Priestera Andra Ševeļa MIC referāts, ka tika nolasīts Svētās Terēzes no Bērna Jēzus svētkos Rīgas Garīgajā seminārā 2015. gada 28. septembrī.
Kāda ir Marijas loma mūsu svēttapšanā? Kāpēc tik svarīga ir viņas klātbūtne un piemērs mūsu ceļā uz svētumu? Kāpēc mums jālūdz viņas aizbildniecība? Kāpēc mums jāseko svēto paraugam? Šis referāts sastāv no trim punktiem: pirmajā pārdomāsim to, kāpēc Terēze mīlēja Dievmāti, otrajā – kā sekot Marijas un Terēze pazemības, paļāvības un mīlestības piemēram, un trešajā runāsim par Terēzes paveikto garīgo revolūciju: taisno ceļu uz svētumu.
1. Kāpēc es mīlu tevi, Marija?
Svēto Terēzi no Bērna Jēzus un no Svētā Vaiga mēs varam uzskatīt par lielu Dievmātes godinātāju. Jau kopš agras bērnības Terēzei bija tuvas attiecības ar Mariju. Meitenei vēl nebija četri gadi, kad savās mājās viņa izveidoja nelielu altāri Dievmātes godam un rūpējās, lai tur vienmēr būtu ziedi un svecītes.
Kad desmit gadu vecumā Terēze smagi saslima un ārsti nespēja viņai palīdzēt, viņa savā istabā kopā ar māsām lūdzās Dievmātes statujas priekšā. Tā bija 1883. gada 13. maija svētdiena, kad, pateicoties Marijas smaidam, Terēze tika dziedināta. Grāmatā „Kādas dvēseles stāsts” lasām Terēzes atmiņas: „Pēkšņi statuja atdzīvojās! Jaunava Marija kļuva tik skaista, ka es nemūžam neatradīšu vārdus aprakstīt šo dievišķo skaistumu. Viņas sejā atspoguļojās neizsakāms maigums, labsirdība un mīlestība, bet visdziļāk manā dvēselē iespiedās viņas burvīgais smaids! Uzreiz norima visas manas sāpes, divas lielas asaras parādījās manās skropstās un sāka klusi ritēt pār vaigiem… Ai, tās bija tīrā Debesu prieka asaras! Svētā Jaunava bija atnākusi pie manis, viņa man uzsmaidīja… Cik es gan esmu laimīga!” (Kādas dvēseles stāsts, 70. lpp.) No tā brīža Terēzes veselība uzlabojās, un divu dienu laikā viņa kļuva pilnīgi vesela.
Ja Terēze jau kā bērns tik ļoti mīlēja Dievmāti, tad tas, protams, ir pateicoties kristīgai audzināšanai ģimenē. Dievbijīgajiem vecākiem bija liela ietekme viņas ticības dzīvē.
Terēzes tēvs, Luī Martēns, bija liels Jaunavas Marijas godinātājs un bieži apmeklēja Dievmātes svētvietas. Savā dzīvoklī viņš bija novietojis Dievmātes statuju, kuru bija saņēmis kā dāvanu. Pie šīs statujas ģimene ik dienas pulcējās uz kopīgu rīta un vakara lūgšanu. Maija mēnesī tā tika īpašā veidā ziediem pušķota. 1887. gadā Luī Martēns kopā ar savām meitām ceļoja uz Maigās Dievmātes svētvietu, izlūdzot Marijas mātišķo palīdzību un aizbildniecību, lai viņa meita Terēze varētu iestāties Karmela klosterī.
