CELT, CELTNE (BŪVĒT, BŪVE)
Celšana norāda uz vispārīgiem centieniem dabas piegādātiem materiāliem uzspiest cilvēcisko kārtību un varu. Tā ir pretestības forma inertumam un iznīcībai, tāpat atbilst dziļai cilvēka nepieciešamībai radīt kaut ko taustāmu un patstāvīgu. Celtnes uzcelšana nozīmē arī ieceres īstenošanu.
Lielākā daļa no vairāk kā 400 Bībeles fragmentiem, kas saistās ar celtniecību, apraksta burtisku celtniecības procesu vai produktu. Bībelē varam izlasīt par pilsētu, torņu, aitu aploku, māju, ceļu, cietokšņu, mūru un kapu celtniecību. Visvairāk atsauču (vairāk kā 50) saistās ar altāru celtniecību. Dažreiz autors uzskaita būvmateriālus, kādi tika izmantoti: akmeņi, ķieģeļi vai koks (Ne 3,35; Am 5,11; 1Ķēn 15,22); iespaidīgāku celtņu gadījumā izmantots tika sudrabs, bronza, dzelzs (1Ķēn 7,15). Fragmenti, kas veltīti celtniecībai, parasti atrodami grāmatās, kas apraksta tempļa celtniecību vai atjaunotni: Ķēniņu, Hroniku, Ezras un Nehemija grāmatās, kā arī pravietiskajās grāmatās (kur celtniecība ir pozitīvs svētības vai pareģojuma tēls). Pasaules, kas nepārtraukti ir nodarbināta ar celšanu, tēls galvenokārt norāda uz cilvēku uzņēmību un spēju plānot saskaņā ar Māc 3,3 „savs laiks ko celt”. Šis tēls spēcīgi uzsver nepieciešamību paļauties uz Dieva apredzību. Šo nostāju Psalmists izteica vārdos: „Ja Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā.” (Ps 127,1)
Neskaitot cilvēcisko celtņu tēlus, Bībele kā celtnieku parāda arī Dievu. Pirmām kārtām Viņš rada materiālās lietas. Laikos, kad nepazina dalījumu arhitektos un celtniekos, Dievs tiek parādīts kā izcils radītājs, kura māksla ir redzama radīšanas darbā. Kā celtnieks Dievs strādā ar rokām: „Mana roka lika zemei pamatus, un mana labā roka izpleta debesis.” (Is 48,13) Dieva radīšanas darbs ir aprakstīts kā pamatu ielikšana (Ps 102,26; 104,3), baļķu uzlikšana, mērīšana, līnijas novilkšana, stūrakmens ielikšana (Īj 38,4-6), pils uzcelšana debesīs (Am 9,6). Runa ir arī par to, ka Dievs izmanto darbarīkus: cirkuli un mērāmo auklu, spaiņus un svarus (Is 40,12; Jr 31,28; Īj 26,10; 38,4-7).
Bībele parāda Dievu kā tādu, kurš rūpīgi plāno un kurš ņem vērā lietu sarežģītību un izturību. Gudrības literatūrā un Psalmu grāmatā Dieva-celtnieka tēls saistās ar Viņa visaptverošo zinību (Īj 38,4; Ps 136,5), gudrību (Sak 3,19-20). Šī doma vispilnīgāko izteiksmi atrod dzīvajā, poētiskajā Gudrības tēlā, kas pilda Dievam blakus strādājoša palīga lomu un kuru raksturo kompetence un entuziasms (Sak 8,27-31). Šis fragments pravieto par Jaunās Derības tēliem: Vārdu un Kristu, kas piedalās radīšanas darbā (Jņ 1,1-5; Kol 1,15-17; 2,3; sal. 1Kor 8,6).
Dievs tiek parādīts ne tikai kā redzamās pasaules celtnieks, bet arī Jeruzalemes (Ps 147,2) un izredzētās tautas Atlikuma (Jr 31,4.28) celtnieks. Vēl vairāk, Dievs dod tiešus norādījumus, kā uzbūvēt mitekli un templi, bet tātad ir īstenais šo svēto vietu autors.
