2015. gada 7. septembrī Viļānos tika atzīmēta tēva Viktora Pentjuša MIC 100. jubileja. Tēvs Viktors daudzus gadus bija Rīgas Garīgā semināra garīgais tēvs, tāpēc publicējam fragmentu no tēva Imanta Medvecka MIC maģistra darba, kurš tika aizstāvēts Ļubļinas Katoļu universitātē. Šajā fragmentā ir apkopotas tēva Viktora pārdomas par priestera garīgo dzīvi.
Priestera garīgā dzīve
1.§. Dzīve saskaņā ar euharistisko garu
Priestera apustuliskais kalpojums un viņa garīgā dzīve veido nesaraujamu saikni, kura visskaidrāk atklājas Vissvētākajā Altāra Sakramentā, tāpēc ka Euharistija ir evaņģelizācijas un kristīgas dzīves avots un virsotne, kā uz to norāda II Vatikāna Koncila dokumenti (sal. PO 5). Šī doma vijas cauri visām tēva Viktora Pentjuša MIC konferencēm, kuras viņš lasīja priesteriem rekolekciju laikā, sākot no 1972. gada. Viņa izklāstā Euharistija ir pielīdzināta kalna virsotnei ceļā uz kristīgo pilnību. Tā ir Alfa un Omega, Sākums un Beigas, bet pati Euharistijas būtība ir mīlestība, kura nekad nebeidzas (sal. 1 Kor 13, 8).
V. Pentjušs vairākkārtīgi atgriežas pie domas, ka Euharistijas iedibināšana Pēdējo Vakariņu laikā ir Dieva mīlestības apliecinājums un dāvana. Tāpat arī visus pārējos Lieldienu notikumus – ciešanas, nāvi un augšāmcelšanos – Pentjušs sauc par mysterium amoris, un norāda, ka šis mīlestības noslēpums aktualizējas katras Euharistijas laikā. Jēzus Kristus klātesamība Vissvētajā Sakramentā ir dāvana, kuru cilvēks ne ar kādiem darbiem nespēj nopelnīt. Šī dāvana vienmēr ir vienota ar Kristus mīlestības pilno un labprātīgo upuri uz krusta. Tēvs Viktors Euharistiju sauc arī par Mīlestības Sakramentu, jo tā ir nesaraujami vienota ar Kristus mīlestību. Viņa mīlestība šajā sakramentā ir nepieciešamo žēlastību avots sekmīgai priestera kalpošanai. Vienlaicīgi tā ir arī priestera garīgās dzīves skola.
Jēzus vārdi, kurus Viņš teica Pēdējo Vakariņu laikā: „tā ir mana miesa, […] tās ir manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai” (Mt 26, 26-28), izsaka ticības un mīlestības noslēpumu, vienlaicīgi atklājot paša Kristus pazemību. Dieva Dēls pazemojās ne tikai tad, kad – ieņemts no Svētā Gara un piedzimis no Jaunavas Marijas – kļuva Cilvēks, vai tad, kad ļāva sevi piesist krustā. Vēl lielāku pazemību Viņš izrādīja, iedibinot Euharistiju un Priesterības sakramentu. Caur Iemiesošanos Dieva Dēls noslēpa savu dievišķību; atpestīšanas noslēpumā caur krusta nāvi atļāva iznīcināt savu cilvēcību. Vēl vairāk – Euharistijā Kristus slēpjas nedzīvas matērijas veidā zem maizes un vīna zīmēm, bet Priesterības sakramentā atļauj grēcīgam cilvēkam rīkoties ar sevi un savā vārdā. Viņš atļauj celebrēt sakramentus ar grēcīgu cilvēku rokām, caur viņiem darbojas, caur viņiem sludina savu mācību, ar viņu rokām dod cilvēkiem savu Miesu un Asinis kā nepieciešamo barību mūžīgajai dzīvei.
Priesteriem ir dots ne tikai Priesterības sakraments, bet arī īpaša vara celebrēt Euharistijas sakramentu. Pentjušs uzsver abu šo sakramentu vienlaicīgās iestādīšanas nozīmi Pēdējo Vakariņu laikā: Hostija un priesterība veido tādu vienību, kas virs zemes vispilnīgāk reprezentē pašu Jēzu Kristu – Visaugsto Priesteri un vispilnīgāko Upuri. Hostija ir dzīvais Jēzus Kristus, kurš sevi vienreiz un uz visiem laikiem salika Upurī. Priesteris turpretī ir tas, kas šo Upuri saliek katras Svētās Mises laikā. Vienlaicīgi iedibināti Pēdējo Vakariņu laikā, šie abi sakramenti arī vienlaicīgi darbojas katras Svētās Mises laikā. Vienotību, kāda pastāv starp Euharistiju un priesteri, rekolekciju vadītājs tēvs Viktors ilustrē ar metaforas palīdzību: „Priesteris ir kā Euharistijas acis, lai redzētu cilvēku bēdas; kā ausis – lai dzirdētu cilvēku lūgumus un sūdzības; kā balss – lai varētu iepriecināt cilvēku sirdis; kā kājas – lai varētu staigāt sava ganāmpulka vidū, to aprūpējot; kā rokas – lai varētu cilvēkus svētīt; kā Miesa un Asinis – lai varētu cilvēku bērnus paēdināt un padzirdināt”.
Euharistija ir pamats, uz kura priesteris būvē savu garīgo dzīvi. Kalpojot citiem cilvēkiem, priesteris savu mīlestību uz Dievu realizē Euharistijā kā nedalāmā Dieva Vārda un Kunga Galda vienībā. Dieva Vārds un liturģiskās lūgšanas norāda uz citu cilvēku vajadzībām, tādēļ priesteris, svinot Euharistiju, cenšas aptvert pēc iespējas visu cilvēku vajadzības. Pentjušs vairākkārtīgi atkārto, ka liturģiskie teksti nav vienkārši lūgšanu sakopojums, bet gan kanāls, pa kuru plūst žēlastību straumes. Liturģiskie teksti ir izcila ticības un morāles skola, jo tie māca to pašu, ko savā laikā mācīja sv. Pāvils, piešķirot Baznīcai Kristus Miesas, bet pašam Kristum – Baznīcas Galvas titulus. Tāpēc arī lūgšanu teksti Misālē norāda uz Euharistiju ne tikai kā uz ticīgās tautas vienotību ar Kristu, bet arī kā komūniju Kristū pašu ticīgo starpā, kuri piedalās Euharistijā. Profesors norāda, ka šāda vienotības izpratne ir nepieciešama kā personīgās iekšējās dzīves kopšanai, tā arī pastorālā darba veikšanai, jo Kristus upuris nav atdalāms no ticīgu cilvēku dzīves.
Priesteris visciešākā veidā ir saistīts ar Kristu un Baznīcu, jo bez priestera nav Euharistijas. Svētajai Misei pieder centrālā vieta gan Baznīcā, gan ticīgā cilvēka sirdī, vēl jo vairāk priestera dzīvē, raksta profesors. Celebrējot Vissvētāko Upuri, priesteris kā alter Christus sakramentālā veidā pie altāra aizvieto Kristu, kurš savu Baznīcu redzami apmeklē caur grēcīgu cilvēku. Šo Pentjuša domu var salīdzināt ar J. Racingera apgalvojumu: „Dievs nevēlas nākt caur Garu pie cilvēka gara, bet gan vēstures gaitā meklē viņu ar materiālās pasaules palīdzību un starpniecību. Dievs vēlas pie cilvēka nākt caur cilvēku”. Līdz ar to var teikt, ka Euharistija – kura savā būtībā vienlaicīgi ir gan Baznīcas reliģiskās dzīves Avots, gan vispilnīgākā Dieva tautas vienotības izpausme – priesterim uzliek dubultu pienākumu rūpēties par Kristus Baznīcu. Pirmkārt tāpēc, ka tajā atklājas Dieva godība, otrkārt tāpēc, ka caur to Dievs cilvēkiem nepārtraukti dāvā pestīšanu, svētdarīšanu un mūžīgo dzīvi.