Arī Terēzes māte Marija Zēlija Gerēna labprāt apmeklēja mariāniskās svētvietas un, saskaņā ar viņas vārdiem, saņēma daudz Dieva žēlastību tieši ar Marijas aizbildniecību. Pateicoties Dievmātei, Zēlija arī sastapa savu vīru un kopā ar viņu dzīvoja laulībā Marijas patvērumā. Kad Zēlija saslima ar krūts vēzi, viņa devās svētceļojumā uz Lurdu. Un lai gan slimība netika dziedināta, tomēr viņa paklausīgi pieņēma Dieva gribu. Būdama smagi slima, savā pēdējā vēstulē Zēlija rakstīja: „Ja Vissvētā Jaunava mani neizdziedināja, tad tāpēc, ka ir pienācis mans laiks, un Dievs vēlās, lai es atpūstos citā vietā, nevis šeit uz zemes…” Šie vārdi pauž lielu paļāvību, jo īpaši tāpēc, ka viņai vēl bija pieci mazi bērni.
Pirmās Svētās Komūnijas dienā Terēze visas grupas vārdā dievnamā lasīja veltīšanās aktu Vissvētākajai Jaunavai Marijai. Terēzi izvēlējās tāpēc, ka viņas māte jau bija mūžībā. Terēzes lielā uzticēšanās Dievmātei izpaudās arī tajā, ka viņa Mariju sauca par „Māmiņu”, jo tas viņai šķita vēl maigāk, nekā sacīt „Māt”. (Manuskripts A, 101. lpp.)
Kad Terēze devās svētceļojumā uz Romu, lai lūgtu pāvestam atļauju 15 gadu vecumā iestāties klosterī, uzsākot šo ceļu, viņa lūdzās Parīzes Uzvaras Dievmātes katedrālē. Lūk, ko viņa par to raksta savā dienasgrāmatā: „Cik dedzīgi un pazemīgi es Viņu lūdzu vienmēr mani sargāt un jo drīzāk īstenot manu sapni, paslēpjot sava jaunavīgā apmetņa ēnā! (..) Vēl es ļoti lūdzu Uzvaras Dievmāti, lai Viņa no manis attālina visu, kas varētu aptraipīt manu sirdsskaidrību. Es nojautu, ka ceļojuma laikā – tādā kā šajā uz Itāliju – iespējams sastapties ar daudz ko tādu, kas manī spētu radīt nemieru, jo īpaši tādēļ, ka es nepazinu ļaunu un baidījos to atklāt.” (Manuskripts A, 101. lpp., sal. Kādas dvēseles stāsts, 104. lpp.) Terēze vēlējās ar Jaunavas Marijas palīdzību saglabāt savu jaunavību un sirdsskaidrību. Un viņai izrādījās taisnība, izlūdzot sirdsšķīstību tieši ar Marijas aizbildniecību. Kad viņi Boloņā izkāpa no vilciena, uz perona stāvēja studentu grupa. Viens no studentiem satvēra Terēzi un pacēla augšup. Tajā brīdī viņa atcerējās Dievmāti un ar tādu skatienu paskatījās uz uzmācīgo puisi, ka viņš uzreiz nolaida meiteni zemē! Par šo notikumu mēs zinām no Terēzītes māsas Selīnas atmiņām, jo viņa bija šī notikuma lieciniece.
Kad 15 gadu vecumā Terēze iestājās Karmela klosterī, viņa gribēja arvien vairāk līdzināties Dievmātei. Marija viņai bija ticības, mīlestības un pilnīgas paļāvības uz Jēzu paraugs, pazemības, tuvākmīlestības un arī ciešanu pieņemšanas piemērs. Karmels gadsimtu gaitā tika uzskatīts par mariānisku ordeni. Klosterī Terēze iestājās Kunga Pasludināšanas svētkos, bet 1889. gadā – Dievmātes dzimšanas piemiņas dienā – Terēze deva savus mūža solījumus, lai, kā viņa saka, kļūtu par Jēzus līgavu. Viņas lielā paļāvība uz Dievmāti ir izteikta vienā no vēstulēm, kuru 1889. gadā 30. maijā Terēze rakstīja savai slimajai māsīcai: „Es ticu, ka manas ilgas piepildīsies un Vissvētākā Māte pēdējā maija dienā izdziedinās manu dārgo māsīcu. Lai tas varētu notikt, mums jālūdzas, daudz jālūdzas. (..) Nebaidies pārmērīgi mīlēt Vissvētāko Māti, jo nekad viņu nemīlēsi pietiekami; taču Jēzus būs ļoti gandarīts, jo Vissvētākā Jaunava Marija ir Viņa Māte.” (Vēstules, 155. lpp.)