Metaforiskāks Dieva-celtnieka tēls parāda Viņu kā izredzētās tautas kopienas dzīves veidotāju. Praviešu pestīšanas vīzijās Dievs veido drošu vidi savai tautai (Ps 69,36; Is 44,26; 65,21-25; Ez 28,26). Arī pestīšana ir Dieva celtne (Is 26,1-2).
Šie tēli iegūst garīgāku raksturu Jaunajā Derībā, kur vairākkārt ir runa par ticīgajiem kā celtni. Kristieši ir „Dieva celtne” (1Kor 3,9), iesakņoti un uzcelti uz Kristus (Kol 2,7). Baznīca ir Dieva nams (1Tim 3,15), kurš balstās uz stipriem Dieva pamatiem (2Tim 2,19). Tas ir uzcelts „uz apustuļu un praviešu pamata, bet galvenais stūrakmens ir Kristus Jēzus. Katra uz Viņa celtā celtne izaug par svētu templi Kungā. Viņā arī jūs Garā tiekat uzcelti par Dieva mājokli” (Ef 2,20-22). Kristieši, katrs atsevišķi (1Kor 3,16-17; 6,19) un visi kopā (2Kor 6,16), veido Dieva templi. Jēzus apsolīja uzcelt savu Baznīcu uz Pētera apliecinājuma klints: Jēzus ir „Mesija, dzīvā Dieva Dēls” (Mt 16,16-18).
Celtniecības tēls tika izmantots arī, lai paradītu lēmumu iet pa Dieva ceļu vai to atmest. Jēzus izstāstīja līdzību par gudro un dumjo namdari (Mt 7,24-27; Lk 6,47-49; 18; sal. Jēzus līdzība par namdariem Lk 12,13-21; 14,28-30). Atsevišķi kristieši būvē uz Jēzus Kristus pamata, bet būvmateriāls, no kura ceļ, tiks pakļauts pārbaudei pēdējā tiesā (1Kor 3,10-15).
Kārtējā fragmentu grupa saistās ar atbalstīšanu un stiprināšanu, kur arī ir sakars ar celšanu (piem., Rom 15,2; 1Kor 14,5.26; Ef 4,29). Tāpat ir teksti, kas attiecas uzticības celšanu (Rom 14,19; 1Kor 8,1; 10,23; 14,3.12; 2Kor 10,8; 12,19; 13,10; Ef 4,12; 1Tes 5,11).
Šo fragmentu saistībai ar Baznīcu kā celtni pamatā ir doma: „Katram namam ir savs cēlājs, bet Dievs ir visu radījis” (Ebr 3,4). Viņa vislieliskākais sasniegums ir debesu „pilsēta ar stipriem pamatiem, kuras cēlājs un nodibinātājs ir Dievs” (Ebr 11,10). Šīs pilsētas godība aizēnos visu (Akl 21,10) un būs par Dieva bērnu mājām, kur Kristus ir sagatavojis daudz dzīvokļu (Jņ 14,2-3).
Ryken L., Wilhoit J.C., Longan T. III (red.), Słownik symboliki biblijnej. Obrazy, symbole, motywy, metafory, figury stylistyczne i gatunki literackie w Piśmie Świętym (PSB), W. Chrostowski (red. wyd. pol.), Warszawa 1998.
79.,80. lpp.