Iepazīstoties ar visām Pentjuša katehēzēm kopumā, var secināt, ka profesors kristiešu iekšējās jeb garīgās dzīves pilnveidošanā galveno lomu piešķir tieši Euharistijai, jo tā cilvēkā veido t.s. iekšējās jeb garīgās nostājas. Tas nozīmē, ka Euharistija ir cilvēka garīgās un morālās formācijas galvenais un centrālais balsts. Arī pāvesta Jāņa Pāvila II adhortācijā Pastores dabo vobis ir teikts, ka, pateicoties Euharistijai, ticīgā cilvēkā veidojas „pateicība par saņemtajām labdarībām, jo Euharistija nozīmē pateicības upuri; upurgatavība, kura liek vienot savu personīgo upuri ar euhatistisko Kristus upuri; mīlestība, stiprināta ar sakramentu, kas ir vienības un dalīšanās ar citiem zīme; vēlēšanās kontemplēt un adorēt Kristu reāli esošo euharistiskajās zīmēs” (PDV 48).
Rekolekciju vadītājs priestera garīgās dzīves attīstības un pilnveidošanās, kas balstīta uz euharistiskā garīguma pamatiem, jautājumu detalizēti iztirzā tajās pašās kategorijās, kādās par šiem jautājumiem runā Pāvests Jānis Pāvils II augstāk minētajā adhortācijā. Pentjušs raksta, ka pati Euharistija ir pateicības Upuris, kura laikā katrs priesteris pateicas Trīsvienīgajam Dievam gan savā, gan visu ticīgo vārdā katras Svētās Mises laikā: „Caur Jēzu Kristu, ar Viņu un Viņā, Tev, Dievam Visvarenajam Tēvam ir viss gods un slava visos mūžu mūžos. Amen”. Pateicība palīdz saglabāt saikni ar Radītāju un palīdz saskatīt Dieva labestību un mīlestību radītajā pasaulē. Pateicība raksturīga ir tam, kas ir sajutis Dieva mīlestību bez nosacījumiem, līdz galam – līdz pat Krusta nāvei. Pateicība nav sveša tam, kas ir apzinājies, ka Dievs viņu ir iekšēji atjaunojis un kas ir pieredzējis reālu grēku piedošanu. Tādam cilvēkam vārdi Deo gratias kļūst par garīgās dzīves pamatu, secina t. Viktors. Šāda garīgā nostāja izpaužas konkrētā veidā, vispilnīgāk – brāļu mīlestībā, kā to saviem mācekļiem pavēlēja Jēzus Kristus: „Es jums dodu jaunu bausli – mīliet cits citu! Kā es esmu mīlējis jūs, tā arī jūs mīliet cits citu” (J 13, 34).
Balstoties uz Svētajiem Rakstiem, Pentjušs parāda, ka arī paša Dieva Dēla zemes dzīve bija pateicības pilna Debesu Tēvam. Rekolekciju vadītājs norāda, ka katra Jēzus darbība bija nešķirami vienota ar pateicību Dievam. Jēzus pateicās savam Tēvam, pirms bija pavairojis piecas miežu maizes un divas zivis, ar ko pabaroja piecus tūkstošus vīru (sal. J 6, 11). Pirms Lācara atdzīvināšanas Jēzus teica: „Tēvs, pateicos tev, ka mani uzklausīji!” (J 11, 41). Tāpat arī Euharistijas iestādīšanas laikā Jēzus „ņēma maizi, svētīja, lauza un deva to saviem mācekļiem sacīdams: ”Ņemiet un ēdiet, tā ir mana miesa”. Viņš, paņēmis biķeri, pateicās un deva to viņiem, sacīdams: ”Dzeriet visi no tā, tās ir manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai”.” (Mt 26, 26-28) Aicinājumu pateikties Dievam Pentjušs atrod arī sv. Pāvila vēstulēs, pašu apustuli minot par piemēru, kurš, sekojot Kristum, vienmēr atrada iespēju un iemeslu pateikties Dievam: „Es nemitīgi pateicos par jums savam Dievam par Dieva doto žēlastību jums Jēzū Kristū” (1 Kor 1, 4); „Vienmēr par visu pateicieties Dievam un mūsu Tēvam mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā.” (Ef 5, 20)
Pentjušs akcentē, ka pirmām kārtām Dievam vajag pateikties par Mīlestības sakramenta dāvanu. Jāpateicas arī par to, ka priesterim ir iespēja ik dienas celebrēt Svēto Misi. Taču – līdzīgi kā apustulim Pāvilam – cilvēkam, kas savai garīgajai dzīvei spēku rod Euharistijā, arī jebkura cita dzīves situācija un apstākļi ir labi, lai pateiktos Dievam par visu, ko savā dzīvē ir pieredzējis. Kristieša prasme pateikties Dievam ir viņa dievbijības mēraukla. Pentjušs uzsver, ka tas, kas prot tikai lūgt, bet neprot pateikties, drīzāk ir algādzis nevis dēls.
Euharistijas laikā priesteris līdzīgi kā Kristus upurē Dievam visu savu dzīvi: savus nodomus, plānus, kalpojumu, ciešanas. Tieši svētās Mises laikā viņš visciešāk vienojas un sadarbojas ar Jēzu Kristu. Tādēļ priesterim jau laikus ir jāsagatavojas sv. Mises celebrēšanai, uzsver profesors, ko vislabāk var veikt ar lūgšanas palīdzību. Tēvs Viktors norāda uz kādu likumsakarību: ar cik lielu uzmanību un rūpību priesteris celebrē svēto Misi, tik pat rūpīgi veic arī visus pārējos pastorālos pienākumus, tik pat lielu uzmanību veltī savas garīgās dzīves pilnveidošanai un attīstībai. Labi nosvinēta svētā Mise nav vienkārši liturģiska ceremonija, bet gan mistērija, ko celebrants pārdzīvo savā sirdī. Ticības gaismā pārdzīvota Euharistija kristieti pilnveido šā vārda visdziļākajā nozīmē, savukārt priesteri nostiprina viņa aicinājumā un veicina viņa līdzību ar Kristu.
Pateicoties Euharistijai, kas ir Dieva mīlestības zīme, cilvēks spēj atbildēt uz šo mīlestību. Ja jau Euharistija kā Kristus mīlestības Upuris ir kristīgās dzīves virsotne un arī tās avots, tad tieši tāpēc tā ir arī kulta un Dieva slavēšanas visaugstākā virsotne. Pentjušs norāda, ka vienlaicīgi tā ir arī kristīgās dzīves spēka un tuvākmīlestības avots. Patiesa Euharistijā balstīta mīlestība uzliek par pienākumu mīlēt Dievu un savu tuvāko ar tādu mīlestību, ar kādu Kristus ir iemīlējis cilvēkus, kad tie vēl bija grēcinieki (sal. Rom 5, 5). Šī mīlestība cilvēku atbrīvo no egoisma, lepnības un kūtruma, bet dod spēku panest visas grūtības un ciešanas Dieva un tuvākmīlestības dēļ.