Visas savas rūpes un raizes Terēze uzticēja Dievmātei. Savā autobiogrāfijā viņa raksta: „Svētā Jaunava man atklāja, ka viņa uz mani nedusmojas. Dievmāte nekad nevilcinās, kad viņu piesaucu, un viņa aizsargā mani. Ja kaut kas mani satrauc vai ir grūti, es tūlīt vēršos pie viņas un vienmēr kā vismaigākā māte viņa uzņemas rūpes par mani. Cik gan reižu, runājot ar novicēm, man gadījies viņu piesaukt un just viņas mātišķās palīdzības labvēlīgo iznākumu!” (Manuskripts C, 211. lpp.) Terēzes mīlestība pret Dievmāti nemazinājās arī tad, kad viņas lūgšanas netika uzklausītas. Tad viņa pilnībā paļāvās uz Dieva gribu un zināja, ka Viņš visu dara pareizi.
Kādu reizi Terēze atzina, ka viņai ir grūtības ar Rožukroņa lūgšanu. „Es saprotu, ka slikti lūdzos Rožukroni! Man vajag sevi piespiest, lai pārdomātu Rožukroņa noslēpumus; es nevaru koncentrēties… Ilgāku laiku šis dievbijības trūkums manī radīja skumjas. Tagad mani tas neuztrauc. Es domāju, ja Debesu Karaliene ir mana Māte, tad jau viņa priecājas, redzot manu labo gribu.” (Kādas dvēseles stāsts, 200. lpp.)
Terēzes mīlestība pret Mariju iet tik tālu, ka viņa labprāt gribētu kļūt par priesteri (runa nav par sieviešu ordināciju), lai varētu sprediķos sludināt par Mariju: „Ja es būtu priesteris, cik skaisti es runātu par Mariju. Parasti Vissvētāko Jaunavu attēlo kā nepieejamu majestāti, bet Viņu vajadzētu rādīt kā tādu, kurai var sekot. Viņa ir vairāk Māte, nekā Karaliene. Nevajadzētu stāstīt, ka savu sevišķo priekšrocību dēļ, Viņa it kā aptumšotu visu citu svēto slavu, līdzīgi kā saule ar savu lēktu liek nobālēt zvaigznēm. Mans Dievs, cik savādi tas būtu! Māte, kas liek nobālēt savu bērnu slavai! Manas domas ir tieši pretējas, – es ticu, ka viņa vēl daudz vairāk izceļ izredzēto spožumu. Jaunava Marija, kā es to izjūtu, – cik vienkārša un pazemīga bija viņas dzīve.” (Kādas dvēseles stāsts, 215. lpp.)
Te mēs atklājam Terēzes mariāniskā kulta oriģinalitāti: Marija Terēzes izpratnē ir kristīgās dzīves paraugs: pazemības, paļāvības un mīlestības paraugs. Marija dzīvoja klusu un vienkāršu dzīvi Nācaretē, dzīvoja apslēptībā un ar mīlestību pildīja savus ikdienas pienākumus. Svētā Marija ticēja Dievam un uzticējās Viņam visās dzīves grūtībās un arī garīgās tumsas brīžos. Un arī mūžībā Marija paliek pazemīga, neraugoties uz to, ka Dievs viņu apveltīja ar tik lielām žēlastībām. Viņa pieņēma arī ciešanas, upurēdama tās Dievam. Tas ir svētuma mazais ceļš, kuru jāiet visiem. Mums nav jāveic lieli darbi un jāuzrāda grandiozi sasniegumi, lai kļūtu svēti, bet drīzāk gan ar mīlestību jāpilda ikdienas dzīves mazās lietas. Marija tā dzīvoja, un Terēze sekoja viņas paraugam. Tagad Terēze var būt mums kā ceļvede, kas palīdz labāk saprast un vairāk mīlēt Mariju.