AKMENS
Nepastāv nekas cits, kas vēl lielākā mērā būtu bez dzīvības kā akmens. Tomēr rūpīgi izmeklēti un salikti, akmeņi var nodot vēstījumu, netiešā veidā kļūst par personificētām esībām. Jozus uzstādītais akmens Sihemā „… lai ir mums par liecinieku, jo tas ir dzirdējis visus tā Kunga vārdus, ko tas Kungs ir ar mums runājis, un lai jums ir liecinieks, ka jūs nenoliegsiet Dievu” (Joz 24,27). Akmeņiem liecinieka loma ir arī citos Svēto Rakstu fragmentos. Pēc derības slēgšanas notika upurmielasts, bet akmens bija šī notikuma liecinieks (Rad 31,44-54). Arheologi ir atklājuši vairākus akmeņu riņķus ar izdobtām acīm vai rokām, kuri droši vien pildīja derības liecinieku uzdevumu vai bija reliģisko rituālu elements.
Akmens tēls pirmām kārtām uzsver dzīvības trūkumu. Kad Mozus saņēma Desmit baušļus, tie bija uzrakstīti uz akmens plāksnēm; vēlākiem praviešiem tas bija tautas cietas, nejūtīgas sirds simbols: „Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi” (Ez 36,26; sal. Jr 31,33). Apustulis Pāvils pretstatīja „kalpošanu nāvei, kas burtiem bija iekalta akmenī” daudz lielākai Gara darbības godībai (2Kor 3,7-8), kas pārmaina cilvēku dzīvi.
Kad iekustināja lielu, smagu akmeni, tas kļuva par milzīgu iznīcinošu spēku. Akmens, kuru nebija apstrādājusi cilvēka roka, Nebukadnēcera sapnī iesita pa milzīgā tēla kājām, sašķaidot zelta, sudraba un pārējās daļas, kas simbolizē pasaules impērijas. Šis pārdabiskais akmens, kurš izpletās un piepildīja visu zemi, nozīmē neuzvaramo Dieva valstību (Dn 2,34-44). Šis akmens palika, bet kārtējās pasaules valstības krita un nekad vairs neuzcēlās. Šī akmens nemainības īpašība ir pamatā vārdam, kādu Dievam piešķīra Jēkabs – Klints („Izraēla klints”, Rad 49,24).
Nozīmīgs ir arī fakts, ka sātans kārdināja Jēzu, lai Viņš akmeņus pārmainītu maizē. Ļaunums šajā gadījumā parādās tajā, ka tiktu izdarīts kaut kas, kam ir tūlītējs efekts. Dievam tostarp nav nepieciešama maize un izpriecas, lai nostiprinātu savu valdīšanu.
Kunga tempļa pamati tika uzbūvēti no lieliem, rūpīgi izmeklētiem, aptēstiem akmeņiem (1Ķēn 5,31), izturīgākiem par ķieģeļiem. Tiem bija jābūt par patiesības, ka Dievs ir kopā ar savu tautu, iemiesojumu. Patiesi, pēc tempļa iesvētīšanas Kungs teica Zālamanam: „lai Manas acis un Mana sirds pie tā saistītos mūžīgi” (1Ķēn 9,3).
Tomēr šī īpašā privilēģija ietvēra sevī bailes izraisošas sekas, kas izrietēja no Dieva svētuma. Ja tauta novērsīsies no Kunga, Izraēls zaudēs zemi, bet Viņa templis tiks sagrauts (1Ķēn 9,6-9). Isajs apzinājās to, ka šie draudi drīzumā tiks īstenoti: „bet turiet gan par svētu to Kungu Cebaotu … Viņš būs par apgrēcības akmeni un par piedauzības klinti abiem Izraēla namiem” (Is 8,13-14). Tas pats Dievs kļūs par templi un par klupšanas klinti, atkarībā no tā, kādā veidā cilvēki atbildēs uz Viņa svētumu. Tie, kuri padarīs Visaugsto par savu mājvietu, ar Viņa eņģeļu starpniecību tiks izglābti no paklupšanas pret šo akmeni (Ps 91,12; sal. Mt 4,6). Vēl vairāk, Dieva plāni saistībā ar Jeruzalemi tiks īstenoti neskatoties uz Izraēla vadoņu sazvērestībām (Is 28,14-15).