Jaunās Derības būtība ir mīlestība, jo „Dievs ir mīlestība” (1 J 4, 8). Šo patiesību vislabāk atklāj Iemiesošanās un Pestīšanas noslēpums, tomēr vislabāk – tieši Euharistija. Tieši tāpēc to var nosaukt vienā vārdā: Mīlestība. Jēzus Kristus cilvēci atpestīja caur savas mīlestības Upuri uz krusta. Pāvests Jānis Pāvils II 1989. gada Vēstulē priesteriem raksta, ka šis mīlestības Upuris ir Euharistija, kas Jēzus Kristus krusta Upuri vienlaicīgi atgādina, aktualizē un realizē. Tēvs Viktors bieži norāda uz mīlestību, kuru ticīgā cilvēkā rada piedalīšanās Euharistijā. Pateicoties Euharistijai, mīlestība ticīgā cilvēkā aug, nostiprinās un attīstās. Profesors pasvītro, ka priesteris, kurā nav mīlestības uz Euharistiju, ir vienkārši nožēlojams. Tāpēc priestera uzdevums, veidojot savu garīgo dzīvi euharistiskā garā, ir liecināt ar savu dzīvi par Vissvētākā Upura mīlestību. Būt par Euharistijas liecinieku nozīmē iet mīlestības ceļu. Pirmām kārtām tā ir liecība par Dieva un tuvākā mīlestību. Šai mīlestībai ir atpazīstams veidols, jo tā neizpaužas bezrūpīgā mierā, bet gan konkrētos darbos.
Tāpēc Pentjušs uzskata, ka praksē tuvākmīlestība ir jāakcentē stiprāk par Dieva mīlestību. Tas izklausās paradoksāli, taču šeit nav nekāda pārspīlējuma, konstatē tēvs Viktors. Dieva mīlestība bez tuvākmīlestības ir viens vienīgs pārpratums un maldi, ko apstiprina arī Svētie Raksti: „Ja kāds saka: es mīlu Dievu! – bet nīst savu brāli, tas ir melis, jo tas, kas nemīl savu brāli, ko viņš redz, nevar mīlēt Dievu, ko viņš neredz. Un mums ir šis bauslis, lai tas, kas mīl Dievu, mīl arī savu brāli.” (1 J 4, 20-21). Attiecībā uz Dieva mīlestību cilvēks var maldināt citus, taču konkrēti tuvākmīlestības darbi neļauj maldināt nevienu.
Pentjušs pasvītro, ka Euharistijas laikā veidojas Kristus un Baznīcas kā Viņa mistiskās Miesas iekšēja vienotība jeb komūnija. Viņš norāda, ka priesteri ļoti labi izprot šo Svētās Mises vērtību no dogmātiskā un liturģiskā viedokļa. Viņi saprot arī to, kādus augļus Euharistija dod. Tomēr ar sapratni vien nepietiek. Tādēļ rekolekciju vadītājs priesterus aicina, lai viņi ar visu sirdi un dvēseli pieņemtu euharistiskā Upura garu, jo vienīgi šis Upuris dod viņiem pienācīgu un drošu pamatu dziļai un patiesai garīgajai dzīvei. Priestera pienākumi neaprobežojas vienīgi ar Svētās Mises celebrēšanu. Viņa dzīves uzdevums ir daudz plašāks – dzīvot saskaņā ar Kristus Upura garu. Dodoties prom no altāra, uz kura tika svinēts Vissvētākais Upuris, priesterim ir jāpaliek komūnijā ar savu Pestītāju arī ikdienas pienākumu un darbu veikšanā. Tēvs Viktors kā paraugu bieži min J. M. Vianeju, kurš izcēlās ar īpašu Vissvētākā Sakramenta godināšanu un dievbijību. Šī dvēseļu gana dzīvē Euharistija bija pirmajā vietā. Viņš adorācijā pavadīja daudzas stundas, kā arī daudzus sprediķus veltīja Euharistijas tēmai. Taču tieši ar savas dzīves piemēru viņš daudzus cilvēkus sekmīgi tuvināja Jēzum Kristum Vissvētākajā Altāra sakramentā.
Pentjušs norāda uz Euharistiju kā uz redzamu vienotības zīmi laikmetā, kurā tuvākmīlestība atrodas dziļā krīzē. Šādā situācijā priesterim ir jāatceras, ka piedalīšanās Svētajā Misē un euharistiskais kults ir svarīga redzamā komūnijas zīme. Ārējā zīme tomēr vēl nav viss – ir jānotiek iekšējās vienotības brīnumam, kas savā būtībā ir dāvana. Svarīgi, ka Euharistija ne tikai norāda uz vienotību, bet to reāli veido. Vienojot ar Dievu, tā vienlaicīgi vieno arī savā starpā cilvēks. Šī savstarpējās vienotības dāvana nāk no Jēzus Kristus, taču no ticīgā cilvēka ir atkarīgs, vai to pieņem šo Kristus mīlestības dāvanu par savas dzīves normu.
Vienotības brīnums ir iespējams pateicoties vienīgi Euharistijai, jo, ticīgajiem pieņemot Kristus Miesu un Asinis, notiek iekšējā komūnija starp Kristu un Viņa Mistiskās Miesas locekļiem, kā uz to norāda sv. apustulis Pāvils: “Vai svētību biķeris, ko mēs svētām, nav savienošanās ar Kristus asinīm? Vai maize, ko laužam, nav savienošanās ar Kristus miesu? Jo viena maize, viena miesa esam mēs daudzie, tāpēc ka mēs visi esam līdzdalīgi pie šīs vienas maizes.” (1 Kor 10, 16-17) Piedaloties Vissvētākajā Upurī un pieņemot Kristus Miesu, nostiprinās vienotības saites starp Kristu un Viņa brāļiem, un līdz ar to visā Baznīcā kopumā.
Pentjušs ļoti lielu nozīmi piešķir faktam, ka Euharistija tika iedibināta Pashas mielasta laikā. Saskaņā ar tradīciju, pirms uzsākt šo mielastu, cilvēkiem bija jābūt savstarpēji izlīgušiem un vienotiem. Kristus dievišķais mielasts – Euharistija – kas ir mūžīgā debesu mielasta priekštēls, ir izlīguma un savstarpējās vienotības mielasts: “Tāpēc, ja tu atnes savu upurdāvanu pie altāra un tur atceries, ka tavam brālim ir kaut kas pret tevi, tad atstāj savu upurdāvanu pie altāra, ej un izlīgsti vispirms ar savu brāli un tad pienes savu upurdāvanu.” (Mt 5, 23-24) Tas nozīmē, ka pirms vienošanās ar Dievu svētajā Komūnijā vispirms jānoregulē attiecības ar savu tuvāko. Nav iespējams būt komūnijā ar Dievu, ja ikdienā nav vēlēšanās šo vienotību iedzīvināt savstarpējās cilvēku attiecībās. Pieņemot Kristus Miesu Euharistijā, vispirms jāizlīgst ar savu ticības brāli, lai kopīgi varētu veidot vienību ar Kristu. Priestera uzdevums ir būt ne tikai par Euharistijas, bet arī par izlīgšanas sakramenta liecinieku, jo šis pēdējais ir nepieciešamais nosacījums, lai piedalīšanās Euharistijā būtu auglīga.