1897. gada maijā (4 mēnešus pirms nāves) Terēze uzrakstīja dzejoli, kuru var nosaukt par viņas mariānisko mantojumu. Šajā dzejolī viņa izteica visu, ko domāja un kā attiecās pret Mariju, kā arī atklāja, kādu vietu viņas dzīvē ieņēma Kristus Māte. Zīmīgs ir dzejoļa nosaukums: „Kāpēc es mīlu Tevi, Marija?” (Vilfrīds Stinisens OCD, Taisnais ceļš uz svētumu, 172.-178. lpp.)
Slimības laikā „Smaidošās Jaunavas” – Dievmātes statuja deva Terēzei daudz mierinājuma, jo Marija viņai uzsmaidīja, kad viņa bija vēl bērns. Kaut arī smagajās ciešanās Terēze vairs nespēja saredzēt Dievu, toties Marija nekad viņai nebija apslēpta. Mirstot viņa vēl pacēla galvu un paskatījās uz vietu, kur stāvēja Marijas statuja. Iespējams, Terēze ieraudzīja Dievmāti, kura atnāca, lai viņu paņemtu un vestu pie sava Dēla.
Terēze apgalvoja, ka Marija vairāk ir Māte, nekā Karaliene. „Lūk, es, niecīga radība, esmu nevis kalpone, bet Tavs bērns! Marija, tu esi mana Māte!”
2. Marija – pazemības, paļāvības un mīlestības paraugs
Terēzes vienkāršība un pazemība ļāva viņai arvien vairāk līdzināties Jēzus Mātei: „Marija, tu zini, ka par spīti manai vienkāršībai manā sirdī tāpat kā Tavējā ir visvarenais Kungs. Tavā klātbūtnē es vēlos vienmēr palikt maziņa, lai tava pazemība būtu man piemērs. Tik vienkārša ir tava dzīve. Pestītāja Māte, tu dzīvoji un cieti tāpat kā es.” (Dzejolis, Kāpēc es mīlu Tevi, Marija?)
Daloties ar savu māsu Selīnu, Terēze atzīst: „Attiecībā uz Vissvētāko Jaunavu Mariju, es gribu tev sacīt – ar kādu vienkāršību es pret viņu attiecos. Dažreiz es pamanu, ka saku viņai: Mana Vissvētākā Jaunava, es uzskatu, ka esmu laimīgāka par tevi, jo tu man esi māte, bet tev nav Vissvētākās Jaunavas Marijas, lai viņu mīlētu. (..) Vissvētā Māte bez šaubām smejas par manu naivumu, taču tas, ko es Viņai saku, ir pilnīga patiesība.” (Vēstule, 19.10.1892.)
a) Pazemība
Varam jautāt: „Kāpēc no visām sievietēm Dievs izvēlējās tieši Mariju?” No vienas puses, tas ir neizdibināms Dieva gribas noslēpums, bet, no otras puses, Evanģēlijs atklāj vienu no šādas Dieva izvēles cēloņiem – Marijas pazemība. Himnā „Magnificat” Marija saka: „Augsti slavē Kungu mana dvēsele (..), jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību.” (Lk 1, 46. 48) Jā, Dievs izvēlējās Mariju ne tik daudz viņas dievbijības un sirdsskaidrības, bet gan pazemības dēļ, un tieši tāpēc viņa atrada žēlastību pie Dieva (sal. Lk 1, 30) un kļuva par Dieva Māti un Baznīcas pirmtēlu un paraugu. Kaut arī Marija bija Bezvainīgi ieņemtā, kaut arī bija Dieva Māte, viņa vienmēr zināja, ka viss ir Dieva žēlastības darbs, nevis viņas pūliņu rezultāts. Terēze no Lizjē to saprata un izteica trijos vārdos: „Viss ir žēlastība.”
