„Esmu pārliecināts, ka atgriešanās lūgšanā, no jauna atklāta lūgšana 21.gadsimtā ir pasaules steidzamākā un svarīgākā vajadzība. Es joprojām domāju, ka lūgšana, kas nenorimst ne dienu, ne nakti, ir tieši tā radikālā un pravietiskā zīme, kuru mums pašlaik vajag visvairāk. Tāds apgalvojums izklausās absurds, neprātīgs iepretī šīs pasaules postam un mūsu sabiedrības nebūšanām, kas brēc pēc acīmredzami iedarbīgas rīcības. Varbūt tas arī ir absurdi un neprātīgi. Un tomēr es ticu, ka aicinājums uz lūgšanu, kas nemitējas 24 stundas diennaktī, izriet no Bībeles un, tam ir labs pamatojums visā Baznīcas un garīguma vēsturē. Visbeidzot – ne jau teoloģiskas atziņas ir motors, kas mani personiski visā šai lietā dzen uz priekšu. Es vienkārši neesmu spējīgs dzīvot normāli.”
Tā raksta Johannes Hartls savas grāmatas “Manā sirdī uguns”, kuru izdevusi izdevniecība “Dzīvības straumes”, pirmajā nodaļā. Grāmatā tās autors dalās lūgšanas pieredzē un ceļojumos, kas palīdzējuši atklāt lūgšanas tik dažādo raksturu un veidus.
Vairākiem lasītājiem J. Hartla vārds nav svešs. Viņš ir Augsburgas lūgšanu nama, kurā kopš 2011. gada septembra lūgšanas nemitējas ne dienu, ne nakti, dibinātājs. Viņš ir viesojies Latvijā, bet jaunieši no Latvijas un arī arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs ir apmeklējuši lūgšanu konferenci “Mehr” (Vairāk), kuru Augsburgas lūgšanu nams rīko katru gadu janvāra pirmajās dienās.
Vēlos uzsvērt, ka grāmata, pirmām kārtām, ir par to, cik būtiska J. Hartla dzīvē ir lūgšana. Jau kopš 14 gadu vecuma, kad J. Hartls piedzīvoja personīgu tikšanos ar Kristu, viņa sirdī dzima ilgas par vietu, kurā lūgšanas nekad nemitētos. Lūgšanu nams nav tikai iestāde, kuru viņš ar lepnumu ir izveidojis un pēc tam vienkārši visur piemin kā savu veiksmīgāko projektu, kas joprojām darbojas un bagātīgi nes augļus. Viņš tiešām šim namam velta savu laiku un dzīvi.
Varētu šķist neprātīgi, un man, lasot grāmatu, dažkārt tā arī šķita. Vīrietis, kuram ir sieva un nu jau četri bērni, lielāko daļu sava laika velta lūgšanai, dažādām konferencēm par lūgšanu, lūgšanu ceļojumiem un citiem pasākumiem, kas nekādā ziņā nav savienojami ar naudas pelnīšanu un ģimenes uzturēšanu mūsdienu izpratnē. Tas vien ir neprātīgi. Turklāt viņš ir atteicies no iespējas pelnīt iztiku ar pasniedzēja darbu universitātē, bet izvēlējies dzīvot no ziedojumiem. Grāmatā viņš arī apraksta notikumu, kas kļuva par zīmi un sākumu šādai dzīvei, kad kāda krodziņa saimniece, pie kuras bija pasūtīta lazanja jauniešu nedēļas nogalei, Johannesa rokās iespieda naudas žūksni ar vārdiem: “Dievs man teica, lai es to atdodu tev. Un nevis darbam ar jauniešiem, bet tieši tev un tavai ģimenei.“ Man, cilvēkam, kas strādā un domā par dažādiem ikdienas izdevumiem, tas šķiet absurdi un nepieņemami, tomēr, lasot grāmatu, mani kaut nedaudz pārliecināja J. Hartla sacītais, ka šādi nav jādzīvo ikvienam. Tas ir viņa aicinājums, un tas tāpat kā ikviena cita aicinājums nav nosodāms. Citādais un man nepieņemamais nenozīmē, ka tas ir kaut kas nepareizs un nepieņemams arī otram.
Grāmatu J. Hartls ir sadalījis vairākās nodaļās, katru no tām saistot ar kādu no lūgšanas aspektiem, kurus viņš ir atklājis ceļojumos un tiekoties ar cilvēkiem, kuri lūdzas. Pirmajā nodaļā, kurai dots nosaukums “Zibens”, grāmatas autors piedāvā īsu ieskatu, kā ir sācies viņa ceļojums lūgšanā. Dažos vārdos viņš pastāsta par saviem vecākiem, dzīves ceļa meklējumiem pusaudža gados un “pirmo Dieva skūpstu”, kas kā neaizmirstams zīmogs iezīmēja turpmākos soļus arvien dziļāk lūgšanā un ilgas pēc lūgšanu nama, kas pēc tam arī kļuva par realitāti.
Arī pārējās nodaļas rotā izteiksmīgi virsraksti, piemēram, “Skatiens”, “Eksplozija”, “Sauciens” utt., kas sasaistīti ar kādu no lūgšanas viediem vai arī ar lūgšanu saistītu pieredzi, piemēram, prieku, ciešanām, mūžību. J. Hartls piedāvā savus ieteikumus un vingrinājumus, kā atklāt lūgšanas dažādību, spēku, kā lūgties grūtību brīžos, kāpēc vispār lūgties un padoties tās vilinājumam. Tie ir apkopoti katras nodaļas noslēgumā.
Ļoti bieži ceļojums šķiet neloģisks, jo, ja pirmās nodaļas pirmajā teikumā esam nonākuši Latvijā, Saulkrastos, 2010. gadā, tad pēc pāris lapaspusēm esam atgriezušies aptuveni 20 gadus senā pagātnē Vācijā. Tomēr sava loģika te ir, jo būtiskākais ir nevis ceļojums telpā – Sīrijā, Izraēlā, Grieķijā, Vācijā vai vēl kādā citā pasaules malā, bet gan ceļojums tieši lūgšanā. Un, piemēram, lūgšanas saistību ar mūžību vai atklāsmi, tās nozīmi ciešanās, priekos, pārbaudījumos grāmatas autors ir atklājis vairakkārt un visdažādākajās vietās un laikos.
Nevaru apgalvot, ka mani pilnībā pārliecināja J. Hartla dzīvesveids. Tāpat, lasot grāmatu, neviļus domāju, cik liela nozīme viņa dzīvē ir sievai un bērniem, jo par viņiem J. Hartls ieminas tikai retu reizi un it kā garām ejot. Pēc viņa rakstītā sapratu, ka ceļojumi lielākoties notika vienatnē vai arī ar lūgšanu biedriem, bet bez ģimenes. Tāpēc neko neizdevās uzzināt par lūgšanas lomu un vietu viņa ģimenē. Tomēr nevaru noliegt, ka atsevišķi piedzīvojumi Johannesa Hartla dzīvē, kā arī viņa pārdomas par lūgšanas tik dažādajām šķautnēm bija atklājums un mudinājums doties tālāk savos lūgšanas meklējumos.
Ilze Heina