Dieva iecere, kādu atklāja Isajs, bija ielikt Sionā „pamatakmeni, izraudzītu akmeni, dārgu stūrakmeni, kas klintij līdzīgs pamatos” (Is 28,16) un kā būvdarbos izmantot taisnīgumu un taisnību. Stūrakmens tur ir par pamatu elementu, tostarp citos fragmentos pilda čukura noslēguma akmens funkcijas (Zah 4,7.9). Akmens, kas noslēdza loku vai zelmini, apstiprināja rūpīgu arhitekta ieceres izpildi; šis tēls patiesi atveido Kristus, „dzīvā Akmens” darbu (1P 2,4). Apustulis Pēteris citēja arī Ps 118,22 fragmentu kopā ar Is 8,14: „šis akmens, ko cēlāji atmeta, ir kļuvis par stūrakmeni” (1P 2,7). Pirmie kristieši saistīja šos divus tekstus, jo norādīja uz Jēzu kā Rakstos pravietotu Mesiju (sal. Apd 4,11): lai gan viņu Mesija izsauca šķelšanos un daudzi to atmeta, tad par to tika pravietots. Pats Jēzus līdzīgā veidā saistīja Ps 118,22 ar akmeni no Dn 2,34: „Katrs, kas uz šo akmeni kritīs, sašķīdīs, bet uz ko tas kritīs, to sadragās” (Lk 20,17-18). Šis biedējošais tiesas tēls, ko pravieto Jēzus, ir atrodams tikai evaņģēlijos.
Pāvils savienoja Is 28,16 ar Is 8,14, lai paskaidrotu kāpēc Izraēlis atmeta ticībā pamatoto taisnīgumu – viņi paklupa, bet pagāni ieticēja (Rom 9,33). Ef 2,20-21 Pāvils izmantoja tempļa-celtnes metaforu, lai ar tās palīdzību parādītu Baznīcas vīziju, kas ir uzcelta no ticīgajiem „uz apustuļu un praviešu pamata, bet galvenais stūrakmens ir Kristus Jēzus. Katra uz Viņa celta celtne izaug par svētu templi Kungā” (Ef 2,20-21).
Sanballats, redzot to centienus atjaunot Jeruzalemes mūrus, kas atgriezās no izsūtījuma, jautāja: „Vai viņi grib lasīt ārā no pelnu kaudzēm un no jauna likt lietā akmeņus, kas jau sen sadedzināti?” (Ne 4,2) Tā ir interesanta metafora pēc savienošanas ar Pētera vārdiem, saskaņā ar kuriem atsevišķi ticīgie ir „kā dzīvi akmeņi” (1P 2,5). Pārdomas par paša vārdu droši vien lika Pēterim atzīt faktu, ka ne viņš viens tika nosaukts par Klinti/Akmeni.
Beigās ir jāpiezīmē, ka akmeņi ir motīvs, kas vieno stāstu par Jēkabu no Radīšanas grāmatas, uzsverot šī varoņa dzīves svarīgākos aspektus un personību.
Turpat, 294., 295. lpp.
STŪRAKMENS
Stūrakmens ir galvenais elements, ap kuru tiek celta visa celtne. Bibliskās arhitektūras vārdnīcā nav izteiksmīgāka simbola par stūrakmeni – celtnes atslēgas elementa, no kura atkarīga ir konstrukcijas saliedētība. Tādēļ Dieva radīšanas darbu kataloga sākumā no vētras atskanēja Kunga jautājums: „Kas ir licis tās [zemes] stūrakmeni?” (Īj 38,6)
Visas bibliskās atsauces norāda uz šī tēla mesiānisko piepildījumu. Pirmā atsauce ir Izraēla ķēniņa apraksts: „Akmens, ko namdari nometuši pie malas, ir kļuvis par stūrakmeni” (Ps 118,22). Lai gan sākotnējā šī teksta nozīme nav droši zināma, tā aramejiskā parafrāze Targumā uzsver monarhijas kontekstu: „Jauneklis, kuru namdari atmeta, piederēja Jeses dēliem un bija cienīgs kļūt par ķēniņu un valdīt.” Tradicionāli šo fragmentu attiecināja uz Dāvidu (sal. Targums Ps 118,23-26).