Savā pirmajā enciklikā „Deus Caritas est” Benedikts XVI par Mariju raksta: „Viņa ir dižena tieši tāpēc, ka rūpējas nevis par savu, bet par Dieva diženumu. Viņa ir pazemīga, jo nevēlas būt nekas cits kā Kunga kalpone. Viņa zina, ka ir līdzdalīga pasaules pestīšanā tikai tad, kad pilnībā sevi velta Dieva, nevis savam darbam.” (DCE, 41) Pazemīgs cilvēks pieņem patiesību par sevi un nekad neuzskata sevi par visuma centru, šo vietu ierādīdams Dievam un priecādamies par to, ka ir Dieva mīļotais bērns.
Apustulis Pēteris to paskaidro sekojoši: „Dievs lepnajiem pretojas, bet pazemīgajiem dod žēlastību.” (1 Pēt 5, 5-6) Ja mēs gribam saņemt no Dieva žēlastību, tad ir nepieciešama pazemība. Bet kas ir pazemība? Tā ir patiesība. Un kāda ir patiesība par mums? Tāda, ka mēs esam grēcinieki. Labā Vēsts: Dievs mīl grēcinieku. Vai es uzskatu sevi par grēcinieku un ticu tam, ka Dievs mani mīl tādu, kāds patiesībā esmu?
Cilvēks saņems žēlastību tikai tad, kad kļūs pazemīgs un dzīvos patiesībā atzīdams: es pats esmu tikai grēcinieks, bet viss labais, ko daru, nav mans, bet gan Dieva darbs manī. Kamēr to nesapratīsim un neizdzīvosim, nevarēsim saņemt Dieva žēlastības. Kad svētā Terēze atklāja, ka Dievs dod bagātīgas žēlastības pazemīgajiem, viņa iemīlēja savu mazumu un nespēku.
b) Paļāvība
Terēzes dzīvē pazemība gāja kopsolī ar paļāvību. Viņa nonāca pie šādas atziņas: „Mans ceļš ir paļāvības un mīlestības ceļš. (..) Mūsu paļāvība uz mīļo Dievu nekad nevar būt par lielu. Mēs zinām Viņa varenību un žēlsirdību. Mēs saņemam no Dieva visu atbilstoši tam, cik stipri mēs uz to ceram.” (Kādas dvēseles stāsts, 219. lpp.)
Svētums nav nemaldība, bet pilnīga paļāvība un uzticēšanās Dievam. Te nav runa par kļūšanu arvien pilnīgākam vai perfektākam. Tam nav izšķiroša nozīme, vai tev ir daudz trūkumu, pietiek, ja apzinies Dieva bezgalīgo un žēlsirdīgo mīlestību un paļaujies uz to. Tātad uzsvars netiek likts uz cilvēku, bet uz Dievu. Svētums ir nevis Dieva uzstādīts noteikums, kuru vajag sasniegt saviem spēkiem, bet Viņa dāvana un cilvēka atbilde Dievam – atvērtība un līdzdarbošanās. (Vilfrīds Stinisens OCD, Nakts ir man gaisma, 47. lpp.)
