29. septembrī Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs kopā ar agrāko ES attīstības komisāru Andri Piebalgu un Zviedrijas vēstnieku Latvijā Henriku Landerholmu piedalījās Eiropas Komisijas pārstāvniecības rīkotajā diskusijā par tēmu “Migrācijas izaicinājumi Latvijai un Eiropai”. Publicējam vairākus citātus no arhibīskapa teiktā. Pilnu diskusijas ierakstu var skatīties: www.youtube.com/watch?v=jNt-k9XD8GA&feature=youtu.be
(16:50) „Protams, bēgļu krīze ir liels izaicinājums Latvijas sabiedrībai kopumā. Es negribētu to skatīties šauri, ka tā ir tikai politiķu vai atsevišķu valsts struktūru, kam tas ir uzticēts, problēma. Tas ir izaicinājums visai mūsu sabiedrībai, un tas ir arī sava veida brieduma eksāmens mūsu sabiedrībai, jo gan no kristīgā viedokļa, gan no vispārcilvēciskā viedokļa, gan no Eiropas kopējo vērtību viedokļa mūsu pienākums ir būt atvērtiem. Un tādi argumenti, kas principā noliedz atvēršanos pret bēgļiem, neiztur nekādu kritiku. Bet, protams, runājot par šo atvēršanos – tai ir jābūt gudrai. To nevar [īstenot] tā – vienkārši atveramies un laižam visus iekšā bez izšķiršanas, jo, protams, ir arī daudzi iespējamie riski. Un viens risks, kas noteikti pastāv – un esmu jau dzirdējis par tādiem gadījumiem kaimiņu valstīs (..), ka pieņem darbā, cilvēks it kā ir labi integrēts, bet pēkšņi ņem un nozūd bez brīdinājuma, vai saka, ka brauks apciemot māti, bet aizbrauc uz Nīderlandi, kur var dabūt vairāk naudas. (..) Vajadzīga nopietna izpēte par to, kāda ir šo cilvēku motivācija, vai viņi būs gatavi pieņemt to, ko viņiem piedāvā. Pretējā gadījumā riskējam ar to, ka tie cilvēki, kuri tiešām ar visu sirdi iesaistīsies viņu atbalstīšanā, vilsies. Vienreiz, otrreiz un pēc tam vairs negribēs. Vārdu sakot, te ir ļoti sarežģīts jautājumu komplekss, kuru varam reāli veiksmīgi risināt, tikai saliekot galvas kopā un iesaistoties visai sabiedrībai. Ja bēgļi jutīsies pieņemti, viņiem būs nodrošināts iztikas minimums, tad tie, kuri reāli meklē vietu zem saules, paliks. Bet mums viņi ir jāatrod un visai sabiedrībai jāiesaistās, lai viņus pieņemtu.”
(21:30) Jautāts, kāpēc Baznīcas vadītāji publiski ir aicinājuši uzņemt tieši kristiešus, arhibīskaps atbildēja: „Cilvēka pirmais pienākums ir rūpēties par savas ģimenes locekļiem. Kristietība šobrīd ir visvairāk vajātā reliģija pasaulē un it sevišķi krīzes skartajās zonās Tuvajos un Vidējos austrumos. Irākā 2003. gadā bija 1,5 miljons kaldiešu kristiešu, šobrīd vairs tikai ir 500 000. Runāju ar Jeruzalemes latīņu patriarhu, kura pārziņā ir arī Jordānija un konkrēti tās galvaspilsēta Amāna. Tur ir 8000 irākiešu bēgļu kristiešu, kur aizbēga vienā kreklā, kuriem nekā nav, viņi guļ uz grīdas telpās, kas viņiem ir ierādītas, un gaida brīdi, kad varēs izbraukt uz tādu valsti, kura būs gatava viņus uzņemt. Mūsu pirmais pienākums ir atvērties uz ticības brāļiem, kuriem ir tāda pati pamatvērtību sistēma kā mums. Tā mēs uzreiz samazinām iespējamos radikalizācijas un terora riskus. (..) Kultūru atšķirības būs vieglāk pārvaramas. Attiecībā uz musulmaņiem, protams, ja viņiem nav kur sprukt un viņu dzīvība ir briesmās, tad mūsu kristīgais un vispārcilvēciskais pienākums ir arī viņiem palīdzēt. Bet sāksim no tā gala, kurš mūsu valstij ir vieglāk paceļams.”
(1:10:00) „Es jau esmu to publiski paziņojis, ka es aicinu draudzes būt atvērtām uz bēgļiem un mēģināt viņus pieņemt un viņiem palīdzēt. Esmu runājis arī ar pārējo galveno konfesiju vadītājiem, un viņi vienbalsīgi teica, ja tie būtu kristieši, tad būtu daudz vieglāk integrēt draudžu dzīvēs un daudz vairāk būtu vienojošā. Bet mēs centīsimies palīdzēt visiem. Es, protams, nevaru piespiest draudžu locekļus savās mājās vai pie draudzēm [pieņemt bēgļus], bet es varu viņus aicināt un motivēt. Pāvests Francisks arī vairakkārt ir runājis un teicis, ka tas ir mūsu kristīgais pienākums un ka viņš aicina pieņemt bēgļus.”
(1:11:30) „Tiešām redzams, ka Eiropā ir valsts vīru trūkums. Politiķis ir tas, kurš risina problēmas, kuras ir atnākušas, bet valstsvīrs domā 20 vai 50 gadus uz priekšu, redz tālu, problēmas var paredzēt un saknes novērst. Jāstrādā pie saknēm. Protams, mums šeit Latvijā ir to grūti darīt. Bet valdības līmenī – valdība strādā ar ES struktūrām un var tur bikstīt. Arī mūsu Eiropas Parlamenta locekļi var bikstīt un balsi pacelt, ka ir jāstrādā pie saknēm, jo tiem kariem, kas tur notiek, apakšā ir savtīgas, egoistiskas intereses, tur ir iejauktas lielvaras. Patiesībā lielvaru rokās ir sviras, lai to karu pārtrauktu. Protams, momentā to nevar izdarīt, bet to var izdarīt.”
(1:49:30) „Tad, kad mēs pieņemsim bēgļus pie sevis, arī te ir svarīgi pieņemt viņus kā cilvēkus, bet nemēģināt viņiem piemērot mūsu kritērijus, domāt, ka viņi domās tāpat kā mēs, ka viņi vērtēs tāpat kā mēs. Es domāju, mums ir jābūt gataviem uz pārsteigumiem. Ne tikai viņiem būs jāmainās, bet arī mums būs jāmainās. Un tas ir izaicinājums, ko Dieva apredzība mums ir devusi. Tā ir izaugsmes iespēja arī mums. Pieaugt mūsu cilvēcībā, mūsu spējā pieņemt citādo. Lai Dievs mums palīdz uz to!”
LRKB IC