Targuma interpretācija, kas izteikti norāda uz Dāvidu, palīdz arī saprast, kādēļ Jēzus šo fragmentu izmantoja līdzībā par vīna dārza nomniekiem (Mk 12,1-12). Līdzīgi kā ļaunie nomnieki (reliģiskie vadoņi) atmeta vīna dārza īpašnieka (Dieva) dēlu (Jēzu), tā namdaru (reliģisko vadoņu) atmestais „akmens” (Jēzus, patiesais Izraēla ķēniņš) kļuva par stūrakmeni (atjaunotās Dieva tautas pamatu) jaunai ticības kopienai (sal. Apd 4,10-11; 1P 2,4-5). Par kulminācijas punktu šīm atsaucēm ir Ef 2,20, kur teikts, ka metaforiskā tempļa „stūrakmens”, kurš tiek celts no ticīgajiem, „ir pats Jēzus Kristus”.
Stūrakmens tēlu papildina „klupšanas klints” un „piedauzības akmens” no Isaja grāmatas (Is 8,14; 28,16). Šo tekstu no Isaja grāmatas savienošana ar citēto fragmentu Ps 118,22 (sal. 1P 2,4-10) norāda uz agrās kristietības ticības izpratni un tikko veidoties sākušos kristoloģiju: tiem, kas tic Jēzum Kristum, Viņš ir izredzēts, dārgs stūrakmens; toties neticīgajiem – par klupšanas klinti.
Turpat, 910. lpp
KLINTS
Seno laiku pasaulē, kur nebija zināmi spridzināmie materiāli un urbji, klintis – dažāda izmēra un formas – bija izteiksmīgs izturības un ilgmūžības tēls. Klints bija pamats, aizsardzība un drošība, tomēr varēja arī būt problēmas iemesls, kad neļāva pārvietoties, vai kļūt bīstama, kad gāzās. Bībele izmanto vārdus, kuri tiek tulkoti kā „klints”, piešķirot tiem visas šīs nozīmes, dažreiz darot to ļoti detalizēti.
Vairumā gadījumu Vecajā Derībā izmantotā klints tēla fons ir tuksnesis. Klints uz saules izdedzinātas, neauglīgas zemes bez dzīvības iepriecināja nogurušos ceļotājus un karavīrus. Pravietis Isaja rakstīja, ka taisnīgā ķēniņa prinči būs kā „kā augstas klints ēna iztvīkušā un izslāpušā zemē” (Is 32,2). Klints varēja sevī slēpt ūdens avotu (skat. Izc 17,6) vai dot ēnu, kas pasargā no dedzinošās saules stariem. Bēglis vai dzīvnieks varēja paslēpties klintīs, kas deva viņam patvērumu (1Sm 13,6; Ps 104,18). Isajs parādīja biedējošu tēlu, kad tauta mēģina paslēpties klintīs no Dieva (Is 2,10.19.21). Tomēr pozitīvās ainās klints ir izturīgs pamats, cietoksnis un glābiņa vieta. „Redzi, Es lieku Sionā pamatakmeni, izraudzītu akmeni, dārgu stūrakmeni, kas klintij līdzīgs pamatos; kas tic, nepaliks kaunā!” (Is 28,16)
Ķēniņš Dāvids, kurš labi pazina bēgļu gaitas tuksnesī, godināja Dievu kā klinti, kas dod patvērumu (2Sm 22,2-4,32; Ps 18,2-4.32.47). Šis tēls atgriežas Ps 31,3; 62,1-8 un 71,3.7. Tuvs viņam ir Dieva pestītāja, izpircēja un glābēja tēls (Ps 62,7; 95,1; 78,35). Dievs nav tikai kā klints – Viņš ir klints (At 32,30-31). Izraēlieši atklāja Dievā drošu patvērumu, pilnīgi neapšaubāmu un uzticības cienīgu.