Kas agrāk tika uzskatīts par šķērsli ceļā uz svētumu – vājums, gribasspēka trūkums, nabadzība, grēks – tas Terēzes mācībā kļūst par līdzekli ceļā uz svētumu. Tas, kas agrāk mūs nomāca, tagad ceļ spārnos. Terēze rakstīja: „Tagad es vairs nebrīnos, ka esmu arvien nepilnīga, bet rodu tajā prieku. Es vairs neuztraucos par to, ka esmu maza dvēsele, tieši pretēji – es par to priecājos.” (Manuskripts A)
Terēze dod mums brīnumatslēgu, ar kuru varam atvērt visas aizslēgtās durvis. Šķēršļi ceļā uz svētumu nav mūsu neveiksmes, vājības un bezspēcība, vislielākais šķērslis ir paļāvības un drosmes trūkums, saskaroties ar savu vājumu, un nevēlēšanās turpināt iesākto svēttapšanas ceļu. Neviens grēks tik dziļi neievaino Jēzus sirdi kā paļāvības Viņa labestībai un žēlsirdībai trūkums. Mēs bieži neticam, ka Dievs mūs mīl. Mēs par to arvien šaubāmies un tāpēc grēkojam ar paļāvības trūkumu.
Kristietības būtība ir patiesība, ka Dievs kļuva cilvēks tieši tāpdēļ, lai glābtu tos, kuri ir mazi. Jēzus neatnāca pie veseliem, bet pie tiem, kuriem ir nepieciešams dvēseles ārsts (sal. Mk 2, 17). Vienīgais noteikums ir atzīt un akceptēt savu vājumu. Pietiek ar to, ka atklājam Dieva priekšā savu „niecību”, lai pievilktu Viņa žēlsirdību.
Tie, kuri paļaujas uz Dievu, vairs nevar zaudēt drosmi. Jo bezcerīgāk viss izskatās, jo vairāk var paļauties uz Dievu, kurš mīl darīt to, kas cilvēciski nav iespējams. Paļāvība ir ceļš uz mīlestību.
c) Mīlestība
Pazemība un bezgalīga paļāvība Terēzei bija divi spārni, kas viņai ļāva pacelties mīlestības virsotnē. Mīlestība ir viscēlākais ceļš, kas droši ved pie Dieva. Vienā no vēstulēm, kuru Terēze rakstīja savam garīgajam brālim – misionāram Beljēram, viņa atzina, ka ļoti centās, lai tās dzīve būtu mīlestības piepildīta, un, priecājoties par to, ka ir maza dvēsele, ikdienā dziedāja gaviļpilno „Magnificat”.
Terēze rakstīja: „Domājot par Baznīcas Mistisko Miesu, es nevarēju sevi pazīt nevienā no locekļiem, ko svētais Pāvils aprakstīja, vai drīzāk – es vēlējos sevi saskatīt tajos visos… Mīlestība man iedeva mana aicinājuma atslēgu. Es sapratu – ja Baznīcai ir miesa, ko veido dažādi locekļi, tad tai netrūkst arī visnepieciešamākā un viscēlākā no visiem; es sapratu, ka Baznīcai ir Sirds, un, ka šī Sirds deg Mīlestībā. Es sapratu, ka vienīgi Mīlestība liek darboties Baznīcas locekļiem un, ja Mīlestība izdzistu, apustuļi vairs nesludinātu Evanģēliju, mocekļi atteiktos izliet savas asinis… Es sapratu, ka Mīlestība ietver sevī visus aicinājumus, ka Mīlestība ir viss, ka tā aptver visus laikus un visas vietas. (..) Beidzot esmu atradusi savu aicinājumu! Mans aicinājums ir Mīlestība! (..) Manas Mātes Baznīcas sirdī es būšu Mīlestība! Tā es būšu viss…, tā būs piepildījies mans sapnis!!!” (Manuskripts B, 166. lpp.) Savukārt Terēzes patiesā mīlestība pret Mariju, protams, nav sentimentālas jūtas, bet tajā izpaužas gatavībā pieņemt ar Marijas starpniecību kaut vislielākās ciešanas, lai būtu līdzdalīga tajā, ko izjuta Kunga Māte.
Lai būtu iespējams pilnībā īstenot garīgās bērnības ceļu, ir nepieciešama patiesa dievbijība attiecībā uz Vissvētāko Jaunavu, jo bērnam ir nepieciešama māte. No otras puses – tieši, kad cilvēks domā par savu māti, viņš no jauna sirds dziļumos kļūst bērns.
