. Cik ilgi to var teikt! Nu labi, Tu mani mīli! Bet tas turpinājās, līdz es sāku raudāt un atkārtot: “Tu mani mīli! Tu mani mīli! Tu mani mīli!” Pēc tam turpinājās saruna par mūsu dzīvi, līdz sarunas noslēgumā Viņš lūdza apsolīt kaut ko: “Apsoli, ka tu nelietosi kontracepciju!”
Es biju pilnīgi izmisusi par šo lūgumu. Pirmkārt, jau pārsteidza tas, “KĀPĒC?” tas Viņam ir tik svarīgi. Tā taču ir tik maznozīmīga lieta (es toreiz tā domāju). Mūsu laulībā jau bija piedzimuši trīs bērni, un to reto reizi, kad nebiju stāvoklī, mēs lietojām prezervatīvus. Domāju, kāpēc Jēzum vispār interesē mana intīmā dzīve. Es taču Viņam uzdodu tik svarīgus jautājumus “Kas es esmu? Ko man dzīvē darīt?”, bet Viņš satraucas par kaut kādiem „gumijas mētelīšiem”. Un tad sekoja mans pretjautājums “Vai tad Tu gribi, lai es līdz 60 gadiem visu laiku dzemdēju? Tu gribi mani izsmelt tukšu? Man tā jau grūti ar trim bērniem. Man šķiet, ka mēs neesam labi vecāki, mums ir tik daudz kļūdu audzināšanā, citreiz ļoti jādomā, ko ēdīsim un vilksim mugurā, nemaz nerunājot par to, kā varētu sagādāt bērniem prieku ar kādu ceļojumu jeb teātra izrādi. Tāpat es bērnu dēļ esmu zaudējusi darbu, jo nevarēju to apvienot ar viņu audzināšanu. Draugi īpaši vairs mūs neaicina ciemos, jo kas gan viņus var pienācīgi “uzņemt”, pie mums arī īsti nav kur palikt. Un Tu gribi, lai es „auzās iebraucu” vēl dziļāk?”
Jā, es biju dusmīga. Kāpēc Mans Kungs un Dievs man liek to apsolīt? Vai Viņš mani nemīl? Tad es teicu, ka apsolīšu, bet man ir kāds lūgums: “Pasaki, ka maniem bērniem būs labi, ka mēs neesam slikti vecāki, kas bērnībā viņiem sabojā visu psihi, ka viņi piepildīs savu sūtību.” Jēzus pasmaidīja (droši vien par manu muļķību) un teica, ka Viņam ir prieks par mūsu bērniem. Un es apsolīju. Neprasīju padomu vīram un apsolīju. Tā rezultātā pēc 10 mēnešiem mums piedzima ceturtais bērniņš, par spīti manai slimībai (cista olnīcā) un ginekologu uzmācīgajiem mudinājumiem “taisīt cauri”.
Tas viss nesa prieku un laimi līdz bērniņam palika četri mēneši. Manī ienāca bailes. Ļoti lielas bailes: Un ja es tagad atkal palieku stāvoklī? Tagad? Man vienkārši nav ne fiziska, ne garīga spēka. Es izvairījos no tuvības, simulēju slimības un intensīvi meklēju atbildes uz jautājumu “Vai tiešām Dievs to vēlas?” Par laimi tieši tajā brīdī www.auglība.lv notika vebinārs par Auglības atpazīšanas metodēm pēcdzemdību periodā, kuru es noklausījos. Es pirmo reizi nopietni aizdomājos, ka ir vēl kaut kas vairāk par to, kā pareizi izvēlēties kontracepciju.
Jāsaka, ka pirms mūs sagatavoja laulībām, kāda sieviete mums stāstīja par šo metodi, bet mēs abi uzreiz to norakstījām mana intensīvā darba grafika un „juceklīguma” dēļ. Jāsaka, ka arī citi laulātie pāri – katoļi par to iesmēja un teica, lai neņemot nopietni. To atmetām kā nedrošu pasākumu! Pēc šī mazā vebināra, es uzzināju, ka būs vebināru cikls, kur pilnīgāk izstāstīs par šo metodi. Tik jāgaida pāris mēneši. Un es pārkāpu savam solījumam – ļāvu vīram nopirkt prezervatīvus, un mēs tos lietojām kā pagaidu variantu, kamēr noklausīsimies kursus.
Vebinārs bija ļoti noderīgs. Vīram patika Bioētikas lekcija, kurā Viņš saprata, kāpēc Auglības atpazīšanas metode ir vislabākā, savukārt, es sapratu Jēzus jautājuma patieso jēgu – tas bija tāpēc, lai es, sieviete, beidzot sevi iemīlētu tā, kā Jēzus mīl mani, un mēs nevaram mīlēt to, ko nepazīstam! Es pilnīgi sevi nepazinu! Man ar kaunu jāatzīstas, ka es tikai no Auglības atpazīšanas metodes uzzināju, ka ovulācija nav tas pats, kas mēnešreizes; ka gļotas nav slimība (ko ar dažādām svecītēm man ārstēja ginekologs, kad sūdzējos par daudzajām gļotām), bet simptoms, lai noteiktu auglību; ka mans „juceklīgums”, kā dēļ mēs laulības sākumā atteicāmies no Auglības atpazīšanas metodes, ir “sievišķība” – tas ir mans “rudens” jeb “pavasaris” ciklā, es drīkstu būt mainīga, pat četri dažādi noskaņojumi ir pieļaujami viena cikla ietvaros. Kā tos pieņemt un ar tiem sadzīvot vīram? Arī par to mēs uzzinājām tikai šajā vebinārā.
Pēc kursiem ar vīru stādījām eglītes dzīvžogā un tik maz runājām viens ar otru, bet tik daudz tuvības un mīlestības piedzīvojām, un mums nebija jādomā, kādu kontracepciju izvēlēties!”