Tēvs Viktors saskaņā ar II Vatikāna Koncila mācību visiem priesteriem līdztekus Svētās Mises celebrēšanai iesaka arī ikdienas sarunu ar Kristus Kungu Vissvētās Euharistijas apmeklēšanas un personīgās adorācijas laikā. Pateicoties Kristus klātesamībai Vissvētākajā Altāra sakramentā, Euharistija veido lūgšanu namu, kurā pulcējas ticīgie, lai godinātu Dieva Dēlu, Pestītāju. Tāpēc pateicība par Euharistijas dāvanu ir ne tikai priesteru, bet arī visas ticīgās tautas pienākums. Savukārt priestera ticība un mīlestība uz Euharistiju pieprasa, lai Kristus tabernākulā nepaliktu viens pats: “Tā kā Kristus pats ir klātesošs Altāra Sakramentā, tad Viņu pienākas godināt ar pielūgsmi. Vissvētā Sakramenta apmeklēšana ir pateicības pierādījums un mīlestības zīme.” (KBK 1418)
Kristus Vissvētajā Upurī ir tas pats Kristus, kas augšāmcēlās un sēd pie Tēva labās rokas (sal. 1 P 3, 22). Pateicoties Viņam, cilvēce pestīšanu saņēma kā dāvanu. Pateicoties Viņam pestīšana turpināsies līdz pat pasaules galam (sal. Mt 24, 3). Atgādinot šo patiesību, Pentjušs aicina un iesaka apmeklēt un adorēt Jēzu Kristu Vissvētākajā Altāra sakramentā. Adorācija un gremdēšanās lūgšanā Vissvētākā Sakramenta priekšā atdzīvina un nostiprina ticību Kristus klātesamībai Euharistijā kā arī veido ciešāku komūniju ar Viņu. Adorācija atklāj Pestītāja dievišķību, svētumu un godību. Tā vienlaicīgi norāda uz cilvēka niecību. Profesors atzīst, ka Vissvētākā Sakramenta adorācija, ko Baznīca iesaka kā drošu garīgās dzīves pilnveidošanas līdzekli, ir arī ticības, pateicības un mīlestības deklarācija. Bez tam adorācija palīdz sagatavoties Euharistijas svinēšanai un dziļākai tās pārdzīvošanai kā arī dažādo euharistiskā kulta formas un izpausmes.
Priestera pienākums ir sludināt Kristus mīlestību, iededzot klausītājos Pestītāja mīlestības liesmiņu. Lai to spētu paveikt, priestera pienākums ir vispirms pašam atrasties šīs mīlestības liesmas varā. Apustulisko garu var iegūt vienīgi tabernakula priekšā, ko tēvs Viktors dēvē par mīlestības troni, bet pašu Euharistisko Jēzu viņš sauc par mīlestības cietumnieku. Kā norāda profesors, bez Dieva mīlestības uguns priesteris ir vienkārši vājš: “Tabernakulā ir mūsu Mīlestība. Iemīlēsim mīlestības cietumnieku tabernakulā. Nekad Viņš nesaņem vajadzīgo uzmanību un mīlestību, kādu Viņš ir pelnījis. Esam priesteri. Mūsu pienākums ir stāstīt par Jēzus mīlestību citiem. Ienest svēto liesmiņu citu sirdīs nozīmē pašam vispirms būt šīs mīlestības uguns varā. Apustuliskais, priesteriskais gars veidojas tabernakula priekšā. Jo mīlestībai te ir tronis. Ja mums trūkst dievišķā gara, dievišķās uguns, tad mēs esam vāji priesteri. Visi mēs ticam, ka Pestītājam virs zemes mājoklis ir tabernakulā, taču ne visi mēs mīlam tabernakulu. Nav iespējams tāds savienojums: labs priesteris, bet vājš Vissvētākā Sakramenta godinātājs.”
2. §. Dieva Vārds un lūgšana priestera dzīvē
Svētie Raksti nav vienkārša lasāmviela, nav vienkārša informācija. Jēzus Kristus vārdiem piemīt mūžīgās dzīves spēks (sal. J 6, 68). Dieva Vārds cilvēka sirdī iededz Dieva mīlestību, bet ticība rodas no klausīšanās (sal. Rom 10, 17). Tēvs Viktors Pentjušs MIC, priesteru rekolekciju laikā pieskaroties garīgās dzīves attīstības tematikai, vairākkārtīgi atgādina, ka Svēto Rakstu lasīšana ir vissvarīgākais līdzeklis garīgās dzīves pilnveidošanai un padziļināšanai. Viņš aicina ieklausīties Jēzus vārdos, jo “tajos ir mūsu pestīšana. Pie Dieva var nokļūt tikai pa to ceļu, kuru Viņš pats ir norādījis. Dieva Vārds ir dvēseles barība”. Svētie Raksti cilvēku apgaismo un ieliek viņa sirdī alkas pēc Dieva, saka tēvs Viktors.
Pentjušs uzskata, ka Dieva Atklāsmes studēšanas praktizēšana nevar būt robežota līdz Seminārā pavadītajiem gadiem. Viņš uzsver, ka Svēto Rakstu lasīšana un iedziļināšanās tajos ir visas dzīves uzdevums, jo sevis pilnveidošanas un garīgās dzīves attīstīšanas darbs nav atdalāms no Dieva Vārda. Šī tēva Viktora doma ir saskaņā ar Vatikāna II koncila mācību, kurā Svētie Raksti tiek nosaukti par visas teoloģijas dvēseli. Koncils akcentē Svēto Rakstu īpašo lomu priesteru formācijas laikā, norādot uz nepieciešamību, lai semināru audzēkņi attiecīgā veidā smeltu katoļu mācību no Dievišķās Atklāsmes, tajā iedziļinātos un padarītu to par savas garīgās dzīves barību, savukārt priesteri kalpošanā lai būtu spējīgi to sludināt, skaidrot un ievērot savā dzīvē (sal. DFK 16).
Tēvs Viktors aicina vairākkārtīgi lasīt un pārlasīt Svētos Rakstus, taču šo nodarbi neatrauj no citām reliģiskās dzīves praksēm, bet gan redz to saistībā ar Svēto Rakstu meditāciju un pārdomāšanu. Lūgšana ir atbilde uz dzirdēto vai lasīto Dieva Vārdu, tā ir dzīva un personiska tikšanās ar Tēvu caur Vienpiedzimušo Dēlu Svētā Gara darbības rezultātā. Lūgšana līdz ar to ir līdzdalība dialogā, kurš notiek starp Dēlu un Tēvu (sal. PDV 47). Tēvs Viktors meditācijai piešķir lielu nozīmi, norādot, ka bez Svētajos Rakstos ietverto Dievišķo noslēpumu meditācijas un kontemplācijas priesteris nav spējīgs valdīt par sevi, nav spējīgs panākt savas dvēseles skaidrību un attīstīt tikumus. Nav spējīgs pildīt tos svētos pienākumus, ko viņam ir uzticējis Jēzus kristus Priesterības sakramentā. Lai pastorālā darbība būtu auglīga, ir nepieciešama laba, dziļa meditācija, jo tikai tāda tā dod iespēju lūgšanā tikties ar Dievu. Šāda lūgšana sagatavo priesteri sekmīgai viņa pienākumu veikšanai. Tieši tāds arī ir meditācijas uzdevums – atvērt sirdi Svētā Gara darbībai.
Reliģiskajā dzīvē meditācijai ir nozīmīga vieta, tā ļauj piekļūt abstraktām patiesībām konkrētu tēlu veidā. Pentjušs atgādina, ka meditācija ir izziņas process, kurš iekustina cilvēka “garīgo mehānismu”. No tā, kā norit šis process, ir atkarīgs, cik lielā mērā meditācijas laikā iegūtā patiesība atrod vietu cilvēka dvēselē. Šai patiesībai ir reliģisks raksturs, jo tā cilvēku tuvina Dievam un dod gaismu sevis labākai pazīšanai. Lai labi veikt meditāciju, palīgā nāk klusums, vientulība, citi garīgie vingrinājumi. Meditācija nav pašmērķis, bet gan līdzeklis konkrētu dzīves lēmumu pieņemšanai, kuriem ir konkrēts raksturs un izpausmes. Pateicoties šiem lēmumiem, meditācijā iegūtās reliģiskās patiesības kļūst par personīgā “es” daļiņu, bet patiesība par Dievu un sevi tiek atzīta un realizēta dzīvē.