3. Taisnais ceļš uz svētumu
Terēze nonāca pie ģeniāla atklājuma: viņa radikāli izmainīja svētuma jēdzienu, norādot arī ceļus, kuri pie tā ved. Pirms Terēzes svētumu saistīja ar varoņdarbiem. Līdz ar to ceļš uz svētumu bija nepieejams tiem, kuri jutās vāji, mazi un nespējīgi īstenot varonīgus tikumus. Pie tādiem cilvēkiem pieder vairākums no mums. Terēze ar lielu drosmi nokāpa no šī varonības svētuma uz vājuma un nabadzības svētumu. Viņas labi zināmo svētuma definīciju reti kurš pirms viņas uzdrīkstētos formulēt: „Jā, vajag zemoties, pacietīgi nest savas nepilnības un pilnībā paļauties uz Dievu: lūk, patiess svētums.” (Vēstule māsai Genovefai, 07.06.1897.)
Kā Terēze to atklāja? Viņa vienmēr vēlējās būt svēta. Viņa zināja, ka ilgas, kas viņu nekad nepamet, nevar būt ilūzija. Terēze jutās pilnīgi bezspēcīga, taču nekrita izmisumā. Viņa domāja: „Dievs taču neiedvesmo nepiepildāmas vēlēšanās, tātad es varu tiekties pēc svētuma, neraugoties uz savu niecību. Kļūt lielākai man nav iespējams, man jāpacieš sevi tādu, kāda esmu – ar visām savām nepilnībām.” (Manuskripts C, 179. lpp.)
Svētais Jānis no Krusta pilnību metaforas veidā novietoja kalna virsotnē, kuru jāsasniedz svēttapšanas ceļā. Terēze nejutās spējīga sasniegt šo virsotni. „Salīdzinot sevi ar svētajiem, vienmēr esmu konstatējusi, ka starp mums ir tāda pati atšķirība, kāda pastāv starp kalnu, kura virsotne iesniedzas debesīs, un neredzamu smilšu graudiņu, ko min garāmgājēju kājas.” (Manuskripts C, 179. lpp.)
Terēze gribēja atrast „līdzekli, kā nokļūt Debesīs pa mazu, pavisam taisnu, pavisam īsu ceļu. Pa ceļu, kas būtu pilnīgi jauns. Mēs dzīvojam izgudrojumu laikmetā. Tagad vairs nav nepieciešams kāpt augšup pa kāpnēm; pie bagātniekiem pakāpienus ļoti lietderīgi aizvieto lifts” (Manuskripts C, 179. lpp.). Ceļš, kuru viņa meklēja, nav askēzes, bet mistiskais ceļš. Ieiet liftā un doties augšup, paliekot tajā, tad viss pats par sevi notiks.
Vai pastāv tāds lifts? 1894. gadā 14. septembrī, kad Terēzei bija 21 gads, viņas māsa Selīna iestājās tajā paša klosterī Lizjē, kurā bija Terēze, un paņema līdzi dažas vērtīgas burtnīcas ar Bībeles tekstiem. Terēze, kurai kolsterī nebija pieejami Svētie Raksti, par to ļoti priecājās. Šajās burtnīcās viņa atrada divus tekstus, kuri kļuva par pamatu viņas mazajam ceļam. Abi fragmenti ir no Vecās Derības. Jā, problēmas risinājuma atklāsme bija jau Vecajā Derībā!