Klintis tomēr varēja cilvēkam aizšķērsot izvēlēto ceļu. Ļaudis, kas spītīgi gāja savu ceļu, varēja atklāt, ka Dievs ir „apgrēcības akmens un piedauzības klints” (Is 8,13-14). Šis negatīvais klints tēls bieži parādās Jaunajā Derībā. Pāvils Rom 9,32-33 atsaucas uz tekstu Is 8. Klintis cilvēkiem bija šķērslis arī zemkopībā, lauza arklus, vai klinšainais pamats, kur bija maz zemes, bija iemesls ātrai augu nokalšanai (Mt 13,5). Vēl lielākus draudus izraisīja ēkas sagrūšana, Lk 20,17-18 tā tēlaini tiek parādīta tiesa. Zemes nogruvums vai saspiešana ar klinti varēja tikt uzskatīta par žēlsirdīgu atbrīvošanu no vēl briesmīgākām nākošo laiku ciešanām (Atkl 6,15-17).
Jaunā Derība izmanto pozitīvu klints tēlu līdzīgi kā Vecā Derība. Sīmani, apustuļu vadoni, Jēzus nosauca par Kēfasu, Pēteri, „Klinti” (Mk 3,16). Pētera tēls tiek uztverts kā galvenais Baznīcas dibināšanā (Mt 16,17-19). Cilvēku, kurš klausās Viņa vārdus un pilda tos, Jēzus salīdzināja ar to, kurš ceļ uz klints, droša pamata, kura nams stāvēs nesatricināmi (Mt 7,24-27). Pēteris rakstīja par Baznīcu, kura ir uzcelta uz cieta granīta pamata (Is 28,16), garīgu templi no dzīviem akmeņiem, jo pats Kristus ir dzīvs akmens par execellence, savas tautas atmests, bet Dieva izredzēts (1P 2,4-8).
Vairākās atsaucēs vārds „klints” tiek izmantots netipiskā veidā. Viegli varam saprast, kādā nozīmē Dievu, kurš tiek saukts par Klinti, ir jāidentificē ar Tēvu (Ps 28,1; 89,27; Is 51,1: „Uzlūkojiet to klinti, no kuras esat cirsti”). Nav grūti arī saprast, kādā nozīmē Jeruzaleme var būt par varenu klinti (par kuru ir arī tiešā nozīmē) un kādēļ Zaharijs brīdināja tās aplencējus (Za 12,3). Mazāk saprotams ir tas, ka Klints var pārdot cilvēkus (At 32,30) – te runa iet par Dievu, kurš savus ienaidniekus atdod iznīcināšanai. Visneparastākā atsauce ir 1Hr 10,4, kur iet runa par klinti, kas pavada Izraēla tautu tās ceļojumā – par garīgo Klinti, kuru, kā saka Pāvils, ir jāidentificē ar Kristu.
Vārdam „klints” Svētajos Rakstos ir daudz nozīmju: visbiežāk tā norāda uz Dievu, kurš ir kā drošs pamats, cietoksnis vai šķērslis uz ienaidnieku ceļa. Mūsdienu pilsētu iedzīvotājam grūti iztēloties ķēniņa Saula karaspēka daļu vajātā Dāvida atvieglojumu un prieku, kad tuksnesī atrada drošu, ēnainu cietoksni, kura iekšienē bija avots.
Turpat, 758. lpp.
KLUPT, KLUPŠANAS KLINTS
Neuzmanīga kājas nolikšana, pēkšņa paklupšana uz neredzama šķēršļa un nedrošības sajūtas mirklis, tas viss ir labi zināms katram cilvēkam. Klupšanas vispārēja pazīšana kļuva par tēlu cilvēciskām vājībām – sākot ar glaimošanu līdz rupjai publiskai kļūdai.