Meditācijas laikā nodarbināti ir gan sirds gan prāts. Ar prātu cilvēks iepazīst patiesību, turpretī ar sirdi piemēro savu dzīvi atklātajai patiesībai. Meditācija palīdz ticības patiesībām dziļi iesakņoties cilvēka sirdī un nostiprināties atmiņā, tādā veidā ietekmējot visu dzīvi un jebkuru darbību. Galvenā meditācijas priekšrocība ir tā, ka ar viņas palīdzību ticīgais cilvēks labāk izprot savus pienākumus attiecībā pret Dievu, pret savu tuvāko un sevi pašu. Meditācijas rezultātā ticīgā sirdī rodas vēlēšanās arvien vairāk iepazīt savas vājības un apņemšanās tās izlabot. Pentjušs vairākkārtīgi atkārto, ka meditācija ir pārbaudīts ceļš uz svētu dzīvi, jo tā palīdz veidot saites ar Dievu un nākotnē tās vēl vairāk nostiprināt.
Raugoties uz mūsdienu pasauli, kurā arvien vairāk valda troksnis un steiga, kurā vairāk ir runātāju nekā klausītāju, tēvs Viktors aicina iemīlēt klusumu, praktizējot meditāciju. Meditācija ir reliģisko patiesību pārdomāšana klusumā un gara sakopotībā. Tā nodarbina visu cilvēku – viņa prātu, sirdi un jūtas. Taču šis process notiek klusumā. Klusēšana un vienatne ir Dieva Vārda saklausīšanas un pārdomāšanas priekšnoteikums. Tāpēc to var nosaukt par cilvēka, kurš rūpējas par savu garīgo dzīvi, bagātību. Vislielākie reliģiskie pārdzīvojumi vienmēr notiek klusumā. Liturģiskās darbības, dziesmas, kopīgas lūgšanas ir ļoti vajadzīgas un nepieciešamas, taču tās ir tikai līdzekļi reliģisko pārdzīvojumu pamodināšanai. Savukārt personiska tikšanās ar Dievu un saruna ar Viņu var notikt tikai klusumā. Klusumā var izjust īpašo Dieva klātbūtni katra ticīga cilvēka dzīvē, pasvītro tēvs Viktors, jo “klusumā cilvēks sarunājas ar Dievu. Klusumā cilvēks mirst. Klusumā cilvēks atgriežas pie Dieva”.
Pentjušs rekolekciju dalībniekiem atgādina, ka, lūdzoties breviāru, priesteris nelūdzas kā privātpersona, bet gan kā Kristus un Baznīcas pārstāvis. Vatikāna II koncila Konstitūcija par liturģiju, runājot par breviāra lūgšanu, māca, ka Jēzus Kristus – Jaunās un mūžīgās Derības virspriesteris – pieņemot cilvēcisko dabu, šajā izsūtījuma zemē ienesa himnu, kura debesu mājokļos skan visos mūžu mūžos. Viņš šajā Dieva slavas dziesmā vieno visu cilvēci ar sevi (sal KL 83). Breviāra lūgšana (Liturgia horarum) līdz ar to vienmēr ir Baznīcas lūgšana, pat ja tiek skaitīta individuāli. Pirmām kārtām tā ir Kristus – Baznīcas Galvas – balss, jo tāpat kā šīs zemes dzīvē Jēzus bieži lūdzās uz debesu Tēvu, tāpat tagad Viņa vārdā – caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu – lūdzas priesteris. Šī lūgšana ir arī visas Baznīcas balss, jo Baznīcā Kristus joprojām turpina pasaules pestīšanas darbu. Caur priesteri Baznīca paceļ savas lūgšanas un pateicību Dievam.
Balstoties uz Konstitūciju Pentjušs norāda Stundu liturģijas mērķi. Šis mērķis ir dienas un personas, kura lūdzas, svētdarīšana pateicoties lūgšanai. Īpašu lomu svētdarīšanā spēlē Dieva Vārds, kurš breviāra lūgšanās ieņem nozīmīgu vietu. Ir svarīgi, lai breviāra lūgšana priesterim kļūtu arī par personīgu lūgšanu, jo tā ir žēlastību avots, dvēseles barība un apustuliskās darbības dzinējspēks. Priestera garīgie pārdzīvojumi lūgšanas laikā kļūst par upuri, savienotu ar Dieva slavas himnu, kuru par savu Baznīcu pats Kristus veltī savam Tēvam. Breviāra lūgšana lielā mērā atvieglo tuvošanos Dievam, stiprina Viņa mīlestību kā arī garīgos spēkus, kas nepieciešami priestera ikdienas pienākumu veikšanai.
Pentjušs apgalvo, ka lūgšana savā būtībā ir cilvēka saruna ar Dievu, radības saruna ar savu Radītāju. Kā raksta pāvests Jānis Pāvils II vēstulē visiem priesteriem Lielajā Ceturtdienā 1987.gadā, lūgšanas visdziļākais pamatojums ir pārliecība, ka lūgšana ir mūsu apzināšanās, ka esam Dieva radīti, dabīga izpausme. Vēl vairāk – un uz to skaidri norāda Svētie raksti – ka Radītājs cilvēkam ir atklājies kā derības Dievs. Sirds dziļumos katrs cilvēks apzinās savu vājumu, nepilnību un nepietiekamību. Jēzus uz šo cilvēka kondīcijas aspektu norāda Jāņa evaņģēlijā, teikdams: “Es esmu vīna koks, bet jūs zari. Kas paliek manī un es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez manis jūs nekā nespējat darīt.” (J 15, 5) No otras puses cilvēks, kamēr vien dzīvo uz šīs zemes, nav vēl pilnīgi nostiprināts Dieva žēlastībā: “Tātad, kas sevi iedomājas, ka viņš stāv, lai pielūko, ka nenokrīt!” (1 Kor 10, 12) Tāpēc lūgšana ir nepieciešama katra cilvēka dzīvē, it īpaši priestera dzīvē. Par sevi ir jālūdzas. Jālūdzas arī par citiem – par tiem, kuri centīgi lūdzas ik dienas, kā arī par tiem, kuri nelūdzas nemaz, norāda tēvs Viktors.
Personiska ikdienas saruna ar Dievu padziļina un nostiprina ticību, kāda ir nepieciešama gan priesterim, gan vienkāršam ticīgajam. Šāda lūgšana piešķir jēgu vārdiem, ko priesteris kā Dieva Vārda apustulis sludina ticīgajai tautai, kas, savukārt, caur lūgšanu ir sagatavojusies šā Vārda saklausīšanai un uztveršanai. Lūgšana priesteri dara spējīgu veikt visus pienākumus kā arī rada viņā ilgas redzēt pestītus visus viņam uzticētos cilvēkus. Pentjušs jautā: “Ar kādām tiesībām vispār varam ko Dievam lūgt?” un pats arī atbild: “Ar tiesībām, kādas ir nabagam uz Tā Sirdi, kas ir pati Žēlsirdība. Ar tiesībām, kādas ir cerībai uz Tā Sirdi, kas ir pati Visvarenība un Labestība. Ar tiesībām, kādas ir mīlētai personai uz Tā Sirdi, kas ir pati bezgalīgā Mīlestība.”
Tēvs Viktors, būdams ilggadīgs priesteru rekolekciju vadītājs un garīgās dzīves pazinējs, norāda uz kādu citu ne mazāk svarīgu pareizi saprastas lūgšanu dzīves aspektu. Lūgšanu viņš definē kā apzinīgu prāta un gribas aktu, kurš kalpo personības pilnveidošanai un garīgās dzīves attīstībai, jo, pateicoties tai, cilvēks atzīst savu atkarību no Dieva, sava Radītāja. Attiecību saglabāšanai starp radību un Radītāju ir nepieciešams šis savas atkarības atzīšanas akts, kas izpaužas lūgšanas laikā dialoga formā starp cilvēku un Dievu. Tikai ar tādu lūgšanu ir iespējams sasniegt miesas un dvēseles, ticības un prāta dotumu intergitāti un harmoniju. Lūgšana stiprina cilvēka vājo dabu, jo tās laikā cilvēks vienojas ar neizsmeļamo Dieva spēku. Raugoties no šīs perspektīvas, jau pati lūgšana dod spēku cilvēcisko vājumu brīžos, tādēļ, ka tā ir apzināta vēršanās pie Dieva. Tāpēc uz lūgšanu ir jāraugās kā uz regulāriem vingrinājumiem, ar kuru palīdzību tiek veidots, stiprināts un attīstīts kontakts ar Dievu. Cilvēks lūdzas ne tāpēc, lai Dievs par viņu neaizmirstu, bet gan tāpēc, lai pats neaizmirstu par savu Radītāju un Tēvu.
