Ticības apliecinājumā Credo sakām, ka ticam svēto sadraudzībai. Un tiešām, viņi ir tie, kuri iedvesmo un dāvā dedzību daudzu ticīgo sirdīs. Raugoties svēto piemērā un dzīves liecībā, varam atrast kādu īpašu veidu jeb garīgumu, kā iepazīt Dievu un sekot Viņam. Svētā Terēzīte no Bērna Jēzus un Svētā Vaiga, kura ir viena no pazīstamākajām svētajām visā pasaulē, ir viena no šāda veida “ceļa rādītājiem”. Ne velti viņa ir arī RARZI aizbildne, līdz ar to, kā katru gadu, vēlamies viņu pieminēt un godināt.
Svētā Terēze mums māca vienkāršo un paļāvības pilno Dieva bērna ceļu. Arī vienā no kopīgā Rožukroņa lūgšanas meditācijām dzirdējām aicinājumu: “Atvērsimies uz Dieva bērnības garu!” Vienmēr palikt mazai un upurēt savu vājumu, cerot uz Dieva bezgalīgo Žēlsirdību – šis pārdrošais veids bija viņas mīlestības apliecinājums Kungam. Mīlēt To, kurš ir pati Mīlestība un pati Žēlsirdība, ir viņas lielākais prieks, un šis prieks rodas, atzīstot sevi kā neko Tajā, kurš var visu.
Svētajā Misē, ko celebrēja priesteris Andris Kravalis, bija izvēlēti īpaši svētkiem paredzēti lasījumi. 131.psalma dziedājumā varējām dzirdēt vārdus:
“Kungs, mana sirds nav lepna,
un manas acis nav augstu paceltas.
Es netiecos pēc lielām lietām,
ne pēc tā, kas pārsniedz manus spēkus.”
Šie vārdi ir aktuāli, jo sasaucas ar svētās garīgumu un arī mums māca pazemības vērtīgumu mūsu dzīves ceļā.
Kā sprediķī norādīja A. Kravalis, lai labāk izprastu svēto Terēzi, ir jāraugās uz viņas ģimeni, īpaši vecākiem, kas bija kā laba augsne, kura dāvāja visu nepieciešamo, lai “mazais ziediņš” augtu un pilnveidotos. Kā zināms, šogad 18. oktobrī svētīgos vecākus Luiju Martēnu un Zēliju Gerēnu pāvests Francisks pasludinās par svētajiem.
Pēc Svētās Mises klausījāmies RARZI acos. prof. Baibas Brūderes referātā “Neko neatteikt Jēzum (sv. Terēze no Bērna Jēzus, VS 27)”. Lai gan vienmēr pamanām svēto izcilību, pilnību un cēlumu, tomēr mēdzam neaizdomāties par to, cik daudz atteikšanās un upurgatavības tas no viņiem ir prasījis, kad dažkārt šķitis, ka daudz vieglāk būtu izteikt atbrīvojošo “nē” un padoties. Vēstulēs savām māsām mazā Terēze bieži norādījusi uz savu vēlmi – neko neatteikt Jēzum. Viņai tas nozīmē censties atbildēt Dieva mīlestībai tikpat lielā nesavtībā. Tāpat svarīgi šajā “mazajā misijā” ir arī pazemības un pacietības tikumi, jo teikt “jā” nozīmē arī pieņemt katru dienu un visu to, ko tā dāvā, arī ikkatru žēlastību, kura var nebūt tik viegli saprotama un drīzāk uzskatāma par ciešanu pilnu krustu, tomēr, cik daudz labuma tā dāvā, var ieraudzīt tikai tad, kad nesam šo krustu kopā ar Kungu. To apstiprina arī svētās vārdi: “Jēzu, es izvēlos visu, ko Tu gribi.”
Profesore Baiba Brūdere pievērsa uzmanību svētās Terēzes aicinājumam neapstāties tikai sajūtu un emociju līmenī, bet dzīvot ticībā, kas ir kā gaisma pasaules tumsā un dvēseles noguruma brīžos. Kā raksta arī apustulis Pāvils vēstulē Romiešiem: „Es domāju, ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas, salīdzinot ar nākamo godību, kas atspīdēs pār mums.”
Lai šī svētās Terēzītes paraugs iedvesmo mūs tiekties pēc svētuma, kas ir mūsu visu aicinājums, kuru varam īstenot ik dienu, atveroties Dieva prieka un žēlastību straumēm!
Paula Beloglazova