Svētie Raksti vairākkārt izmanto klupšanas tēlu, norādot uz morāli nepareizi spertu soli. Akmeņainas, izvagotas senās Palestīnas takas, ielas un ceļi pat tad, kad bija bruģēti ar akmeņiem, bija nedrošs pamats kājām salīdzinājumā ar asfaltētajiem celiņiem, pa kuriem staigājam šodien. Neuzmanības mirklis, nepareizi sperts solis vai pēkšņi uznākusi tumsa bieži bija paklupšanas iemesls.
Bībelē varam atrast daudz kolorītus stāstus, kas saistīti ar klupšanu. Kaujas laukā klupa Dievam nepaklausīgais Izraēlis: „Cits pār citu klups, itin kā zobena priekšā, kaut vajātāja īstenībā nebūs, un jums neizdosies piecelties kājās savu ienaidnieku priekšā” (Lev 26,37). Faraona Neko karotāji klupa viens pār otru cīņas laikā pie Karkemišas pie Eifratas (Jr 46,6.12.16). Kaujas laikā bija lielas iespējas paklupt: kritušo ķermeņi, nelīdzena zeme, kaujas nogurums vai paniska bēgšana. Miera laikos nācās pamācīt blēņdarus, lai neliek „aklam šķērsli ceļā” (Lev 19,14). Uztraucošāks bija Izraēļa garīgas klupšanas tēls, kad no vīna un alus apdulluši priesteri un pravieši „klūp tiesu spriezdami” (Is 28,7). Izraēlis klupa „dienas vidū kā tumsā” (Is 59,10), pat patiesība „grīļojas tirgus laukumā” (Is 59,14). Arī labos laikos notiek tā, ka „mēs visi bieži krītam” (Jk 3,2). Tādos brīžos parasti lūdzam palīdzību draugiem, kā to darīja Ījabs, vai cilvēkiem, kuru vārds „liek uzcelties pakritušiem, iedveš spēku vājajos ceļos” (Īj 4,4).
Ebreju dzīves kā staigāšanas, takas vai ceļa metafora ir fons daudziem Bībelē klātesošiem klupšanas attēliem. Izteiktus kontrastus sniedz Jaunavas-Gudrības tēls. Apdomīgi cilvēki, kas iet pa viņas ceļu, pieredzēs mieru un nepaklups (Sak 3,23; 4,12). Cilvēki, kas izvēlas ļaundaru ceļu, iet dziļā tumsā, pat nezina, uz kā ir paklupuši (Sak 4,19). Tas ir svarīgs atgādinājums tiem, kas iet pa līdzenām, taisnām un labi apgaismotām ietvēm, bet kuru morālie ceļi ir samezgloti un virza uz paklupšanu.
Līdzīgi kā gudrība arī Likums un derība rādīja Izraēlim apgaismotu ceļu, kas ved cauri dzīvei. Tie, kas mīl Dieva Likumu, nepaklups (Ps 119,165); „Kunga ceļi ir taisni un taisnie staigā pa tiem, bet pārkāpēji tajos klūp” (Os 14,10). Isajs runāja par Kungu, kurš „līdzina un dara taisnu taisno teku” (Is 26,7). Pretstatā tikai Izraēļa Dieva godināšanai saskaņā ar Ezehiēlu ir „elku ieslēgšana savā sirdī un nostādīšana sev priekšā” – rīcība, kura „tiem kļūst par apgrēcības iemeslu” (Ez 14,3.4.7). Lai gan nepaklupšana var būt zīme Dieva rūpēm par ticīgo („manu dvēseli esi izglābis no nāves, manas kājas no slīdēšanas, lai es staigātu Dieva priekšā dzīvības gaismā” [Ps 56,14]), Dievs var arī uz taisnīgā, kurš ir pavērsies uz ļauno, ceļa novietot klupšanas klinti (Ez 3,20).