Terēze rakstīja: „Es vēlētos atrast liftu, kas mani paceltu līdz Jēzum, jo esmu pārāk maza, lai kāptu pa stāvajām pilnības kāpnēm. Tad es meklēju Svētajos Rakstos kādu norādi uz liftu, par kuru sapņoju, un es izlasīju šos vārdus, kas nākuši no Sakāmvārdu grāmatas: „Ja kāds ir pavisam mazs, lai viņš nāk pie manis.” (Sak 9, 4) Tad nu es nācu, nojauzdama, ka esmu atradusi meklēto, un vēlēdamās uzzināt, ko Jūs, mans Dievs, darītu ar mazo, kas atbildētu uz Jūsu aicinājumu, es turpināju savus meklējumus. Un, lūk, ko es atradu: „Kā māte apmīļo savu bērnu, tā Es jūs mierināšu, Es jūs nesīšu uz savām rokām un auklēšu uz saviem ceļiem!” (Is 66, 12-13) Ak, nekad maigāki un skanīgāki vārdi nebija iepriecinājuši manu dvēseli. Lifts, kam jāpaceļ mani līdz debesīm, ir Jūsu rokas, ak, Jēzu! Tāpēc man nav vajadzības augt lielākai; tieši pretēji – man jāpaliek mazai un jākļūst arvien mazākai. (Manuskripts C, 179.-180. lpp.)
Ir arī cits salīdzinājums, kuru izmanto Terēze. Viņa iztēlojas mazu bērnu, kurš stāv pie stāvām kāpnēm. Lai nokļūtu pie mātes, kura atrodas augšā, bērns mēģina pacelt savu mazo kājiņu uz pirmā pakāpiena. Kad tas ilgāku laiku šādi mēģina, bet viņam tas neizdodas, mamma nespēj uz to vienaldzīgi noraudzīties un kāpj lejup, ņemdama bērnu uz rokām un nesdama viņu augšā. Šis salīdzinājums labāk nekā piemērs ar liftu atklāj, kas jādara tiem, kuri tiecas pēc svētuma. Lai arī mūsu centieni neizdodas, mēs tomēr parādām savu labo gribu. Mēs ilgojamies darīt Dieva gribu, bet, to nespēdami, augam apziņā, ka saviem spēkiem to nepaveiksim. Tas, kurš nekad nav mēģinājis, nekad nepārliecināsies par savu vājumu. Bieži vien mēs dzīvojam ilūzijās, ka visu spētu, ja tikai gribētu. Tomēr tikai tas, kurš mēģina un visu laiku sastopas ar savām vājībām, kļūst tik mazs, ka iekļaujas Jēzus rokās.
Karmelītu tēvs Vilfrīds Stinisens grāmatā „Taisnais ceļš uz svētumu” rezumē svētās Terēzes mazā ceļa būtību: „Mazais ceļš ir brīvību nesošs nesamierināmo pretrunu atrisinājums. Tēze: manī ir bezgalīgas ilga pēc svētuma, pēc Dieva. Antitēze: vienlaicīgi pieredzu to, ka nespēju spert nevienu soli tai virzienā. Sintēze: Dievs pats mani aiznesīs līdz mērķim. Jo stiprākas ir ilgas (tēze) un tajā pašā laikā personīga vājuma pieredze (antitēze), jo taisnāks un īsāks kļūst mazais ceļš. Bez autentiskām ilgām un sava nespēka akceptēšanas nav iespējams uzsākt mazo ceļu.” (99. lpp.)
„Nekad nezaudējiet drosmi un paļāvību uz Dievu!” – tāds ir svētās Terēzes no Lizjē vēstījums.
Priesteris Andris Ševels MIC
Izmantotā literatūra:
Sv. Terēze no Bērna Jēzus, Kādas dvēseles stāsts, tulk. Jāzeps Trizna, „De tempel” apgāds Bruģē, Beļģijā, 1956.
Sv.Terēze no Bērna Jēzus, Autobiogrāfiskie manuskripti, KALA Raksti, 2007.
Wilfrid Stinissen OCD, Prosta droga do świętości, Śladami św. Teresy z Lisieux, W drodze, Poznań 2001.
Wilfrid Stinissen OCD, Noc jest mi światłem, Św. Jan od Krzyża na nowo odczytany, Wydawnictwo Karmelitów Bosych, Kraków 2010.