Mūsdienu pasaule nav labvēlīga lūgšanai. Pasaulē, kurā cilvēks ir daudzu noziegumu liecinieks vai arī pats ir to veicējs, nav viegli uzturēt kontaktu un dialogu ar Dievu. Pasaule, kura savas saknes ir dziļi ielaidusi materiālismā, baudās un grēkā, ir lepna un pašapmierināta pasaule. Vienīgi caur lūgšanu cilvēks vēl spēj attīrīt savu sirdi un atļaut iekļūt sirdī un prātā patiesībai par sevi, par pasauli un par Dievu. Sabiedrībā notiekošo procesu dēļ cilvēks zaudē atkarības no Dieva sajūtu un pats kļūst par “dievu”. No tā nav pasargāts arī priesteris. Straujais dzīves temps kā arī darba un dažādu pienākumu slodze bieži vien kļūst par iemeslu tam, ka priesterim vienkārši neatliek laika personiskai lūgšanai. Tāpēc tēvs Viktors sauc: “Apstājies!”, jo dzīve nes sev līdzi pārāk lielu steigu, bet vienlaicīgi – arī paviršību, vieglprātību un patiesā dzīves mērķa pazaudēšanas iespēju. Tādēļ “apstājies, jo visur esam vajadzīgi, tomēr visvairāk uz ceļiem altāra priekšā”.
Pentjušs lūgšanu uzskata par vienu no priestera vissvarīgākajām darbībām. Neviens cits darbs nedrīkst tikt veikts uz lūgšanas rēķina. Garīgā dzīve cieš no tā, ka priesteris nevajadzīgi uzņemas daudz darba, kurai veltī daudz laika, enerģijas un spēka, bet nenes garīgos augļus. Ikdienas darbam jābūt tā organizētam, lai no tiem neciestu lūgšana. Rekolekciju vadītājs atgādina apustuļu laika Baznīcas praksi, jo viņi labi saprata lūgšanas nozīmi. Tāpēc tad, kad praktiskā darbošanās ikdienas dzīvē sāka viņiem aizņemt daudz laika, tie izvēlējās septiņus vīrus, kuriem uzticēja visas saimnieciskās rūpes, bet paši nodevās lūgšanai un Vārda kalpošanai (sal. Apd 6, 4). Kad meditācijai un rožukronim pietrūkst laika, nerunājot nemaz par breviāra lūgšanām, tas nozīmē, ka priestera dzīvē ne viss ir kārtībā.
Lūgšanas sakarībā Pentjušs norāda uz divām galējām situācijām. Viena no tām izpaužas pārlieku lielas uzmanības pievēršanā privātai lūgšanai, ka pietrūkst laika kontaktiem ar cilvēkiem, pastorālo pienākumu pildīšanai un pienācīgai Dieva Vārda sludināšanai. Otra galējība izpaužas pārliekā priestera aktivitātē, kuras rezultātā neatliek laika lūgšanai, meditācijai, Vissvētākā Altāra sakramenta adorācijai. Nenicinot ierastās reliģiskās prakses, kuras uztur un attīsta priesteru lūgšanas garu, tēvs Viktors šo abu galējību normalizēšanai iesaka pārvērst aktīvo darbošanos par Dievam patīkamu lūgšanu caur darbiem sekojošo labo nodomu. Tieši intencija jeb nodoms panāk to, ka jebkura pastorālā darbība tiek veikta vienotībā ar Dievu.
Rekolekciju vadītājs pievērš uzmanību tam, ka intencija ir laba, ja tā ļauj visus darbus veikt lielākam Dieva godam. Tā rada iespēju visus savus spēkus un dotības izmantot, kalpojot Dievam un Baznīcai. Pateicoties labai intencijai katrs darbs un katra rīcība var tikt uzskatīta par lūgšanu. Lai tā notiktu, ir tomēr nepieciešams zināms garīgais briedums. Kad ticība, cerība un mīlestība sasniedz zināmu garīgā brieduma pakāpi, stingra turēšanās pie konkrētām lūgšanas formulām nav nepieciešama, jo visa cilvēka dzīve tad kļūst par savdabīgu lūgšanu, bet kontakts un dialogs ar Dievu iegūst stabilu, pastāvīgu raksturu. Priesterim ir nepieciešams tāds garīgā brieduma stāvoklis, lai saprastu un izpildītu Dieva gribu, kā arī lai spētu citus vest pa svētuma ceļu, pa kuru, sadarbojoties ar Dieva žēlastību, iet pats priesteris.
3. §. Pastāvīga tiekšanās uz kristīgo pilnību
Tēvs Viktors Pentjušs uzskata, ka garīgās dzīves formācijas visaugstākā virsotne ir kristīgā pilnība, un tā ir cieši saistīta ar priestera pastorālo darbību, ar viņa apustulisko funkciju. Kristīgā pilnība priestera dzīvē, kā raksta pāvests Jānis Pāvils II apustuliskajā adhortācijā Pastores dabo Vobis, “ir it kā sirds, kas vieno un atdzīvina viņa priesterību un viņa darbošanos” (PDV 45). Šo virsotni ir iespējams sasniegt ilgas un pastāvīgas garīgās formācijas rezultātā, kuru t. Viktors aplūko kā integrālu procesu, kurā ietilpst cilvēciskā, intelektuālā un garīgā, bet it īpaši sirds formācija. Tēvs Viktors pasvītro, ka Dievam visvairāk ir vajadzīga skaidra un jūtīga cilvēka sirds, nevis viņa pat vislabāk attīstītais prāts. Cilvēka garīgā – vai kā to t. Viktors visbiežāk apzīmē – iekšējā dzīve balstās uz draudzību un mīlestību uz Dievu. Ir taisnība, ka Dievs pirmais ir iemīlējis cilvēku, savukārt tas, pateicoties žēlastībai, atbild uz šo mīlestību, un tādējādi kļūst vienots ar Dievu.
Pentjušs saskata kristīgās pilnības saikni ar evaņģēlisko principu: aizliegties sevi, ņemt savu krustu un sekot Kristum (sal. Mt 16, 24). Tās izpausme ir nevis lieli un neparasti darbi, bet gan nopietna un precīza savu ikdienas pienākumu pildīšana un svētas dzīves liecība. Šajā kontekstā t. Viktors atsaucas uz svētā Pētera vārdiem: “Ganiet Dieva ganāmpulku, kas pie jums, rūpēdamies par to nepiespiesti, bet labprātīgi saskaņā ar Dievu, ne negodīgas peļņas dēļ, bet pašaizliedzīgi. Un ne kā izredzēto valdnieki, bet no sirds esiet priekšzīme ganāmpulkam!” (1 P 5, 2-3) Rūpēs par Dieva tautas garīgo dzīvi priesterim bieži ir jāapstājas, lai paraudzītos, uz kurieni dodas ganāmpulks, ko viņam ir uzticējusi Baznīca – bet it īpaši – uz kurieni iet viņš pats, kāds ir viņa garīgo pūliņu un pastorālās darbības virziens. Šie t. Viktora vārdi izskan kā aicinājums uzņemties atbildību par savas garīgās dzīves pilnveidošanu, jo priesteris savam ganāmpulkam var dot vienīgi tādu barību, no kādas pārtiek pats.