Isaja grāmatā parādās klupšanas klints tēls, kuru ir novietojis Dievs: „Viņš būs par apgrēcības akmeni un par piedauzības klinti abiem Izraēla namiem, par valgu un par slazdu Jeruzalemes iedzīvotājiem. Tā kā daudzi no viņiem paklups, pakritīs un sabruks pavisam, sapīsies, apjuks savā rīcībā un kļūs sagūstīti.” (Is 8,14-15) Šis fragments apvieno svētnīcu vai templi un klupšanas klinti, ir pretējs tēls Izraēla un Sionas tempļa atjaunošanai: „Es lieku Sionā pamatakmeni, izraudzītu akmeni, dārgu stūrakmeni, kas klintij līdzīgs pamatos; kas tic, nepaklups.” (Is 28,16) Pāvils, pārdomājot Izraēla neticības iemeslus pirms Kristus laikos, saistīja Viņu ar Isaja aprakstīto klupšanas klinti. Kristus – Dieva stūrakmens jaunajā templī – kontekstā apustulis savienoja Isaja vārdus, radot jaunu tekstu: „Lūk, Es nolieku Sionā piedauzības akmeni un apgrēcības klinti, un katrs, kas uz Viņu tic, kaunā nepaliks” (Rom 9,33).
Varam iedomāties, ka Izraēlis, skrienot sacensībās pēc dievbijības balvas, paklupa pret To, kurš rādīja mērķi – Kristu, „klupšanas akmeni” (Rom 9,32) – un sāka tiekties pēc „attaisnošanas Likumā”, ko tomēr nav iespējams sasniegt. Taču neskatoties uz Izraēļa aklumu vai nejūtīgumu, Pāvils neapraks un nenoņems klupšanas akmeni (sal. Rom 11,9, kur citē Ps 68,23-24 pēc Septuagintas).
„Krustā sistais Kristus” ir „jūdiem apgrēcība, bet grieķiem neprātība” (1Kor 1,23), tas ir neapstrīdams simbols Dieva gudrībai un neatņemama Pāvila sludinātā Evaņģēlija zīme. Izmisīgais Pētera mēģinājums atturēt Mesiju no lēmuma pieņemt kaunpilno nāvi izrādījās veltīgs un kļūdains. Pēteris, mesiāniskās kopienas – jaunā tempļa (Mt 16,18) Klints, pats kļuva par apgrēcības (skandalon) klinti Mesijam (Mt 16,23).
Neskatoties uz Kristus krusta radītā ieļaunojuma neizbēgamības uzsvēršanu, Pāvils pats izvairījās un brīdināja no nevajadzīgu apgrēcības klinšu likšanas uz ticīgu ebreju vai grieķu takas (1Kor 10,32; 2Kor 6,3). Romā strīdu objekts bija gaļas ēšana, rīcība, kas ieļaunoja „vājos”, kuri ievēroja reliģiski motivētu veģetārismu (Rom 14,20). Korintā apgrēcības klints bija gaļas ēšana, kas iepriekš bija salikta upurī pagānu dieviem, bet šāda rīcība ieļaunoja vājākus ticībā (1Kor 8,9). Pāvils mācīja: neviens ēdiens nav nešķīsts, tomēr mīlestība pieprasa rēķināties ar citu sirdsapziņu un garīgo labumu. Ieļaunojumi kļūst par iemeslu ne tikai klupšanai, bet var arī „pazudināt to, kura dēļ Kristus ir miris” (Rom 14,15). Pavēlē rūpēties par citiem izskan Jēzus brīdinājums, lai neieļaunotu nevienu „no šiem mazajiem, kas tic Man, tam būtu labāk, ka viņam kaklā piesietu dzirnakmeni un nogremdētu jūras dziļumos. Bēdas pasaulei apgrēcības dēļ! Apgrēcībai gan jānāk, bet bēdas tam cilvēkam, caur ko apgrēcība nāk!” (Mt 18,6-7).
Turpat, 760., 761.lpp
Tulkots no poļu valodas