Tas ir īpaši svarīgi mūsu dienās, kad laiks, kurā dzīvojam, no priestera pieprasa ticības apliecināšanu un dzīves svētumu ikdienā. Priestera pienākums ir sludināt pārdabisko, t.i., mūžīgo dzīvi un Dieva valstību pirmkārt jau ar šīs dzīves principu praktizēšanu ikdienā. Nav pieļaujama nesaskaņa starp ticību un dzīvi, jo visspēcīgākais arguments citiem ir nevis vārdi, bet priestera dzīves liecība. Ja priestera dzīvē vārdi nesaskan ar darbiem, ir maz ticams, ka pastorālā darbība draudzē būs sekmīga.
Dziļa garīguma un dzīves svētuma nepieciešamība izriet no misijas, kāda ir Kristus priesterībai. Šī mērķa sasniegšanai der vienīgi svēti līdzekļi, starp kuriem vietu atrod arī priestera dzīves svētums. Priesteris ņem par paraugu Kristu-Virspriesteri un smeļ spēku no Tā, kurš ir “svēts, nevainīgs, neaptraipīts, atšķirts no grēciniekiem un augstāks par debesīm” (Ebr 7, 26). Kā Kristus personā Upurētāja svētums līdzinās Upura svētumam, tā arī priesterim ir jārūpējas, lai viņa personīgais svētums kļūtu arvien līdzīgāks paša Upura svētumam. “Euharistija kā pārlūguma upuris par pasaules grēkiem prasa no priestera radikālu svētumu. Tāpēc viņam pastāvīgi jārūpējas par sevis šķīstīšanu un augšanu dzīves svētumā,” norāda t. Viktors.
Jāatzīst tomēr, ka priesteris ir tikai cilvēks, ko ir skāris pirmdzimtais grēks, tāpēc arī viņam piemīt nosliece uz personisku grēku. Starp daudzām grēka definīcijām, pāvests Jānis Pāvils II apustuliskajā athortācijā Reconciliatio et Paenitentia grēku definē sekojoši: “Grēks ir cilvēka nepaklausība, kurš ar savas brīvības aktu neatzīst Dieva valdīšanu savā dzīvē vai kādā konkrētā dzīves brīdī, kad tiek pārkāpts Viņa likums.” (ReP 14) Šajā grēka definīcijā pāvests pasvītro cilvēka brīvības lomu. Pētot grēka noslēpuma, pāvests saskata tajā arī nepaklausības Dievam aspektu: “Grēks kā attiecību saraušana ar Dievu ir radības nepaklausības akts, kurš vismaz pastarpināti atmet To, no kura ir cēlies un kurš uztur viņā dzīvību; līdz ar to tas ir pašnāvniecisks akts.” (ReP 15)
Arī V. Pentjušs jautājumu par grēku priestera dzīvē aplūko saistībā ar cilvēka brīvību un paaicinājumu. Cilvēks, kas ir paaicināts uz priesterību, var visu sevi un savu darbu veltīt Dievam. Var ar mīlestību atbildēt Dieva mīlestībai. Var teikt: “Jā” paaicinājumam un veidot savu dzīvi pēc sava Radītāja plāna, kalpojot Dievam un cilvēkiem. Šis ceļš ir saistīts ar pūlēm, grūtībām, pašaizliedzīgu darbu un uzupurēšanos, jo tā ir darbošanās mūžīgo vērtību laikā. Un pretēji – cilvēks savā brīvībā var pateikt Dievam: “Nē”. Prāta un iekšējās balss vietā cilvēka sirdsapziņā sāk valdīt atbildības trūkums, vēlēšanās apmierināt savas iegribas, kaprīzes un ambīcijas. Šis ceļš ir viegls, tas neprasa nekādas pūles, jo ir slīdēšana no kalna lejā.
Draudzes gana, kurš atrodas ganāmpulka priekšgalā, pienākums ir rādīt ceļu uz svētumu ar savu priekšzīmi, tapēc V. Pentjušs priesterus aicina būt uzmanīgiem mūsdienu pasaulē izplatītās desakralizācijas priekšā un prasmīgi organizēt savu laiku, jo priesteris visbiežāk tiek pakļauts kārdinājumam līdzināties pasaulīgiem cilvēkiem tieši tad, kad zaudē gara sakopotību, atstāj novārtā garīgos vingrinājumus, nelūdzas Rožukroni, nemeditē, neizmeklē sirdsapziņu un nelasa garīgo literatūru. Desakralizācijas sekas ir jūtamas pastorālajā darbā. Savu kalpojumu tāds priesteris veic steigā, bez iekšējās sakopotības, bieži nokavē liturģisko kalpojumu, bēg no konfesionāla, sludina nesagatavotus sprediķus. Lai izvairītos no sabiedrībā izplatītā desakralizācijas procesa, t. Viktors priesteriem iesaka pastiprināti rūpēties par savu lūgšanas dzīvi un pastāvīgi atrasties svētdarošās žēlastības stāvoklī.
Kāpšanos atpakaļ garīgajā dzīvē tēvs Viktors Pentjušs raksturo kā dinamisku procesu, kas priestera dzīvē parādās kā remdenība Baznīcas un personiskajā lūgšanā, rutīna kalpošanā Dievam, nepretošanās ikdienišķiem grēkiem, vieglprātīga attieksme saskarsmē ar grēku, lepnība, pārlieka paļaušanās uz saviem spēkiem. Ne vienmēr šāda rīcība ir ļaunas gribas izpausme, taču vienmēr tajā atspoguļojas patiesas mīlestības trūkums, kurš staro no Euharistijas un ar kuru priesteri apdāvina pats Kristus. Šādas rīcības sekas ir ticības vājināšanās un distances izveidošanās starp priesteri un Dievu. Galējā formā tas var novest līdz pat priesterības atstāšanai un apostāzijai.
Padomju varas gados arī Latvijā bija daži priesterības atstāšanas gadījumi, ko izraisīja cilvēciskais vājums vai valdošās varas spiediens. Tēvs Viktors, kurš pats kā priesteris tika izsūtīts un izgāja cauri Sibīrijas lēģeriem, nenosoda tos Kristus kalpus, kuriem debesis bija kļuvušas tālas, bet pārdabiskās dzīves augstumi – sveši. Viņš to uzskata par cilvēka personisku traģēdiju un apelē pie viņu sirdīm, lai tie, kam ticības pamati ir sākuši šķobīties, nesamierinātos ar šādu lietu kārtību. Priesterim nav tiesību atteikties no savas dvēseles svētnīcas būvēšanas un izgreznošanas, nav tiesību apstāties garīgās dzīves attīstīšanas procesā un pārtraukt tiekties pēc kristīgās pilnības. Nav tiesību apzināti doties lejup, ja pienākumi liek atrasties kalna virsotnē. Priesteris savā kalpojumā nav viens pats, viņu atbalsta Svētā Gara žēlastība, kura iedvesmo, dod gaismu un stiprina. No savas puses priesterim ir pienākums atvērties šai žēlastībai, lai tā būtu sekmīga.
Tiekšanās pēc kristīgās dzīves pilnības un darbs pie sevis pilnveidošanas ir process, kuru apdraud negatīvas parādības priestera dzīvē. Šīs negatīvās parādības parasti ir sekas tam, ka priestera dzīvē saikne ar Dievu ir kļuvusi vaļīga, tāpēc arī ir pazudusi dedzība kalpošanā Dieva tautai. Šo parādību rezultātā var zust priesterības jēga un tās nozīme, kā arī personiskā identitāte. Tam seko ticības krīze un priesterības atstāšana, ja šis stāvoklis netiek pārtraukts ar pretēju – atgriešanās un gandarīšanas – procesu.
Tēvs Viktors atzīst, ka atgriešanās pirmkārt nozīmē cilvēka satikšanos ar mīlošo Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Šī mīlestība ieplūst cilvēka sirdī un viņa dzīvē veic pārmaiņas. Dievs pirmais vēršas pie cilvēka un parāda iniciatīvu: “Atgriezieties pie Manis – saka Kungs – un Es atgriezīšos pie jums.” (Zah 1, 3) No cilvēka puses atgriešanās ir atbilde uz uzaicinājumu un lēmums savu dzīvi mainīt uz labo pusi Dieva mīlestības dēļ. Tātad atgriešanās ir process, kas vienlaicīgi notiek divos virzienos. Pirmais ir Dieva žēlastība, otrs – cilvēka pūles un labā griba. Tik lielā mērā tas ir cilvēka darbs, cik lielā mērā viņš atveras Dieva žēlastības bagātībām un dzīvo mīlestībā ar To, kas mūs pirmais ir iemīlējis (sal. 1 J 4, 19).
Atgriešanās procesā ir nepieciešama cilvēka gribas, prāta un sirds iesaistīšana. Cilvēka dabisko spēju vien ir par maz, lai cilvēks spētu attīstīt un pilnveidot savu garīgo dzīvi, tam ir nepieciešama Dieva žēlastība un atbalsts. Dzīves veida maiņa un atgriešanās nav cilvēka darbs, bet gan žēlastība, uz kuru ir nepieciešams atbildēt, to pieņemot ar mīlestību un pilnu paļāvību uz Dievu. Tā ir bērna paļāvība, kam raksturīga ir pazemība, vienkāršība, nabadzība, atvērtība, paļāvība, vēlēšanās dzīvot priekš citiem, kritiska attieksme pret sevi un gatavība mainīt dzīvi.
Pārslodze, grēka ļaunuma nenovērtēšana, askēzes trūkums un evaņģēlisko padomu nepraktizēšana ir iemesls, kādēļ tiek ignorētas garīgās vērtības, kuras cilvēks saņem Gandarīšanas sakramentā. Kad priesteris atzīst savas cilvēciskās vājības, noslieci uz grēku un Dieva žēlsirdības nepieciešamību, tad arī atzīst nepieciešamību izlīgt ar Dievu un bieži iet pie grēksūdzes. Priesterim kā penitentam nebūtu jācenšas saņemt vienīgi absolūciju, bet gan būtu jātiecas pēc kā vairāk. Ja grēku dēļ starp priesteri un Dievu ir izveidojies liels mūris, tad ir nepieciešama reconciliatio amicitiae – draudzības un mīlestības atjaunošana un nostiprināšana ar Kristu.
Tāpēc altāra kalpam ir jābūt nomodā pār savu garīgo dzīvi un jārūpējas par savu sirdsapziņu. Sirdsapziņas izmeklēšanu tēvs Viktors uzskata par īpašu brīdi priestera garīgajā dzīvē un sirdsapziņas formācijā, jo tās laikā cilvēks Dieva priekšā nostājas patiesībā un klausās Viņa balsi savā sirdī. Uzrunājot priesterus, t. Viktors klausītājiem atgādina psalmu vārdus: Kaut jūs šodien dzirdētu Viņa balsi: Nenocietiniet savas sirdis” (Ps 95, 7-8), jo Dievs nevēlas grēcinieka nāvi, bet gan lai viņš atgrieztos un dzīvotu mūžīgi (sal. Ez 18, 23). It īpaši rekolekcijas ir laiks, kad priesteris var saklausīt patiesību par savām attiecībām ar Dievu un tuvāko. Patiesību par pienākumu pildīšanu, kalpojot Baznīcai un Dieva tautai.
Mierīga sirdsapziņa un pārdabisks Dieva prieks liecina par tuvām cilvēka un Dieva attiecībām. Tas vienlaicīgi nozīmē arī progresu lūgšanas dzīvē un Dieva gaismu cilvēka dzīvē. Turpretī, ja priesteris apzināti pieļauj kompromisus pret sirdsapziņu, ātri vien zaudē sirdsmieru, viņa dzīvē ienāk un attīstās grēku un atkarību “nezāles” un iestājas morālās dzīves pagrimums. Tāpēc, rāpjoties garīgās dzīves kalnā un tiecoties pēc garīgās pilnības, priesterim nemitīgi jāuzmana savas sirdsapziņas stāvoklis. Sirdsapziņas formācija līdz ar to ir objekts, kas nepārtraukti jāvērš pie patiesības un labā (sal. VS 64), jo tikai tā persona, kas pastāvīgi atgriežas pie Dieva, ir spējīga iestāties par morālām vērtībām, k patiesība un labums, un realizēt tās savā dzīvē.
Īstais un atbilstošais priestera dzīves virziens ir sekošana Kristum, bet Viņa darbība un mācība ir katra priestera rīcības paraugs. Analizējot Viktora Pentjuša katehēzes, kuru tematika ir evaņģēliskie padomi, var secināt, ka priestera dzīve pēc šiem padomiem nozīmē absolūtu veltīšanos un sevis upurēšanu Dievam. Lai gan diecēzes priesteri, kuri galvenokārt arī bija rekolekciju klausītāji, ar svētsolījumiem nesola dzīvē vadīties pēc evaņģēliskajiem padomiem, tomēr t.’Viktors viņus aicina uz dzīvi šķīstībā, nabadzībā un paklausībā. Evaņģēliskie padomi nav baušļi, tomēr, apzināti pieņemti un nostiprināti Dieva mīlestībā, tie kļūst par īpašu cilvēka gara brīvības izpausmi, kļūst par Dieva bērnu brīvības proklamāciju.
Ar šķīstības tikuma praktizēšanu priesteris Dievam atdod savu miesu un nedalīto sirdi. Tā ir izvēle starp šīs zemes mīlestību un Dieva mīlestību. Iemīlot nabadzību, priesteris upurē Dievam visas materiālās vērtības. Nabadzības gars tuvina cilvēku Dievam, kas ir bagāts savā žēlastībā. Paklausība savukārt ir savas dvēseles, tātad – prāta un gribas – ar visām to spējām labprātīga atdošana Dievam. Patiesa paklausība nepazemo cilvēku, bet gan tieši otrādi – ceļ cilvēka cieņu, jo paklausības tikums piešķir cilvēkam Dieva bērna brīvību. Norādot uz šādu evaņģēlisko padomu izpratni un pielietojumu, t. Viktors vienlaicīgi parāda, ka patiesībā tie ir pieņemami visiem – kā priesteriem, tā laicīgiem cilvēkiem, ne tikai tiem, kurus saista klostera dzīves svētsolījumi.
Apkopojot īsumā Viktora Pentjuša MIC konferences par priesteru iekšējās jeb garīgās dzīves dažādiem aspektiem, var secināt, ka vislielāko vērību viņš piešķir Euharistijai, Svētajiem Rakstiem un lūgšanai. Euharistija kā Mīlestības sakraments kopā ar Priesterības sakramentu veido vienību, kas šeit, uz zemes, vislabāk reprezentē Jēzu Kristu. Virspriesteri un vispilnīgāko Upuri. Euharistija cilvēkā veido un nostiprina pateicības, upurgatavības, mīlestības un vienotības stāju. T. Viktors uzskata, ka priesterim Svēto Rakstu lasīšana un studēšana ir visas dzīves uzdevums. Savukārt lūgšana kalpo personības pilnveidošanai un garīgās dzīves attīstībai, jo, pateicoties tai, cilvēks atzīst savu atkarību no sava Radītāja. Vienojot lūgšanu un aktīvo darbību, visa cilvēka dzīve kļūst par savdabīgu lūgšanu, bet saikne ar Dievu kļūst stabila. Tāda situācija liecina par priestera garīgo briedumu, kas ir nepieciešams, lai saprastu un izpildītu Dieva gribu savā dzīvē, lai spētu citus vadīt svētuma ceļā, kuru – sadarbojoties ar Dieva žēlastību – iet pats priesteris.
